Traktors

Klīda baumas, ka mans mazais traktors Pēteris Emīls ir iemācījies visādus stiķus. Mākot no klēpja izlocīties kā uzrūgusi mīkla, mākot spiegt kā fabrikas zvans un aurojot kā sirēna, ja iecerētais neīstenojas.

Vēl Pēteris ir iemantojis milzīgu enerģiju un ir skaidrs, ka “restorānā pasēdēšanas laiks” ir beidzies. Tagad sākas “pakaļdzīšanās periods”, kas, visticamāk, beigsies ap pusaudža gadiem, kad Pēteris sāks skriet pakaļ meitenēm un mamma vienkārši vairs netiks līdzi. Turklāt Pēteris ir viltīgs, viņam nav iespējams iemārketēt skriešanas trases maiņu vēlamajā virzienā, un viņš saprot, ja notiek mēģinājumi viņu šmaukt.

Ja kādam liekas, ka bērna iemācīšanās staigāt atrisinās bērna smaguma problēmu, respektīvi, viņu vairs nevajadzēs nest, jo pats visur varēs aiziet, tad tas nu ir gluži absurds priekšstats, jo Pēteris iet tikai tur, kur viņš pats vēlas. Ja gadījumā ir jāiet pretējā virzienā, var gadīties, ka ir jānes aurojoša un ļoti kustīga paciņa. Šodien iegājām veikalā bez ratiem un tas bija absolūti naivs solis no manas puses. Tik drīz mēs to vis neatkārtosim, jo ratos viņu var pieķēdēt un, ja rati kustās, Pēteris šos nemaz neuzskata par tik peļamu izklaides ierīci.

Bet spiedz gan viņš par deviņiem mēmajiem, kad kaut kas patīk un arī kad nepatīk. Paldies Dievam man jau no bērnības ir trenētas bungādiņas operas vidē un es labi panesu lielus trokšņus, arī pacietība Pētera gadījumā man ir liela, tāpēc ar spiegšanu viņš neko panākt nevar, ja nu vienīgi mani sasmīdināt. Un tā viņš ņemas, - spiegdams iet kā traktors un ir neatlaidīgs pēc suņa - nu gluži kā mamma!

Sklandrauši

Kādas dienas atpakaļ man gadījās pirmo reizi mūžā cept sklandraušus, un, protams, ka nometnē nereti iznāk kaut ko darīt pirmo reizi. Teiksim, darināt Kurzemnieku ēdienu. Uzreiz jāsaka, ka mīklas darināšanas tehniku un mīcīšanas darbus vajadzētu uzticēt vīriešiem, jo tas ir smags darbs, un no pāri palikušās mīklas var saņemt kājām masku, ja jums kājās ir īsi šorti. Ļoti ērts lietderīgā un patīkamā apvienojums.

Bet viss jau nebeidzās ar sklandraušiem. Viss turpinājās ar ceļojumu četros no rīta uz Rīgu, uz Doles salu, uz kāzām. Šķita aizraujoši un ekonomiski pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Turklāt četros no rīta, ar vienīgo tiešo reisu uz Rīgu.

Doles sala sagaidīja ar lietusgāzēm, kas krietni pārsniedza Jāņu standarta lietus apjomus. Turklāt kāzas bija paredzētas Daugavas krastā. Skaisti. Bet iznāca aizkustinoši, arī lietū. Ceremonija bija zviedriski un ārvalstu viesis Bībeles vietā, kā jau tipiskam zviedram pieklājas, izmatoja zīmolainu lietu - planšetdatoru. Tomēr tas nemazināja Daugavas krasta tuvuma romantiku. Dejotājiem, kas vēlējās izlocīt kājas Iļģu pavadībā gan nācās slidināties pa zāli, un vēlāk - saspiesties nojumē.

Vēderprieku baudītāji jutās kā paradīzē. Principā man jau nevajag daudz - pietika kaut vai ar ceptu kamambertu un gaileņu mērci. Ēdot šos divus vienkāršos un elementāros vēredpriekus, var pacelties spārnos. Un vajag.

Ciemos

Pie mums ciemos uz nometni vakar bija ieradušies viesi, komunikācijas viesi. Mans auklējums. Pusgadu domāju par variantiem. Protams, dzenāt potenciālos viesus sāku tikai maijā, jūnijā, lai viņi nepaspētu aizmirst par dalību nometnē.

Izrādījās, ka visa panākumu atslēga bija pašā komunikācijas procesā, un centrālais tēls bija Andris Pētersons, Turības Sabiedrisko attiecību fakultātes dekāns. Viņš bija ķēdītes pirmais posms. Atsaucos Andra aicinājumam aiziet uz viņa grāmatas Ievārījums un brīnumi atklāšanu un sapazinos ar citiem viesiem. Tas notiek tieši tik vienkārši.

Sapazinos ar dialogu dizaineru Valdi Melderi un kompetences attīstītāju Uldi Pāvulu. Un viss dēļ Pētersona grāmatas. Toties lielisko žurnālisti Martu Rībeli es pazinu gadus piecpadsmit atpakaļ un tagad atkal iepazinu. Kā tas gadās mazajā Latvijā, visi viesi bija savā starpā pazīstami, pat lekcijas šad tad kopā lasījuši. Tas, protams, viesus papildus motivēja - vienoties kopīgā road trip un iegriezties katrā Latvijas Statoil DUS - jo tāda ir tradīcija.

Visi kopā un katrs atsevišķi bija lieliski, un mēs labi pavadījām laiku. Ir tik, nu tik patīkami, ka Latvijā atrodas pozitīvi un zinoši cilvēki, kas par baltu velti attriecas uz Jūrkalni un nolasa lekcijas, un vienīgā valūta, kādā mēs norēķināmies, ir sirds siltums un abpusējs gandarījums. Viesi arī bija apmierināti ar savu ceļojumu, priekšnesumu un īpaši atsaucīgajiem audzēkņiem. Šo emociju dēļ bija vērts braukt. To ir vērts piedzīvot!

Jūrkalne sauc, Rīga nesauc

Esmu Jūrkalnē, savā vasaras nometnē, jau divas diennaktis. Un Rīga mani nesauc. Vai arī es slikti dzirdu. Principā varētu būt arī dzirdamības jautājums, jo vējš šeit ir piecdesmit astoņas reizes straujāks nekā citur. Vakar man likās, ka mani iepūtīs jūrā, un, diemžēl, tādā vējā un maztemperatūrā sauļoties nevar, bet tas nekas, jo Jūrkalne ir kā cita republika, kurā ienākot aizslēdzas hermētiskas durvis uz pārējo pasauli un ir iespēja atslēgties, tāpēc tā ir tā vērta. Pat bez sauļošanās.

Ko es te daru? Esmu skrējienā. Dažiem var likties, ka nometne ar vairākiem desmitiem audzēkņu pusaudžu vecumā ir kā atpūta, dažiem - kā katorga. Man tā ir cita realitāte, kuras skrējienam ir vērts skriet līdzi, jo tikai šeit ir tāda iespēja. Tikai šeit var dzirdēt, ko domā septiņpadsmit gadīgs Latvijas jaunietis, kas viņam sāp un ko viņš mīl. Dzīvojot biroja sienās vai aizejot pie krustmātes to nevar uzzināt. Un mani tas interesē. Tāpat mani fascinē iespēja viņiem mācīt, dot kaut ko no savas dzīves pieredzes, no iemācītā.

Varētu pat teikt, ka man ir savtīga interese piedalīties jauniešu audzināšanā. Man patīk kontaktēties ar izglītotiem, zinātkāriem un enerģiskiem cilvēkiem, bet ne visi tādi ir. Tāpēc man ir lieliska iespēja pielikt savu roku un palīdzēt veidot tieši tādu sabiedrību, kādu es vēlos sev redzēt apkārt. Izglītotu, zinātkāru un enerģisku! Par to pat prasītos pacelt tostu kādā atpūtas brīdī - par sabiedrību, kuru mēs paši veidojam!

Ikdienišķs ceļojums

Šodien es atkal uzstādīju pakošanās rekordu. Bija jāpakojas uz nometni un uz laukiem, un mums abiem ar Pēteri Emīlu bija nepieciešams viss divarpus nedēļām bez lielas iespējas pārvietoties, tātad jāpaņem līdzi ir viss!

Līdzīgi kā pagājušā gadā automašīnas bagāžniekā nevarēja likt divus lielus koferus, jo tad tur neietilptu rati, tāpēc visa bagāža atkal sastāvēja no miljons maisiem un maisiņiem. Sākumā man likās, ka būs liels izaicinājums to visu sapakot bagāžniekā, jo, braucot ar Pēteri, salonā es turu tikai rokas somiņu un dažreiz arī piesprādzētu Rodži, respektīvi, piesprādzētu ceļojumu būri ar Rodži. Tomēr šoreiz viss sapakojās kaut kā aizdomīgi vienkārši un ērti, tāpēc man liekas, ka no daudzās pakošanās manas automašīnas bagāžnieks ir izstiepies kā trikotāžas jaka un tajā var salikt arvien vairāk lietu.

Bet kas gan ir visizaicinošākā situācija, kas var notikt, kad jums ir pārkrauts bagāžnieks, automašīnā sēž no braukšanas nogarlaikojies un neaizmidzis Pēteris un uz vadītāju nikns trusis, un jūs dodaties nevis vienkārši uz laukiem, bet arī tālākā ceļā, un esat jau nobraucis pusceļu, un ir darbdienas beigas, tātad esat ne šur, ne tur? Protams, tieši tad automašīnas dators sāk spīdināt aizdomīgas lampiņas un jums ir liela iespēja iestrēgt tajā “ne šur, ne tur” vietā.

Nelielai atkāpei. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka sarežģītās situācijās nezaudēju galvu un tās momentāni risinu, pat tādās, kad citi krīt panikā. Bet automašīnas saplīšanu (un tas vienmēr notiek uz ceļa) man tīk pielīdzināt katastrofai un tā manī rada bezpalīdzības sajūtu. Es vēlētos kaut būtu ieviesta sistēma, ka automašīnu var vienkārši pamest uz ielas un aizmirst, piebrauc gādīgs šoferis un nākošajā redzēšanās reizē tā stāv pie manam durvīm jau salabota.

Ko darīt? Ar kareivīgi noskaņotiem pasažieriem Pēteri un trusi Rodžeru gan neatliek laika apcerēt katastrofas apmēru un situācija ir jārisina momentāni. Tā nu mēs ar Pēteri pie rokas gājām uz tuvumā redzamo autoveikalu noskaidrot, cik dziļi esam dillēs un kā visātrāk varētu tikt ārā. Un, jāsaka, ka Pētera klātbūtnei bija savi labumi, jo, pirmkārt, viņš priecājās par iespēju pastaigāt un uzlaboja savu garastāvokli, un, otrkārt, veikala vīri kustējās ļoti ātri, lai dabūtu man tuvējo servisu telefonus.

Tuvējie servisi gan nav neko attapīgi. Pusotru stundu čakarējās, lai konstatētu, kas par vainu, bet to nesalaboja, jo nebija vajadzīgās detaļas. Tomēr atļāva mums braukt, jo neesot nekas kritisks, bet līdz braukšanai uz otru Kurzemes galu gan vajadzētu šo lietu savest kārtībā. Ai, cik viedi padomi! Tātad rītdien es nesāšos pa nekurienes vidu, lai sameklētu to sasodīto detaļu. Bet labi, ka dārgā paciņa ar asistentu Rodži un ar visām mantām vakarā nokļuva drošā vietā.

Ja tā padomā, varbūt reizēm es par tām automašīnas katastrofām satraucos par daudz, jo viss atkarīgs no kuras puses paskatās - pat uz auto remontu, jo beigu beigās tas var izrādīties kā parasts ierindas notikums. Ar piedzīvojuma garšu. Varbūt ne ar saldu garšu, bet, teiksim, ar kādu timiānu.

Krāsas

Dažas piezīmes par krāsām. Vispirms par zīmuļu krāsām, pēc tam par cepuru krāsām.

Pēteris Emīls dažreiz zīmē. Tā kā krītiņus viņš grauž nost, tad patreiz tie ir atlikti malā un zīmēšanas tehnikā lielas izvēles nav - jāzīmē ar zīmuļiem. Bet par to jau zīmuļi nav mazāk garšīgi! Zīmuļi tiek apgrauztie no abiem galiem, tomēr graušanas starplaikos tiek arī zīmētas sirsnīgas svītriņas. Pēterim ir izsniegti tikai četru krāsu zīmuļi, lai nebūtu pārāk liela demokrātija un lai vienlaicīgi netiktu apgrauzti visi zīmuļi.

Kad top māksla, Pēteris zīmuļus arī palaiza, tāpat kā mēs to darījām bērnībā, kad gribējās uz lapas dabūt spilgtāku toni. Acīmredzot, toņa pastiprināšana Pēterim liekas visa zīmējuma esence, jo viņš aplaiza zīmuļus diezgan regulāri. Attiecīgi veidojas arī mākslinieka vizuālais tēls - mute un lacīte parasti kļūst daudzkrāsainas. Pagaidām Pēteris pārsvarā zīmē uz lapas, bet lielākos radošuma uzplūdos ciešs arī galds vai sekcijas mala atkarībā no tā, kur mākslinieks strādā. Sienas vēl pagaidām nav atklājis.

Bet cik tad ilgi zīmēsi? Jāiet beidzot jūlija sākumā atnākušo vasaru baudīt. Pie reizes devāmies arī nopirkt kādu vasarīgāku cepuri, jo tā saucamā Pētera Emīla cepurīte šim laikam ir par biezu.

Un ko tu domājies, veikalā sastapos ar klaju diskrimināciju.Ja meiteņu cepurītes ir izliktas apmēram divarpus plauktos, tad puišu cepurītēm ir atvēlēts knapi pus plaukts un divi modeļi. Modeļi, protams ir vairāki, bet konceptuāli tie ir tikai divi - vai nu laivinieku cepures, vai trikotāžas reperu cepures. Attiecīgi atliek tikai viens modelis, jo Pēteris nav sācis repot un tāda tipa cepure viņam un arī lielai daļai Latvijas puiku nepiestāv.

Laivinieku cepures arī Pēteris nav ar mieru mūžīgi laikot un aizkaitināts rauj vienu pēc otras nost. Daudz jau nebija ko mērīt - kādas trīs. Trīs! Un no tieši tik man bija jāizvēlas mazākais ļaunums - gaiši brūna ar dažiem spīguļiem, kurus, paldies Dievam, varēja nolupināt nost. Neapmierināts par pirkumu, kas tagad nosedz arī ausis, Pēteris atpakaļceļā cieta zem cepures, bet tomēr saprata, ka lietas labā būs vien jāpiekrīt nēsāt šo brīnumu. Neko darīt.