Augstāki plaukti

Pēteris Emīls kādu laiku ir pasācis interesēties par augstākiem plauktiem jeb citiem vārdiem - kā ērtāk piekļūt mammas degunam un iekost. Lai sasniegtu savu mērķi, nekas cits neatliek kā celties kājās, tāpēc vienīgā vieta, pret kuru atstutējoties Pēteris ceļas kājās, ir uz zemes sēdoša mamma.

Tiklīdz kā es apsēžos uz grīdas, Pēteris tūlīt no jebkura istabas stūra veikli rāpo klāt, turas, atstutējas un ceļas kājās, un mēģina sasniegt mammas degunu vai sliktākajā gadījumā zodu, jo tas tik ērti košļāšanai nepadodas. Citas virsmas Pēteri pagaidām neinteresē, jo uz tām taču neatrodas mammas seja ar ērti iekožamām detaļām.

Es piederu pie tiem vecākiem, kas uzskata, ka bērnam pēc iespējas ilgāk būtu jārāpo, tāpēc jebkas, kas var veicināt Pētera celšanos kājās, ir novāks un neatrodas viņa redzes lokā. Piemēram, skapīšu zemie plaukti, kas atrodas tieši piecelšanās attālumā no zemes, ir novākti tukši. Arī savā gultiņā, kur būtu visērtāk piecelties kājās, Pēteris pavada maz laika un tikai guļot, tādējādi viņam pagaidām netiek piedāvāta opcija celties kājās - ja nu vienīgi, atstutējoties pret mammu.

Arī mantiņas parasti stāv istabas vidū, tāpēc Pēterim nav iemesla mantiņas meklēt uz skapjaugšām. Turklāt istabas vidū ir arī vairākas kastes, pa kurām var rāpot, trenēt līdzsvaru, sēdēt virsū un līdz pusei piecelties kājās, respektīvi, kājas pieceļas un iztaisnojas, dubsis švitinās pa gaisu, bet augstāk Pēteris netiek, jo nav kur pieturēties, lai pieceltos kājās pavisam. Tā nu Pēteris ik pa brīžam ir novērojams noliecies, it kā stādot kastēs tomātus vai sējot puzles gabaliņus.

Protams, ka tas nevilksies ilgi līdz Pēteris sapratīs, ka, ja var pieturēties pie mammas, to var izdarīt arī citur, un tad ir iespēja aiziet līdz karotajai mantiņai. Jo jau tagad viņš pāris reizes stāvot pie manis ir mēģinājis spret kādu soli, acīmredzot, saprotot, ka tieši tādā veidā var nokļūt kaut kur citur. Tomēr pagaidām mēs cītīgi rāpojam un nedomājam par staigāšanu. Starp citu, ļoti veselīgi ir rāpot arī pieaugušajiem, jo tas stabilizē un trenē visas muskuļu grupas, tāpēc vēl Vecajā gadā - droši visi uz zemes!

Atkāpe laikā

Atkāpsimies dažas dienas atpakaļ. Kamēr visi skraidīja Ziemsvētku stresā, gādāja dāvanas un cepa cepešus, Pēteris Emīls izaudzēja savu pirmo zobu. Ilgi gaidījām, bet īsi pirms deviņu mēnešu jubilejas zobs bija ārā, un Ziemsvētkos Pēteris jau varēja mammai svinīgi kost.

Pirms Ziemsvētkiem bija jāizdara vēl kāds svarīgs darbs - jāuzliek remonta istabai jaunie aizkari, kas atšuvās pie manas mammas šuvējas. Iegadījās tā, ka man pašai bija jābrauc pēc aizkariem un mamma man deva instrukcijas, kur braukt, jo pie šuvējas es biju bijusi vienu reizi gadus desmit atpakaļ. Atceros vien to, ka šuvēja dzīvoja daudzstāvu namā Vārnu ielas republikā kopā ar daudz kaķiem.

Braucu, un pa ceļam atcerējos, ka laikam esmu aizmirsusi savu telefonu, bet vai tad ies apstāties?, ko tad cilvēki darīja, kad nebija mobilo telefonu - visur paspēja, visu izdarīja un viss notikās, tāpēc nebūs nekāda braukšana pēc telefona!

Aizbraucu līdz vajadzīgajam Grīziņkalna pagalmam un piegāju pie piestāvu mājas ar trim ieejām un kodiem. Man kaut kā šķita, ka toreiz pirms desmit gadiem bija jāiet pa vidējām durvīm. Nosauktais kods, protams, nestrādāja, dīvaini, bet tās noteikti bija vidējās durvis! Tā kā koda atslēga nebija visai pārliecinoša, palauzusies ap durvīm kādas piecas minūtes, tiku iekšā uzspiežot ciparu kombināciju, kas man paliks mūžīga mīkla.

Tālāk ir nākošais izaicinājums, kuras dzīvokļa durvis bija šuvējai? Man likās, ka pirmais stāvs, tāpēc bez žēlastības zvanīju abiem pirmā stāva kaimiņiem pie durvīm un noskaidroju, ka šuvējas te nav un nekad nav bijis. Aha, nu labi, varbūt tas bija otrais stāvs. Turklāt es atceros, ka bija vienistabas dzīvoklis, tātad, tas, kas pa vidu. Jāiet pārbaudīt, jo tukšām rokām es mājas nebraukšu un mobilā telefona pārākumu neatzīšu! Īpaši tāpēc, ka esmu jau tikusi iekšā mājā. Nepagāja ne desmit minūtes un es biju apstaigājusi visus piecstāvu mājas vienistabas dzīvokļus un noskaidrojusi, ka šuvēja šeit nedzīvo. Labi, ka ir ātras kājas un iedzīvotāji bez suņiem.

Dīvaini. Nu labi, varbūt tās tomēr bija mājas pirmās durvis. Aizgāju pārbaudīt. Mājas pirmajām durvīm kods arī nestrādā, turklāt kodatslēga ir daudz pārliecinošāka un es saprotu, ka laikam būs jāpadodas likteņa priekšā, jo šīm durvīm uz labu laimi uzspiests kods un laušanās neies cauri. Sērīgi eju ap mājas stūri un mazliet bēdājos, ka mana neatlaidība nav vainagojusies panākumiem un ka taisnība tomēr būs mobilo telefonu faniem, bet tad pēkšņi man atmirdz vēl pēdējā cerība! Logi! Nē, tagad es skaidri atceros, ka tas bija pirmais stāvs, tātad es varētu paklauvēt pie logiem!

Pirmais logs ap mājas stūri izskatās bēdīgs un pamests, nebūs īstais, otrais un trešais logs arī ir bēdīga paskata, ar aizvērtiem aizkariem un blāvu lampu. Bet kas tad tas?! Kaķis sēž uz palodzes! Urrā! Šim ir jābūt īstajam logam! Pieklauvēju, un jā, šuvēja mani drosmīgi tumsā sazīmēja, atsaucās un pateica pareizo kodu. Šuvēja smējās locīdamās, dzirdot manu stāstu par aizkaru meklējumiem. Bet tas nekas, galvenais, ka neatlaidība vainagojās panākumiem.

Pats labākais, par ko arī man sanāca smiekli, bija tas, ka, iekāpjot mašīnā, somā zvanīja mans telefons. Tāpēc stāsta morāle varētu būt apmēram šāda: turieties pie neatlaidības, bet nēsājiet mazākas somas, kurās kaut ko var arī atrast!

Lielais

Pēteris Emīls tagad sēž mašīnā kā lielais. Jo beidzot Pēteris ir sagaidījis Lielbritānijā pasūtīto autokrēsliņu. Pati krēsliņa atbraukšana nebija nemaz ilgi jāgaida, ilgi bija jāgaida kāda izdevīga akcija.

Bet, kas gaida, tas sagaida. Un tā nu Pēteris tagad sēž pēdējā modeļa vienā no drošākajiem krēsliņiem par apmēram puscenu (salīdzinājumā ar Latvijas veikalu cenām).

Mana pieeja autokrēsliņa jautājumam bija vienkārša. Ja nevaru dabūt no paziņām lietotu krēsliņu (un tieši tā šoreiz gadījās), tad jāpērk jauns un ļoti labs. Jauns un ļoti labs Latvijā maksā minimālās algas apmērā. Tātad Latvijā tādu krēsliņu pirkt būtu pilnīgs neprāts vai galēja izšķērdība. Toties tas netraucē aiziet uz Latvijas dārgajiem veikaliem, piemērīt krēsliņu dzīvajā, un pēc tam meklēt krēsliņu internetā.

Salīdzinoši mazas preces Latvijas interneta veikalos var iegādāties par krietni zemākām cenām kā parastajos veikalos, bet lielākas preces neizceļas ar tik lielu cenu starpību. Jo īpaši autokrēsliņi, jo te taču ir runa par bērna drošību - pašu galveno - tātad, šajā jautājumā var plēst vecākiem, cik ādas grib, un vecāki raudādami maksas. Tomēr ne visiem vecākiem ir tik mīkstas un siltas sirdis attiecībā uz Latvijas veikalu mārketingu, tāpēc man neatlika nekas cits kā lūkoties ārvalstu interneta veikalu virzienā, apbruņoties ar pacietību un gaidīt kādu izdevīgu akciju.

Kā jau normālā Rietumeiropas valstī pieņemts, Lielbritānijā Ziemsvētku atlaides ir pirms svētkiem (un nevis pēc svētkiem, kā tas ir Latvijā), tāpēc, pateicoties acīgiem portāla cālis iedzīvotājiem, man izdevās noķert, mandomāt, šī gada izdevīgāko darījumu. Turklāt, es kā ekonomiska mamma iegādājos krēsliņu, kas Pēterim derēs visus gadus līdz viņam vairs krēsliņu nevajadzēs, tātad divi krēsliņi vienā.

Sākumā man gan bija mazliet bail, ka krēsliņš būs ļoti liels un Pēteris izskatīsies kā īkstītis. Bet nekā - normāls krēsls, der kā uzliets, tāpēc man nav īsti skaidrs, kāpēc ir vajadzīgs vel kāds pārejas modelis diviem trim gadiem, ja uzreiz var iegādāties visu dzīvei nepieciešamo par tādu pašu cenu un tikpat drošu. Un tagad puika brauc uz veselību!

Tirgus

Kā jau katru gadu, arī šogad man bija vēlēšanās aiziet uz LMA Jarmarku. Domāts - darīts.

Cenas kā jau tirgū - dažādas, bet diemžēl tām ir novērojama tendence kāpt. Teiksim, man nekādi necēlās roka nopirkt trīs skaistus uzgleznotus lāčus Pētera Emīla nākotnes istabai, kas bija radīti uz neliela izmēra finiera gabala par LVL 80 - nu pārāk sālīti tie lāči, bet ļoti aizkustinoši mīlīgi. Tā vietā piepildījās viens no maniem kārtējiem nekad nesaki nekad stāstiem.

Man vienmēr ir licies, ka nekad nepirkšu mākslinieku vai amatnieku radītās rotaļlietas, jo tās manā ieskatā ir pārāk dārgas un pārāk, nu teiksim, mākslinieciskas, respektīvi no iecerētās lelles vai zaķa tik tāds veidols vien ir un mazajam ir krietni jāiedziļinās, lai uzminētu, kas tas galaprodukts īsti ir domāts. Bet nekad nesaki nekad. Un tāpēc šodien Pēteris dabūja savā īpašumā simpātisku drēbes sunīti, droši vien ar vati vēderā, kas pat stāv kājās - tāds brūngani raibs ar dzeltenu lentu ap kaklu. Un sunītis patiešām atbilst savam zīmola Ludoo piedāvātajam nosaukumam - Uzticīgais sunītis.

Bet tur visa kā ir daudz, un ir grūti izvēlēties kaut ko vienu vai vispār kaut ko. Tomēr šoreiz tika atrasts cerētais un Pētera galvenās spēļu istabas gleznu kolekcijai, kur beidzot pie sienas ir piekārti lielie, ilgi savu kārtu gaidījušie Adrianas Vīgneres elektrības stabi, ir pievienojies vēl viens urbānisma šedevrs. Nāciet un skatieties!

Pirmie

Šovakar bija pirmie Pētera Emīla Ziemsvētki, - principā pirmie būs tikai rītdien, bet šovakar bija pirmais Ziemsvētku vakars. Tātad pirmā reize, kad Pēterim oficiāli bija iespēja saņemt dāvanu valstiski un vispasaulīgi svinamos svētkos.

Pēteris visu dienu uzvedās kā paraugbērns, ļāva mammai no deviņiem rītā aktīvi darboties, gatavoties svētkiem, darināt saldumus un pa vidu vēl pieskatīt mazo acuraugu. Pēteris bija prātīgs un savus spēkus sadalīja proporcionāli plānotajam dienas garumam un izvēlējās nodoties divām diendusām, lai vakarā par pārsteigumu citiem un sev varētu jāņot pie eglītes ilgi un dikti. Man pat šķiet, ka viņš kaut kā intuitīvi jūt, cik gara un atbildīga būs diena, jo pagaidām visos svarīgos gadījumos viņa gulēšanas laiki ir ideāli sakrituši ar mammas un Pētera vajadzībām.

Pēteris ļoti priecājās par saņemto uzmanību un arī par dāvanām. Dāvanu nebija daudz, bija divas. Viena, ar “zobu asināmajiem” rīkiem, bija ietīta čaukstošā krāsainā papīrā. Šeit cīņā par Pētera uzmanību viennozīmīgi vinnēja iepakojums. Kad Pēteris pusstundu bija čaukstinājis, grauzis un mētājis iepakoto dāvanu, mēs to attaisījām un varēja nogaršot arī zobgraužus. Un turpmāko vakara daļu Pēteris izlikās par lielu zobu higiēnas fanu un pārvietojās un sēdēja ar zobu birstīti mutē.

Otras dāvanas kārta ienāca vēlāk. Koka puzle ar krāsainām automašīnām bija ietīta caurspīdīgā čaukstošā papīrā ar baltām zvaigznītēm. Zvaigznītes ta zvaigznītes, bet puzle dabūja trūkties ne pa jokam! Pēterim laikam patika gan papīrs, gan krāsainās mašīnas, tāpēc iepakojums bez žēlastības tika dauzīts pret grīdu, lai mašīnas ātrāk izbirtu ārā. Cīņa vainagojās panākumiem un, pēc intensīvas iepakojuma un puzles dauzīšanas, mašīnas tik tiešām pa vienai birt ārā no savām vietām koka puzlē. Tā nu Pēteris tika arī pie graužamām koka mašīnām, un kādu brīdi nevarēja saprast, kas viņam garšo vairāk: papīrs, koka mašīnas vai graužamrīki, bet visas dāvanas Pēterim patika.

Mazie svētki

Pirms Ziemsvētkiem parasti ir svētku ieskaņas. Pēteris Emīls svētku ieskaņas sagaidīja mainīgā garastāvoklī.

Astoņarpus mēneši it kā jau ir nopietns vecums, tāpēc nolēmu Pēteri uz vakaru atstāt pieskatīšanā un doties uz darba balli. Pēteris esot lieliski izklaidējies un aizmidzis bez manis. Bet. Pēc pāris stundām sākās nakts celšanās un Pēteris bija ļoti apvainojies, ka nakts vidu viņam blakus nav mammas. Un, kad es intuitīvi jūtot, ka jāsteidzas uz mājām, ierados, Pēteris jau bļāva pilnā sparā un diezgan ilgi nebija nomierināms un pierunājams iet gulēt. Acīmredzot, Pēteris baiļojās, ka, viņam aizmiegot, mammas atkal varētu kaut kur pazust. Laikam Pēteris vēl nav gatavs mammu palaist projām pa nakti.

Toties tas netraucēja Pēterim nākošajā dienā agri celties un doties uz manas krustmeitas dzimšanas dienas balli Rīgas biržā. Staigājām ar Pēteri padusē ekskursijā pa biržu un viņš, galvu dziļi atkāri, gandrīz vai mēģinot uztaisīt tiltiņu, cītīgi pētīja lielās lustras, kas viņam likās visvērtīgākie atradumu biržas ēkā.

Tāpat pēc pus gulētās nakts Pēteris nejutās traucēts pavadīt ekskursiju un balli apmēram piecdesmit cilvēku lielā barā. Bija daži mazi bērni, kas nāca Pēterim klāt un paijāja viņu, tos Pēteris atalgoja ar smaidu vai arī mēģināja viņiem ieķert matos vai kādā citā nepieskatītā vietā. Dažbrīd mēs rāpojām zem galdiem, bet šo vingrinājumu ilgi nevarēja izpildīt, jo zem galdiem bija kontaktligzdas, kas Pēterim, saprotams, ļoti interesēja, tāpēc izpētes darbus zem galdiem vajadzēja steigšus beigt. Ik pa laikam Pēteris skaļi pļāpāja pats ar sevi un ar citiem. Tāds sabiedrisks puika, pat ļoti.

Rokdarbi

Pirmdien Pēterim Emīlam atbrauca ekoloģiskā cūka. Viena ceturtdaļa. Kopumā tā cūka ir atvēlēta arī pārējiem, jo pēc rokdarbu veikšanas liesums Pēterim neatlika nemaz tik daudz, bet visu pārējo lielie varēs ēst, ausis kustinādami.

Neatceros, kad būtu tik smalki graizījusi gaļu (ja nu vienīgi Pētera jēru, ko viņš jau apēda), turklāt šoreiz tās bija patiešām daudz. Dīvaini, ka beigtu zivi man ir bail ķidāt, bet no beigtas cūkas man nemaz nav bail - gluži otrādi, es to uztveru kā smalku izšūšanas darbu, kas jāizšuj, bet šajā gadījumā jāizgriež, precīzi pa vīlītei.

Pēteris ļoti interesējās, ko es tur griežu, un gribēja paspēlēties ar cūkgaļu, bet tā ir pārāk ķēpīga lieta, tāpēc Pēterim vajadzēja apmierināties ar skatīšanos. Ar kartupeļiem, kāļiem un āboliem es viņam ļauju spēlēties, kad tos mizoju, bet pārējiem produktiem ir pārāk daudz sīkdetaļu, lai ar tām ietu rotaļās, piemēram, ķirbju sēklas, kuras var viltīgi ielīst Pēterim mutē.

Redzot mani, Pēteraprāt, spēlējamies ar cūkgaļu, Pētera interese pieaug par visu, ar ko es nodarbojos. Un tagad pasaules izzināšanā ir nākušas talkā arī Pētera rokas un ceļi, respektīvi, Pēteris ir sapratis, ka rokas var pacelt arī uz augšu un tādējādi var kaut ko nolidināt no kādas augstākas virsmas sev priekšā uz zemes.

Pēteris ir arī sapratis, ka ceļos viņš var piecelties un tupēt ne tikai istabas vidū, kur tam reāli nav nekādas jēgas, bet pacelties ceļos var arī pie Rodža būra, vel pastiept rokas uz augšu un - bladāc!, var noripināt lejā Rodža intīmo stūrīti, un visa virtuve piebirst pilna ar mazajām, ļoti interesantajām presētās zāles bumbiņām. Pēteris ir sapratis, ka bumbiņas nav diez ko ēdamas un mutē vairs tās nebāž, toties ar lielu interese paņem tās divos pirkstos, virpina un pēta, te pacēlis pret gaismu, te ripinot pa zemi, it kā viņam būtu jānosaka dimanta karātu daudzums. Eh, pētnieks!

Draugi

Dažus savus mazos draudziņus Pēteris Emīls, šķiet, ka pazīst labi. Savu sajūsmu Pēteris izrāda, sēžot redzamā vietā. Viņš vicinās ar rokām un mēģina kaut ko stāstīt sava valodā, un vairumā gadījumos stāsts izklausās pēc skaļiem spiedzieniem. Tomēr, tas notiek gadījumos, kad Pēteris ir jau labi pazīstams ar mazo draugu. Ja atnācējs nav pazīstams, tad Pēteris viņu ilgi pēta, nebaidās un mammu nemeklē, bet pēta.

Ja Pēteris satiek mazo draugu Matīsu, kas lielos vilcienos jau ir liels pusotru gadu vecs puika, Pēteris sajūsmā vicina rokas. Tad abi puikas komunicē; Matīss domā, ka Pēteris prot staigāt, tāpēc paņem viņu pie rokas un mēģina kaut kur aizvest. Pēteris tajā brīdī domā, ka Matīsa roka ir mantiņa, un mēģina iekampt.

Pie mums bija atnākusi ciemos arī vienaudze Jasmīna, un Pēteris viņu uzaicināja pasēdēt virtuvē uz grīdas. Abi sēž, skatās viens uz otru un Jasmīna, kā jau meitene, sāk stāstīt savas lietas. Pēteris tikai skatās un brīnās, un klausās. Kādas divdesmit minūtes uzmanīgi klausījās, un tad skaļi izteica savu sajūsmu par ciemiņu. Ar to arī runas slūžas bija vaļā, un Pēteris arī sāka skaļi izteikties - laikam dienās būs dziedātājs vai prezentēs projektus.

Brūnīši

Bez kondensētā iebiezinātā kakao piena un Haagen dazs saldejuma, es vēl ļoti dievinu braunijus - tādus sulīgus, saldus un treknus.

Nesen viena biedrene man iedeva brūnīšu recepti un es nolēmu, ka recepte ir, kā teikt, paceļama pat manām diletanta - konditora spējām. Var arī teikt, ka vēlme ēst brūnīšus bija lielāka par slinkumu peldināt sviestu un šokolādi uz uguns. Bet pagāja vismaz divas nedēļas, iekams es saņēmos aiziet uz veikalu nopirkt tumšo šokolādi, jo pārējās sastāvdaļas nav nekas ekstrēms un parasti atrodas mājās.

Uzzināju, ka recepte ir domāta jeb aprēķināta konkrēta izmēra pannai, toties manējā ir ļoti liela panna, bet šokolādes man bija tikai tik, cik bija. Tātad jāimprovizē ar pannu. Improvizēt dzīvē es varbūt protu, bet virtuvē, uuu, nu tur visādi var sanākt! Parakājos pa plauktiem un atradu folliju, no kā varētu uztaisīt mazāku sudraba panniņu, bet follijai esot jābūt “cepamajai” - tik daudz es zinu. Apskatīju iepakojumu un, izrādās, ka es savā praktiskumā esmu tieši tādu iegādājusies, jo neies jau pirkt divas follijas, vienu cepšanai un otru ietīšanai, laikam tāpēc bija iegādātā follija visiem dzīves gadījumiem.

Pēteris Emīls par visu notiekošo virtuvē nebija iepriecināts un sūdzējās, ka viņam netiek veltīta pietiekoša uzmanība. Acīmredzot, viņš gribēja izpildīt savu jaunāko rotaļu, tas ir, sagaidīt, kad mamma apsēžas uz grīdas, ērti uzlīst virsū mammas kājām un līst pa klēpi, un badīties ar galvu, un kost, bet mazais, mīļais kamolītis šoreiz netiek mammai klāt, jo mamma ir pārņemta ar brūnīšiem.

Uztaisīju panniņu un ķēros klāt mīklai. Visvairāk mīklas gatavošanas procesā mani tracina daudzās un dažādās darbības, kas jāizpilda ar atsevišķām sastāvdaļām, tāpēc man ideāla mīkla būtu - savācam visas sastāvdaļas, saberam vienā bļodā, samaisām un gatavs! Diemžēl brūnīšu dēļ nācās papūlēties, jo atsevišķi vajadzēja kult olas un atsevišķi vajadzēja kausēt šokolādi un sviestu. Kā jau iesācējs, sametu šokolādi un sviestu bļodā un cepinu pa taisno uz uguns, un eku, šeku, izrādās pēc pus minūtes tas viss sāk jau svilt klāt pie bļodas dibena - tātad, ir vēl jāpiepūlas un jāmaisa, lai nepiedeg. Aaaaa, un principā, ja kārtīgi palasa recepti, acīgākie cilvēki pamana, ka šīs divas kūstošās sastāvdaļas ir jākausē ūdens peldē - tātad vēl vienā traukā. Bet es jau neiešu visu sarežģīt, nogriezu mazu uguni, un šokolāde vairs necentās piedegt pie bļodas. Kad viss bija izkusis, ātri, ātri, lai masa nepaspēj atdzist, sabēru klāt visu pārējo - un folijai virsū!

Un brīnumi! Pēteris pat brīnījās, ka mamma uz mirkli aiz sajūsmas pamist, ēdot brūnīšus un piedzerot pienu. Pilnīgi laiks apstājās. Kas gan var būt labāks par šo?!

Mācības

Pēdējās dienās Pēteris Emīls mācās vis kaut ko.

Aizvakar nopirkām ūdens pudelei soša vietā mīksto snīpīti, tad nu bija jāiemācās ar tādu dzert. Pēteris zina, ka pudelītē ir ūdens, ar ko reizēm var paspēlēties, bet reizēm var arī padzerties. Tāpēc, kad es viņam sniedzu pudelīti, viņš sajūsmināts sniedzās pretim un gatavojās dzert. Un še tev! Priekšā kaut kāds nepazīstams snīpis! Pēteris paliek nikns, krata pudeli, grūž nost no mutes un skaļi bļaustās. Nekas nelīdz, mamma nāk virsū ar pudelīti. Pēteris it kā dzert grib, bet, vienu reizi pamēģinājis snīpīti, neparko negrib sūkt ūdeni no tā. Un sāk bļaut, riktīgi - mamma, palīgā, kas tas par sviestu, kāpēc nav soša, bet ir kaut kāds snīpītis?! Pēteris aizkaitināts bļāva tā, ka jumts mājai cēlās nost, bet es pacietīgi turēju pudelīti mutē, gaidot, kad viņš izdomās pamēģināt pasūkt snīpīti. Pēc divu minūšu aizvainotās bļaušanas Pēteris nolēma pamēģināt padzert ūdeni caur snīpīti, un tas izrādījās tik vienkārši, ka viņš pats bija ļoti pārsteigts par to, ka viņam mutē nokļūst ūdens! Un pēc minūtes viņš jau bija aizmirsis savu briesmīgo bļāvienu un smaidīja - ped aspera, ad astra.

Pa šo laiku Pēteris ir arī iemācījies, ka presētās zāles bumbiņas nav ne cik garšīgas un tās vairs neēd, bet toties ar lielu interesi rāpo Rodžim pa pēdām un uzlasa mazās bumbiņas un katrreiz tās cītīgi pēta un virpina pirktos. Vēl Pēteris ir iemācījies, kur ir truša māja, un uzturēties blakus Rodža mājai, padauzīt pa režģi, pasist durvis, parībināt, īpaši, kad Rodžis guļ būrī, - ir pašas interesantākās nodarbošanās.

Pēteri arī ļoti sajūsmina remontdarbi, līdzīgi kā trusis, viņš mēģina iekļūt remontējamā istabā - vai nu abiem patīk balta krāsa vai garšo kaļķis. Kad pārvedām krāsu bundžas, tajā vakarā Pēteris kādu stundu tupēja pie bundžām - grabināja tās, bakstīja un bužināja.

Vēl Pēteris un arī es esam atklājuši, ka Pēterim var uzvilkt arī zeķubikses, protams, ja ar viņu labi sarunā. Tā man likās neiespējamā misija, bet kopš viņš sēž, šāds numurs ir tapis iespējams. Uzadīju Pēterim getras, tad nu viņš tagad kā tāds tautas deju dejotājs dažreiz rāpo ar zeķubiksēm un getrām un silda savus muskuļus.

Tā kā Pēterim ļoti interesē lampas, šodien viņam par godu uzliku Ziemassvētku krāsainās, mirgojošās lampiņas. Domāju, ka viņam ļoti patiks. Bet nekā, Pēteris saprot, ka tā ir tikai tāda māžošanās un nekādu reālu gaismu nedod, tāpēc parastās lampas viņu joprojām interesē vairāk - mazais reālists.