Pagātnes liecinieki

Šodien nojauca manas pagātnes lieciniekus - Stradiņu slimnīcas galvenas ieejas stabus. Tie stabi taču nevienam netraucēja un droši vien stāvēja no paša Stradiņa laikiem. Bet tagad būšot moderna iebrauktuve, ar pulti droši vien. Gājām šodien garām ar Pēteri Emīlu un es painteresējos, kāpēc tos jauc nost. Un tā es tur stāvēju un skatījos, kā ar dobju būkšķi, atsitoties pret asfaltu, nokrīt mana bērnība - mēs taču bērnībā ar omu tiem stabiem gājām garām uz Āgenskalna tirgu, un man vienmēr tie likās tādi lieli un vareni. Ir tik savādi, tu ej pastaigāties un pēc pusstundas vairs nav daļa tavas bērnības, nolīdzināta līdz ar zemi, un Pēteris jau atcerēsies citus vārtus - elektroniskos. Nē, man nav nekas pret progresu, bet vai tiešām tie Stradiņa vārtu stabi kādam skrēja virsū?

Man atmiņās paliks ne tikai mana bērnība, bet arī Pētera bērnība. Mani prieki par kabaci bija lieki, šodien viņš atkal atcerējās, ka māk uztaisīt prrrr skaņu ar lūpām - nu to skaņu, ar ko attēlo mašīnu motoru - un kabacis dziedādams lidoja no mutes laukā! Es smējos pilnā kaklā, nekādi nevarēju novaldīties, - un tagad Pēterim šādas izdarības liksies kā jautrs joks, ko noteikti vajag atkārtot mammai par prieku nākošajās ēdienreizēs.

Bet visskaistākie ir Pētera smiekli. Nezinu, vai tie kādreiz var likties pierasti un ierasti. Tie ir kā mazi zvārgulīši, kas dod neizsakāmu prieku un spēku, ko iepriekš nekad nebiju izjutusi. It kā Ziemsvētku vecītis vismīļāko dāvanu dāvātu katru reizi, kad dzirdi priecīgi guldzošos zvārgulīšus. Tajā brīdī tu saproti, ka tiekties pēc naudas, varas vai slavas ir pilnīgi nevajadzīgi, jo ir augstākas vērtības - mazie guldzošie bērnības liecinieki.

Pacietība

Kā zināms, bērni māca vecākiem pacietību, un jo viņi kļūst vecāki, jo vairāk pārbauda vecāku pacietību. Par Pēteri Emīlu cilvēki ir izteikušies, ka viņš ir netipiski pacietīgs zīdaiņa vecumam - pacietīgi ilgi vingro, pacietīgi ilgi nečīkst. Vienīgi uz ēšanu viņš nav pacietīgs. Ja gribēs ēst, uztaisīs skandālu kaut Romas vidū! Un īpaši, ja mamma ir klāt, tad tas pieprasījuma bļāviens ir daudz skaļāks un neatlaidīgāks.

Tā nu mēs ar Pēteri Emīlu mērāmies ar pacietību - kurš kuru. Teiksim, jau gandrīz mēnesi Pēteris pagaršo (ar manu cerību, ka ēdīs) pieaugušo pārtiku. Konkrētā gadījumā - dārzeņu biezeņus. Viņš visu šo laiku cītīgi stūma biezeņus laikā no mutes, respektīvi, kādas trīs maziņas pus kafijkarotītes pagaršo, ko viņam dod, un, kad ir skaidrs, stumj tik visu laukā. Man jau sāka zust cerība, ka Pēteris jebkad ēdīs normālu pārtiku. Bet, acīmredzot, mana mēnesi ilgā cīņa un pacietība sāk sist pāri Pētera pacietībai spļaut visu ārā, un viņš jau divas dienas pēc kārtas ir apēdis apmēram divas tējkarotes dārzeņu, kas man jau liekas kā pilnīga Trojas ieņemšana!

Vēl es pamazām vai reizēm sāku vinnēt cīņā par rīta celšanos. Nu negribas katru rītu septiņos celties, tad nu, kad jaunskungs pamostas un diskutē par vēlēšanu rezultātiem, es izliekos par beigtu un guļu, skaidri paužot, ka man politika neinteresē septiņos no rīta, un pēc laiciņa šī stratēģija iedarbojas, un Pēteris atkal nolūzt. Galvenais ir pārliecinoši gulēt un izlikties, ka ir nakts vidus, un sarunas par politiku ir nevietā. Tā mēs mācāmies pacietību.

Vēlēšanās

Vēlēšanās mēdz būt dažādas, dažas no tām piepildās, dažas - nepiepildās. Nepiepildījās arī iepriekšējās Saeimas deputātu vēlēšanās nosēdēt visu sasaukumu, jo Valdis viņiem pakratīja ar pirkstu un sadeva pa biksēm. Tāpēc mēs šodien gājām piepildīt citu deputātu sapni - nosēdēt atlikušo sasaukumu.

No rīta cēlos ar svētku sajūtu, jo, lai cik tad dīvaini nebūtu, katrās vēlēšanās tomēr sajūtos kaut kā valstiski svarīgi. Tikai šoreiz tie svētki tādi švaki, jo galīgi švaki ar to izvēli - vecie vēži jau apnikuši līdz kaklam un jaunie vēži nepārliecina. Nu neko darīt, kaut kas jau jāievēlās.

Pēteris Emīls neizrādīja lielu entuziasmu par balsošanu. Viņš garlaikoti apskatīja vēlēšanu iecirkņa tantes, televīzijas ziņu žurnālistus, kas tur skraidīja un mēģināja visu nofilmēt no visiem rakursiem, un dziļdomīgi grauza savu mantiņu.Pēterim bija arī pilnīgi vienalga, ko liek mazajās aploksnītēs, viņaprāt, - kaut desmit lapiņas - ka tik neviens neiztraucē viņa filozofisko mieru.

Laikam esam pieprasītā vēlēšanu iecirknī - lielveikalā. Kur vēl tuvāk patērētāju sabiedrībai? Bet mēs arī esam slinkie patērētāji un tāpēc skolas patriotiskās jūtas sen kā atmestas un savas skolas vietā izvēlos balsot lielveikalā - nu kaut kā izdevīgāk. Bet tas tikai pagaidām, kad Pēteris sāks staigāt un arī saprast, kur iet, tad gan mēs iesim balsot uz manu skolu, lai zina, no kurienes sākas deputāts!

Aploksne

Šodien, pabāžot galvu pa durvju spraugu, secināju, ka vasara mūs ir neatgriezeniski pametusi līdz citai reizei. Aukstums un drēgnums uzbrūk no visiem stūriem un gribas jau vilkt ārā Raini ar tētiņa tekstu - vecais dēls, vai durvis vaļā? - durvis cieti aizvērtas. Nu, paldies Dievam, mēs ragavas taisījām vasarā, tātad apkures katls ir nomainījies un to var mierīgu sirdi slēgt iekšā un drēgnumu dzīt projām.

Diemžēl neko nevar ieslēgt ejot ārā, tur jāizmanto citi līdzekļi, un flipflopi nav to sarakstā. Šodien likās tik dzestrs, ka vilku laukā vienu no Pētera Emīla kombinezoniem, jo viņš taču tagad pārvietojas atvērtajos sporta daļas ratos. Pēterim jau nepatika jaciņa, ko vilku viņam mugurā, tā, ka cerība, ka viņam pēkšņi būs iepaticies pavasarī nīstais kombinezons, bija visai vāja. Pēteris nikni bļaustījās, kad es viņam vilku kombinezonu, un izrādīja savu neviltoto sašutumu, ka tiek iekonservēts vai - varētu arī teikt - ielocīts aploksnē, ko var nosūtīt pa pastu. Aploksne tika ielikta ratos un ceļoja. Pa pastu es Pēteris nesūtīju, mēs vienkārši gājām uz kafejnīcu satikties ar draugu.

Pēteris bija tik laimīgs, kad aploksne tika atvērta un viņš varēja padzīvoties uz brīvām kājām. Atpakaļceļā viņš bija tik noguris dusmoties uz savu ielocīšanu aploksnē, ka aizmiga, un mājās es aploksnīti uzmanīgi vēru vaļā, lai mazais adresāts nepamostas.

Sports

Pēc Pētera Emīla Tērvetes zvāļošanās pa ratu kubu un vēlmes izkāpt, kā arī pēc vakardienas vēlmes izkāpt un pastaigāt Jūrmalā, nekas cits neatlika kā ratiem uzstādīt sporta daļu. Nez kāpēc to sauc par sporta daļu, laikam vecāki vairāk skrien ar to daļu, vai arī bērns aktīvi dīdās pa iekšu. Vēl to sauc par vasaras daļu, bet tā nebūs gluži taisnība, jo attiecīgā ratu daļa tiek ar tādiem pašiem panākumiem lietota ziemā un ne jau tāpēc, ka vecākiem būtu nostaļģija pēc vasaras, bet gluži vienkārši tāpēc, ka bērns vēlas vairāk redzēs. Vēl viens sporta daļas variants ir sēžamā daļa, bet ko jūs?, - tur taču var arī lieliski gulēt. Lai vai kā, tāda aktīvāka tā jaunā daļa tomēr ir.

Šodien gājām izmēģināt, bet pie Maxima kases Pēteris pēkšņi sāka skaļi raudāt - varbūt viņam nepatīk Maxima kasieres vai varbūt viņš dziļi ienīst kases aparātus, nu VIDā jau viņš laikam nestrādās. Vēl viens variants varētu būt nemīlīgs apsargs un ļaužu kājas cisku augstumā, jo Pēteris vēl nav tik liels, lai novērtētu kāju burvību atsevišķos gadījumos. Rīt mēģināsim atkal, nu nevar būt, ka Pēteris atteiksies braukt ratos pavisam!

Baltā diena

Citiem sestdien bija Baltā nakts, bet Pēterim Emīlam bija baltā diena. Mēs ar draugiem devāmies pie Annelēm un izrādās, ka arī Sprīdīšos bija nopietns pasākums - tad nu visu apvienojām.

Es biju apbruņojusies pret visiem iespējamiem laikapstākļu pavērsieniem un Pētera garastāvokļa variantiem. Tātad mēs sākām pastaigu ar slingu, jo Pēteris pēdējā laikā ļoti protestē pret ratiem, notiek garas un skaļas skaidrošanās, celšanās it kā sēdus un vēdera preses treniņi. Tas izskatās tā, ka Pēteris saliec rokas elkoņos, atspiežas uz elkoņiem pret ratu dibenu un paceļ galvu, cik iespējams augstu. Fizioterapeiti šādas aktivitātes ļoti neatbalsta un lamājas skaļā balsī kaut ko tādu redzot. Tāpēc mēs daļu meža nostaigājām stāvus un, kad Pēteris bija nokusis, tad atlūza ratos un baudīja Brigaderes svaigo gaidu.

Pēc tam mēs devāmies uz pasākumu Sprīdīšos, kur plānoja uzstāties ar lasījumiem apmēram divdesmit rakstnieki un dzejnieki. Pasākums sākās ar gaidīšanu, jo rakstnieku autobuss bija aizmaldījies nez kur neceļos, un tad visus priecēja Balsis un Viesturs Jansons. Jāsaka, ka solo dziesmas Pēterim patika labāk, pie tām viņš nedaudz smējās, bet koris viņam arī tīri labi gāja pie sirds, jo to viņš klausījās ar lielām acīm un atplestu muti. Un nebija jau slikti!

Acīmredzot, pasākumam bija slikti organizatori, jo pēc koncerta tika izsludināta divdesmit minušu pauze. Nu, mīļie ļautiņi, kurš izsludina garu pauzi tieši pirms rakstnieku uzstāšanās?! Pēteris nevarēja paciest šo pauzi, arī citi bērni ne, un mums nācās braukt mājās, bet vismaz mums tika sākums no baltās dienas. Gan jau citreiz iespēsim arī nakti.

Caurvējš

Manas attiecības ar adīšanu nav uzlabojušās, bet pēc pirmās cīņas ar zeķītēm man ienāca prāta uzadīt Pēterim Emīlam cepurīti, ziemai. Cik tad tur daudz tā darba, maza taču tā cepurīte. Domāts - darīts.

Atkal izvilku biezo, zaļo dziju, ko sākotnēji biju nopirkusi zeķītēm, un no kuras zeķītes negribēja adīties. Paņēmu paraudziņu - Pētera pirmo adīto cepurīti, kas viņam tagad sen jau par mazu, - un ņēmos skaitīt un rēķināt, cik tad valdziņu vajadzētu šim brīnumam. Cīnījos, plosījos, atkal kādu diennakti adīju un kaut kāda cepurīte sanāca, bet adīšanas laikā to nekādi nevarēja Pēterim piemērīt. Nu kā tad es tādu adatainu kušķi likšu viņam galvas un acu tuvumā? Tāpēc viss notika uz acumēru.

Acīmredzot, manam acumēram vajag brilles, jo cepurītes apkārtmērs iznāca nu tāds uz viengadnieka pusi, bet cepurītes garums - uz trīs mēnešu bēbja pusi. Tā nu man radās lielisks piemērs - kādu cepuri nevajag adīt.

Nu nekas, bet es jau neapstāšos pie pirmās neveiksmes! Tāpat kā stāstā par sliktu baletdejotāju, kam vainīga grīda, man likās, ka varbūt atkal ir vainīga dzija, tāpēc ņēmu citu - vienkāršu baltu vilnas dziju. Atkal briesmīgas galvassāpes radīja valdziņu aprēķini, bet, adot secināju, ka šī cepurīte viennozīmīgi ir lielāka. Valdziņi man sanāca tādi plaši, plaši, bet kopumā adāmais objekts tomēr līdzinājās cepurei. Uzadīju un gāju piemērīt! Ooo, jā, šī cepurīte nepārprotami bija lielāka par pirmo, Pētera galva pilnīgi pazuda tajā - līdz degunam. Pamērīju arī sev - tā tīri neko, veidojot pieglaustas frīzūras, es pat varētu to valkāt. Tātad mans acumērs acīmredzami nekur neder! Bet mana apņēmība sasniegt mērķi parasti ir dzelžaina, un es neapstājos arī pie otrās cepurītes, kura, starp citu, aizceļoja līdzi Gerdai uz Angliju, jo Gerda bija sajūsmā, ka viņai būs tāda pati cepurīte kā Pēterim, tikai lielāka.

Trešajai vajadzēja būt īstajai, jo cik tad var neveikties! Es pat pa ceļam izārdīju zaļo cepurīti, lai man acu priekšā nebūtu slikta piemēra, un atkal cīnījos, un galu galā pabeidzu otru baltu cepurīti. Nuuu, ja tā labi pastiepj, un tā kā valdziņi ir tik plati, ka pa tiem var brīvi staigāt caurvējš, Pēterim cepurīte der. Un vismaz bumbulis ir uztaisīts zaļš, lai arī zaļā dzija kaut reizi savā dzijas mūžā tiktu izmantota. Tiesa, cepure ir tāda caurvējaina, bet tas nekas, apakšā var pavilkt sienamo kokvilnas cepurīti un uzlikt šo pa virsu - Pēteris jau ir izmēģinājis un izskatās pat diezgan labi. Taisnības labad gan jāsaka, ka šis brīnums mazajam brīnumiņam derēs tikai šajā sezonā, bet līdz nākamajai sezonai varbūt mamma adīšanas prasmes būs uzlabojusi ar, teiksim, kādas šalles adīšanu treniņam.

Garšu pasaule

Pēterim Emīlam pamazām ir jāsāk iepazīties ar dažādu ēdienu garšām, jo pēc mēneša viņam vajadzētu sāk uzēst kaut ko pieaugušāku par mammas pienu.

Bet cīņa mums norisinās skarba. Lauku āboliem Pēteris pateica kategorisku - nē, vismaz pagaidām. Vienkārši stūma ar savu mazo mēlīti visu no mutes laukā. Cik mutē ieliec, tik izstumj - pēc viņa varētu nomērīt zeltlietu svarus, ar tādu precizitāti viņš izstūma laukā mutē iekrāmētos ābolus.

Nākošais cīņu uzsāka kartupelis. Kartupelis Pēterim patika varbūt par gramu vairāk. Sākumā viņš brīnījās ar sejas izteiksmi - ko tā mamma atkal mēģina viņam iesmērēt - bet kaut kas varbūt arī viņa vēderā nonāca. Par to, protams, ir maksājama zināma cena. Viss pa perimetru ir apspļaudīts ar kartupeli un tāpēc ir nepieciešams īpašs aizsargtērps ne tikai mazajam ēdājam, bet arī man, jo Pētera rokas taču iet pa gaisu, un principā arī istabu vajadzētu noklāt ar aizsargdrānām. Es gan pagaidām esmu bijusi slinka, un Pēterim ir iegādāta vien viena vienīga nīkulīga plēves lacīte. Tad nu lacītei tiek par divām!, jo ēšanas laikā Pēteris ēd ne tikai kartupeli, bet piekož arī savas rokas, mēģinot iestellēt mutē kā minimums kādus astoņus pirktus jeb vismaz vienu dūrīti, un tam pa virsu stūķē mutē arī lacīti. Acīmredzot, plēve viņam garšo labāk kā kartupelis.

Tā kā kartupelis vismaz kaut cik tika atzīts, šodien mēģinājām kabaci. Nu bet galīgs ūdens tas kabacis - kā tādu vispār var ieteikt bērnam ēst - es pagaršoju viebdamās. Man gan nekad nav īpaši garšojuši kabači. Bet tā kā konsistence bija ļoti ūdeņaina, varētu teikt, ka kabacis cīņā ar pārējiem produktiem pagaidām ir uzvarējis. Tad jau sanāk, ka teicienā - mūsējie ir malači, pretinieki - kabači - ir tikai daļa taisnības.

Rindā dzimu,rindā augu

Rindās stāv visi Latvijas bērni, kas vēlas ietrāpīt uz valsts apmaksātu veselības aprūpes kaut ko. Pēteris Emīls trīs mēnešus stāvēja rindā uz sonogrāfiju, nebija nekur jāsteidzas - standarta procedūra, tāpēc Pēteris varēja arī pagaidīt, kad pienāks valsts rinda.

Šodien, gandrīz svētku tērpā, par to, ka rinda sagaidīta, dodamies uz Vienības gatvi. Aizejam pie vajadzīgā kabineta, viens bēbis jau priekšā, nu gaidīsim savu kārtu. Bet, skatos, kabinets tukšs, kluss un tumšs. Šitā jau var Pastardienu gaidīt!, - jāiet meklēt kāda tante, kas apgaismos mani un kabinetu.

Pirmā tante bija nikna un, lai atvairītu manu uzbrukumu, uzreiz ķērās pie sava salmiņa - jums ir ielas apavi! te ir nodaļa! ko jūs iedomājaties?! Es neiedomājos neko, saku, ka man vajag sonogrāfijas tanti. Ak tā? Šī esot atvaļinājumā. Pie sevis nodomāju, ka mēs neesam ar pliku roku ņemami un skaļi pasaku, ka vispār mums ir pieraksts. Tas ir dzelžains arguments un tante nosaka, ka labi, iešot painteresēties, kas par lietu.

Izrādās sonogrāfijas tante tik tiešām ir atvaļinājumā, bet neviens nav pacenties ne mūs, ne pārējos šodien gaidāmos viesus pārcelt uz citu dienu. Palīgā atsteidzas cita daktere un saka, ka mūs glābšot, bet neesot aparāta, jāgaida. Izrādās aparāti šeit staigā, tad nu mēs gaidām, kad aparāts atnāks no citas nodaļas. Aparāts atnāk, bet aizmirst sarunāt ar vadu, ka arī vadam būtu jānāk līdzi. Tantes pamana tik pēc kāda laika, ka aparāts nedraudzējas ar elektrību, un iet pakaļ vadam. Atnāca arī vads, bet ar to jau nekas nav līdzēts. Aparāts mīl tikai savu saimnieku un spītējas, atkal nekā, tantes izmisušas plēš matus un vaimanā pēc vēl citas dakteres, lai šī nāk iestellēt aparātu. Gaidām dakteri, kas pierunās aparātu strādāt, šī atnāk, dzirdami burvju klikšķi vai varbūt aparāta iepliķēšana, un aparāts ieklepojas, un ir pie dzīvības. Urā!

Nepaiet ne stunda un mēs esam sagaidījuši, ka dzīvā rinda sāks kustēt. Visu šo laiku mazie bērni pacietīgi pēta viens otru blakus telpā un pārceļ savas sarunas arvien augstākās toņkārtās. Kad gāja pēc otras dakteres, Pēteris jau diezgan skaļi un neapmierināti runāja. Sarunas skaļums bija apmēram tāds kā tramvajā iekāpušas kundzītes saruna ar pakurlu kaimiņieni par pērnajiem tomātiem. Tātad skaļi, un tā bija vēl tikai runāšana. Bet tantes tas dzina izmisumā, jo viņas saprata, ja šitik skaļi runā, kas būs tad, kad sāksies bļaušana, tāpēc viņas skraidīja arvien ātrāk.

Beigās tikām klāt, un šī visa jezga bija tik dēļ burtiski zelta piecām minūtēm, kuras valsts mums lika gaidīt trīs mēnešus. Bet nekas, dažas lietas dzīvē ir arī jāpagaida - un viss notiek!