2012. gada 26. februāris

Morning after

Vakar norisinājās viena no manām lielākajām piecgades ballītēm - spēļu un kustību festivāls “Atsien savu suni!”. Šodien, atskatoties atpakaļ, galva nesāp. Bija jau, protams, loģistikas un organizēšanas mazās utis, bet visas lietas dzīvē paredzēt un novērst nevar. Šad un tad ir vienkārši jāpūš stabulē.
Ko tad mēs varam pateikt par manu vidējo draugu - festivālā apmeklētāju. Ir runīgs, ja tam tiek radīti attiecīgi apstākļi. Tāpēc nevar teikt, ka vidējais latvietis nerunā nekad, lieki. Kustās, ja tiek doti noteikti organizatoriski ierosinājumi. Tātad nevar arī teikt, ka vidējais latvietis vienmēr ir grūti iekustināms. Spēlējas ar savu suni, ja suns tiek aicināts iznākt tautās. Laikam man vidējais draugs tomēr neatbilst vidējam latvietim, bet ir krietni rosīgāks un enerģiskāks.
Tāpēc vakars izvērtās visumā kustīgs. Es jau, protams, būtu gribējusi iekustināt publiku vēl deviņdesmit astoņas reizes vairāk, bet varbūt ne vienmēr vajag enerģiju izmantot tur, kur iecerēts, jo enerģija itin labi iztērējas arī tāpat vien pļāpājot.
Pēteris Emīls festivālu izturēja vareni. Nolūza, skanot spiedzieniem un balonu blīkšķiem, tikai pulksten vienpadsmitos, - kas ir kaut kas nedzirdēts! Un pirms tam rātni rāpoja pa paklāju, ļāva sevi panēsāt uz rokām dažiem mīļākajiem viesiem un pārējiem uzsmaidīja, ja labpatikās.
Šodien, veroties aiz loga uz apsnigušajām eglēm un sniegputeni, malkoju karstu tēju un priecājos, ka mana dzimšanas diena ir ziemā, jo, neskatoties uz vēja auriem, jūtos kā Babilonas gaisa dārzos - ziedoši.. Un sanāca taču lielisks festivāls!

2012. gada 21. februāris

Apzagtais trusis

Dažkārt Pēteris Emīls atrod spēlēm un nodarbēm visjocīgākās lietas. Tā tas gadījās arī šoreiz.
Paēduši virtuvē pusdienas, devāmies uz istabu, pareizāk sakot - es devos uz istabu, bet Pēteris palika tupam virtuvē aiz stūra, un es cerēju, ka viņš man drīz pievienosies, jo virtuvē aiz stūra nav nekā interesanta. Es tomēr biju maldījusies....
Pēc laiciņa dzirdu jocīgu skaņu nākam no virtuves, nevaru saprast, kas tā par skaņu?! Pēc kāda brīža man nāca apskaidrība, ka, acīmredzot, Pēteris ir paņēmis kādu no savām virtuvē esošajām rotaļlietām un cenšas no tās kaut ko izsūkt ārā. Tā sūc, - kā maziņš odiņš sūknē, - ka šmakst vien! Gāju skatīties.
Virtuvē nekā tik interesanta un garšīga nevar būt, jo aiz stūra ir tikai Rodža būris ar trušiem paredzētajiem dzeramtraukiem un ēdambļoda, kas stāv būrī. Kādi jums būtu varianti, ko Pēteris varētu sūkt? Izrādās, Pēteris ir nocēlis vienu truša dzeramtrauku un cītīgi sūc no snīpīša ūdeni! Kā trusītis. Jāatzīst, ka es nenormāli pārsmējos un kādu minūti vēl nevarēju parunāt. No manas smiešanās Pēteris gan sūkšanu pārtrauca, smaidīja savu nebēdnīgā Emīla smaidiņu, bet līdz galam laikam nesaprata, par ko tik traki ir jāsmejas.
Otrs Pētera hīts un veids, kā viņam visātrāk var novērst uzmanību no kaut kā neatļauta - vajag izlikt apkārt duci ar avīzēm, vai pat vairāk. Tad Pēteris ka vējš metas plosīt avīzes un nekas cits uz pasaules viņu vairs neinteresē. Kādu brīdi.

2012. gada 20. februāris

Latvieša nostāja

Latvieša nostāja divvalodības jautājumā parasti ir PRET. Ir, protams, arī citādas nostājas, bet vairākums vai nu klusām, vai skaļi vienmēr pauž pret. Un tā tas laikam būs vienmēr. Tāpēc referenduma dienā latvieši āva kājās lielos ziemas zābakus un brida uz vēlēšanu iecirkņiem.
Latvieši kājas āva arī citviet pasaulē. Māsa stāsta, ka Londonā vēlētājiem esot bijis jābūt ar ļoti cietu gribu, jo laiks bijis briesmīgs. Vējains, drēgns tā, ka no Latvijas -20 grādīgā sala atradušajam latvietim bijis jāsabožas un cieši jāierullējas no dzimtenes paņemtajā rudens mētelī. Esot ņēmuši līdzi arī termosus un maizītes, nu gluži kā uz barikādēm. Tikai atšķirība tā, ka arī cittautieši tikpat spītīgi stāvējuši tajā pat rindā. Bet mazliet kopības sajūta tomēr esot bijusi ar savējiem. Kā grūtības, tā sīkstais latvietis uzplaukst ar uzviju un atrisinās problēmu radoši, jo neradoši jau nemaz nevar.
Man ļoti patīk grieķi, bet, lai piedod grieķi, ja viņi kādreiz nodzīvosies līdz tādai krīzei kā mēs, - ka būtu jādomā, kā iztikt divu bērnu māmiņai - bezdarbniecei vai vientuļam lielpilsētas pensionāram, grieķis tā vietā laikam aizietu kārties. Bet latvietis - nē, latvietis sīksti spītē apstākļiem un kaut kā dzīvi velk. Klusiņām, bet velk.
Vai tiešām latvieti var iekustināt tikai jautājums par divvalodību? Laikam tomēr jā, tāpēc citu lietussargu revolūciju mums nesagaidīt. Tikai jaunu televīzijas šovu, to gan visi sagaida ar prieku. Nu ko, vismaz pagaidām esam palikuši pie vienas valodas, tad nu mierīgi varam gaidīt nākošo šovu.

2012. gada 14. februāris

Augstie torņi

Ik pa laikam Pēterim Emīlam vecās mantiņas apnīk un, lai viņam būtu interesanti, no slēptuvēm tiek izvilktas vēl vecākas mantiņas, par kurām Pēteris ir jau aizmirsis. Bet šāda taktika nevar darboties mūžīgi un pa laikam tomēr jāpiedāvā Pēterim kas jauns.
Pirms kāda laika piegāju pie lielā mantu maisa, kas tika sagādāts ar darbavietas gādīgumu, un izzvejoju koka klučus, no kuriem var celt torņus un pilis. Protams, vecākā vecumā, bet tā man likās pietiekami universāla manta, ko var izmantot arī tagad.
Pēc tam, kad koka kluči bija izgājuši dušu, Pēteris sēdēja un pētīja tos ļoti uzmanīgi, rokās virpinot. Un no piecdesmit klučiem spēlēm un rotaļām es viņam iedevu tikai divdesmit lielos gabalus. Koka kluči ir krāsaini un Pēteris, acīmredzot, mēģināja tiem nosūkāt krāsu, bet krāsa nepadevās. Tas Pēteri nemaz neapmierināja un viņš turpmāk tā vai cita iemesla dēļ klučiem nepievērsa nekādu lielo vērību.
Toties man tie kluči ļoti patīk, un es centos no tiem uzcelt torņus, pēc iespējas augstākus. Pirmajā reizē Pēteris torņus nepamanīja, aizgāja garām. Otrajā reizē viņš pienāc klāt un mazliet pabakstīja torņus - kā izrādījās, ja torni pakutina, tas krīt. Trešajā reizē Pēteris jau triecās kā bulta no otra istabas gala, kad pamanīja, ka ir sacelti jauni torņi, un nolīdzināja visu līdz ar zemi, pat apakšējos klučus izsvaidīja!
Tāpēc tagad mēs spēlējam divas spēles. Vienā spēlē mamma pa kluso uzceļ ļoti augstus torņus un Pēteris, kad pamana, pierāpo klāt un sajūsmināts visu nojauc līdz pamatiem. Otrā spēle saucas - kurš ātrāk? - mēs abi sēžam blakām uz grīdas, es steidzīgi ar abām rokām ceļu torni, bet Pēteris jauc, un mēs sacenšamies, vai es pirmā uzcelšu torni, vai Pēteris pirmais nojauks vēl neuzceltu torni. Parasti Pēteris vinnē!

2012. gada 12. februāris

Āboliņa pelni

Šajā nedēļā Pēteris Emīls pirmo reizi apmeklēja smalku restorānu. Bijām jau pirms tam šur tur bijuši, bet šoreiz ģimenes svētku iespaidā devāmies uz Trim pavāriem. Dienas vidū tur nav īpaši daudz cilvēku, un - labi. Ja sanāktu skaļāka vārdu pārmaiņa ar Pēteri, nebūtu jāmeklē pēc “korķīša” jeb soša.
Pirms visiem ēdieniem var sevi iekārdināt ar pavāru cepto maizi un eļļām. Un tas Pēterim likās ļoti saistoši, jo eļļas tika pasniegtas uz papīra. Katram priekšā noklāja papīru un uz tā uzgleznoja eļļu buķeti, nobēra āboliņa pelnus, un maize pie mums nāca uz akmens plāksnēm. Saprotams, eļļas zīmējums uz papīra lapas un pa to brucinātā maize to tik vien darīja kā sauca Pēteri ar visām četrām iegrābties eļļā un āboliņa pelnos līdz ausīm. Pēteris pa savu glauno koka krēsliņu staipījās un locījās līdz tika paņemts klēpī, lai tomēr tiktu tuvāk eļļai. Bet, lai eļļa ar visu mākslu viņam izgaistu no prāta, nācās dot Pēterim pagaršot pa kārtai no visiem piedāvātajiem brīnumiem. Tas Pētera domas ļoti nodarbināja un viņa rokas vairs nešvitinājās pa gaisu un viņš nemēģināja iebraukt papīrā līdz ceļiem.
Pēterim garšoja arī zandarts burkānu mērcē, - nu kuram tad negaršo saldi burkāniņi?! Savukārt es biju pārsteigta par to, ka beidzot ir viena vieta, kur pasniedz ēdienu vai nu ar ļoti maz sāli, vai arī bez sāls, jo standarta latviešu ēdnīcas vai vidēja restorāna jebkādi ēdieni man ir par sāļu.
Protams, ka pieaugušajiem ēšana tik raiti nevedās un Pēterim vajadzēja piemeklēt kādas izklaides. Atklājām, ka konkrētais koka krēsliņš var kalpot arī kā grīdas šūpoles, tad nu Pēteris tur sēdēja un šūpojās, jo pagaršojis jau bija tik daudz, tik daudz. Pēc laika bija acīm redzams, ka Pēteris, dziļdomīgi pārliecis galvu pār šūpoļu malu, drīz aizmigs, tāpēc ar saldo vajadzēja pasteigties.
Bet tas bija tā vērts. Saldēts maskarpones siera saldais vienmēr ir tā vērts. Aizraujoši, bet neizmantojami kā rotaļlietas, bija cukura stikla gabaliņi, kas papildināja saldo. Starp citu, filmās lieto cukuru stikla vietā gadījumos, kad, piemēram, komisāram Reksim jāizlec cauri stiklam, kas saplīst, jo plīstošs cukura stikls izskatās tāpat kā īsts stikls, bet nav tik ass, un ar labu treniņu to var arī ēst.
Kaut kā Pēteris tomēr sagaidīja sava pirmā svarīgā restorāna apmeklējuma beigas, bet tie āboliņa pelni un eļļu zīmējums viņam noteikti patika vislabāk. Un arī garšoja.

2012. gada 5. februāris

Tehnikas uzlabojumi

Gadījās tā, ka turpat sešpadsmit gadus kalpojusī glaunā Electrolux veļas mašīna beidza savu dzīvu. Meistars mūs brīdināja jau gadu iepriekš, ka tā notiks, tāpēc tas nebija nekāds pārsteigums, turklāt vecums tiešām bija solīds un pēc tādas kalpošanas nevar celt nekādus iebildumus par vēlēšanos godpilni paklusēt.
Varētu teikt, ka Pēteris Emīls veļasmašīnu bija ļoti iemīļojis - gāja tai klāt, pētīja režīmus un priecājās par noslēgto ūdenskritumu. Protams, ka vecās veļasmašīnas vietā bija jāpērk jauna, bet tagad jau visas tādas modernas - ar sarkaniem cipariņiem un spīdošām podziņām, tāpēc jaunā veļasmašīna Pēterim patīk vēl labāk. Nu jau pāris dienas jaunā veļasmašīna strādā vaiga sviedros un Pēteris to uzmana. Bet diemžēl savā izklaidībā es neiedomājos, ka jaunajai veļasmašīnai ir nepieciešama kāda būtiska funkcija - podziņu bloķēšana.
Jau trešo dienu esmu iekritusi Artūra Heilija Detective, nu nevar atrauties, neparko! realitātei pievēršos tikai, kad Pēteris baksta mammu, ka nu jau šitā lasīšana jākāpj jebkādus nekaunības apmērus. Tāpēc Pēteris nolēma mammu pārmācīt. Lai gan viņš visu laiku atrodas manā redzes lokā, tomēr nelikās, ka Pēteris ne tikai skatīsies uz veļasmašīnu, bet arī veiks mazgāšanas režīmu modifikācijas. Tā nu šis stāv pie mašīnas, priecājas par skrienošo ūdenskritumu un sajūsmināts spaida podziņas, kas turklāt pīkst. Un es tikai pie kāda ceturtā piektā pīkstiena saprotu, ka tie nāk no tām podziņām. Nu neko, mēģinājām izzīlēt, uz kādu režīmu viņš ir pārslēdzis mašīnu, un atspaidīt visas pogas atpakaļ atbilstoši nepieciešamajam.
Tagad par podziņu bloķētāju strādā barošanas krēsliņš, kas ir piestumts veļasmašīnai priekšā. Bet žēl Pētera, jo viņš sērīgi noskatās uz skrienošo veļasmašīnu tāpēc, ka tie sarkanie cipariņi viņu ļoti fascinē!

2012. gada 1. februāris

Pārdomas

Šodien paiet viens gads un viena diena kopš esmu atvaļinājumā no darba. Kā tad īsti tas ir? Vienai daļai cilvēku liekas, ka sēdēt mājās ar bērnu ir garlaicīgi un nav ko darīt. Šādam uzskatam gan nepiekritīs neviena mamma, kas ir sēdējusi mājās, - nu vismaz apgalvojumam par to, ka nav ko darīt.
Mēs ar Pēteri Emīlu apgāžam arī garlaicības vai rutīnas teoriju, jo vienmēr atrodas kas interesants ko darīt vai pasākt. Teiksim, katru dienu ir jāgatavo ēst, bet vai tas ir garlaicīgi? Nu nē, mums nav, jo nekad nevar zināt, kāds Pēterim būs ēdamgarastāvoklis, un vai viņš ieēdīs divdesmit gramus ēdamo un izlaks tonnu mammas piena, vai arī apēdīs kādus simts gramus auzu pārslas un jutīsies visumā iepriecināts ar dzīvi arī bez mammas piena.
Pēteris Emīls man ir devis arī dažas vērtīgas atziņas ēdienu jautājumā, un es tagad zinu, ka vidējā latvieša garšas kārpiņas ir samaitātas un pieprasa pārāk daudz sāls un cukura. Manas garšas kārpiņas joprojām pieprasa cukuru, respektīvi, es joprojām labprāt ēdu saldumus lielos vairumos. Bet. Esmu arī iemācījusies, ka ļoti garšīgi ir rīsi vai auzu pārslas bez nekā - vienkārši paši par sevi pienā un ūdenī vārīti. Un nevajag ne sāli, ne cukuru, ne ievārījumus, ne gaļu vai mērci klāt, - neko.
Pēteris ir arī iemācījis, ka laiks rit nemanot, un īpaši ātri tas notiek brīžos, kad Pēteris guļ dienas miegu. Tad es parasti steidzu lasīt grāmatas, kaut grāmatām atvēlētais laiks liekas tik īss. Ja gadās kāda interesantāka vieta, bet Pēteris pamostas, es mēģinu šmaukties un pa kluso lasīt, ar vienu aci vaktējot Pēteri un izliekoties, ka mamma tagad dara kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Pēteris ir saprotošs un mazliet ļauj palasīt, bet pēc brīža ir klāt un arī pieprasa grāmatu. Tad viņš dabū vai nu savu gandrīz piebeigto Mūsdienu imunoloģiju, vai kādu Pastaigas žurnālu, kas ir vienīgie, ko es dažreiz lasu. Šodien Pēteris bija atšķīris peldkostīmus un grauza izplēstās modeļu pēcpuses - jau no bērnības mācās novērtēt sievieti!
Arī, kad mēs ejam pastaigās, laiks ātri paiet. Kaut kā mēs katrs risinām savu domu, nav ne pļāpas, ne garlaicības, un rezultātā Pēteris varbūt iemieg un es paspēju visu kaut ko pārdomāt, un kaut kā neprasās mums pastaigu kompānijas. Ja man šķiet, ka Pēterim vajag kompāniju, aicinu ciemiņus vai arī Pēteris tiek transportēts ciemos. Un tā tā dzīve ātri vien skrien uz priekšu, un visu vajag paspēt un iespēt! Pagaidām tas mums izdodas.