Nepieradinātie rietumi

Nekad nav bijis noslēpums, ka Liepāja ir mana mīļākā pilsēta. Ir skaistas pilsētas, ir lielas pilsētas, ir metropoles un mazi lauku ciematiņi, un ir pilsētas, par kurām var dziedāt - tur kaut kam ir jābūt! Manā izpratnē par Liepāju tā sen jau vairs nav jādziet, jo to īpašo kaut ko esmu atradusi Liepājā jau bērnībā.

Kad skolas bērni gaidīja brīvdienas un savus obligātos nosūtījumus uz vecmāmiņu laukiem dažādos Latvijas nostūros, es gaidīju braucienus uz Liepāju, kur mēs, visbiežāk ar manu Omu, devāmies špacierēt pa Liepājas ielām, gājām uz jūru sauļoties un apciemot daudzos Omas draugus un radus. Pirmās atmiņas man saistās ar Rīgas ielas dunošo tramvaju, kas tālajos padomju laikos dunēja reizi stundā pa nakti, un pirmās naktis Liepājā es parasti pamodos no tā trokšņa, bet pie visa ātri pierod. Pierod pie pirmā jūrmalas apdeguma, pirmās izsmērētās krējuma burkas uz muguras un neskaitāmajām Liepājas kūciņām, kuras mēs nesām ciemos.

Gadi paiet un laiki mainās, bet mīlestība uz bērnībā un vēlākos gados staigātajām ielām un takām Liepājā - paliek. Pavisam droši var teikt, ka ielu nosaukumus Liepājā es pazīstu labāk, nekā Purvciemā vai Zolitūdē. Arī gaisotni pazīstu labāk.

Šodien pēc ilgiem laikiem mums ir tā laime būt Liepājā. Un mēs ar Pēteri Emīlu esam tikko pieēdušies svaigi ceptas butes, ko mūsu radiņi mums par prieku ir nobičojuši no Tosmares zvejnieku kuģīšiem. Jo nevajag lolot ilūzijas, ka Liepājā visi visu laiku ēd zivis. Tie laiki sen ir pagājuši. Svaigas un labas zivis aizpeld uz Poliju un Skandināviju, mūsu tirgū nonāk tikai retās. Bet radinieki mūs gribēja iepriecināt un viņiem ir savi vietējie “gali” šādām reizēm.

Staigājām gar jūru un tā ir pavisam cita jūra, nekā citur. Bet ir taču redzētas pietiekoši daudz jūras. Šeit manā sirdī valda tāda brīvība, ka, šķiet, kāds ļautu skriet, kur vēlies un cik ātri vēlies, un es pat vēl neesmu tikusi līdz vecpilsētas mazajām iedvesmojošām ieliņām pastaigāties. Bet nepieradinātais rietumu gars jau ir atkal ielīdis manī un uzjundī vētru! Iekšēju patīkamu vētru, kas dod daudz enerģijas. Ir mazliet tāda sajūta it kā aug spārni un tie tūlīt, tūlīt ļaus pacelties gaisā un lidot lieliem vēzieniem.

Varbūt ir dīvaini, ka kāda vieta pasaulē, katru reizi ar to sastopoties, var izraisīt tik patīkamu dvēselisku piedzīvojumu. Bet var. Nācu no autostāvvietas un domāju: kad es būšu veca, nopirkšu mazu dzīvokli Liepājā, un dzīvošu šeit tik ilgi, cik gribu. Kaut kas te ļoti velk. Varbūt nepieradinātās Liepājas saknes.

Suns Funs un vējš

Suns ir visu laiku viens no vispopulārākajiem dzīvniekiem, ar ko cilvēks ikdienā sastopas. Protams, arī kaķis. Tāpēc ikvienā bērnu mācību grāmatā kā pirmās būs suņa un kaķa bildes.

Toties vējš ir ļoti netverams, to ir grūti uzzīmēt, to var tikai sajust. Atceramies kā Ziedoņa suns ķēra vēju. Līdzīgi vēju ķēra arī Pēteris Emīls. Braukājām laukos pa kalniem un lejām un Pēteris, sajūtot lielāku vēju, plivināja rociņas pa gaisu un ķēra vēju. Pēteris saprata, ka vējš var ieķerties matos, tāpēc ik pa brīžam ķēra vēju savos matos. Un priecājās.

Turpat netālu ir arī mūsu lauku suns Rondo, kuram es eju apkārt ar līkumu, jo uzskatu par ļoti neaudzinātu. Man nekādi nav pieņemams, ka mūsu bijušais vilku suns Rasa bija nu tik gudra, bet šis vilks ir vienīgi skaists, par gudru viņu nosaukt nekādi nevar. Tomer tas rezultējas vienā pozitīvā aspektā, proti, Rondo rej par visu, par ko nav slinkums riet, un Pēteris beidzot dzird dzīvajā, ka grāmatā aprakstītā suņu valoda izrādās skan šādi. Pēterim ļoti patīk milzenis Rondo, kas neko citu nedara, kā tikai rej un biedē kaķus un kaimiņus.

Un Pēteris savu sajūsmu arī izteica skaļi, skatījās uz Rondo un skaidri tā arī pateica: vau-vau! Man gan nav līdz galam skaidrs, vai viņš uzskata, ka suns saka “vau-vau”, vai arī uzskata, ka pats suns ir “vau-vau”, šā vai tā tas viennozīmīgi zīmējās uz bļauri Rondo. Tad nu sanāk, ka pirmie apzinātie mazie vārdiņi Pēterim ir vau-vau - un nevis mamma, kā mammai, protams, būtu gribējies, bet, neskatoties uz to, ir liels prieks, ka dēliņš saprot un pasaka to, ko saprot.

Par augstu

Ir pilnīgi skaidrs, ka lielais virtuves galds Pēterim Emīlam ir par augstu. Lai sasniegtu visu, kas uz tā atrodas. Par laimi. Jo šodien no dzīves tik tikko nešķīrās ilggadējs cukurtrauks, ko Pēteris jau gandrīz bija nosviedis zemē. Par laimi cukurtrauku pašu un kādu pusi no tā satura apstādināja krēsls un es. Pārējo pusi satura Pēteris laimīgs slaucīja pa krēslu un grīdu - apmierināts, ka vismaz pusi no cukurtrauka satura viņam izdevās nočiept savām izklaidēm.

Bet, kad cukurs bija pievārēts un apnicis, Pēteris nikni staipījās uz pirkstgaliem pie galda malas, rājās, mēģināja noķeksēt uz galda palikušās lietas, dauzīja pa galdu un visbeidzot sāka bļaut, ļoti apvainoti, ar tekstu - kāpēc viss, kas atrodas uz galda netiek nolikts zemāk viņa inspicēšanai! Nācās Pēteri izolēt no virtuves, lai nomierinās un netur ļaunu prātu uz galdu, citādi vēl mazliet, un Pēteris laikam būtu gatavs nozāģēt galda kājas.

No zāģa mūs izglāba spēles ar rabarberu. Jau dažas dienas mums mājās ir no laukiem atvestie rabarberi - dikti veselīgi, bet bezdievīgi skābi! Gribējās kaut kā Pēterim iemānīt kādu drusciņu. Iedevu viņam palielu kātu, lai cīnās. Pēteris - gudrs, pagaršo, un ēdiet paši tādu skābuli! Bet tad es nokodu gabalu no viņa rabarbera un Pēterim likās ļoti amizanti, ka mamma iekož rabarberam un tas paliek mazāks - pat likās ļoti smieklīgi. Tomēr tas arī norādīja uz faktu, ka rabarbers varbūt nemaz tik peļams nav, un arī pats Pēteris to pa brīžam pagrauza. Neko jau daudz nenoēda, bet kāda kripatiņa vitamīnu vēderā tika!

Pavasara dzinumi

Esam atklājuši lauku sezonu. Vēsajos gadalaikos mūsu laukos ir samērā nemīlīgs un vējš zēģelē no visām malām, bet vēlā pavasarī un vasarā tur šo to var sadarīt.

Pirmais svarīgais punkts laukos bija jauno salātu ēšana. Ar salātiem jāsaprot ikkatra ēdama zālīte, kas izspraukusies no zemes. Pēdējā salātu reizē mamma teicās esam salasījusi četrpadsmit dažādas zālītes, bet vispopulārākās ir nātres, virza un gārsa. Šādi salāti ir tik veselīgi, ka iesākumā pietiek pat ar dažām tējkarotēm. Man gan salāti dikti garšo, tāpēc es tos varu ēst lielos kvantumos. Diemžēl Pēterim Emīlam ir grūti saēst tādas zālēs, lai arī sīki sagrieztas, tad nu viņš tikai mazliet panašķojas, jo konceptuāli izskatās, ka salāti viņam garšo. Kad priekšā nāk kāda garāka nesagriezta zāle, tad gan Pēteris to zvejo no mutes laukā un visa ēšana beidzas, jo ir taču jāizpēta, kas tie par gariem zaļumiem, ko viņam stūrē mutē.

Starp citām pavasara veltēm Pēteris ļoti novērtē arī sarkanās tulpes. Ar tausti. Dzeltenām tulpēm un pienenēm viņš iet garām visai garlaikoti, toties ļoti mērķtiecīgi tiecas uz sarkanajām tulpēm. Pat sāka kāpt pret kalnu, lai tikai dabūtu rokā sarkanu tulpi!

Vēl Pēterim cieņā ir skudras, un vēlams lielās, jo tās var tā konkrētāk paņemt rokā. Tāpēc lauku skudrām tagad vajadzētu būt sapratušām, ka pa Pētera perimetru viņām dzīves nebūs, ja vien viņas nevēlas tikt aptaustītas ar risku tapt saberztām miltos.

Augstas prasības

Tonika ir vārds, kas manā sirdī ir skanējis daudzus gadus (un skanēs vēl). Tas ir meiteņu kamerkoris, kurā es savā laikā nodziedāju deviņus gadus. Aizvakar Tonika svinēja savu četrdesmit piekto pastāvēšanas gadu, un es devos uz koncertu. Dziedāt. Protams, tikai dažas dziesmas.

Bija plāns arī Pēteri Emīlu izvazāt pa visiem mēģinājumiem, lai varētu redzēt, kā viņš reaģē uz kormūziku, bet tas diemžēl neizdevās, jo Pēteris mēģinājumu maratonu bija ieplānojis noslimot. Tas gan netraucēja mammai izjust vienu no lielajām kaislībām - dziedāšanu.

Tonikā mūs ļoti dresēja, ar mīlīgiem paņēmieniem, bet dresēja. Viss darbs vienmēr bija orientēts uz ļoti augstu rezultātu. Uz kvalitāti, kvalitāti un vēlreiz kvalitāti, un, protams, uz maksimālu muzikalitāti. Laikam tāpēc es hroniski nevaru paciest šķību dziedāšanu ne koros, ne šovos, vispār nekur! Izņemot, ja dzied mazi bērni, jo vienīgi viņi var atļauties šādu neizdarību un saņemt piedošanu.

Vienmēr atcerēšos pašas asākās prieka, aizkustinājuma un sajūsmas izjūtas, kas dzima vienā konkursā ar Toniku. Bijām Itālijā un sacentāmies ar faktiski profesionāliem koriem, to nebija daudz, bet visi mērķēja uz pirmo vietu. Konkursa repertuārā bija sarežģīta mūsdienu spāņu komponista dziesmu svīta, kur mums diviem soprāniem bija jādzied neliels divbalsīgs duets. Man nav absolūtā dzirde un vispār laba muzikālā dzirde izveidojās tikai ar laiku, un tikai tāpēc, ka vecāki no piecu gadu vecuma veda uz kori. Solo gabalā manai balsij bija ļoti grūti paņemt toni un es vēl kā šodien atceros, ka dziedam dziesmu konkursā uz skatuves un es līdz pēdējai sekundei ceru un lūdzu Dievu, lai es paņemtu pareizu toni, jo, ja tas nenotiks, tiks iegāzts viss koris. Bet viss izdevās izcili un mēs saņēmām grand prix. Lūk, tādas Tonikai bija latiņas manā laikā.

Protams, mūsdienās tikai retais koris dzied izcili, jo vai nu nav cilvēku, vai nav vēlmes pēc kvalitātes. Ir vēlme izklaidēties. Un to nevar noniecināt; ir darbs vai skola, un ir izklaide, un kāpēc lai izklaidējoties būtu jāstrādā tikpat cītīgi kā pa dienu. Tāpēc mūsdienu Tonika ir citādāka. Daudz citādāka.

Prasīgs ir arī vidējs skatītājs, kas atnāk uz koncertu. Skatītājs vairs negrib vienkārši klausīties kormūziku. Kā izrādās, vidējs skatītājs vēlas dzirdēt vēl kaudzi ar mūzikas instrumentiem, plaukstiņpolkas, kustības un dejas. Jā, mūsdienās Tonika arī dejo. Nepārspīlējot. Vienkārši dejo! Un tas gan mani pārsteidza, ka koris dejo. Bet tas lika arī izvērtēt tradicionālās vērtības - vai visam ir jāizskatās un jābūt tādam, kā mēs to esam iedomājušies savā prātā vai uzskatām par savu kvalitātes etalonu?

Mēs esam izteikta patērētāju sabiedrība. Pa televizoru rāda neskaitāmus šovus, un ne jau tāpēc, ka tie būtu labi, bet tāpēc, ka skatītājs tos pieprasa. Acīmredzot, augstas prasības kormūzikai ir aizvēsturiska vērtība vai vērtība tikai mūziķu aprindās, tāpēc drīz mūs sagaida dejojoši kori. Ja tikai tā dziedāšanas kvalitāte būtu tikpat augsta, tad es pat neko neteiktu, jo nevar jau teikt, ka dejojošs koris izskatās garlaicīgi!