Čorti

Kā zināms, Limuzīnā Jāņu nakts krāsās Mirttante mūsdienu apģērbu industrijas izgudrojumu šortus nokristīja par čortiem, un man šodien bija atgadījums ar šortiem.

Tā kā Pēteris Emīls ir sev iestellējis nometnes režīmu, viņš šodien jau atkal piecēlās septiņos, lai uz astoņiem būtu gatavs iet brokastīs papļāpāt ar vēl kādiem četrdesmit pieciem cilvēkiem. Diemžēl šodien astoņos no rīta es viņam nevarēju nodrošināt tik plašu izklaidējošu kompāniju, jo esam atgriezušies Rīgā, tāpēc saaicināt četrdesmit piecus cilvēkus uz brokastīm sagādātu zināmas neērtības. Acīmredzami apbēdināts par švako brokastu kompāniju, Pēteris sāka dīdīties uz vēdera un ik pa brīžam skaļi protestēja un paziņoja, ka ir nepieciešams nodrošināt ceļamkrānu, kas pastāvīgi turētu viņa galvu paceltu viņa vietā, jo, ja jūs nemākat ne stāvēt, ne sēdēt, tad gulēt uz vēdera ir neapšaubāmi interesantāk, nekā - uz muguras, bet, lai interesantuma koeficients paaugstinātos, ir jātur pacelta galva.

Līdz pulksten diviem Pēteris bija novedis sev ir kvēlojošam niknumam, jo viņu traucēja ne tikai nogurstošā galva, bet arī vēlme rāpot uz priekšu, kas nekādi nerealizējas, jo šādiem mērķiem, kā zināms, ir nepieciešams kā minimums pacelt uz augšu pēcpusi, un tad var veidoties kaut kas vismaz līšanai līdzīgs.

Tā kā Pēteris slikti panes cīņu zaudējumus jeb panes tos ļoti skaļi, man nācās steidzami kardināli mainīt situāciju, vedot viņu pastaigāties. Es ātri ķēru kas pa rokai un uzvilku savus īsākos šortus, - tādus, kam kabatiņas lien laukā no šortu apakšmalas.

Pilsētas ielās mani šorti nez kāpēc nepalika nepamanīti. Vispirms kāds kungs mani sveicināja ar tekstu - labdien, skaistā māmiņa, bet pēc tam Stradiņu vārtu sargs, plati smaidot, mēģināja norādīt, ka ratiem arī vajagot caurlaidi, jo tiem tāpat kā mašīnai ir četri riteņi - asprāši! Bet laikam tomēr vainīgi ir tie šorti, jo divreiz vienā dienā šādi komentāri nevar būs sagadīšanās. Eh, Pēteri, kādi Tavai mammai saistoši šortiņi!

Ballīte beidzas

Šovakar beidzas mūsu trīs nedēļu ballīte Trikātā, vasaras SVV! Kāda bija Trikātas vasara? Lie-lis-ka! Mēs ar Pēteri Emīlu varētu vēl kādas trīs vai kaut desmit nedēļas tādā ritmā nolaist. Atšķirībā no citiem gadiem man nav problēmu piecelties uz karogu un brokastīm astoņos no rīta, jo Pēteris citreiz pamostas jau pusseptiņos no rīta un, tā kā skolā nav aizkari, Pēteri nav iespējams pierunāt gulēt, ja viņš ir ieskatījies saulītē un izlēmis, ka ir rīts. Tūlīt, tūlīt pietrūks galda dziesma un vakardziesma, un pietrūks savas stundas, kuras kā parasti bija aizraujošas ar jaunajiem un vecajiem audzēkņiem. Katru gadu audzēkņi raksta pateicības vēstules sponsoriem un daļa no tām man ir jāpārlasa, un bija prieks lasīt, ka lielai daļai audzēkņu manas stundas ir vienas no mīļākajām stundām.

Arī Pēterim, šķiet, viss patika, jo viņš uzvedās vienkārši lieliski. Gandrīz katrs otrais nometnes dalībnieks paguva atzīmēt, ka Pēteris nu gan ir ļoti mierīgs un nemaz neraud, bet mazi bērni taču raudot. Taisnība, viņš tiešam laikam jutās šeit labi, tāpēc arī uzvedās labi.

Šie audzēkņi tik tiešām bija lieliski un radoši, šis bija pirmais gads manā SVV vēsturē, kad audzēkņi pamanījās iznest cauri savus audzinātājus ar samērā inteliģentiem jokiem. Vienu nakti, kad audzinātāji bija mazliet aizkavējušies pie ezera, audzēkņi bija aizkrāmējuši visas kāpnes ar krēsliem, ar zobu diegu aizbarikādējuši durvis un sanesuši audzinātāju matračus bērnu izlietņu telpā. Izskatījās samērā jautri.

Tad nu krāmēsim mantas un dosimies rīt atpakaļ uz karsto Rīgu, kur, ja nav patreiz karsts, tad drīz noteikti būs. Rīga, bīsties, mēs nākam atpakaļ - atpūtušies un svaigi!

Pusei pāri

Esam nodzīvojuši pāri nometnes pusei un vēl ir atlikusi tikai viena nedēļa. Bija viesu diena un bija atbraukuši ciemiņi un, starp citu, ja kādam līdz šim likās, ka ar mazo Pēteri Emīlu doties uz nometni bija neprātīgi un sarežģīti, tad jūs smagi maldāties! Viesi atzina, ka šādos apstākļos dzīvojot, neko labāku nevar vēlēties, - pat ēst mums uztaisa, turklāt četras reizes dienā!

Un neticami, bet rīt Pēterim apritēs četri mēneši, un, esot šeit nometnē, viņš ir iemācījies velties uz vēdera. Kādas divas dienas viņš mācēja velties tikai uz vieniem sāniem un tad, kad viņš piekusa velties un nesaprata, ka vajadzētu apstāties un atpūsties, es varēju Pēteri nolikt uz otra sāniņa atpūsties. Bet pagāja tieši divas dienas un viņš iemācījās velties arī uz otriem sāniem, un tagad nav miera, kad veļās, tad atpūtas nekādas, lai atpūstos, kardināli jāmaina vide, citādi pilsonis ir neapmierināts, ka galva ir par smagu, lai ar to nepārtraukti skatītu pasauli.

Ir bijuši visvisādi interesanti pasākumi, tāpēc šodien nolēmām atpūsties, aizlaidām uz lielpilsētu. Un ne jau uz Valmieru, uz Valmieru brauc visi, mēs devāmies uz Smilteni, uz Smiltenes baznīcu.

Aizbraucām laicīgi kopā ar galveno auklīti ar domu, ka Pēteris aizmigs un rātni nočučēs visu baznīclaiku. Plāns izdevās līdz brīdim, kad sāka skanēt ērģeles, tad Pēterim acis atsprāga vaļā un turpmākās divas stundas viņš bija jāizklaidē. Mēs abas uz maiņām Pēteri ucinajām, aijājām, Pēteris paguva arī paēst un kopumā uzvedās godīgi, kā jau baznīcā pieklājas, neskaitot dažas ķiķināšanas un koķetēšanas ar apkārtstāvošajiem. Tad nu es izlēmu, ka mēs visi varētu iet pie Dievgalda. Viss bija lieliski līdz brīdim, kad bijām tikuši gandrīz līdz altārim. Tad Pēteris uzskatīja par nepieciešamu skaļi demonstrēt pārējiem baznīcēniem, ka arī viņš ir ieradies uz šo pasākumu. Jautrākais bija tas, ka mēs atradāmies pašā altāra vidusdaļā, tātad tieši visa pilnā baznīca, jo tas bija kristību Dievkalpojums, varēja noskatīties uz manu lēkāšanu augšā lejā, pietupieniem, uz lidmašīnām un citām viltīgām kustībām, kas apstādinātu Pētera protestus. Par šādu cirku pat Pēterim bija prieks, tāpēc viņš puslīdz klusēja un palaida tikai kontrolbļāvienus, lai mamma pēkšņi neiedomātos apstāties viņu cilāt visādos veidos.

Bet es jutos ļoti nopelnījusi maizīti un vīnu ar savu lēkāšanu un pārējo baznīcēnu izklaidēšanu, tāpēc Pēterim nācās pagaidīt svarīgo mirkli, ko viņš varonīgi izturēja, un, kad bijām nonākuši atpakaļ sēdvietās, nevainīgi aizmiga, un tad jau vairs pat ērģeles nespēja viņu pamodināt. Tā nu Pēteris šodien mazliet pakoncertēja Smiltenes baznīcā un es izrādīju cirka meistara cienīgus locīšanās un dīdīšanās priekšnesumus visai Smiltenes baznīcas draudzei.

Jautrība turpinās

Tajā tālajā Trikātā dzīvojot, dzirdēju, ka ir iznācis jaunais un pēdējais Harijs. Būs jāsteidz skatīt, tiklīdz būšu Rīgā.

Pēteris Emīls mani šodien ļoti pārsteidza. Stundu laikā, kamēr es izklaidējos ar audzēkņiem, Pēteri šodien pieskatīja viņa visprofesionālākā auklīte, un viņa man kādā starpbrīdī saka, ka ies pastaigāties ar Pēteri, ar to domājot Pēteri nomodā, kas ir paņemts opā, un iet no kabineta uz kabinetu, un apskata visu, ko šeit var apskatīt, jo tajā brīdī Pēterim nebija gulēšanas laiks. Pēc tam uzzināju, ka mans dēls esot staigājis apkārt, komunicējis ar visiem, kas tika stādīti priekšā, un ir bijis absolūti apmierināts ar dzīvi un vēl dejojis ar deju skolotāju valsi, mammai ne tuvu neatrodoties! Acīmredzami, komunikāciju skolotājai ir varen komunikabls dēls.

Kopš sestdienas esam piedzīvojuši vēl vairākus interesantus pasākumus, visaizraujošākais no kuriem no skatīšanās viedokļa bija mantu medības. Sākumā nezināju, kāds vakara pasākums ir paredzēts, tikai dzirdēju, ka pēkšņi audzēkņi sāk skriet un ārdīties kā negudri pa gaiteņiem un mums blakus esošo kāpņu telpu. Pēteris iepriekš izturēja testu ar deju zāles troksni, bet šis bija vēl trakāks - ar izsaucieniem, iebļāvieniem un spiedzieniem, bet neko - Pēteris gulēja saldu sapņu ieaijāts. Toties es aizgāju noskatīties uz mantu sadali un pārbaudi, bija vairāki unikālie priekšmeti, to dēļ tad arī notika lielākās cīņas.

Dejas

Šovakar Trikātā bija dejas. Jeb, precīzāk sakot, dejas bija Zelta ozollapu pasniegšanas ceremonijas pēcballītes ietvaros SVV rezidencē.

Es nebiju dejojusi tieši gadu! Jūs varat apmēram iedomāties, cik traki grib dejot cilvēks, kas gadu nav varējis to darīt, un man bija lieliska iespēja dejot, kamēr Pēteris Emīls saldi čučēja blakus zālei, kur skanēja lielie pastiprinātāji un rēca audzēkņu pūlis, tādējādi papildinot jau tā skaļo mūziku ar vēl skaļākiem efektiem. Nodejoju gandrīz divas stundas no vietas ar nelielām pārskrējienu pauzītēm maršrutā zālē - Pētera istaba - zāle. Kolēģi ļoti baidījās par Pētera spējām gulēt tādā troksnī, bet šis neko, - gulēja tā, ka prieks skatīties, un ļāva man gulēt.

Pēc vēlajām dejām skolotāji nolika audzēkņus gulēt, jo audzinātāji, kas to dara parasti, gatavojās nakts trasei - pirmajai manu piecu gadu SVV vēsturē. Bet vispār nakts trase ir leģendāra un daži to gaida, bet dažiem tā nepatīk, jo tas nozīmē, ka audzēkņi nakts vidū tiek piecelti un skrien tumsā. Un labākais ir tas, ka viņi nezina, kad būs un vai būs nakts trase.

Šogad ir! un tieši pašlaik mazie bumbulīši skrien, bet mēs ar Pēterīti, protams, guļam, es tik aizgāju paskatīties sākumu un palīdzēju celt audzēkņus un dzīt ārā. Grūtākais tādā brīdī ir nesmieties un tēlot, ka ir notikusi, teiksim, gāzes noplūde un visiem ir jāevakuējas. Jāatzīst, ka mūsdienu jauniešus nakts vidū gāzes noplūde īpaši neuzrunā, un viņi būtu gatavi gulēt tālāk vai nosmakt, jo tādos tempos iet tikai uz karātavām. Daži gan bija ātri. Lai vai kā - nakts trase ir kaut kas īpašs.

Kaņepes

Šodien es ēdu kaņepju sviestu saimniecībā, kur to gatavo un pēc tam pārdod arī Rīgas veikalos. Edām arī vienkārši apgrauzdētas kaņepju sēklas - ļoti garšīgas. Tās gan laikam nevar atrast Rīgas veikalu plauktos.

Vai nu visa šī iespaidā, vai pārāk lielā svaiga gaisa iespaidā Pēteris Emīls iemācījās velties uz vēdera caur vienu sānu. Un šoreiz viņš to izdarīja pats, bez jebkādas mācīšanas un paskubināšanas. Es to vēroju no malas un sākumā pat neticēju, ka šodien viņam tas izdosies. Pāris reizes apvēlās un tad nikni pūlējās izvilkt roku no vēdera apakšas un dikti dusmīgi bļaustījās, bet tāda dzīve - viss jāmācās pašam.

Aukles

Pēterim Emīlam manu stundu laikā ir bijušas pirmās divas aukles. Pagaidām Pēteris testu ar auklēm iztur labi jeb ir, protams, otra iespēja, ka aukles ir tik labas, ka tas nav nekāds tests, bet patīkama kopā būšana.

Principā Pēteris Emīls nometnē ir topā, jo, ja ir labā noskaņojumā, un pirmo dienu laikā viņš pārsvarā ir labā noskaņojumā, viņš koķetē un smaida visām meitenēm, kas viņam pievērš uzmanību. No puišiem nebaidās un reizēm uzsmaida arī puišiem. Un, protams, ka visiem patīk, ka bērns smaida, nevis bļaustās. Pabļaustāmies mēs tikai savā istabā, reizēm.

Tā kā Pēteris iet gulēt ap astoņiem, man pagaidām ir bijušas visas iespējas piedalīties vai skatīties vakara pasākumus. Svētdien bija iepazīšanās, to es mazliet paskatījos ar Pēteri slingā. Pirmdien bija ārkārtīgi lielisks beztalantu šovs un, tā kā zāle ir blakus mūsu istabai, skatījos visu pasākumu un pa brīžam aizgāju paklausīties pie durvīm, vai Pēteris neizdveš kādu skaņu. Vistalantīgākie bija klusie dīdžeji, kas it kā spēlēja uz glāzēm, bet neizdvesa ne skaņas, - tiešām ļoti attapīgi. Vēl man vaigu sāpes no smiekliem sagādāja puišu grupa, kas talantīgi, Džo Kokera pavadījumā, saģērbās, jo parasti šīs mūzikas pavadījumā izģērbjas. Nenormāli pārsmējos.

Aizvakar bija orientēšanās pa Trikātu un Pēteris tika astoņos nolikts gulēt mobilajā gultā - ratos, un mēs pastaigājām pa pilsētu un vērojām orientieristus.

Vakar bija pirmais svecīšu vakars Trikātas Jāņa baznīcā. Aizbraucām uz baznīcu ar mašīnu, jo baznīca atrodas krietnus divus kilometrus no Trikātas skolas, kur esam apmetušies. Devāmies ceļā ļoti laicīgi ar domu, lai Pēteris pagūst aizmigt pirms sākas pasākums. Plāns izdevās lieliski. Pēteri nespēja pamodināt ne baznīcas zvani, ne ērģeļu priekšnesumi. Bet, kad puiši sāka muzicēt uz akustiskajām ģitārām, Pēterim momentāni atsprāga acis vaļā, laikam no pārsteiguma par interesanto skaņu. Tā nu Pēteris ar pārsteigtu seju, lielām acīm un gandrīz sastindzis turpināja klausīties visu pasākumu. Kad svecīšu vakars beidzās, Pēteris aizmiga. Laikam saprot, ka baznīcā nav jāguļ, bet ir jāklausās. Atpakaļ uz Trikātu braucām pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus, jo ielikām Pēteri ar visu kulbu aizmugurē, lai nepamodinātu, un tā viņš turpināja saldi gulēt līdz pat vieniem naktī, nemaz nenojaušot, ka pa to laiku pārceļojis no vienas vietas uz otru un vēl ar ratiem paspējis pabraukt.

Šovakar bijām uz barikādēm! Ar Olafu Brūveri. Daži dziedāja, daži barikādējās un daži brauca ar tankiem, bet labie beigās uzvarēja - kā jau visās pasakās.

Jaunās mājas

Mūsu jaunās pāris nedēļu mājas ir ļoti mājīgas. Ar Pēteri Emīlu dzīvojam vienā klasē, kas no loģistikas viedokļa atrodas ļoti izdevīgā vietā. Blakus ir aktu zāle. Tātad, kad Pēteris būs dienas nogurdināts atlūzis, varēšu ieskatīties vakara pasākumos. Ēdamzāle gan ir tālāk, bet mana mācību klase arī ir burtiski aiz stūra.

Kad ieradāmies, uz dažām minūtēm tika nodarbināts gandrīz viss personāls, lai visus mūsu miljons maisiņus sanestu telpās. Un iekārtoties paspēju ļoti ātri, jo Pēteris labprāt gulēja mūsu matraču gultā un vēroja, kā es krāmēju maisiņus, un nemaz nejutās apjucis par jaunu vietu. Viņš vispār ir pabijis daudz kur, tāpēc ir trenēts un apjukumam nav pamata. Pagaidām izskatās, ka puika ir arī sabiedrisks, jo šādu kvantumu ar cilvēkiem viņš vēl nebija redzējis, bet dažām tantēm tomēr uzsmaidīja, lai gan labi atšķir savējos no svešiem.

Mums līdzi ir paņemts viss, pat veļas aukla ar knaģiem, kas jau tiek nodarbināta. Paspēju arī iemēģināt jauno bļodu. Skolotājas galds tiek izmantota kā pārtinamā virsma un septembrī Trikātas skolas skolotāja nemaz nenojautīs, ka vasarā uz viņas galda ir gulējis Pētera dubsis. Man ir iekārtots arī darba stūrītis ar datoru, manu lampu un grāmatām.

Jau paspējām nedaudz pavērot pirmo vakara pasākumu, kas bija saistīts ar iepazīšanos un pēc tam Pēteris Emīls saldi iemiga, dienas nogurdināts.

Mantas

Jūs esat kādreiz rēķinājuši, cik mantu ir jāņem līdzi uz trim nedēļām? Es to rēķinu jau piekto gadu pēc kārtas. Parasti gan es dodos uz divām nedēļām. Uz SVV nometni.

Mantas nākas ņemt līdzi daudz, īpaši drēbes, jo parasti SVV mājvietās veļasmašīnas vai nu nav pieejamas, vai ir jāsastopas ar zināmu grūtību līmeni, lai drēbes nokļūtu mazgāšanā, bet tad nav nekādas garantijas, ka kaut kas nesakrāsosies. Tāpēc mīļākās drēbes tā vai tā nākas mazgāt ar rokām vai likt koferī atpakaļ, lai tās gaida savu mazgāšanu Rīgā.

Man mājās ir viens ļoti liels koferis, tur var kādus 40kg salādēt iekšā, un uz SVV es parasti dodos ar šo koferi, plus vēl kādi pāris maisiņi, un plus vēl rokas koferītis pilns ar kosmētiku un smaržām, kas aizņem apmēram pusi no koferīša. Patreiz smaržas diemžēl nevaru lietot, citādi Pēteris Emīls, pasmaržojot mani, varētu apjukt, tāpēc šoreiz mazais koferītis nav jāņem. Un lielo koferi paņemt nevaru, jo mašīnas bagāžniekā ir jāliek Pētera rati, kas aizņem pusi no bagāžnieka. Tāpēc pēc laipna drauga ieteikuma (un citu variantu jau arī nav) manas un Pētera mantas ir sapakotas simtiem maisiņos, kas rīt ieguls mašīnas bagāžniekā. Līdzi ir jāņem pat gultasveļa, tā, ka būs ko saspringt, kamēr visu dabūs mašīnas bagāžniekā, jo es nevaru atļauties mantas vest salonā, ja salonā sēž Pēteris. Tas ir pret drošības noteikumiem! Lai gan bļoda gan tiks ielikta salona, jo citu risinājumu bļodai nav.

Mantu mums ir miljons, bet Pēterim par attaisnojumu jāsaka, ka manas mantas tomēr ir vairākumā. Bet es nešaubos, ka viss tiks sapakots bagāžniekā, jo es esmu pakošanās čempions! Tas ir pārbaudīts tīņa gados braukājot ar kori pa Eiropu. Nevienam nekad nebija tik perfekti sakrāmēts koferis kā man - viss vienmēr ir salikt maisiņos, un, ja vajadzēja, es no ārzemēm tajā pašā koferī pārvedu trīsreiz vairāk mantas, nekā tur bijis iepriekš. Šoreiz atšķirība ir tikai tāda, ka perfekti ir jāsakrāmē nevis koferis, bet - mašīnas bagāžnieks.

Nu redzēsim, kāda Tu būsi, Trikāta, kā Tu Pēterim un man patiksi.

Ciemiņi

Šodien pie mums ciemos bija atnācis maziņš ciemiņš. Ciemiņš bija mēnesi jaunāks, bet pus kilo smagāks. Un tas bija pirmais mazais cilvēks, kas Pēteri Emīlu patiesi ieinteresēja. Vecāki bērni (un ar to es domāju pāris mēnešus vecākus bērnus) Pēteri īpaši neinteresē, bet gandrīz vienaudzis viņam likās smaidu vērts. Arī mazajam lielajam ciemiņam Pēteris patika, un tā nu viņi tur gulēja uz dīvāna vai stāvēja, mammu turēti rokās, un savā starpā risināja jautras sarunas. Nez, par ko. Par piena kvalitāti laikam.

Pēc ciemiņa aiziešanas, kad Pēteris, izlādējis visu savu enerģiju, mēģināja vairākas reizes iemigt, pie mums pa kluso ieradās sošu zagļi. Nu redziet, kā tas notiek - Pēterītis laižas miegā, principā iemieg, un tad pēkšņi, hops!, un sosis tiek izzagts no mutes un atrodas aizmests kādu metru tālāk. Pēterītis, saprotams, pamostas un skaļi izrāda neapmierinātību, ka mājās ir parādījušies sošu zagļi, kas izrauj sosi un nekaunīgā kārtā nomet to kur pagadās. Pagaidām Pēteris vēl nesaprot, ka mazie zaglēni ir viņa rociņas, kas pa pusmiegam paņem sosi un aizsviež. Un tā rodas kašķi, pat kari - no nesaprašanās.

Vēder dejas

4.jūlijā, savos trijos mēnešos un desmit dienās, Pēteris Emīls apvēlās uz vēdera. Apzināti. Nezinātājiem paskaidroju, ka šis ir nākamais sasniegums pēc galviņas celšanas, ko vecāki cer sagaidīt no savām atvasēm.

Es jau sen gaidīju, kad Pēterim beidzot parādīsies interese par gulēšanu uz vēdera, jo tas bērnam ir daudz interesantāk - visu var redzēt no cita, pieauguša cilvēka, redzes punkta. Vispirms es Pēterim divas reizes parādīju, kā tā velšanās izdarāma, apveļot viņu, tad pagūlos mazliet tālāk un stāstīju viņam, ka tagad viņš pats to varētu izdarīt.

Pēteris guļ uz sāniņa, skatās uz mani un saprot, ka kaut kas ir jādara. Tad viņš sataisīja tādas pieauguša cilvēka acis un nopietnu sejas izteiksmi, izstiepa rociņu un mainīja līdzsvaru, lai pārveltos uz vēdera, un pats tādā sajūsmā, ka triks izdevies! Pēc brīža aizvēlu viņu atpakaļ, - lai rāda vēl, ka ir iemācījies, un šis rāda arī. Es tik ļoti nopriecājos, ka gandrīz vai izplūdu aizkustinājuma asarās. Nez, kas ar mani notiks, kad viņš vēl kādus trikus samācīsies?

Nu tiesa, šodien viņš to triku bija aizmirsis. Bet tas nekas, māksla principā ir rokā, tagad tas ir tikai treniņa jautājums.

Treniņš

Vai jūs zināt, kā rodas bērni? Mana septiņgadīgā māsas meita līdz šim domāja, ka no bučošanās.

Klasiski. Es arī tā kādreiz domāju, jo, kad man bija kādi septiņi astoņi gadi, uz manu jautājumu mamma atbildēja, aizsūtot konsultēties ar tēti, bet tētis teica, ka tas ir sarežģīti un es to nesapratīšu, bet, kad būšu mazliet lielāka, tad gan man pastāstīs. Bet stāstīt nevajadzēja, jo iznāca slavenā marta Zīlīte. Un tad man vecāki gādīgi piedāvājās palīdzēt paskaidrot komisku, ja nu es gadījumā kaut ko nesaprotu, un nu es ar vecākiem beidzot kā līdzīgs ar līdzīgu varējām šo tēmu aprunāt.

Tā kā abi Gerdas vecāki tikko aizdevās uz ārvalstīm, atstājot bērnu manā un vecmāmiņu audzināšanā pa vasaras brīvdienām, es nolēmu, ka kaut kas bērnam ir jāizstāsta, jo tādā tumsonība par bučošanos tak nevar būt! Bet kā un ko stāstīt, un cik vispār septiņgadīgam bērnam ir liela interese par šo jautājumu - nav ne jausmas.

Jautājums par bērniem uzpeldēja nemanot. Pārģērbām mazo Pēteri Emīlu un Gerda jautā - ka tas tāds? - par oliņām. Samulsu. Bet bērns gaida atbildi. Sāku stāstīt, ka tad, kad Pēterītis būs liels, viņam tajās oliņās būs sēkliņas, no kā varēs rasties bērni. Aaaa, bērni, zinu, saka Gerda, un startē ar tekstu, ka bērni rodas no bučošanās. Un te nu sākās mans mūžamežs un piņķerēšanās, jo drīz Gerda tika pie loģiskajam jautājumam - kā tā sēkliņa tiek mammai iekšā.

Kaut ko Gerda jau zināja, bet kaut ko nē. Tad nu kopīgi noskaidrojām, ka pa to pašu caurumiņu, pa kuru bērniņš dzimst, vīrietis ieliek sēkliņu. Man bija ļoti grūti paskaidrot, kā tieši viņš tur to sēkliņu dabū iekšā. Tāpēc es sāku ar pafilozofēšanu par tēmu mīlestība, pieminēju vārdu mīlēties un sapratu, ka tas Gerdai neko neizsaka, un tad nācās pieiet tehniski, paskaidrojot, ka - to sēkliņu ieliek ar krāniņu. Gerda nesamulsa nevienā brīdī, bet man bija skaidrs, ka tehniski viņa saprot, kā tas notiek, bet pagaidām nesaprot, kā tas izpaužas dzīvē, tomēr viņai ar to pietika. Tālāk mēs risinājām sarunas par to, ko Pēterītis darīja vēderā - tas viņai vairāk interesēja par sēkliņas ielikšanu, un es atviegloti uzelpoju.

Tādas interesantas sarunas risinās svaigā lauku gaisā, un tās man vienlaicīgi noderēja kā treniņš kādai nākotnes sarunai ar Pēteri. Man šķiet, ka es izturēju pārbaudījumu, jo Gerda bija apmierināta, ka ir radus atbildes uz visiem tā brīža jautājumiem, un es biju apmierināta, ka viņa tagad ir gudrāka un saprot vairāk par bērna rašanās brīnumu.