Dinamika

Līdz šim vārdu dinamika kompozīcijā ar - darbs, dinamisks darbs, es biju dzirdējusi gadījumos, kad man pieklājīgā veidā tika apzīmēts ārkārtīgi straujš darba ritms. Turklāt līdz šim man likās, ka dinamiski strādā pa lielam tikai advokātu biroji. Izrādās, ka esmu dikti alojusies, jo savas jaunās darba vietas darba tempi man pat trakākajos advokāta sapņos nebija rādījušies.

Šodien runāju pa tālruni ar draudzeni un viņa man saka, bet Tu tikai nepadodies - galvenais neparādi, ka Tu kaut ko zini! Es smejos, saku, ka diemžēl ir jau par vēlu un mani jau rausta no departamenta uz departamentu, no mītiņa uz mītiņu. Dinamikas, cik uziet! Bet kaut kādā brīdī cilvēkam iestājas racionālisms un iespēja sadzīvot ar sistēmu. Es pagaidām dzīvoju. Ātri.

Bet dinamika manī nav mainījusi attieksmi un racionālismu pret bērnu grāmatām. Jau sen meklēju Pēterim Emīlam grāmatu ar normāliem dzīvniekiem - suns, kaķis, aita, kaza, govs, zirgs. Diemžēl tik vienkārša komplektācija nav pieejama. Ir, piemēram, suns, kaķis, aita, žirafe - nu kā lai es bērnam pasaku, kā saka žirafe, vai bruņurupucis. Lauvu ta vēl kaut kā var norēkt, bet bruņurupuci?!

Ņemot vērā šos bērnu grāmatu trūkumus, Pēteris pat ir iemācījies kā saka zivs, un izteiksmīgi plāta muti, kad runa ir par zivi, bet žirafi nu nekādi nevaru viņam iemārketēt. Viņš domā, ka tas ir I-ā, I-ā. Stap citu, ar gulbi arī ir problēma. Tas gan ir tāds latviešu putns, turklāt vēl reāli apskatāms pie dīķa, bet attiecībā uz gulbi Pēterim ir respekts un viņš nesaka ne pēk-pēk, ne ko citu, tikai brīnās.

Lai vai kā. Lai dabūtu bildes vēl kādam normālam Latvijas zvēram, veikalā ielūkojos 2013.gada kalendārā ar dzīvnieku mazuļiem. Un ak tavu laimi!, izrādās, ka Latvijas fotogrāfi par LVL 1,50 bija pacentušies iegrāmatot veselus divpadsmit personāžus, turklāt vēl tādu retu eksemplāru kā cūku (meža cūku). Acīmredzot, maziem bērniem nav paredzēts ar šo kundzi iepazīties, vismaz ne līdz tam vecumam, kad vecāki sāk pārmest cūkošanos, tāpēc cūku es atradu līdz šim tikai vienā grāmatā mazā bildītē. Bet nekas, kas meklē, tas atrod - un par 1,50 dabū normālas bildītes uz apšaubāmas kvalitātes papīra, bet gan jau tas papīrs kādu laiku izvilks, un Pēteris pa to laiku būs iepazinies ar visiem vajadzīgajiem Latvijas zvēriem!

Riekstkodis

Šodien bija mūsu lielā diena! Pēteris Emīls devās savā pirmajā operteātra apmeklējumā. Mēs gājām skatīt Riekstkodi. Man nebija ilūziju, ka Pēteris viena gada un deviņu mēnešu vecumā noskatīsies visu baletu, tomēr pirms tam rūpīgi gatavojāmies ar iepriekš pieminētajiem kultūras pasākumiem, un man bija pamatotas cerības, ka pirmo cēlienu Pēteris noskatīsies.

Jāatzīst, ka es pati neesmu klasiskā baleta liels fans, drīzāk - modernā. Protams, to nevar attiecināt uz izcilu klasiskā baleta solistu sniegu - tas gan mani aizrauj, īpaši, ja izpildīts salikumā ar aktierspēli. Riekstkodi nebiju redzējusi diezgan pasen, skaidri atceros un, protams, bieži klausos tikai beigu cēliena visas Čaikovska sarakstītās solo dejas un pas de deux, tāpēc man likās, ka pirmajā cēlienā pārsvarā bija peļu un zaldātu kaujas un pārējais - tikai fonā. Diemžēl atmiņa mani viļ. Pirmais cēliens ir stundu garš un peles, lielgabali un zaldāti parādās tikai uz īsu brīdi pa vidu, jo pēc tam seko vēl nākamā aina ar slaveno un muzikāli skaisto sniegpārsliņu deju. Tāpēc var veikt, ka Pēterim principā nācās skatīties baletu, kur dejo lieli un mazi un tad uz neilgu brīdi parādās kaut kas patiesi aizraujošs - peles (jeb kaut kas līdzīgs pelēm un mamma vismaz apgalvo, ka tās ir peles).

Pēteris turējās kā varonis. Pirmais cēliens aizgāja kā smērēts. Viens iemesls tam varētu būt skatuves lielums, jo salīdzinājumā ar leļļu teātri operas skatuve liek mutei pavērties izbrīnā. Turklāt tur pirms katra cēliena varēja apskatīt bedrē sakāpušus cilvēkus, ka kaut ko sit, pūš un čīgā. To, ka orķestrim ir diriģents, Pēteris gan neredzēja, bet zināja, jo 1.janvārī cītīgi skatījās pa televizoru ierastos Vīnes filharmoniķus un diriģēja arī pats. Arī pirmajā cēlienā viņš mazliet padiriģēja, īpaši pēc tam, kad to iesāka darīt blakus sēdošais krievu zēns.

Otrs iemesls bija pavisam vienkāršs. Pēterim acīmredzami Čaikovskis patika daudz labāk par pelēm un baletu. Arī mājās atnākuši mēs vēl paklausījāmies Čaikovski un viņam patīk, nepatīk vienīgi stundu sēdēt.

Es tomēr pieņēmu lēmumu palikt arī uz otro cēlienu. Cerēju, ka puika pastaigās un būs ar mieru vēl mazliet pasēdēt. Vai varbūt aizmigt, jo balets iekrita tieši Pētera pusdienas laikā. Mazliet ieēdām, paspēlējāmies ar Edgara Tones krūšutēlu, kas stāv ielikts necilā stūrī pie Beletāžas zāles bez jebkādas atsauces uz atveidotās personas vārdu it kā katram garāmgājējam tas būtu jāzina, un devāmies uz otro cēlienu. Pa starpu Pēteri visi apbrīnoja, jo viņš viennozīmīgi bija visjaunākais apmeklētājs tāpēc, ka neviena cita jau nav tik traka māte, lai viena gadā un deviņos mēnešos stieptu bērnu uz baletu. Bet es jutos lepna par Pēteri un savu trakumu.

Otrais cēliens ir četrdesmit minūtes garš un Pēteris uzmanīgi skatījās sākumu, tad gribēja gulēt un nevarēja ieriktēties, tad noskatījās un, galvenokārt, noklausījās, manuprāt, visskaistāko Riekstkoža gabalu - kur princis ar Mariju jau ir gatavi dejot pas de deux, bet pirms tam nodejo kopā ar četriem kungiem, kas palīdz Mariju kārtīgi un skaiti izlidināt pa gaisu. Mūzika ir ārkārtīgi skaista, iespaidīga un pietiekoši skaļa, tāpēc to Pēteris noskatījās, bet tālāk gan - viņš bija gatavs iet diriģēt pats un klēpī vairs nebija noturams. Un tā mēs burtiski desmit minūtes pirms beigām izmukām no zāles, un Pēteris turpināja diriģēt, skraidīdams pa foajē un es viņam pakaļ ar ziemas biksēm un zābakiem, un tas viss mūzikas pavadījumā.

Bet vareni. Kopumā ļoti vareni un lieliski. Jūtos patiesi lepna par dēla panākumiem klasiskās mūzikas uztveres jomā un arī pār māku baudīt vizuālus priekšnesumus, kas domāti normālam piecgadniekam. Mēs to paveicām!

Neatkarīgā

Kopš laikiem, kad Diena nonāca nezināmu īpašnieku rokās, mēs to vairs neabonējam. Tā vietā toreiz tika pieņemts ekonomisks lēmums un vecvecākiem tika pasūtīta vislētākā, klaji prooligarhiskā, Neatkarīgā rīta avīze, kas, acīmredzot, gadiem dzīvo savā neatkarīgajā Aivara republikā. Reti kad ir nācies lasīt tik tendenciozas avīzes, un es, protams, tās nelasīju. Arī omai ar vectētiņu tika pieteikts, ka raksti ir jālasa kritiski, un viņi bija gudri, par Lembergu nebalsotu gan, toties labprāt izmantoja viņa lēto avīzi ietinamajam papīram, mušu dauzīšanai, zābaku žāvēšanai un dažreiz arī lasīšanai.

Tā kā vecais laikmets nu ir aizgājis, pagājis arī Neatkarīgās abonēšanas laiks. Decembra beigās ieskatījos pēdējā numurā un ievēroju, ka nākošais numurs būs tikai 2.janvārī, tātad Jaunajā gadā, un manī iesēdās nostaļģija.

Vecais viennozīmīgi ir bijis grūts gads, tik daudz nedienu reti, kad sastājas vienkopus. Tomēr tas ir pievārēts. Turklāt Jaunais gads nesīs ne tikai tukšu pastkastīti, kas nebūtu nekāda bēda, bet atstās aiz muguras veselu laikmetu - Vecajā gadā paliks mani vecvecāki, pēdējie vecākie radinieki, Oļģerts Kroders un pat Velta Līne. Skaista aktrise, omai patika, bet vispār Radziņa viņai laikam patika vairāk - lai vai kā, es to pajautāt vairs nevaru. Vecajā gadā paliks arī mans vecais darbs - ilgs darbs, labs darbs, bet visam ir savs laiks, pat darbam. Vēl Vecajā gadā paliks mans garākais atvaļinājums mūžā un, kas to lai zina, vai būs kāds tāds vēl kādreiz. Daudz kas palika Vecajā gadā - rūpes un satraukums, un arī prieks. Arī lielā skaistā egle, kas nežēlīgi birst neskatoties uz to, ka stāv ūdenī, it kā norādot, cik ātri nobirst laika skujas. Tāpēc mani pārņēma nostaļģija. Mazliet.

Bet 2.janvāris atnāca priecīgi - atkal ar Neatkarīgo, jo, acīmredzot, Lemberga kungs ir nolēmis turpināt reklamēties manā pastkastītē. Nez, cik ilgi. Toties šis jocīgais fakts (kā jau parasti tas notiek ar maziem, nenozīmīgiem faktiem) lika atcerēties, ka viss grūtais dara tikai stiprāku! Un viss jaunais ir uz labu! Turklāt man ir gaidāmi lieli izaicinājumi - atkal grūti, - bet, vai tad kāds teica, ka dzīvē viss ir vienkārši?! Citādi taču paliktu makten garlaicīgi.