Inovācijas

Jauns sākums attiecas ne tikai uz manām atklāsmēm par Pēteri Emīlu. Jauns sākums nozīmē arī ik katru jaunu sākumu, kā piemēram, jauns darba sākums un ar to saistītie jaunie konferenču sākumi.

Šodien piedalījos ārkārtīgi aizraujošā biroja organizētā konferencē par inovāciju ceļu Baltijā. Un konference nebija aizraujoša tāpēc, ka to organizējām paši, bet gan tāpēc, ka tā deva cerību. Cerību, ka arī Latvijā var būt savs skype. Iespējams, ka datortehnoloģiju jomā Latvijas inovatori vēl patreiz tikai meklē īstos ceļus, bet Latvijā ir vairāki mazāki veiksmes stāsti. Ir savs unikālā tehnoloģijā radīts betons (Primekss), ir gaismu neatstarojošs stikls (GroGlass), un droši vien ir vēl daudzi citi mazi veiksmes stāsti, jo vairāki pārliecināti un aizrautīgi uzņēmēji roku rokā ar saviem inovatoriem cīnās par savu biznesu, bet līdz ar to arī par mūsu visu labklājību.

Ja mēs atmetam pamatviedokli, ka visa dzinējspēks ir slinkums (jo, ja kāds nebūtu bijis slinks piecelties pārslēgt televīzijas kanālus, nebūtu jāizdomā pults), visa dzinējspēks vienmēr ir bijušas inovācijas. Protams, arī peļņa, kas aiz tām stāv, bet, lai dabūtu burkānu, kaut kas tomēr ir jārada. Un man ir prieks ka es kā advokāts vai jurists varu šai procesā piedalīties kā maza skrūvīte, jo, lai cik liels būtu jurists, viņš vienmēr ir un paliks biznesa un inovāciju apkalpojošais personāls, tēlaini izsakoties, mēs pienesam inovatoram vai uzņēmējam kafijas krūzīti - kā čakla sekretāre. Tomēr ir labāk, ka šāda čaklā sekretārīte pastāv, jo bez juristiem iestātos haoss un uzņēmēji viens otram censtos nozagt visu iespējamo intelektuālo īpašumu, un beigu beigās vēl sakautos. Bet jurists sakārto papīrus, skaisti sakārto uzņēmēja mapītes vai sakārto inovatoru komandas radītos brīnumzīmējumus. Tā nav cēla profesija kā ārsts vai skolotājs, bet ir tikpat vajadzīga - lai būtu kārtība un lai inovatori varētu naktīs rasēt un domāt. Radiet, un mums visiem būs par vienu aizraujošu mirkli vairāk!

Izvēles

Ik uz soļa mums nāk priekšā lielas un mazas izvēles.

Atsākot darba dzīvi, man ik darbdienas vakaru ir virkne ar izvēlēm. Vai doties uzreiz uz mājām, vai doties uz veikalu, kino vai kori? Vai mājās adīt Pēterim Emīlam vestīti, vai skatīties kopā ar viņu grāmatu? Vai taisīt ēst un mazgāt un gludināt, vai krāmēt kopā ar Pēteri piramīdu? Vai darīt kaut ko, ko lielākā daļa cilvēku uzskatītu par lietderīgu laika pavadīšanu, vai skraidīt un slēpties, un dauzīties ar Pēteri?

Aiz katra vai stāv izvēle. Un izvēlēs nepieciešamība slēpjas faktā, ka, esot darba dzīvē, man ir tikai apaļas divas stundas visā diennaktī, ko pavadīt kopā ar Pēteri. Tad pēkšņi saproti, ka vakara brīvais laiks ir palicis ļoti dārgs. Bezdievīgi dārgs! Tagad es saprotu, kāpēc māmiņām ne vienmēr ir laika pusdienas laikā iet kopā pusdienot, jo tā ir viena papildus stunda dienas vidū, kad var sasteigt izdarīt daudzko, lai ietaupītos dārgais laiks vakarā. Nu arī es piederu pie tā slāņa, kas pusdienlaikā skraida apkārt un mēģina ātri sakārtot sadzīvi.

Nākošās izvēles sākas vakara jundā. Vai visas divas stundas veltīt tikai Pēterim? Īstenībā tas nemaz fiziski nav iespējams, jo to divu stundu laikā kā minimums ir jāgatavo un jāpaēd vakariņas, arī pašam jaunskungam, jāiet mazgāties un jāsavāc mantu karalauks, citādi aukle nakošajā dienā paklups aiz kāda Pētera izvazātā slotas kāta un nolauzīs kaklu. Tātad kvalitatīvi un pilnīgi dēliņam veltītais laiks atliek vien kāda viena stunda. Viena stunda veselā diennaktī. Vai tas nav nežēlīgi?

Jāsaka gan, ka Pēteris turās kā vīrs un vakaros nestāv ieķēries man bikšu starā. No rīta gan mazliet pabēdājas, ka mammīte iet projām, bet vakarā, kad mamma atnāk, pienāk pie durvīm apskatīt, kas atnācis tādā pašpuikas solī, pasmaida, mazliet pakautrējas un tad ļauj sevi mazliet samīļot. Priecājas taču.

Tāpēc es no sirds novērtēju, ka patreiz man ir iespēja strādāt četras dienas un trīs dienas pavadīt kopā ar Pēteri. Nemaz nevarēju iedomāties, ka starp četrām un piecām darbdienām ir tik liela atšķirība. Tajās trīs dienās vismaz kaut nedaudz kompensējas tas viedums, ko mamma var dot mazajam pilsonim, - mēģinam visu izzināt un apgūt tad. Un Pēteris mācās. Patreiz trenējamies iet pie rokas, jo skriet, kur sirds vēlas, to jau katrs māk, bet iet pie rokas, oooo, tā uzreiz ir sarežģītāka pastaigas pakāpe.

Zinību diena

Varētu likties, ka esmu jau sākusi strādāt, jo pēkšņi ir aptrūcis brīvais laiks. Bet nē. Lielā darba diena man iekrīt kopā ar mazajiem pirmseptembrēniem, kas nesīs puķes savai pirmajai un arī divpadsmitās klases skolotājai. Tomēr zināms darbs jau man bija visu augustu, ne aci nepaceļot.

Esam nonākuši saskarē ar veco ļaužu valsts aprūpi vispirms slimnīcā, pēc tam ambulatori, - kad kopēji un māsiņas nāk uz māju. Tam par upuri ir kritis vectēvs, kas deviņdesmit viena gada vecumā izdomāja, ka ļoti smalki izskatās, ja staigā apkārt bez atbalsta spieķiem. Rezultātā, protams, gūžas lūzums un mēs visi iesaistīti procesā, ko par atlabšanu grūti saukt, drīzāk par dīkstāvi gultā. Kad uz visu to noskaties no malas un vēl pāris reizes pa nakti pamosties no vectēva klauvējieniem pa sienu, jo vajagot taču iekāpt vilcienā, tad rodas jautājums - vai es vēlos nodzīvot tik ilgi un vecumdienas pavadīt šādā kvalitātē.

Laikam tomēr dzīvot ātri un nenodzīvot līdz deviņdesmit ir piemīlīgāk. Taisnību sakot jāsaka, ka mūsu paaudze jau nu diezin vai izvilks līdz tik sirmam vecumam, turklāt valdība noteikti cer, ka mēs nepārvilksim neko daudz pāri pār sešdesmit divi.

Tas viss liek apkopot domas, ko tad līdz šim man ir izdevies iemācīties. Oooo, daudz. Sāku iepazīt mūsu valsts veselības sistēmu no abiem galiem, no mazo gala un no vecā gala. Zinu, ka Vienības gatves neatliekamās palīdzības uzņemšanā ir jāstāv rindā vismaz divas trīs stundas ar mazu bērnu, ja vien nav kaut kas tik akūts, ka tūlīt jāliek virsū uz operāciju galda. Tāpat zinu, ka, savukārt, piezvanot uz ātrajiem un aicinot ierasties pie veca opīša, viņi atradīs katru iemeslu lai nebrauktu un pateiktu, ka tā ir ģimenes ārsta kompetence. Nu tāda mums tā sistēmiņa.

Tomēr vislielākā dzīves akadēmija man aizsākās nu jau gadu un piecus mēnešus atpakaļ. Šī akadēmija ir Pēteris Emīls. Mācības tur nemaz nav tik vieglas kā no malas varētu likties, turklāt prasa daudz enerģijas, toties ir ļoti veldzējošas un kredītpunkti tiek izdalīt maza bērna smieklu veidā. Tā ir pati laimīgākā skaņa.

Tāpēc ir patiesi žēl, ka no rītdienas Pētera sasniegumus un nedarbus vispirms ieraudzīs kāds cits, kas viņu uzraudzīs. Arī daudzas nopietnas mācības viņam vispirms iemācīs kāds cits, jo mamma jau būs mājās tikai vakarā. Nu neko nevar darīt - mana mazā akadēmija tagad būs jāmācās vakarniekos, un stāsta, ka vakarniekiem esot tas pats diploms, kas dieniniekiem. Vismaz universitātēs. Tāpēc jācer, ka Pēteris man pēc kādiem septiņpadsmit vai divdesmit gadiem arī izsniegs vienlīdz labu diplomu un iedos buču par labu audzināšanu. Jācer.