Nu jau nepilnu mēnesi Pēteris Emīls sadzīvo ar saviem diviem gadiem. Pagaidām viņš vēl īpaši nemāk parādīt divus gadus, bet to, ka zināmos gadījumos, tai skaitā dzimšanas dienā, cilvēki saņem dāvanas, viņš ir iemācījies. Labāk gan viņam patīk dot dāvanas citiem.
Kopumā var teikt, ka Pēterim visvērtīgākās dāvanas dzimšanas dienā likās lidojošie baloni un braucamā automašīna, neskatoties uz to, ka vien tāda jau ir mājās. Toties tagad var mainīt automašīnas un, ja atnāk ciemiņš, dragāt divatā ar automašīnām pa garo koridoru. Mammai toties vislabāk patika lego duplo - var vismaz normāli celt mājas! Vēl tikpat vērtīgas bija grāmata ar papīra automašīnām un luksoforu, no kuriem mašīnas savu dzīvi jau ir varonīgi beigušas, un īsta futbola bumba attiecīgajam vecumam. Mēs ar Pēteri trenējamies sist bumbu vārtos, un tiklīdz kā Pēterim tas izdodas, viņš pats sev sajūsmināts aplaudē!
Jāatzīst, ka savos divos gados Pēteris ir iemācījies, ko nozīmē šokolādes konfekte, un, ja izdzirdēs tālumā čaukstam šokolādes konfektes papīrīti, tūlīt būs klāt un bez skandāla neatkāpsies, ja gadījumā ēdājs bija iecerējis konfekti sev, nevis Pēterim.
Pēteris sevi arī ir atkārtoti pierādījis klasiskās mūzikas atzinīgā novērtēšanā. Neskatoties uz to, ka viņš sistemātiski diriģē gandrīz katru klasiskās mūzikas gabalu, ko dzird, Pēteris arī apmeklēja savu pirmo operu divu gadu vecumā. Bijām skatīt Bendžamina Britena Spēlēsim operu “Mazais skursteņslauķis”!, kas ir manas bērnības opera.
Toreiz Skursteņslauķis bija trijos cēlienos ar lieliskām dekorācijām. Pirmajos divos cēlienos bija teātris, kur notika gatavošanās operas uzvešanai ar skatuves uzbūvi un publikas dziedāšanas treniņiem, un trešais cēliens bija pati opera ar pilnu orķestri. Diemžēl mūsdienu Skursteņslauķis tālu atpaliek no tā, kāds bija manā bērnībā, gan scenogrāfijas ziņā, gan teātra ziņā. Bet mūziku, jau protams, nevar samaitāt, tāpēc otrais no diviem cēlieniem bija lielisks.
Neskatoties uz melnbalto scenogrāfiju un tikai pusorķestri (klavieres pluss atsevišķas instrumentu grupas), Pēterim opera ļoti patika. Mēs apmeklējām tikai operas cēlienu. Viņš ļoti sirsnīgi aplaudēja, visu stundu nosēdēja apmierinošā uzvedībā, un, kad opera beidzās, prasīja, lai priekškaru ceļ augšā un operu turpina, un tikai tad, kad zāle bija pavisam tukša, piekrita iet mājās.
Savos divos gados Pēteris ir daudz iemācījies un dara visus priecīgus. Vismīļākie ir viņa bučas mēģinājumi. Pēteris nedod buču klasiska izteiksmē, laikam nav vēl īsti sapratis, kā uztaisīt to skaņu. Toties Pēteris nenogurstoši dod buču ar pieri, pieliek pierīti mīļi pie mammas pieres un patur - tā ir buča. Ja vajag, tad viņš šādas bučas dod arī pa telefonu - pieliek pieri un patur. Izskatās aizkustinoši mīļi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru