Svarīgais MBA

Pagājušā nedēļā liktenis lika priekšā lielisku iespēju nolasīt lekciju milzīgi gudrajiem SSE Executive MBA studentiem. Tie nav parasti studenti. Šajā programmā mācās cilvēki, par kuriem pārsvarā gadījumos darba devēji ir gatavi maksāt milzīgi lielo mācību maksas naudu, tātad, tie ir gudri un visumā prasīgi cilvēki. Patiesību sakot laikam ir grūti sameklēt prasīgāku publiku savāktu vienkopus, kas atnāk klausīties lekciju.

Man, protams, patīk lasīt lekcijas vai jebkādi citādi uzstāties, laikam tāpēc, ka ir bērnības rūdījums šajā jomā. Var teikt, ka auditorijas priekšā jūtos gandrīz kā zivs ūdenī. Tomēr, tā zivs jau nerodas uzreiz. Kad ir jāgatavojas, ir grūti. Jādomā, jālauza galva. Un, kad ir atlikušas divas minūtes līdz brīdim, kad tūliņ, tūliņ jānostājas pilnīgi svešas auditorijas priekšā, jāsāk lasīt lekcija un jānovinnē tā visa auditorija, es pie sevis purpinu - nu kam man tas vajadzīgs, kāpēc es piekritu! Toties, cik salda pēc tam ir uzvara, kad auditorija ir novinnēta, un es varu dejot baletu priekšā. Tomēr ik mirkli ir jāuzmanās, jo mēdz būt āķīgi jautājumi un viena neatbildēšana var izslidināt uzvaru no rokām. Uzvara tomēr ir jāizcīna līdz beigām.

Ir zināms, ka atsevišķas tēmas izraisa vairāk, bet citas - mazāk jautājumus. Manis lasītā tēma vienmēr ir jautājumiem bagāta, jo katram ir bijusi sava dzīves situācija, savs dzīvesstāsts. Tas jau ir pārbaudīts klientu semināros. Un jautājumi, kā zināms, atkal iedalās divās grupās, tādi, uz kuriem var vieglāk vai grūtāk atbildēt, un tādi, uz kuriem atbilžu nav. Protams, ka vienmēr patrāpās arī kāds šāds jautājums.

Executive MBA programmā bija miljons jautājumu komplektācijā ar lielu daļu neatbildamo jautājumu, uz kuriem radošam advokātam ir jāspēj uzburt atbildes. Es ļoti priecājos, ka man tas lieliski izdevās un auditorija bija apmierināta ar lekciju. Turklāt, ja tie gudrie cilvēki redz, ka uz jautājumiem tiek arī atbildēts, jautājumi uzrodas arvien vairāk; tāda maza spēle, kur divdesmit pieci mīlīgi kaķi labsirdīgi spēlējas ar peli un pārbauda, cik labi pele prot dejot. Ja labi nedejos, apēdīs bez žēlastības!

Man dikti patika. Dodiet man vēl aizraujošas lekcijas un auditoriju! Tas iedvesmo. Ļoti.

Pazudušais dēls

Ik katram var gadīties kā Bībeles sižetā par pazudušo dēlu, - ka kāds pazūd un pēc laika pēkšņi atgriežas. Tā kādudien atgadījās arī trusim Rodžeram.

Trusis Rodžers, neko nenojauzdams, cilpoja pa istabām un meklēja kārtējo vietu, kur ielīst un kaut ko pagrauzt, un, eku šeku, pēkšņi uzradās jauna aliņa, kuru Rodžis tūlīt iecilpoja aplūkot. Pēkšņi visapkārt palika tumšs. Pār tālākajām Rodža izjūtām mēs varam tikai minēt.

Todien atnācu mājās un sāku pētīt jauno stūra dīvānu, ko interneta veikala cilvēki beidzot bija saskrūvējuši pareizajā virzienā. Dīvāns mazliet krakšķēja, tāpēc izvilku izvelkamo daļu uz āru apskatīt defektus, bet to nebija - vienkārši kaut kas bija mazliet ieklemmējies un, iestumjot atpakaļ, tūlīt sakārtojās savās vietās. Dīvāns kā dīvāns. Dzeltens.

Vakarā ejam gulēt. Es steigšus kārtoju Pētera Emīla mantas, viņš tās palīdz kārtot, no otra gala jaucot ārā manu kārtību. Saucam arī Rodži, lai lien ārā no savām standartslēptuvēm un iet uz būri. Bet Rodža nav. Vienkārši nav! Visu māju izrāpoju pa centimetram divas reizes - nav. Es nesaprotu, kā var pazust trusis?! Var viņu kāds strādnieks samīt vai nejauši ar āmuru iebelzt, bet nevar taču tā vienkārši gaisā izkūpēt!

Taisu izmeklēšanu un zvanu krusttēvam - Pētera kompanjonam dienas laikā - un prasu, kad šis pēdējo reizi Rodži redzējis. Krusttēvs ir pārliecināts, ka Rodžis esot bijis pie labas veselības man ierodoties mājās. Tātad strādnieki nevarētu būt trusi saminuši un pa kluso iznesuši laukā.

Domāju, kur vēl Rodžis varētu būt ielīdis un es viņu neredzētu, un mans skats apstājās pie jaunā dīvāna. Aiz dīvāna trusis nevar aizlīst ne pa vienu pusi, jo spraugas ir pārāk šauras. Arī zem dīvāna nevar palīst, jo tas ir pārāk zems. Rāpoju ar degunu pa zemi un pētu visas spraugas un mana sirds pēkšņi pamirst - ieraugu Rodža spalvas visā truša garumā zem pirms tam izvilktās dīvāna daļas, kas tagad, protams, stāv savā vietā.

Kamēr Pēteris uzvaktēja dīvāna spilvenus, vilku dīvāna izbīdāmo daļu vaļā, lai principā ieraudzītu Rodža pankūku. Attaisīju malu. Rodžis pakustināja ūsas, nopurinājās un aizcilpoja savās gaitās it kā nekas nebūtu bijis. Pat apvainojies nebija. Un viņš tur nosēdēja iespiests vismaz stundu! Un būtu sēdējis vēl ilgāk, ja visiem nebūtu jāiet gulēt. Eh, lāga truša dvēselīte, piedeva man manus grēkus ar vieglu sirdi!

Kultūrprieki

Pēteris Emīls dzīvo manā kultūrmānijas iespaidā. Tas nozīmē, ka viņam, līdzīgi kā man bērnībā, kultūra tiek barota kā maize. Pētera leļļu teātra apmeklējums un attieksme manī viesa cerības, ka nu es varu sākt! Respektīvi, varu viņu jau tagad mest kultūras virpulī. Tāpēc brīvdienās mēs gājām uz bezmaksas koncertu Mazajā ģildē, uz parastu dažādu Rīgas kolektīvu ikgadējo skati, kas tika piekoriģēta Adventes laikam.
 

Programmā, no tā ko mēs paguvām baudīt, bija Bēthovens, senā mūzika un dažas vijoles, kuras es jau vairs nepaspēju saklausīt. Bēthovens, kā jau stabila vērtība, Pēteri uzrunāja. Tā kā viņš līdz šim nebija dzirdējis orķestri dzīvajā, un šajā gadījumā tas bija LU studentu orķestris, pie pirmajiem skaļajiem akordiem Pēteris salecās un, iespējams, tāpēc jo vairāk respektējoši klusiņām klausījās skaņdarbu.
 

Diemžēl orķestris aizgāja pēc viena skaņdarba un vietā mums tika piedāvāts senās mūzikas ansamblis Ludus. Un senā mūzika jau ir pavisam cits stāsts, kā teikt – na ļubiteļa. Jāatzīst, ka arī mani ne vienmēr uzrunā senas deju svītas, jo prasās kaut ko jaudīgāku. Acīmredzot, Pēteris arī nav senās mūzikas cienītājs, jo sāka mazliet knosīties. Tāpēc vijoļu ansamblīti mēs jau aizgājām noklausīties pie zāles durvīm, jo Pēteris nebija ar mieru turpināt sēdēt. Kopumā jāsecina, ka, ja priekšnesuma piedāvājumā pārsvarā būtu orķestra skaņdarbi, un nevis katra kolektīva novākšanās un uzvākšanās uz skatuves, un mūzika piedevās, iespējams, ka Pēteris būtu noskatījies vairāk, bet vakardien viņu var apsveikt ar 40 minūtēm gaidīšanas, skatīšanās, kolektīvu pavadīšanas un sagaidīšanas un mūzikas klausīšanos.
 

Atpakaļceļā mēs apskatījām Doma laukuma egli, kas gan vēl nebija iedegta, Ušakova kaķu māju (man nav zināms kādiem nolūkiem blakus eglei bija uzstādīta trīsstāvīga kaķu māja ar visiem dzīvajiem iemītniekiem), kas Pēterim tomēr ļoti patika, un lielā skaitā un izmērā ponijus, kurus pagaidām Pēterim bija interese tikai apskatīt, nevis ar tiem jāt. Tur kaut kur esot arī aitas, tā es pa radio dzirdēju, bet tās, acīmredzot, Ušakovs bija kaut kur noslēpis vai arī tās atklāja vēlāk (kopā ar egli). Tā, lūk, mēs zaļi padzīvojām un paelpojām aukstu ziemas gaisu!

Mūžības skartie

Pirmā un Otrā pasaules kara laika paaudze gandrīz visi savā ziņā ir mūžības skartie. Vai nu viņi paši cīnījās kādā frontē vai palīdzēja cīnīties, vai atbalstīja, vai vēlāk cieta no režīma un sistēmas, vai centās to graut. Tā vai citādi - viņus skāra mūžība un visam pamatā vienmēr bija mūžīgas vērtības. Diemžēl šī paaudze no mums lēnām aiziet. Aizgāja arī mans vectētiņš.

Ko mēs no šīs vecā kaluma paaudzes varam mācīties? Es no sava vectētiņa varu mācīties darbu - tā būtu pirmā lieta. Jau mazai esot man bija uzdota sava šefība - neliela izlietne vannas istabā - kas bija jāuztur tīra, jāseko, lai tā vienmēr būtu tīra un balta, un vectētiņš to regulāri pārbaudīja. Mācībā par darbu ietilpa arī princips, ka, ja ir kāds darbs, ko var izdarīt pats savām rokām vai ar draugu palīdzību, tā tas arī tiek paveikts, piemēram, nomainītas trubas vai izremontēta istaba, vai nomainīts mājas jumts. Mācība par darbu attīstīja arī manas rotaļas, jo man vienmēr likās daudz aizraujošāk rakņāties pa naglu, skrūvju un uzgriežņu kastēm, kas manā bērnībā netika uzskatīta par sliktu bērnu pieskatīšanas iezīmi, nekā nodoties spēlēm ar lellēm. No manis laikam būtu iznācis arī labs puika.

Otra lieta, ko var mācīties ir humors. Laikam tikai ar humora izjūtu bija iespējams dzīvot un strādāt valstī, ko iepriekš bija iespēja redzēt plaukstam un zeļam neatkarības gaismā. Humors bija būtiska vectētiņa dzīves sastāvdaļa - pavilkšana uz zoba, mānīšanās ar koka olām Lieldienās un tradicionālie aprīļa joki bija ierasta lieta manā bērnībā.

Trešā lieta, kas paliek mantojumā ir rakstīšana vai kaut kādā mērā - autobiogrāfiskā publicistika. Vectētiņš jau no seniem gadiem rakstīja dienasgrāmatas. Kara laikā tika pazaudētas pirmskara dienasgrāmatas, toties vēlāk tapa nākamās un gadu nogalē tika sarakstītas arī autobiogrāfiskas grāmatas, kas ir sava laika liecības. Manos pusaudža gados, kad vectētiņš ieteica rakstīt dienasgrāmatu par interesantiem notikumiem, man tas likās garlaicīgi. Pirmā reize, kad es ņēmu vērā šo viņa ieteikumu un nopietnāk uzsāku rakstīt, bija mans stažēšanās laiks Briselē, nu jau vairāk kā pirms desmit gadiem. Toreiz telefona sarunas bija nenormāli dārgas un gribējās mājiniekus apgaismot pēc iespējas plašāk par aizraujošiem divdesmitgadnieka piedzīvojumiem starptautiskajā Briseles vidē. Tāpēc rakstīju mammai un citiem interesentiem garas e-pasta vēstules, kurās visi piedzīvojumi tika piereģistrēti. Šī ieraža ik pa laikam turpinās, kā to var labi novērot.

Taču vislielākā vērtība un arīdzan paradokss ir tas, ka no vectētiņa varēja pārmantot patriotismu. Savas valsts patriotismu. Paradokss tas ir tāpēc, ka vectētiņš nebija latvietis un sevi vienmēr ir uzskatījis par poli, lai gan viņā ir sajaukušās poļu, ukraiņu un vācu asinis, un, lai pēc iespējas izmuktu no vēsturiskām nepatikšanām, pasē viņam stāvēja ieraksts - krievs. Tātad ar latvietību un Latvijas valsti viņu juridiski saistīja tikai sieva un meita. Tomēr viņa mīlestība un vēstures zināšanas par šo valsti krietni pārsniedza vidējā latvieša līmeni un to varēja likt par piemēru ikkatram. Pats par sevi saprotas, ka latviešu valodu vectētiņš apguva jau dziļi sen jaunībā, kad pēc atnākšanas no Lietuvas uz Latviju, viņš veikli iemācījās nākamo baltu valodu aiz lietuviešu valodas gluži vienkārši aiz cieņas pret cilvēkiem, kuru zemē viņš dzīvoja. Tāpēc valsts patriotisms man visvairāk nāk līdzi no ģimenes pašas vecākās paaudzes.

Bet pamazām aiziet tā vecā paaudze, mūžības skartie, un manas ģimenes gadījumā ar vectētiņu ir noslēdzies viens laikmets, tāpēc jautājums paliek atklāts, vai ar viņiem kopā aiziet tam laikmetam svarīgās vērtības. Pagaidām mēs uz to nevaram atbildēt. To atbildēs nākotne.

Leļļu teātris

Visām lietām vienmēr pienāk pirmā reize. Pēteris Emīls pagājušās brīvdienās devās uz savu pirmo leļļu teātra izrādi, uz Lācīti sirsniņā. Varētu jau teikt, ko gan tas mazais puika tur daudz sapratīs, jo leļļu teātris taču ir domāts tikai no diviem gadiem, tātad tik mazi bērni sižetu neuztver. Iespējams, bet manā skatījumā ne jau sižets ir galvenais, bet gan teātra kultūra.

Biju acīmredzami pārrēķinājusi ar braucamlaiku un pat svētdienas dienā tikai pēdējās minūtēs pirms izrādes atradu mašīnai stāvvietu. Pēteris parasti braucienu automašīnā uztver atzinīgi, jo viņš zina, ka tam kaut kas sekos. Šoreiz tik tiešām sekoja - aizraujošs skrējies, varētu teikt, dzīšanās pakaļ miljonam. Nolikām mašīnu pie Berga bazāra Dzirnavu ielas ieejas un tad ātri soļojām cauri visam Berga bazāram un pa Elizabetes ielu uz teātri, cik nu Pētera mazās kājiņas var ātri pasoļot, jo skriet viņš vēl nemāk un, iespējamas, viņam tam vienkārši nebūtu motivācijas. Turklāt Pēterim Berga bazārs ļoti patika - daudz lampiņu, zemi skatlogi, daži cilvēki, sportojoši cilvēki, kāpnes - aizraujoši. Aizraujoši līdz pat slapjai mugurai bija arī man, jo es atspērusies vilku viņu aiz rokas vai stūmu aiz kapuces, lai apkārt skatīšanās apjoms pēc iespējas samazinātos un kājiņas dipinātu ātrāk. Pa Elizabetes ielu līdz pat teātrim Pēteris jau gāja raitāk, jo tur nav nekā pārāk interesanta, izņemot garām braucošās automašīnas.

Leļļu teātra telpās arī valdīja steiga. Pāris kavējošās mātes raustīja savus bērnus un jakas, izmisīgi plūca nost zābakus un bāza kabatās cepures un cimdus. Bērni pārsvarā čīkstēja un uzdeva simtiem jautājumu, uz kuriem mammām steigā nemaz negribējās atbildēt. Pēteris, turpretim, bija samērā pārsteigts par ātro dekorāciju maiņu no Baronielas uz garderobes skatiem ar vairākiem runājošiem bērniem un nemaz negatavojās iebilst, ka tiek ātrumā izģērbts no āra drēbēm un ir jākāpj pa augstām kāpnēm uz nezināmu vietu. Bet tā kā uz nezināmo vietu devās arī pārējie bērni, Pēteris nekavējās sekot.

Mazajā zālē iegājām gandrīz pēdējie un vietu gandrīz nebija. Par laimi, samērā tuvu, piektajā rindā, viena vieta tomēr atradās un es varētu turēt Pēteri klēpī. Bet, ak vai!, vieta bija pašā centrā, kas mani biedēja, jo es jau iedomājos, kā pēc desmit minūtēm (jo es nevarēju iedomāties, ka Pēteris būtu ar mieru nosēdēt ilgāk) man būs jāceļ augšā pus rinda un jāiet ārā. Bet neko darīt.

Apsēdāmies, ieriktēju Pēteri klēpī, uzsēdinot viņu vēl uz somas, lai ir augstāk, un izrāde sākās.

Tumšs. Skan mūzika. Atspīd gaismas un parādās onkulis un tante ar daudzām mantiņām. Abi kaut ko stāsta, lidina, virpina, mētā mantiņas, izdod dīvainas skaņas. Pa brīžam ir jādzied dziesmiņa visiem kopā, kas liek skatītājiem sanēt kā bitēm, sienāžiem un dziedāt kā vardēm. Pēteris ir tik pārsteigts par visu šo, un laikam jau arī par iepriekš notikušo straujo dekorāciju maiņu, ka viņš sēž klusām un nekustīgi, un skatās. Pilnīgi pārņemts pārsteiguma varā! Es pa brīžam mēģināju ieraudzīt viņa seju, lai sapratu, vai viņš gadījumā negatavojas raudāt. Arī sosi turēju kaujas gatavībā, lai varētu apklusināt potenciālas diskusijas. Bet Pēteris neko. Sēž nepakustoties un brīnās.

Pienāca starpbrīdis un izgājām apskatīt leļļu istabu, bet tā gan Pēterim laikam diezko nepatika, jo vecās lelles izskatās mazliet biedējoši un varbūt piederas lielam attālumam, tāpēc Pēteris uz viņām skatījās ar rezervi. Otrās daļas sākumu gaidīt nebija pārāk aizraujoši, bet, ja jau pirmā daļa tika tik apsveicami noskatīta, nevarējām tak iet uz mājām. Turklāt arī mammai vienreiz dzīvē interesēja, kas notiks ar lācīti, jo līdz šim leļļu teātra izrādes man bija gatavais pārbaudījums un kopā ar Gerdu es uz tām gāju ar lielām galvas sāpēm, klusībā kurnot par garlaicīgajām stundām, kas būs jāpavada teātrī. Acīmredzami, Lācītis sirsniņā man bija īpašāka izrāde.

Arī otro daļu Pēteris noskatījās bez liekām kustībām un skaņām, mazliet pagrauza sosi, un beigās pamāja atā, atā! Lācītim. Izskatās, ka māksla Pēteri uzrunā. Nu kā nekā tas Pēterim tomēr ir gēnos, jo mamma ir izaugusi uz skatuves dēļiem. Vai arī leļļu teātrim vienkārši paveicās viņu noķert uz pārsteigumu. Lai vai kā, es biju ļoti aizkustināta par šādu Pētera uzvedību, un mēs iesim atkal!

Riga Fashion Week

Sen tas bija, bet tomēr.

Jā, arī es tur nokļuvu! Izrādās, ka tas ir ārkārtīgi ekskluzīvs pasākums, uz kuru var nokļūt tikai tad, ja Tev ir kāds svarīgs draudziņš, kas var sagādāt ielūgumus. Mākslīgi ekskluzīvs pasākums.

Bet, jāatzīst, ka Strahovas kundzei šis triks patiešām izdevās, jo, ja kaut kur nav tik viegli nokļūt, man noteikti tur vajag nokļūt! Līdzīgi kā tas bija ar hokeja čempionātu Latvijā, - vajadzēja par katru cenu nokļūt uz spēlēm un nokļuvu arī. Esmu piedzīvojusi realizējamies principu, ka, ja kaut ko ļoti, ļoti ievēlas, visa pasaule sadodas rokās un tas notiek. Līdzīgi notika arī šoreiz ar modi. Tiesa, man vajadzēja kustināt visus galu galus, lai dabūtu savā īpašumā maģiskos ielūgumus.

Un tā nu piektdienas vakarā kopā ar lielisku kompāniju devos uz pirmo modes skati - zīmola One Wolf šovu. Mūsu ierašanās notika bez aizķeršanās un uz attiecīgā uzvārda bija pieejami kārotie ielūgumi, un mēs veiksmīgi iekļuvām skates teritorijā. Publika pa lielam sadalījās divās daļās - uber modīgi ģērbušās sievietes, kas vai nu ir beigušas modes dizaina nodaļu LMA un tas noteikti ir redzami jāatzīmē, vai arī patreiz vēl studē attiecīgās mākslas un arī uzskata to par demonstrēšanas vērtu faktu. Tātad, atnākot stilīgi saģērbtam uz šo pasākumu, izcelties nevarēja - bet laikam minētās dāmas ar to nebija rēķinājušās.

Toties mana kompānija un es bijām visnotaļ klasiski elegantā stilā, kas par laimi nekad neiziet no modes, un attiecīgs bija arī novērtējums, jo rīkotāju meitenītes mums pašas piedāvājās atrast sēdvietas, acīmredzami, saskatot mūsos potenciālos pircējus. Ļoti mīļi. Jo sēdus vērot modes skati noteikti ir ērtāk. Viena vilka apģērbi ir unisekss štātes, kas sākumā tika piedāvātas visai drūmā izskatā ar vilka maksām, bet uz beigām tie vilki palika krietni mīlīgāki un krāsaināki. Es kā potenciālais pircējs varu teikt, ka šis tas no vilka kolekcijas man patiešām patika un varbūt kādreiz nākotnē es šo to varētu iegādāties.

Tad sekoja mūsu ēdam pauze un nākamās modes skates šturmēšana vēlāk vakarā. Pēdējā bija Sockbox jaunā zīmola Amoralle prezentācija un, attiecīgi, jaunās apakšveļas kolekcijas prezentācija. Šis satriecošais jaunums bija pievilcis veselu klāstu, tā saucamā, sabiedrības krējuma vīriešu, kas uzskatīja par savu pienākumu sevi spoži parādīt kameru priekšā pirms skates. Arī kopumā ļaužu daudzums salīdzinājumā ar pirmo skati bija pārsteidzošs, biju pat pārsteigta, ka Rīgas Mākslas telpa var panest tik daudz cilvēku. Ventilācijas sistēma gan nevarēja. Saprotams, ka iekļūšana šajā skatē bija prestiža jautājums jebkuram Privātās dzīves atainotajam varonim un zīmēšanās pirms skates notika ne pa jokam, kā rezultātā mēs ļoti jautri pavadījām laiku. Iespējams, ka šova kavēšanās varbūt pat īpaši tika novilcināta, lai visi, kas vēlas, taptu nofotografēti un iemūžināti nākošās nedēļas avīzei. Šīs nopietnās sabiedrības peripētijas mūs patiešām lieliski izklaidēja mokošās gaidīšanas karstumā laikā.

Toties pati skate gan bija patiesi skaista - īsts apakšveļu sapnis. Tiesa, lielāko daļu rītasvārku gan nevarētu atļauties valkāt skaistas un figūrīgas jaunās māmiņas, jo viņu mazie puikas noteikti būtu zināmā neizpratnē par tādu mammu izskatu pie brokastu galda vai rīta tualetē. Bet bagātu kungu mīļākajām gaisīgie rītasvārki derētu kā uzlieti. Tomēr rītasvārku ierobežotā pieejamība un valkāšanas iespējas jau nepadarīja tos mazāk skaistus - patiesa bauda acīm un radošai domai. Un uz tieši tik pacilātas un gaisīgas nots arī beidzās mans lielais modes nedēļas notikums. Gribētos citugad atkal aiziet, jo tās skates tomēr ir tik skaistas. Tāds īstu sieviešu sapnis.

Mākslinieks

Ik pa laikam ejam kaut kur ciemos. Šoreiz bija jāiet ciemos uz ļoti pieaugušu jubileju, tomēr arī Pēterim Emīlam atradās savas izklaides ciemojoties. Pirmā izklaide ciemos bija gaismas mūzika. Respektīvi, Pēterim patika izslēgt ciemiņu istabas lampu, lai dzirdētu kā ciemiņi, negaidīti pārsteigti, skaļi izsaucas - ai! eu! ui! Šāds gaismas pazušanas pavadījums Pēterim, protams, ļoti patika, tāpēc viņš nepakautrējās to turpināt, līdz pārsteigtajiem pieaugušajiem nācās šo problēmu atrisināt ar romantisko sveču gaismu, lai pēkšņie lampas izslēgšanas intervāli nebeigtos ar kaimiņa rokā iedurtu dakšiņu.

Tikpat uzrunājošs bija mūzikas centrs. Tik daudz lampiņu un gaismiņu vienkopus Pēteris nebija redzējis un viņa pietāte pret lielo kasti bija tik liela, ka viņš pat neuzdrošinājās sākt to regulēt. Tikai stāvēja un priecājās par to, ka lielā spīdošā kaste atskaņo mūziku.

Toties restorānos Pēterim ir cits ieskats un pietāte; visi galda piederumi parasti lido uz zemes un maizes šķīvīši parasti piedzīvo bīstamus piezemēšanās draudus. Nabaga porcelāna maizes šķīvītis – droši vien visa viņa pasaule tika satricināta ar vienu Pētera rokas vicinājumu! Toties uz lielā šķīvja sēdošā paipala Pēterim gan izraisa cieņu. Viņš tūlīt rātni ieriktējas mammai klēpī, pastiepj galviņu un atver mutīti kā maza paipaliņa un gaida kumosu, un dažbrīd mazā paipaliņa mēģina nospert visu lielo gaļas gabalu no šķīvja un veikli iebāzt to mutē. Tad gan no mazās paipaliņas sanāk apaļš kāmis ar pilniem vaigiem, kuru nākas izkratīt, lai gremošanas sistēma spētu sabalansēties ar gremotāja lielajām vēlmēm.

Pēc labas paēšanas var arī pagulēt. Dažreiz Pēteris guļ ilgi un pamostas pavisam klusiņām. Šī bija tāda reize. Viņš pamostas, sēd kluss kā konspirators lielajā gultā, nosper no omiņas naktsgaldiņa rakstāmos un flomāsterus, un zīmē. Ne jau uz papīra. Daži mākslinieka triepieni skāra palagu – to mēs laikam pēc gadiem varēsim pārdot Sotheby’s izsolē. Bet, lai māksla netiktu lieki izšķiesta uz palaga un lai tā būtu vēl gaistošāka un līdz ar to arī dārgāka, puika cītīgi apzīmēja savu kāju – lai krāsaināka iešana! Un tikai tad, kad māksliniekam nejauši nokrīt rakstāmais, mamma var pieķert lielo mākslinieku nedarbos. Lai gan kādi tur nedarbi, tā jau tomēr ir klasika.

Pirtī

Dažas dienas atpakaļ Pēteris Emīls pirmo reizi bija pirtī. Kora pirtī. Ja kāds nezina, - pašdarbības kolektīvi ik pa laikam savas draudzības saites mēdz stiprināt pirtī. Sonores pirtis parasti ir ļoti demokrātiskas un tematiskas; demokrātiskas nozīmē, ka var ierasties arī kopā ar jaunāku paaudzi un tādu lietu Pēterim vajadzētu pamēģināt.

Principā tas bija tāds ex promtom pasākums, jo korī vēl neesmu atsākusi dziedāt. Piezvanīja bijusi skolas biedrene, kas arī dzied, un teica, ka jābrauc. Nu ko citu darīt piektdienas vakarā? Jābauc. Tā nu Pēterim mierīgas vakara jundas vietā tika ātri uzvārīta putra, iekomplektēta līdzņemšanai un pats Pēteris saģērbs līdzbraukšanai.

Aizbraucām, protams, vieni no pirmajiem - kā jau maziem puikām pienākas. Pēteris kādu pusstundu labprātāk uzturējās mammas klēpī un tiešā tuvumā, vienbrīd pat draudīgi savilka lūpu, kad mamma gāja pāri istabai paņemt jaku, bet pēc pirmās pusstundas viņš bija gatavs staigāt apkārt un atklāt citas pirts telpas. Visinteresantākā izrādījās neliela telpa, kurā glabājas malka - nu tiiiiiik interesanti gabaliņi, man šķiet, ka viņš pat mēģināja pateikt kaut ko līdzīgu malkai, - tik interesanta tā viņam likās. Kopumā vakars izvērtās interesants - ar baseina ūdens pētīšanu, enciklopēdisku malkas apskati un riņķošanu starp koristu - olimpiešu kājām.

Lai gan pirts Pēterim visumā patika (pie nosacījuma, ka viņam ļāva staigāt, kur pats vēlas), nākamajā dienā jaunskungs tomēr nebija ideālā omā. Gājām pastaigā pa pilsētas parku un pastaiga beidzās ar pirmo protesta scēnu. Vārds pa vārdam ar citu puiku un Pēteris nebija ar mieru, ka viņam nedod spēlēties ar tieši to vienīgo smilškastes mantiņu, kura viņam likās visaizraujošākā - sākās normāla bļaušana. Un tā kā bija pienācis īstais laiks, lai dotos uz māju ar kājām, nolēmām doties. Vienīgi Pēteris bija citās domās un savu protestu tam, ka mamma viņu negrib nest opā, demosntrēja ik pa metram nometoties uz ceļiem un turpinot skaļi bļaut. Cīnījāmies visādiem spēkiem, kamēr mazais puika tomēr samierinājās, ka būs vien pašam jāiet ar kājiem. Un, kad nāca šī apziņa, bļaušana tūlīt beidzās un jau pēc mirkļa atspīdēja saule Pētera sirdī un krāsainajās rudens lapās.

Zinas tante

Atkal mūžība ir palikusi par vienu cilvēku dārgāka. Mani Omai ir pievienojusies māsa. Un tā nav vienkārši viena tante no daudzām vai Omas māsa, tā ir liela daļa manas bērnības.

Zinas tante dzīvoja Liepājā. Un mēs katru vasaru braucām ciemos uz Liepāju, un saprotams, arī pie Zinas tantes. Zinas tante bija mana iemīļotā tante, jo viņa bija citādāka. Parasti tantes gados, un kad mums ir desmit gadi, par tantēm gados mēs uzskatām jau piecdesmitpiecgadīgas tantes, - viņas ada zeķes, pieskata mazbērnus un garšīgi gatavo ēst. Zinas tante varbūt to visu mācēja darīt un darīja, bet viņa tomēr bija citādāka - traka uz ēverģēlībām. Viņa vienmēr ar mani jokojās un āzējās, un citas tantes tā nekad nedarīja.

Kad man bija divdesmit gadi un es pa laikam iegriezos Liepājā, citas tantes apjautājās kā man iet skolā, kā darbā, bet Zinas tantei tādi jautājumi likās garlaicīgi. Pirmais, ko viņa man parasti apciemojot pajautāja, bija: kad Tu man atvedīsi ciemos kādu čali? Astoņdesmit gados viņai joprojām interesēja viss par čaļiem, un man nācās stāstīt, jo atkauties jau nevarēja. Tomēr man tas likās arī ārkārtīgi aizraujoši, ka cilvēks nezaudē šo jaunavības stīgu. Šos jautājumus es labi atceros, jo pie Zinas tante aizgāju ciemos katru reizi, kad biju Liepājā, un katru reizi es dabūju jautājumus par čaļiem. Protams, mana Oma jau nebija labāka un arī bija ļoti ziņkārīga čaļu jautājumos; man pat ir aizdomas, ka Zinas tante viņai to samācīja.

Vēl abas māsas kā jau zvejnieka meitas, ko tur liegties, mīlēja svētkos un visās citās reizēs, kas tika attaisnotas ar medicīniski neatliekamu vajadzību, lietot tā saucamo - sīvo vai brandavu. Un abām bija iedzimta tieksme lielīties, kura var iedzert vairāk un turēt vairāk. Mūsu ģimenē sīvais netika uztverts kā bubulis, tāpēc es jau kā bērns dabūju noklausīties nepedagoģiskus stāstus par to, ka jaunībā abas dāmas bija spējīgas pārdzert pārsvarā visus vīriešus. Varbūt tas bija patiesi, jo šņabi pareizi iedzert man iemācīja tieši Oma, tātad, jādomā, ka viņas abas šo lietu laikam tomēr pārzināja.

Vēl Zinas tante bija ārkārtīgi tīrīga un kārtīga, - vismaz tā mums tika skaidrots. Un, kad manos bērna gados Zinas tante mēdza atbraukt dažreiz uz Rīgu, tas vienmēr nāca komplektā ar galvassāpēs, jo jau nedēļām iepriekš tika izdaudzināts, ka Zinas tante necieš netīrību un nekārtību, tāpēc man nācās berzt un mazgāt neskaitāmos virtuves skapīšus, lai tik, Dies pasarg, tur nebūtu kāds pleķītis. Arī bērnu istabu nācās kārtot. Un vēlākos gados nācās mazgāt pat suni, lai akūti samazinātu blusu daudzumu. Toties atalgojumā vienmēr bija Zinas tantes ciemkukulis un Omas ceptā sagaidīšanas olu torte - un tas bija tā vērts.

Zinas tante bija ne tikai mana mīļākā tante, bet bija arī Omas mīļākā māsa, varbūt tāpēc, ka viņām bija tikai gadu starpība un skolā viņas mācījās kopā; Oma rēķināja Zinas tantei priekšā matemātiku un Zinas tante rakstīja Omas vietā domrakstus. Un, lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, viņas abas māšeles tagad satiekas sēdot uz mākoņa maliņas savā astoņdesmit septītajā gadā. Lai viņām tur garšīgs brandavs un tikpat možs prāts!

Inovācijas

Jauns sākums attiecas ne tikai uz manām atklāsmēm par Pēteri Emīlu. Jauns sākums nozīmē arī ik katru jaunu sākumu, kā piemēram, jauns darba sākums un ar to saistītie jaunie konferenču sākumi.

Šodien piedalījos ārkārtīgi aizraujošā biroja organizētā konferencē par inovāciju ceļu Baltijā. Un konference nebija aizraujoša tāpēc, ka to organizējām paši, bet gan tāpēc, ka tā deva cerību. Cerību, ka arī Latvijā var būt savs skype. Iespējams, ka datortehnoloģiju jomā Latvijas inovatori vēl patreiz tikai meklē īstos ceļus, bet Latvijā ir vairāki mazāki veiksmes stāsti. Ir savs unikālā tehnoloģijā radīts betons (Primekss), ir gaismu neatstarojošs stikls (GroGlass), un droši vien ir vēl daudzi citi mazi veiksmes stāsti, jo vairāki pārliecināti un aizrautīgi uzņēmēji roku rokā ar saviem inovatoriem cīnās par savu biznesu, bet līdz ar to arī par mūsu visu labklājību.

Ja mēs atmetam pamatviedokli, ka visa dzinējspēks ir slinkums (jo, ja kāds nebūtu bijis slinks piecelties pārslēgt televīzijas kanālus, nebūtu jāizdomā pults), visa dzinējspēks vienmēr ir bijušas inovācijas. Protams, arī peļņa, kas aiz tām stāv, bet, lai dabūtu burkānu, kaut kas tomēr ir jārada. Un man ir prieks ka es kā advokāts vai jurists varu šai procesā piedalīties kā maza skrūvīte, jo, lai cik liels būtu jurists, viņš vienmēr ir un paliks biznesa un inovāciju apkalpojošais personāls, tēlaini izsakoties, mēs pienesam inovatoram vai uzņēmējam kafijas krūzīti - kā čakla sekretāre. Tomēr ir labāk, ka šāda čaklā sekretārīte pastāv, jo bez juristiem iestātos haoss un uzņēmēji viens otram censtos nozagt visu iespējamo intelektuālo īpašumu, un beigu beigās vēl sakautos. Bet jurists sakārto papīrus, skaisti sakārto uzņēmēja mapītes vai sakārto inovatoru komandas radītos brīnumzīmējumus. Tā nav cēla profesija kā ārsts vai skolotājs, bet ir tikpat vajadzīga - lai būtu kārtība un lai inovatori varētu naktīs rasēt un domāt. Radiet, un mums visiem būs par vienu aizraujošu mirkli vairāk!

Izvēles

Ik uz soļa mums nāk priekšā lielas un mazas izvēles.

Atsākot darba dzīvi, man ik darbdienas vakaru ir virkne ar izvēlēm. Vai doties uzreiz uz mājām, vai doties uz veikalu, kino vai kori? Vai mājās adīt Pēterim Emīlam vestīti, vai skatīties kopā ar viņu grāmatu? Vai taisīt ēst un mazgāt un gludināt, vai krāmēt kopā ar Pēteri piramīdu? Vai darīt kaut ko, ko lielākā daļa cilvēku uzskatītu par lietderīgu laika pavadīšanu, vai skraidīt un slēpties, un dauzīties ar Pēteri?

Aiz katra vai stāv izvēle. Un izvēlēs nepieciešamība slēpjas faktā, ka, esot darba dzīvē, man ir tikai apaļas divas stundas visā diennaktī, ko pavadīt kopā ar Pēteri. Tad pēkšņi saproti, ka vakara brīvais laiks ir palicis ļoti dārgs. Bezdievīgi dārgs! Tagad es saprotu, kāpēc māmiņām ne vienmēr ir laika pusdienas laikā iet kopā pusdienot, jo tā ir viena papildus stunda dienas vidū, kad var sasteigt izdarīt daudzko, lai ietaupītos dārgais laiks vakarā. Nu arī es piederu pie tā slāņa, kas pusdienlaikā skraida apkārt un mēģina ātri sakārtot sadzīvi.

Nākošās izvēles sākas vakara jundā. Vai visas divas stundas veltīt tikai Pēterim? Īstenībā tas nemaz fiziski nav iespējams, jo to divu stundu laikā kā minimums ir jāgatavo un jāpaēd vakariņas, arī pašam jaunskungam, jāiet mazgāties un jāsavāc mantu karalauks, citādi aukle nakošajā dienā paklups aiz kāda Pētera izvazātā slotas kāta un nolauzīs kaklu. Tātad kvalitatīvi un pilnīgi dēliņam veltītais laiks atliek vien kāda viena stunda. Viena stunda veselā diennaktī. Vai tas nav nežēlīgi?

Jāsaka gan, ka Pēteris turās kā vīrs un vakaros nestāv ieķēries man bikšu starā. No rīta gan mazliet pabēdājas, ka mammīte iet projām, bet vakarā, kad mamma atnāk, pienāk pie durvīm apskatīt, kas atnācis tādā pašpuikas solī, pasmaida, mazliet pakautrējas un tad ļauj sevi mazliet samīļot. Priecājas taču.

Tāpēc es no sirds novērtēju, ka patreiz man ir iespēja strādāt četras dienas un trīs dienas pavadīt kopā ar Pēteri. Nemaz nevarēju iedomāties, ka starp četrām un piecām darbdienām ir tik liela atšķirība. Tajās trīs dienās vismaz kaut nedaudz kompensējas tas viedums, ko mamma var dot mazajam pilsonim, - mēģinam visu izzināt un apgūt tad. Un Pēteris mācās. Patreiz trenējamies iet pie rokas, jo skriet, kur sirds vēlas, to jau katrs māk, bet iet pie rokas, oooo, tā uzreiz ir sarežģītāka pastaigas pakāpe.

Zinību diena

Varētu likties, ka esmu jau sākusi strādāt, jo pēkšņi ir aptrūcis brīvais laiks. Bet nē. Lielā darba diena man iekrīt kopā ar mazajiem pirmseptembrēniem, kas nesīs puķes savai pirmajai un arī divpadsmitās klases skolotājai. Tomēr zināms darbs jau man bija visu augustu, ne aci nepaceļot.

Esam nonākuši saskarē ar veco ļaužu valsts aprūpi vispirms slimnīcā, pēc tam ambulatori, - kad kopēji un māsiņas nāk uz māju. Tam par upuri ir kritis vectēvs, kas deviņdesmit viena gada vecumā izdomāja, ka ļoti smalki izskatās, ja staigā apkārt bez atbalsta spieķiem. Rezultātā, protams, gūžas lūzums un mēs visi iesaistīti procesā, ko par atlabšanu grūti saukt, drīzāk par dīkstāvi gultā. Kad uz visu to noskaties no malas un vēl pāris reizes pa nakti pamosties no vectēva klauvējieniem pa sienu, jo vajagot taču iekāpt vilcienā, tad rodas jautājums - vai es vēlos nodzīvot tik ilgi un vecumdienas pavadīt šādā kvalitātē.

Laikam tomēr dzīvot ātri un nenodzīvot līdz deviņdesmit ir piemīlīgāk. Taisnību sakot jāsaka, ka mūsu paaudze jau nu diezin vai izvilks līdz tik sirmam vecumam, turklāt valdība noteikti cer, ka mēs nepārvilksim neko daudz pāri pār sešdesmit divi.

Tas viss liek apkopot domas, ko tad līdz šim man ir izdevies iemācīties. Oooo, daudz. Sāku iepazīt mūsu valsts veselības sistēmu no abiem galiem, no mazo gala un no vecā gala. Zinu, ka Vienības gatves neatliekamās palīdzības uzņemšanā ir jāstāv rindā vismaz divas trīs stundas ar mazu bērnu, ja vien nav kaut kas tik akūts, ka tūlīt jāliek virsū uz operāciju galda. Tāpat zinu, ka, savukārt, piezvanot uz ātrajiem un aicinot ierasties pie veca opīša, viņi atradīs katru iemeslu lai nebrauktu un pateiktu, ka tā ir ģimenes ārsta kompetence. Nu tāda mums tā sistēmiņa.

Tomēr vislielākā dzīves akadēmija man aizsākās nu jau gadu un piecus mēnešus atpakaļ. Šī akadēmija ir Pēteris Emīls. Mācības tur nemaz nav tik vieglas kā no malas varētu likties, turklāt prasa daudz enerģijas, toties ir ļoti veldzējošas un kredītpunkti tiek izdalīt maza bērna smieklu veidā. Tā ir pati laimīgākā skaņa.

Tāpēc ir patiesi žēl, ka no rītdienas Pētera sasniegumus un nedarbus vispirms ieraudzīs kāds cits, kas viņu uzraudzīs. Arī daudzas nopietnas mācības viņam vispirms iemācīs kāds cits, jo mamma jau būs mājās tikai vakarā. Nu neko nevar darīt - mana mazā akadēmija tagad būs jāmācās vakarniekos, un stāsta, ka vakarniekiem esot tas pats diploms, kas dieniniekiem. Vismaz universitātēs. Tāpēc jācer, ka Pēteris man pēc kādiem septiņpadsmit vai divdesmit gadiem arī izsniegs vienlīdz labu diplomu un iedos buču par labu audzināšanu. Jācer.

Ūdens bumbas prieks

Diena iesākās nevainīgi, gaidot ciemos Pētera Emīla draudzenīti Deinu un Gerdas draugu Danu. Kā zināms, mums mājās ir tikai viengadnieka rotaļlietas, bet Gerda parasti paņem līdzi no mājām savas, tomēr tas nozīmē, ka mājās ir tikai vai nu elementāras mašīnas un piramīdas, vai nu rozā poniji un barbijas. Tāpēc, kā izklaidēt astoņgadīgu puiku man nav ne jausmas, tomēr mana mamma bija nejauši par to parūpējusies.

Aizvakar šīs abas atnāk mājās ar kaut kādiem rotaļu štruntiem no Rimi - par 49 santīmiem švammes bumbas Pēterim un par tik pat ūdens bumbas Gerdai. Jāpiebilst gan, ka mana mamma nebija iedziļinājusies mantu nosaukumā, tātad nepievērsa uzmanību tam, ko varētu darīt ar tādiem maziem krāsainiem baloniņiem. Gerda pusi vakara mēģināja pieliet bumbas, bet nekas tur nesanāca. Tomēr mani prieki bija īsi.

Kad ieradās ciemos Latvijas dauzīšanās pakāpei adaptētais Dans, bumbas ātri vien tika pielietas, un Dana mamma norīkota bumbu aizsiešanai, par ko viņa ļoti satraucās un jautāja dēlam: bet jūs taču nemetīsiet tās bumbas viens otram? Uz ko Dans sajūsmināts atbildēja: un kā Tu domā, mammu?! Nu neko. Pieaugušie paši vainīgi, ka iekrīt uz lētiem reklāmas trikiem un par 49 santīmiem nopērk sev galvassāpēs. Tagad jau vairs nevarēja neļaut bērniem spēlēties ar ūdeni.

Nācās sameklēt kaut ko puslīdz velkamu astoņgadīgajam puikam un, paldies Dievam, viņš ielīda manos vienīgajos mājas šortos. Tad nu abi plosījās pāris stundu garumā pa vannasistabu, pielejot balonus, pa virtuvi, atnesot sasiet balonus, un pa āru, mētājoties. Respektētas tika tikai pagalmā stāvošās mašīnas, jo tās Danam kā puikam, acīmredzot, likās pasargāšanas vērtas.

Pēc kaujām mans pagalms izskatījās kā vienīgā vieta, kur lijis lietus ar krāsainiem krikumiņiem. Koridora un virtuves grīdas bija gatavais slidlauks vai segums ar nelielām peļķēm, un mazie bērni varēja pārvietoties tikai ar neslīdošiem apaviem. Un vannasistaba bija kronis visam - dubļi un peļķes līdz ceļiem! Kad lielie tika pucēti un tīrīti, mazie pamanījās aizpildīt viņu vietu - Deina uzdauzīja zobus, bet Pēteris noplēsa koridorī tapetes - čiks, un gatavs!

Tā kā man, protams, ir rūdījums haosa un netīrumu savākšanā, nolēmu, ka ātrāk būs visu iztīrīt pašai, nekā likt mazajiem rakariem pašiem visu satīrīt. Viņi tika iztrenkāti lasīt balonu driskas, lai vismaz kaut kas būtu darīts sakārtošanas darbu labā. Tā nu manas mammas nevainīgi nopirktie baloniņi sagādāja trīs stundu izklaidi un mājas darbus visiem iesaistītajiem. Toties jaunieši viennozīmīgi atcerēsies šo tikšanos, jo ne jau bieži vecāki ļauj mētāties ar ūdens bumbām un uztver to bez īpašām galvassāpēm.

Olimpiskā garša

Es nekad neesmu varējusi līdz galam saprast sportistus, kas četrus gadus trenējas, tad uzstājas pāris minūtes, nokrīt, aizlec, palaiž garām vai uzvar piespēli, tad, atkarībā no sporta veida, iespējams, apmēram minūti gaida savu rezultātu, un tad iestājas vai nu dziļa vilšanās vai uzvara. Bet tikai uz pāris minūtēm, jo jau tekošajās minūtēs sāk tikšķēt jauni četri gadi. Vai nervi ir tā vērti?

Manējie noteikti nē. Kopš Latvijas hokeja izlase čempionātos ir pasākusi pārsvarā zaudēt, es hokeju neskatos. Nevaru. Nevaru izturēt, jo pārāk iekarstu un pārāk dzīvi jūtu līdzi. Tāpēc, lai aiztaupītu sev šo nervu kutināšanu, apskatos rezultātu internetā.

Līdzīgi ir ar olimpiādi. Aizvakar sportisti sacentās vieglatlētikā - darīja visu kaut ko uz līstekām, uz baļķa - uz tamlīdzīgiem rīkiem. Nepiedalās neviens latvietis. Bet vai tad tas nozīmē, ka es varu mierīgāk noskatīties sacensību. Nu mazliet mierīgāk varbūt sanāk, bet ātri vien izkristalizējas mans favorīts un tiek justs līdzi viņam, kā rezultātā katra sportista rezultātu paziņošana ir nervu kutināšana.

Un nemaz nerunāsim par Mārtiņa un Jāņa spēli. Sanāca noskatīties cīņu par iekļūšanu mazajā vai lielajā finālā. Kā zināms mūsējie zaudēja. Tomēr šī bija viena no retajām reizēm, kad man bija prieks skatīties spēli, jo puiši cīnījās līdz pēdējai bumbai ar zobiem un nagiem. Lūk, tāda spēle man patīk - kad nemet plinti krūmos. Un, ja ir atdots viss iespējamais spēlei un tiek zaudēts, tad tas ir tā vērts! - jo būs citas uzvaras, citreiz.

Laikam šī spēle man bija tik mīļa, jo arī dzīvē es ievēroju Mārtiņa un Jāņa principu cīņā; cīnīties līdz pēdējam un no visa spēka, un tad, ja zaudēts - tad ar vēsu prātu un vieglu sirdi. Varbūt es spētu skatīties Latvijas sportistu spēles arī citkārt, ka cīņa vienmēr būtu līdz pēdējam, nevis pusratā pamesta plints - ak, ko nu vairs! Tāpēc Mārtiņš un Jānis bija pelnījuši bronzu un viņiem paveicās to arī saņemt. Dievs svētī Martiņu un Jāni, un tādu cīņassparu!

Izgadīšanās

Nolēmu vakardien riskēt un dzert šampanieti Jūrmalā jeb, citiem vārdiem sakot, nolēmu izbraukt no ļoti mākoņainās Rīgas un cerēju, ka Jūrmalā varēs pasauļoties. Risks attaisnojās un Pēterim Emīlam un viņa māsīcai Gerdai bija iespēja paplunčāties pa aļģaino Rīgas jūrmalu.

Kā izrādījās arī lielajam vairumam Jūrmalas viesu bija licies gluži tāpat un Jūrmala bija stāvgrūdām pilna, neskatoties uz apšaubāmajiem mākoņiem. Esot Jūrmalā vienai pirmo reizi ar diviem bērniem, uzreiz sapratu divas lietas: pirmkārt, Pēteris nesīsies uz visām pusēm, priecāsies par citu bērnu mantām, līdīs ūdenī un rezultātā nebūs, kas tā fundamentāli pieskatītu mantas, tāpēc jāapmetas ir pie paša ūdens. Un, otrkārt, Gerdai nebūs iespējams iet ūdenī, jo es taču nevaru ieiet viņai līdzi ar visu Pēteri. Tomēr ar otro problēmu Gerda kaut kā bija ar mieru un īpaši neprotestēja. Par to toties dabūja ciest Pēteris, jo astoņgadīgajai Gerdai neparko nepatika, ka Pēteris jaucas viņas smilšu piļu celšanas konstrukcijās, jo Pēteris kā par spīti mēģināja iebāzt savu kāju vai roku visneiedomājamākajās pils vietās.

Lai Gerdai būtu kāds mierinājums izgadījās, ka pēc piecpadsmit minūšu cīņas, lai saglabātu mieru abās karojošajās piļu pusēs, darbadienas vidū Jūrmalā mums garām nāca mana laba draudzene, kas bija atvaļinājumā, un nu jau mēs četratā tikām galā krietni labāk, un Gerda dabūja pat papeldēt. Redz, kāds liktenis! Turklāt draudzene tieši šorīt bija par mani iedomājusies, ka nav sen satikusi, - tāpēc esiet uzmanīgi, ko iedomājieties un ko vēlaties, tas var arī piepildīties!

Traktors

Klīda baumas, ka mans mazais traktors Pēteris Emīls ir iemācījies visādus stiķus. Mākot no klēpja izlocīties kā uzrūgusi mīkla, mākot spiegt kā fabrikas zvans un aurojot kā sirēna, ja iecerētais neīstenojas.

Vēl Pēteris ir iemantojis milzīgu enerģiju un ir skaidrs, ka “restorānā pasēdēšanas laiks” ir beidzies. Tagad sākas “pakaļdzīšanās periods”, kas, visticamāk, beigsies ap pusaudža gadiem, kad Pēteris sāks skriet pakaļ meitenēm un mamma vienkārši vairs netiks līdzi. Turklāt Pēteris ir viltīgs, viņam nav iespējams iemārketēt skriešanas trases maiņu vēlamajā virzienā, un viņš saprot, ja notiek mēģinājumi viņu šmaukt.

Ja kādam liekas, ka bērna iemācīšanās staigāt atrisinās bērna smaguma problēmu, respektīvi, viņu vairs nevajadzēs nest, jo pats visur varēs aiziet, tad tas nu ir gluži absurds priekšstats, jo Pēteris iet tikai tur, kur viņš pats vēlas. Ja gadījumā ir jāiet pretējā virzienā, var gadīties, ka ir jānes aurojoša un ļoti kustīga paciņa. Šodien iegājām veikalā bez ratiem un tas bija absolūti naivs solis no manas puses. Tik drīz mēs to vis neatkārtosim, jo ratos viņu var pieķēdēt un, ja rati kustās, Pēteris šos nemaz neuzskata par tik peļamu izklaides ierīci.

Bet spiedz gan viņš par deviņiem mēmajiem, kad kaut kas patīk un arī kad nepatīk. Paldies Dievam man jau no bērnības ir trenētas bungādiņas operas vidē un es labi panesu lielus trokšņus, arī pacietība Pētera gadījumā man ir liela, tāpēc ar spiegšanu viņš neko panākt nevar, ja nu vienīgi mani sasmīdināt. Un tā viņš ņemas, - spiegdams iet kā traktors un ir neatlaidīgs pēc suņa - nu gluži kā mamma!

Sklandrauši

Kādas dienas atpakaļ man gadījās pirmo reizi mūžā cept sklandraušus, un, protams, ka nometnē nereti iznāk kaut ko darīt pirmo reizi. Teiksim, darināt Kurzemnieku ēdienu. Uzreiz jāsaka, ka mīklas darināšanas tehniku un mīcīšanas darbus vajadzētu uzticēt vīriešiem, jo tas ir smags darbs, un no pāri palikušās mīklas var saņemt kājām masku, ja jums kājās ir īsi šorti. Ļoti ērts lietderīgā un patīkamā apvienojums.

Bet viss jau nebeidzās ar sklandraušiem. Viss turpinājās ar ceļojumu četros no rīta uz Rīgu, uz Doles salu, uz kāzām. Šķita aizraujoši un ekonomiski pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Turklāt četros no rīta, ar vienīgo tiešo reisu uz Rīgu.

Doles sala sagaidīja ar lietusgāzēm, kas krietni pārsniedza Jāņu standarta lietus apjomus. Turklāt kāzas bija paredzētas Daugavas krastā. Skaisti. Bet iznāca aizkustinoši, arī lietū. Ceremonija bija zviedriski un ārvalstu viesis Bībeles vietā, kā jau tipiskam zviedram pieklājas, izmatoja zīmolainu lietu - planšetdatoru. Tomēr tas nemazināja Daugavas krasta tuvuma romantiku. Dejotājiem, kas vēlējās izlocīt kājas Iļģu pavadībā gan nācās slidināties pa zāli, un vēlāk - saspiesties nojumē.

Vēderprieku baudītāji jutās kā paradīzē. Principā man jau nevajag daudz - pietika kaut vai ar ceptu kamambertu un gaileņu mērci. Ēdot šos divus vienkāršos un elementāros vēredpriekus, var pacelties spārnos. Un vajag.

Ciemos

Pie mums ciemos uz nometni vakar bija ieradušies viesi, komunikācijas viesi. Mans auklējums. Pusgadu domāju par variantiem. Protams, dzenāt potenciālos viesus sāku tikai maijā, jūnijā, lai viņi nepaspētu aizmirst par dalību nometnē.

Izrādījās, ka visa panākumu atslēga bija pašā komunikācijas procesā, un centrālais tēls bija Andris Pētersons, Turības Sabiedrisko attiecību fakultātes dekāns. Viņš bija ķēdītes pirmais posms. Atsaucos Andra aicinājumam aiziet uz viņa grāmatas Ievārījums un brīnumi atklāšanu un sapazinos ar citiem viesiem. Tas notiek tieši tik vienkārši.

Sapazinos ar dialogu dizaineru Valdi Melderi un kompetences attīstītāju Uldi Pāvulu. Un viss dēļ Pētersona grāmatas. Toties lielisko žurnālisti Martu Rībeli es pazinu gadus piecpadsmit atpakaļ un tagad atkal iepazinu. Kā tas gadās mazajā Latvijā, visi viesi bija savā starpā pazīstami, pat lekcijas šad tad kopā lasījuši. Tas, protams, viesus papildus motivēja - vienoties kopīgā road trip un iegriezties katrā Latvijas Statoil DUS - jo tāda ir tradīcija.

Visi kopā un katrs atsevišķi bija lieliski, un mēs labi pavadījām laiku. Ir tik, nu tik patīkami, ka Latvijā atrodas pozitīvi un zinoši cilvēki, kas par baltu velti attriecas uz Jūrkalni un nolasa lekcijas, un vienīgā valūta, kādā mēs norēķināmies, ir sirds siltums un abpusējs gandarījums. Viesi arī bija apmierināti ar savu ceļojumu, priekšnesumu un īpaši atsaucīgajiem audzēkņiem. Šo emociju dēļ bija vērts braukt. To ir vērts piedzīvot!

Jūrkalne sauc, Rīga nesauc

Esmu Jūrkalnē, savā vasaras nometnē, jau divas diennaktis. Un Rīga mani nesauc. Vai arī es slikti dzirdu. Principā varētu būt arī dzirdamības jautājums, jo vējš šeit ir piecdesmit astoņas reizes straujāks nekā citur. Vakar man likās, ka mani iepūtīs jūrā, un, diemžēl, tādā vējā un maztemperatūrā sauļoties nevar, bet tas nekas, jo Jūrkalne ir kā cita republika, kurā ienākot aizslēdzas hermētiskas durvis uz pārējo pasauli un ir iespēja atslēgties, tāpēc tā ir tā vērta. Pat bez sauļošanās.

Ko es te daru? Esmu skrējienā. Dažiem var likties, ka nometne ar vairākiem desmitiem audzēkņu pusaudžu vecumā ir kā atpūta, dažiem - kā katorga. Man tā ir cita realitāte, kuras skrējienam ir vērts skriet līdzi, jo tikai šeit ir tāda iespēja. Tikai šeit var dzirdēt, ko domā septiņpadsmit gadīgs Latvijas jaunietis, kas viņam sāp un ko viņš mīl. Dzīvojot biroja sienās vai aizejot pie krustmātes to nevar uzzināt. Un mani tas interesē. Tāpat mani fascinē iespēja viņiem mācīt, dot kaut ko no savas dzīves pieredzes, no iemācītā.

Varētu pat teikt, ka man ir savtīga interese piedalīties jauniešu audzināšanā. Man patīk kontaktēties ar izglītotiem, zinātkāriem un enerģiskiem cilvēkiem, bet ne visi tādi ir. Tāpēc man ir lieliska iespēja pielikt savu roku un palīdzēt veidot tieši tādu sabiedrību, kādu es vēlos sev redzēt apkārt. Izglītotu, zinātkāru un enerģisku! Par to pat prasītos pacelt tostu kādā atpūtas brīdī - par sabiedrību, kuru mēs paši veidojam!

Ikdienišķs ceļojums

Šodien es atkal uzstādīju pakošanās rekordu. Bija jāpakojas uz nometni un uz laukiem, un mums abiem ar Pēteri Emīlu bija nepieciešams viss divarpus nedēļām bez lielas iespējas pārvietoties, tātad jāpaņem līdzi ir viss!

Līdzīgi kā pagājušā gadā automašīnas bagāžniekā nevarēja likt divus lielus koferus, jo tad tur neietilptu rati, tāpēc visa bagāža atkal sastāvēja no miljons maisiem un maisiņiem. Sākumā man likās, ka būs liels izaicinājums to visu sapakot bagāžniekā, jo, braucot ar Pēteri, salonā es turu tikai rokas somiņu un dažreiz arī piesprādzētu Rodži, respektīvi, piesprādzētu ceļojumu būri ar Rodži. Tomēr šoreiz viss sapakojās kaut kā aizdomīgi vienkārši un ērti, tāpēc man liekas, ka no daudzās pakošanās manas automašīnas bagāžnieks ir izstiepies kā trikotāžas jaka un tajā var salikt arvien vairāk lietu.

Bet kas gan ir visizaicinošākā situācija, kas var notikt, kad jums ir pārkrauts bagāžnieks, automašīnā sēž no braukšanas nogarlaikojies un neaizmidzis Pēteris un uz vadītāju nikns trusis, un jūs dodaties nevis vienkārši uz laukiem, bet arī tālākā ceļā, un esat jau nobraucis pusceļu, un ir darbdienas beigas, tātad esat ne šur, ne tur? Protams, tieši tad automašīnas dators sāk spīdināt aizdomīgas lampiņas un jums ir liela iespēja iestrēgt tajā “ne šur, ne tur” vietā.

Nelielai atkāpei. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka sarežģītās situācijās nezaudēju galvu un tās momentāni risinu, pat tādās, kad citi krīt panikā. Bet automašīnas saplīšanu (un tas vienmēr notiek uz ceļa) man tīk pielīdzināt katastrofai un tā manī rada bezpalīdzības sajūtu. Es vēlētos kaut būtu ieviesta sistēma, ka automašīnu var vienkārši pamest uz ielas un aizmirst, piebrauc gādīgs šoferis un nākošajā redzēšanās reizē tā stāv pie manam durvīm jau salabota.

Ko darīt? Ar kareivīgi noskaņotiem pasažieriem Pēteri un trusi Rodžeru gan neatliek laika apcerēt katastrofas apmēru un situācija ir jārisina momentāni. Tā nu mēs ar Pēteri pie rokas gājām uz tuvumā redzamo autoveikalu noskaidrot, cik dziļi esam dillēs un kā visātrāk varētu tikt ārā. Un, jāsaka, ka Pētera klātbūtnei bija savi labumi, jo, pirmkārt, viņš priecājās par iespēju pastaigāt un uzlaboja savu garastāvokli, un, otrkārt, veikala vīri kustējās ļoti ātri, lai dabūtu man tuvējo servisu telefonus.

Tuvējie servisi gan nav neko attapīgi. Pusotru stundu čakarējās, lai konstatētu, kas par vainu, bet to nesalaboja, jo nebija vajadzīgās detaļas. Tomēr atļāva mums braukt, jo neesot nekas kritisks, bet līdz braukšanai uz otru Kurzemes galu gan vajadzētu šo lietu savest kārtībā. Ai, cik viedi padomi! Tātad rītdien es nesāšos pa nekurienes vidu, lai sameklētu to sasodīto detaļu. Bet labi, ka dārgā paciņa ar asistentu Rodži un ar visām mantām vakarā nokļuva drošā vietā.

Ja tā padomā, varbūt reizēm es par tām automašīnas katastrofām satraucos par daudz, jo viss atkarīgs no kuras puses paskatās - pat uz auto remontu, jo beigu beigās tas var izrādīties kā parasts ierindas notikums. Ar piedzīvojuma garšu. Varbūt ne ar saldu garšu, bet, teiksim, ar kādu timiānu.

Krāsas

Dažas piezīmes par krāsām. Vispirms par zīmuļu krāsām, pēc tam par cepuru krāsām.

Pēteris Emīls dažreiz zīmē. Tā kā krītiņus viņš grauž nost, tad patreiz tie ir atlikti malā un zīmēšanas tehnikā lielas izvēles nav - jāzīmē ar zīmuļiem. Bet par to jau zīmuļi nav mazāk garšīgi! Zīmuļi tiek apgrauztie no abiem galiem, tomēr graušanas starplaikos tiek arī zīmētas sirsnīgas svītriņas. Pēterim ir izsniegti tikai četru krāsu zīmuļi, lai nebūtu pārāk liela demokrātija un lai vienlaicīgi netiktu apgrauzti visi zīmuļi.

Kad top māksla, Pēteris zīmuļus arī palaiza, tāpat kā mēs to darījām bērnībā, kad gribējās uz lapas dabūt spilgtāku toni. Acīmredzot, toņa pastiprināšana Pēterim liekas visa zīmējuma esence, jo viņš aplaiza zīmuļus diezgan regulāri. Attiecīgi veidojas arī mākslinieka vizuālais tēls - mute un lacīte parasti kļūst daudzkrāsainas. Pagaidām Pēteris pārsvarā zīmē uz lapas, bet lielākos radošuma uzplūdos ciešs arī galds vai sekcijas mala atkarībā no tā, kur mākslinieks strādā. Sienas vēl pagaidām nav atklājis.

Bet cik tad ilgi zīmēsi? Jāiet beidzot jūlija sākumā atnākušo vasaru baudīt. Pie reizes devāmies arī nopirkt kādu vasarīgāku cepuri, jo tā saucamā Pētera Emīla cepurīte šim laikam ir par biezu.

Un ko tu domājies, veikalā sastapos ar klaju diskrimināciju.Ja meiteņu cepurītes ir izliktas apmēram divarpus plauktos, tad puišu cepurītēm ir atvēlēts knapi pus plaukts un divi modeļi. Modeļi, protams ir vairāki, bet konceptuāli tie ir tikai divi - vai nu laivinieku cepures, vai trikotāžas reperu cepures. Attiecīgi atliek tikai viens modelis, jo Pēteris nav sācis repot un tāda tipa cepure viņam un arī lielai daļai Latvijas puiku nepiestāv.

Laivinieku cepures arī Pēteris nav ar mieru mūžīgi laikot un aizkaitināts rauj vienu pēc otras nost. Daudz jau nebija ko mērīt - kādas trīs. Trīs! Un no tieši tik man bija jāizvēlas mazākais ļaunums - gaiši brūna ar dažiem spīguļiem, kurus, paldies Dievam, varēja nolupināt nost. Neapmierināts par pirkumu, kas tagad nosedz arī ausis, Pēteris atpakaļceļā cieta zem cepures, bet tomēr saprata, ka lietas labā būs vien jāpiekrīt nēsāt šo brīnumu. Neko darīt.

Pipari

Dažreiz dzīve sastāv no maziem asiem pipariņiem, kas piešķir ikdienai asumu.

Vakar, teiksim, biju pusdienās ar diviem topošās SVV nometnes viesiem, kas mani pilnīgi apbūra ar savu konstruktivitāti un entuziasmu. Reti gadās sastapt tautā zināmus savas jomas profesionāļus, kas ikdienā prot nopelnīt, visticamāk, pieklājīgu iztiku, bet , ja runa ir par Latvijas nākotni - nometnes jauniešiem, bez liekas runāšanas ir gatavi par brīvu tai veltīt savu laiku un zināšanas. Daudz jau tādu cilvēku nav, kas saprastu, ko es daru un kāpēc, bet pa laikam, redz, atrodas un ir gatavi arī dalīties savās mākslās. Tas ļoti priecē.

Šodienas pipars bija Pētera Emīla vārda diena un no tā izrietošā iešana svinīgās pusdienās. Diemžēl nesanāca laika pievērsties internetam un izpētīt, kur tieši vajadzētu aiziet papusdienot, tāpēc gājām uz labu laimi. Laimīga vieta mums izskatījās restorāns Bisquit uz Pumpura ielas, un pēc ēdienkartes apskatīšanas bija skaidrs, ka vieta ir ar pretenzijām. Arī viesmīles bez pārtraukuma kusa laukā un skrēja pacelt Pētera nomestos priekšmetus.

Forele un teliņš, protams, bija gardi, par to sūdzību nav nevienam izņemot Pēteri, kas kā parasti izvēlējās pieteikt badastreiku un garlaikoti, un ar uzmundrinājumiem uzēst itāļu maizi. Tomēr porciju izmērs mani apbēdināja gan. Es jau saprotu, ka jo lielāka cena, jo mazāka ir porcija. Bet šim principam tomēr vajadzētu robežoties ar saprātu, jo kā gan es varu izgaršot pavāra nenovērtējamo gatavojumu, ja tas ir tik niecīgs, ka pietiek pāris maziem kumosiņiem. Un es nevaru atļauties pievilkt korseti, lai samazinātu vietu badīgajam kuņģa kungam, citādi man būs jāmeklē apģērbi izstīdzējušu bērnu nodaļā.

Aizgājām mājās un atkal ēdām zemenes. Saldajā. Izrādās, ka mūsu ģimenes paplašinātais sastāvs divarpus nedēļu laikā laukos ir notiesājis 48kg zemenes! Un diezgan stabili var apgalvot, ka es viena esmu apēdusi vismaz trešdaļu. Pēteris arī ēd, bet tādus normālus apjomus pretstatā mammai. Nez, cik mēs vēl apēdīsim.

Melnais caurums

Mums mājās kaut kur ir melnais caurums. Tomēr nav zināms tieši kur.

Pirms kāda laikā Pēteris Emīls pazaudēja savu sarkano sosi. Staigā pa istabu - vienu, otru, it kā nekur tālu nevarēja aizklīst un nekur diži nevarēja ielīst, bet, eku šeku!, paiet piecas minūtes un Pēteris no kārtējā istabu sirojuma ierodas virtuvē bez soša. Nu nekas, nav jau pirmā reize. Gāju meklēt lielo dārgumu. Nav! Visu māju divas reizes pārmeklēju - katru kaktiņu, kur Pēteris varētu ielīst vai kaut ko iemest.

Pārmeklēšana notiek tiešām smalki - pa kvadrātcentimetram. Tupus rāpus pa perimetru izložņāju katru mājas centimetru, atveru katru skapīti, katru gultasveļas kasti, apskatu katru aizskapi, miskasti, protams, arī, un ieskatos arī tādās vērtībās kā tualetes podā. Jāatzīstas, ka podā es sosi nemeklētu - nav jau tāds dārgums, turklāt vienmēr ir cits sosis rezervē, ko izmantot gulētiešanai vai sirdīgām situācijām, tomēr nenāk par skādi iestatīties tajā interesantajā aprīkojumā, kur kustās ūdeniņš. Šoreiz tas gan bija pa tukšo. Tā nu atvadījāmies no sarkanā un sākam lietot balto sosi.

Pagāja trīs dienas, Pēteris ložņa pa istabām ar balto sosi mutē, pazuda uz brīdi no mana redzes loka un pēc dažām sekundēm jau ložņā ar sarkano sosi mutē, balto nometis zemē. Mistika! Tā arī es netiku gudra, kur mums mājās ir tas melnais caurums.

Bet dažas dienas atpakaļ gadījās lielāka skāde. Pēterim ļoti patīk telefons un ar mūsu simtgadējo radiotelefonu es viņam šad un tad ļauju paspēlēties, kas tiek uzņemts ar ārkārtīgu pateicību. Šoreiz iegadījās tā, ka biju atstājusi mobilo telefonu pie savas mammas un vienīgais saziņas avots bija parastais telefons. Beidzu sarunu un Pēteris, visu sarunas laiku dīdoties man apkārt un mēģinot izķert no rokām telefonu, beigu beigās izdiņģēja to sev paspēlēties. Vakarā konstatēju, ka nevaru atrast, kur ir klausule, bet nodomāju, ka nekas - gan jau mamma rītdien zvanīt un tad pēc skaņas klausuli atradīšu.

Pienāca nākošā diena, bet telefons nedevās rokās. Mamma zvana un zvana, bet telefona savienojumu dabūt nevaram. Pie mums vēl ciemos bija tante, tad nu abas ar tanti četrrāpus visu māju kādas trīs reizes pārrakām, miskasti un podu divas reizes inspicējām, jāatzīst, šoreiz līdz pašiem dziļumiem. Toties Pēteris tikai apmierināts staigā apkārt un priecājas par to, kā telefona bāze zvana. Atkal nospriedām, ka mājās kaut kur ir melnais caurums, bet nav saprotams kur!

Tomēr šoreiz mums palaimējās un pēc n-tās meklēšanas reizes telefona klausule tomēr atradās - starp viena dīvāna roku balstu un korpusu. Bet ir pavisam droši, ka sarkanais sosi tur nebija pabijis, jo iepriekšējā reizē Pēteris tur to nevarēja nolikt. Tāpēc jautājums joprojām paliek atklāts - kur ir melnais caurums?

Aizliegtais auglis

Vakar bijām ciemos un kā jau svētkos pienākas uz galda tika likta arī kūka - tāda simpātiska apaļa pašcepta melleņu torte. Mani krustvecāki vienmēr visu taisa paši, sākot no eksperimentāliem salātiem un beidzot ar saldajiem, un parasti viņiem ir arī visādas dīvainas sulas. Piemēram, vakar mēs ar Pēteri Emīlu dzērām ābolu-bērzu sulu! Kā tas iespējams? Gaužām vienkārši - viena pērnā un viena svaigā sula tika salietas kopā.

Kūka, kā jau pašcepta, nebija pārāk salda, bet bija tieši laikā pat Pēterim. Tomēr Pēteris vēl nav izaudzis tik liels, lai nopelnītu savu individuālo kūkas gabaliņu. Jāatzīst arī, ka Pēteris vismaz pagaidām uz saldumiem nav diez ko kārs, tikai uz dabīgajiem, teiksim, poļu zemenītes rij nost aumaļām, bet supersaldo bērnu kaļķa kompleksu - nu tā vidēji, ja jādzer, tad jādzer, bet nav novērots, ka viņš būtu kā uzburts uz kaļķa pudelīti. Daudz vairāk viņš ir uzburts uz rupjmaizi!

Svētku kulminācijas laikā pa brīžam iedevu Pēterim melleņu kūku ar karotīti no sava šķīvja un viņš, garam ejot, to uzkoda. Bet tad mums blakām apsēdās radiniece ar savu perfekti nogriezto trīsstūraino melleņu kūkas gabaliņu, kas atradās sasniedzamā attālumā. Pēteris kādu brīdi uzmanīgi pētīja daiļo radinieces gabaliņu, staigāja tam apkārt, pieliecās, droši vien paostīja - un ham! Gabals nost! Pirmo nokošanu visi vēl nepamanīja un troksnis neizcēlās, tāpēc Pēteris, klusi čāpstinot, veikli rija nost nočiepto gabalu un nepameta savas kaujas pozīcijas. Un atkal - ham! Otro čiepienu jau viesi pamanīja, un pamanīja arī gabala īpašniece, ka viņas šķīvi notiek pašdarbība. Visi smējās. Pēteris gan nesaprata, kas te smieklīgs, un vienā mierā turpināja nokost kūkas gabaliņus savam vēderam, stāvēdams atspiedies pret dīvānu, rokas rātni turot gar sāniem. Aizliegtie augļi vienmēr ir saldāki, - nodomāja Pēteris un atkal mazliet pastiepa kaklu, lai nokostu nākamo gabaliņu, - un mamma var pati ēst savu kūku!

Pasta sūtījums

Cik sen atpakaļ jūs pēdējoreiz saņēmāt sūtījumu pa pastu? Es te nedomāju amazon grāmatas vai e-bay smalkumus. Runa ir par negaidītu sūtījumu, kas pienāk no kāda drauga vai attāla paziņas un ir kā pārsteigums, kas krāso jūsu dienu.

Nesen divas manas ārvalstu paziņas interesējās par manu mājas adresi, laikam gribēja kaut ko jauku atsūtīt Pēterim Emīlam. Tāpēc vakar no rīta saņemot maģisko pasta lapiņu, kas aicina ierasties pēc sūtījuma, manī iestājās patiesas gaidas. Mēģināju izzīlēt, kura no paziņām ir kaut ko atsūtījusi, un kas tas varētu būt.

Diena pagāja gaidās un patīkamā saviļņojumā, un pēcpusdienā devos uz pastu. Kārtīgi aizpildīju lapiņu, pacietīgi stāvēju rindā un, kad pienāca mana kārta, lepni paziņoju, ka man ir pienācis sūtījums. Pasta darbiniece aizgāja meklēt un es jau domās stādījos priekšā, kā viņa nāk atpakaļ ar paliela izmēra kasti. Bet viņa nez kāpēc nāca atpakaļ ar plānu aploksnīti, kas turklāt izskatījās valstiska satura. Nodomāju, ka te ir kāda kļūda, bet, nē, izrādās man esot pienākusi nepatīkama vēstule - mans pirmais fotoradars....

Jāatzīstas, ka sen nebiju piedzīvojusi tik lielu vilšanos. Man bija absolūti vienaldzīgs uzliktais desmit latu sods, bet veids, kādā tas tika pasniegs, nudien ir nožēlojams. It kā katrs Latvijas iedzīvotājs, kas pārkāpj braukšanas ātrumu, ir potenciāls soda nemaksātājs un viņš ir jāatvilina uz pastu, lai valsts būtu droša, ka vēstule patiešām ir saņemta! Žēl, jo es tik ļoti biju cerējusi ieraudzīt kādu dāvaniņu Pēterim. Bet tāda taču ir soda būtība - sodīt ar nepatīkamām emocijām, un, ja tās gadījumā nesagādā soda lielums, tad tās pavisam droši rada izpurgātais laiks un sagrautās cerības uz kaut ko patīkamu. Nu nekas, citreiz jums tas neizdosies! Tagad es vienmēr iešu uz pastu ar domu, ka mani, visticamāk, aicina fotoradars, tādējādi nekad vairs nepiedzīvošu rūgtu vilšanos.