Pēteris Emīls

Manā dzīvē ir ienācis Pēteris Emīls. Un tas ir skaistākais, kas ar mani šajā dzīvē ir noticis!

Pēteris sāka savu ceļu jau ceturtdienas naktī, bet izdomāja, ka iespaidīgāk būs, ja viņš ieradīsies ar jaunu datumu - piektdienas naktī, 2011.gada 25.martā, 01:35. Statistikai uzreiz var piebilst, ka, ejot ārā no Dzemdību nama, Pēteris bija jau paguvis uzēst atpakaļ savu dzimšanas svaru - 3120g, 53cm.

Kas tad ir nākšana pasaulē? Tagad es to zinu. Tas ir process, kur caur sāpēm un milzīgu sievietes spēku, pasaulē nāk maziņš brīnumiņš. Es nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka sievietei ir tik daudz spēka.

Kas ir smagākais, ko jūs savā mūžā esat izdarījuši, sakopojot visus savus spēkus - nesuši skapi, dīvānu, piedalījušies nogurdinošā divdesmit četru stundu vai četrdesmit astoņu stundu piedzīvojumu skrējienā? Un visos tajos gadījumos jums ir bijis jāpaveic kaut kas fiziski ļoti grūts un ir licies, ka jūs esat ielicis pašu pēdējo spēka pili un vairāk jūsos iekšā spēka nav. Nu tad ziniet, mīļie vīrieši, un tās meitenes, kurām radības vēl ir priekšā, mazā brīnuma radīšanai ir vajadzīgs vismaz divdesmit reizes lielāks spēks, jo tieši tad, kad jums liekas, kas esat piepūlējis visus savus spēkus līdz pēdējam, ir vajadzīgs daudz, daudz vairāk spēka, lai mazais cilvēks piedzimtu.

Mūsdienās tiek izmantots Bībeles tulkojums, kurā stāv rakstīts, ka Dievs Ievai pēc grēka izdarīšanas nolemj radīt bērnu caur sāpēm. Sāpēs tās neapšaubām ir, bet otra tulkojuma versija šim pantam ir, ka sievietei būs radīt bērnu caur lielu darbu. Un liels darbs kopumā ir precīzāks apzīmējums radībām.

Vēl man jāatzīst, ka kopš piektdienas, es skatos pilnīgi citām acīm uz savu mammu un jebkuru sievieti, kas ir radījusi bērniņu. Tas ir paradoksāli, bet viens šāds notikums spēj izmainīt daudz ko. Es tagad zinu, cik patiesībā daudz spēka ir šīm sievietēm. Un man jāatzīst, ka varu desmit reižu rakstīt vai stāstīt, kā tas ir, bet, grozi kā gribi, šeit tomēr darbojas princips - paēdušais neēdušo nesaprot. Tāpēc novēlu ikkatram sagaidīt savu mazo brīnumiņu!

Un, ja kāds prasa, vai pirmās negulētās naktis nav grūt izturēt, - es teikšu godīgi - nē, nav grūti, jo es tagad zinu, cik lielas ir mana spēka rezerves, un tāpēc Pēterīša dēļ nekas nav grūti.

Atskaņas un sniegs

Mazliet vēl atskaņās no Advokatūras dienas, aizgāju saņemt sev pienākošos bibliogrāfisku grāmatu, kurā apkopoti visi advokāti, kas praktizējuši laikā no 1940. - 2010. gadam. Atradu savus datus un bildi - nu iespaidīgi, tiešām iespaidīgi izskatās. Nemaz nebūtu domājusi, kas tas tik smalki izskatīsies. Varēšu bērniem un mazbērniem rādīt.

Nu jau var teikt, kas mūs ir piemeklējis vai joprojām piemeklē pērnais sniegs. Kamēr uzņemu savas skābekļa devas, secināju, ka pērnais sniegs joprojām atstāj paliekošu iespaidu uz pilsētas ārēm. Teiksim, pie vienas Maximas stāvlaukuma joprojām stāv divmetrīgi sniega vāli un slapina visu, kas apkārt, un rada Alpu sajūtu. Tiesa, šis gan ir tāds netīrs un pilns ar gružiem sniegs. Piegružoti Alpi. Bet Maximas darbinieki nejūtas traucēti un ļauj milzīgajiem sniega vāliem kust dabīgā ceļā.

Bet netālu no manas mājas, pie dzelzceļa, ir tāds liels puduris ar ceriņiem, kas katru pavasari smaržīgi zied. Bet nu jau laikam jāsaka, ka bija puduris, jo tas ir krietni paplucināts. Acīmredzot, dzelzceļa tante, kas taisa ciet pārbrauktuvi, ziemā sniegu meta tieši pudurī un tādējādi tika salauzti ceriņi. Tad nu tagad ceriņu puduris izskatās pēc kara lauka, kur pāri gājušas pāris armijas, jo tas ir arī bez jēgas daudz piedrazots.

Vestards

Manā dzīvē vakar uz mazu brīdi atkal ienāca Vestards.

Vestards bija tik traks, ka bija piekritis spēlēt Advokatūras dienu noslēguma pasākumā. Un man tā joprojām ir mīklā, kāpēc viņš piekrita spēlēt. Diezin vai - naudas dēļ. Ja es būtu Vestards, es nepiekristu spēlēt profesionālo ģilžu pasākumos; ja gribat mani dzirdēt, ejiet uz normālu koncertu. Nu varbūt es piekristu spēlēt vienīgi ārstiem.

Stainway klavieres Biedrības namam, protams, ir, tāpēc Vestardam bija, kur izpausties ar Mediņa tautasdziesmām, Šopēnu, Listu (mierīgu Listu, lai nesalauztu klavieru stīgas) un Geršvinu, un savu interpretāciju par Pūt vējiņiem. Un Vestards bija lielisks.

Patiesību sakot, Vestards bija vienīgais iemesls, lai es dotos uz advokātu godināšanas pasākumu. Nav jau tā, ka man negribas atdot kādam godu, bet tas ir mazliet garlaicīgi, toties lieliska klavierspēle var iedvesmot atdot godu un plaukšķināt plaukstas arī turpmākā vakara gaitā. Pat tad kad, kaut ko piesaka pēc 80-to gadu dīvas safrizētais vakara vadītājs Ēriks Niedra, par kura friziera darbu mēs vēl ilgi nespējām nomierināties.

Bet man joprojām paliek mīkla, kas Vestardu pierunāja spēlēt advokātiem.

Advokatūras dienas

Ko es meklēju Advokatūras dienās? Ziniet - reizēm vajag atlicināt laiku ne tikai naudas pelnīšanai, bet arī kontaktiem ar seniem paziņām un dažiem jauniegūtiem paziņām. Par to arī ir Advokatūras dienas.

Nē, protams, ir arī konference ar svarīgiem tematiem, bet ne jau kāds tā cītīgi sēž un noklausās visus tos tematus no sākuma līdz beigām. Mūsdienu tehnoloģiju laikā, kad lielākie draugi ikdienas dzīvē ir darbs un visa veida komunikāciju tehnoloģijas, tie apēd kaudzi laika un kad tad vēl, ja ne konferencē, es varētu parunāties ar paziņām, kuri ir tikpat izsalkuši komunicēt. Viena daļa advokātu vispār ir ļoti izsalkuši uz komunikāciju, īpaši tie, kas iet uz tiesām un kas ir lektori, jo viņi jau pēc definīcijas ir pieraduši veidot kontaktu.

Vēl, protams, var uzzināt arī šo to jaunu par citām tiesību nozarēm, jo vai tad ikdienā pietiek laika, lai uzzinātu, ka būs jauna sodu reforma? Nu nē, taču. Tāpēc apmeklējiet konferences. Katrā, kaut vismazākajā konferencītē, atrodas kāds maziņš labumiņš, un no mazumiņiem veidojas lielais labumu kopums.

Trusis Rodžers

Trusis Rodžers šodien devās uz ikgadējo apskati poliklīnikā, un uz - ikgadējo poti. Un kā jūs domājat, vai viņam patīk tapt iestumtam somā, protams, ka - nē. Tā nu viņš tāds pūcīgs sēž mašīnā, somā, kurai aizdare ir atvērta, lai būtu gaiss un lai nebūtu tumsa, un gaida katru ilgāku auto apstāšanos par zīmi, ka var rāpties no somas ārā.

Bet rāpties ārā nevar, jo ir tikai jāsāk doties uz poliklīniku. Kā daudzi zina, Rodžis ir ļoti sabiedrisks un īpaši nebaidās. Viņš netrīc arī poliklīnikā, gluži otrādi, pēc pāris sekundēm sāk līst pa sev ierādīto galdu un ostīt visu, un jau tūlīt lēks uz grīdas. Ārsts ir patīkami pārsteigts par šādu uzvedību un saka, ka parasti truši vai nu trīc un baidās, vai aiz bailēm ārdās tā, ka knapi var noturēt.

Vispār poliklīnika mums ir smalka, tur tādi aparāti, kādus esmu redzējusi arī cilvēku kaišu diagnosticēšanai izmantojam. Un nav jau brīnums - mēs apmeklējam Kalnciemielas poliklīniku renovētā koka mājā. Kalnciemielas kvartālā tā gan neatrodas, bet turpat netālu tā, ka Rodžis ir tāds pusintelektuālis, ja poliklīnika būtu Kalnciemielas kvartālā - būtu simtprocentīgs intelektuālis.

Pēc tam mēs uz mazu brīdi iegriezāmies Spices rimi. Rodža soma, protams, bija atvērta un viņa purns bija labi saskatāms. Kādi brīnumi bija bērniem, un arī pieaugušajiem, kas viņu pamanīja. Neviens taču nebrīnās par maziem suņiem somiņās, bet par manu trusi gan brīnījās, Rodžim burtiski pielūdzēju pulki skrēja līdzi un, kamēr es izlikos nemanām ieinteresētos publikas dalībniekus, mums ar Rodži no visām pusēm skatītāju netrūka. Interesanti. Bet Rodžis jau ir tāds smuks - nav jau brīnums.

Automobilis

Līdz brīdim, iekams Tu pats nesaskaries ar tēmu Rati - viss liekas vienkārši. Nu kas tur var būt sarežģīts? Ieej veikalā, apskati krāsas, cenas, pakrati, pašūpini - un pēc maksimums divdesmit minūtēm jau esi izvēlējies un pērc.

Patiesība izrādās pavisam citāda.

Ratu pasaule ir, var teikt, identiska auto pasaulei. Ir Škodas un ir Mercedes, ir ātrie BMW. Runājot tēlaini auto valodā, lai mani saprastu visi, jums ir jāizdara tieši tāda pati sarežģīta izvēle kā pērkot jaunu automašīnu. Citam varbūt uzreiz ir skaidrs, ka viņš vēlas burvīgo Mini Cooper S, lai cik tas dārgs, neracionāls, bet - bezgala skaists un kustīgs. Cits, turpretim, izvērtēs, - vai vēlas dārgu vai lētu auto (lasi arī - ratus), mūsu ceļiem piemērotu vai nepiemērotu auto (arī rati, starp citu, varbūt piemēroti vai nepiemēroti Latvijas ceļiem), ar amortizāciju vai bez tās, klasisku vai modernu auto, motora tilpumu (es teiktu, ka te būs ekvivalents ratu manevrēšanas spēja), un tā tālāk un tā joprojām. Īsāk sakot, rati ir jāpiemēro jūsu dzīves stilam, dzīves vietai un dzīves kustības ātrumam.

Tāpēc es esmu izvēlējusies un pasūtījusi visvieglākos ratus, ko varēju atrast, cerams, viegli un ātri manevrējamus, un, cerams, arī ātri salokāmus. Un neitrālās krāsās - tumši brūns un kafija ar pienu - lai mazuļa minēšanas atrakcija var turpināties. Dzīve rādīs, kā tas viss darbosies praksē.

Košums

Vai Mārtiņam Freimanim veltītais koncerts bija košums? Lielos vilcienos var teikt, ka zināmu košuma daļu tas ieviesa cilvēku dzīvēs. Bija arī daži pārsteigumi.

Pirmais pārsteigums bija pirmais izpildītājs, kas saucās Livingo vai Lidingo (nu kaut kas līdzīgs zviedru ciemata nosaukumam), - nesaprotu, kāpēc koncerts ir jāatklāj ar dziedātāju, kam katastrofāli trūkst muzikālās dzirdes un tiek dziedāts šķībi?!

Cits pārsteigums bija Kaža. Tāds enerģisks, varbūt kaut ko pārņēmis no sava lielā drauga Freimaņa, bet skatuves šarms un harisma viņam piemīt, un, kad dziedās Freimaņa vai kāda cita komponista dziesmas, būs arī tīri labi klausāms. Nevajag visiem mēģināt komponēt, pilnīgi pietiek būt izcilam izpildītājam.

Un vēl viens pārsteigums bija Lauris. Aaa, jā, vēl arī Jana Kay pārsteidza ar to, ka joprojām nav iemācījusies latviešu valodu un Lauri Reiniku pieteica kā Lauru Reiniku - zāle no sajūsmas noelsās. Bet Lauris beidzot laikam bija pieaudzis, bija uzvilcis baltu kreklu un tumšu, lieliska piegriezuma un materiāla uzvalku, un matu balinātāju bija atstājis mājās. Tā nu viņš tāds švītīgs un pieaudzis dziedāja un, varu derēt, ka padsmitgadniecēm šāds Laura tēls patīk daudz labāk, nekā balinātais puika.

Starp citu, tikai vakar uzzināju, ka Reiniks visu laiku senāk pagātnē esot dziedājis angliski un tikai ar Sirds sadeg neparasti sācis dziedat latviski, kas ir pirmā Freimaņa dziesma (vārdi), kas sarakstīti Laurim. Un Lauris bija pat iemācījies runāt, - ļoti sakarīgi un sirsnīgi. Nevar viņu, protams, salīdzināt ar tādu runas mākas speciālistu kā Fredi, kas koncerta laikā lieku reizi pierādīja, ka, neskaties uz viņa jaunajām draudzenēm, pieminētam depresijām un visādām citām dīvainībām, Fredis spēj auditorijas vairākumu iekarot ar diviem teikumiem, bet Lauris bija kļuvis krietni labāks runātājs, nekā vadot šovus.

Tāpēc, noskatoties koncertu, man radās daži novēlējumi: Kažam - izvēlēties pareizos komponistus izpildīšanai, Laurim - turpināt pieturēties pie uzvalka un nekrāsotiem matiem, un Fredim - turpināt dāvināt ironisku smieklu dzirksti publikai.

Vispār grupa Per arī bija labi. Solists ar rozā biksēm mani īpaši sajūsmināja.

Zeķītes

Braucu pie draudzenes nodarboties ar šūšanas darbiem un vajadzēja nopirkt rāvējslēdzēju, tāpēc piestāju lielā Maskavas ielas audumu veikalā. Paralēli citām lietām veikalā bija arī dzijas.

Ar dzijām es vienmēr esmu bijusi uz “jūs”. Adīšana man jau skolas laikā riebās un es biju laimīga, kad beidzās tās garlaicīgās darbmācības stundas ar adīšanu, jo mājās oma vienmēr visu uzadīja manā vietā. Ja mana oma nemācētu adīt, nezinu, kā es būtu izbraukusi cauri darbmācībām.

Tomēr, šoreiz pie dzijas apstājos, jo ir problēma. Veikalos tā vienkārši nav iespējams nopirkt mazītiņas adītas zeķītes, kas ir ļoti svarīgs mazuļa apģērba gabals pirmajos dzīves mēnešos. Viens pāris man ir aizdots un vienu - tante ir paspējusi uzadīt. Sliecos domāt, ka vajadzētu steidzami dabūt gatavu vēl vienu zeķīšu pāri, tāpēc savā ierastajā jaunības maksimālismā nolēmu, ka vienu pāri miniatūras zeķītes es varētu uzadīt pati.

Kas tur liels var būt?! Skolā taču visiem bija jāada, un es atceros tos divus raktus - labisko un kreilisko. Izpļāpājos draudzenei par savu nodomu noadīt zeķītes un labi, ka tā, jo viņa gādīgi apjautājās, vai es atceros, kā to dara, varot man iedot grāmatu. Aizdomājos, ka lieka rakstiska pamācība man noderētu, jo ir taču tāda lieta kā zeķes papēdis, un, neatkarīgi no zeķes izmēra, papēdis adās vienlīdz sarežģīti. Nofotografējām grāmatas lapas, man nosūtīja lapas pa e-pastu, un es devos mājās.

Iedvesma man uznāca vakar ap pusdiviem naktī. Izvilku no iepakojuma dziju ar diezgan resnu dzijas pavedienu un gatavojos sākt adīt. Bet kā bija jāsāk? Kā tos sasodītos valdziņus dabūt uz adatas nu ne kādi neatceros! Mēģinu vienu veidu, nekas nesanāk - pēc tam atcerējos, ka tā tamborēšanās veido valdziņus. Tad beidzot atceros maģiskās kustības, kuras, līdzīgi kā riteņbraukšanu, laikam tomēr nevar aizmirst nekad. Biju sarēķinājusi, cik valdziņu man vajag un vismaz reizes desmit izmēģināju attiecīgo skaitu uzmānīt uz adatām, jo visu laiku dzija izrādījās par īsu vai bija par ciešu.

Sāku adīt. Arī kādas trīs reizes visu izārdīju, jo viss likās briesmīgi nelietojams. Bet kopumā biju nolēmusi ātrāk gulēt neiet, kamēr man nebūs vismaz trīs rindiņas uzadītas. Tā kā man ir diezgan izteikti iedzimta neatlaidība un apņemšanās īstenot iecerēto, lai lūzt vai plīst, - trīs kārtas tika uzadītas un tad devos gulēt. Vairs nepateikšu cikos tas bija.

No rīta pamodos ar domu, ka vainīga ir dzija. Nu kā jau tas tipiski ir sliktiem dejotājiem ar grīdu, man vajadzēja mājās izrakt citu dziju, jo tā noteikti darbosies labāk. Cita dzija tika atraksta, plānāka.

Tagad ir pagājušas 24h un man priekšā stāv divas samērā ciešami noadītas mazītiņas zeķītes. Jāatzīst - pirmās manā mūža, ko esmu noadījusi pati!

Un tas nebija viegli! Nesaprotu, kurš adīšanu sauc par izklaidi, - man tā bija dzīves nepieciešamība. Vismaz divas adāmadatās ir saliektas, pirksti sadurti, tulznas iegūtas, un, kad es pirmoreiz adīju papēdi, man bija slapja mugura! Caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Bet, re, ar neatlaidību var daudz ko panākt. Vismaz divas mazas zeķītes - noteikti.

Kalnciemielas kvartāls

Biju tam staigājusi apkārt vai mainījusi tur automašīnas riepas, bet nekad nebiju sīkāk iesaistījusies Kalnciemielas kvartāla aktivitātēs. Mazliet pat neerti, ka līdz šim nebiju apmeklējusi šo eko inteliģences kvartālu.

Šodien Kalnciemielas kvartālā bija kārtējais gadatirgus. Gadatirgus kā jau gadatirgus - katrs atnes un pārdod, ko māk gatavot. Pārsvarā šeit bija atrodamas eko lietas un sapratīgi šuvumi un gardumi, bet Latvijas gadatirgiem tipiskās krelles un auskari no apšaubāma izskata materiāliem bija krietni mazākumā.

Stūrī bija paslēpies arī Skrīveru saldējums, garšīgs. Paņēmu uz mājām kastīti un izēdu - viens, divi!

Lielisks bija arī kūpinātais speķis. Es kaut kā uzticos, ka gadatirgū nopirktie kūpinājumi ir īsti. Veikalā nekad nepērku gaļu ar apzīmējumu “kūpināta”, jo tajā, iespējams, ir vairāk e-vielu, nekā dabīgo dūmu. Tā, ka zemnieki vai tādi, kuri par zemniekiem izliekas, mani var viegli apšmaukt - es uzticos. Bet pie tā paša saimnieka speķi nopirkšu arī nākamo reizi - bija tiešām gards un likās arī dabīgs.

Bertone

Itāļu dizainera Bertone grupa rada dizainu dažādām automašīnām. 1998.gadā Opel bija radījuši G paaudzes Astru, bet 2001.gadā Opel nolēma pieaicināt Bertoni, lai radītu Astras kupeju - dizainiski un konceptuāli pilnīgi atšķirīgu automašīnu. Kupejai, starp citu, tika arī jauns dzinējs atšķirībā no parastās Astras.

Šķiet, ka Bertonem izdevās radīt burvīgas līnijas, jo es savas automašīnas līnijās iemīlējos no pirmā acu uzmetiena. Lai arī netrenēta acs ievērotu Bertones dizainu, visas G paaudzes Astras kupejas rotā Bertones zīmols - tā mēs pazīstamies savā starpā un tā jūs pazīstat mūs. Tā kā Bertone ir radījis dizainu tikai šai Opel automašīnai, šīs automašīnas bieži saīsinājumā sauc vienkārši par Bertonēm.

Un Bertoņu Rīgā nav daudz. Man ir izdevies Bertones šad tad šur tur pamanīt, un tajos brīžos sirdi pārņem siltums - it kā man garām pabrauktu brālītis vai vismaz vienā aspektā līdzīgi domājošs cilvēks. Mēs taču nekad tā nepadomājam par blakus braucošo Golfu, ja paši braucam Golfā.

Bertones lietotāji savā starpā saprotas un ciena viens otru par šādu izvēli. Vienreiz tā sapriecājos, kad lielveikala stāvvietā manai automašīnai blakus bija nostājusies identiska Bertone tikai ar lielāku dzinēju, ka man šķita, ka ir jāatstāj kāda ziņa. Atstāju Bertonei aiz priekšējā stikla zīmīti - bet man toties ir spoileris! :)

Šodien manu sirdi sasildīja tumši zila Bertone uz Vanšu tilta. Braucu otrajā joslā un dzirdu, ka kāds pīpina, un kā kārtīgs satiksmes dalībnieks uzreiz pētīju, uz kuru auto attiecas pīpināšana un kādā sakarā tā notiek. Ieraudzīju tumši zilo Bertoni, kas pīpināja tieši man, un mēs caur logu ar šoferi sapratāmies bez vārdiem, ar žestiem norādot, cik mums skaistas mašīnas. Manu seju vēl ilgi rotāja smaids - nu tik sirsnīgi sasveicināties, un uzpīpināt brālītim. Bertone man kādu laiku sekoja un mēs pāris krustojumus braucām savstarpējas cieņas pilnā kolonā. Nu ko var darīt - patīk man tās mašīnas!

Gaumes jautājums

Par gaumi nestrīdas, jo, ja ir nesaskaņa, tad atrast kopsaucēju šajā jautājumā nav iespējams. Šodien es nevarēju atrast kopsaucēju ar apakšveļas darinātāja “Rosme” vidējo patērētāju.

Biju nolēmusi, ka vajadzētu nopirkt vienu māmiņu apakšveļu (tai ir dažas atšķirības no parastas apakšveļas). Bet tikai vienu, jo tā ir nežēlīga industrija, kas visos veidos un pie katras izdevības mēģina jaunās un topošās māmiņas izģērbt gandrīz vai burtiskā veidā. Uzzināju, ka arī Rosme ražo māmiņu apakšveļu, un cenas ir ļoti demokrātiskas. Es gan necerēju ieraudzīts Rosmes veikalā izcilus dizaina paraugus.

Māmiņu apakšveļa, kas nopērkama Latvijā, vispār ir domāta interesantam patērētājam. Jebkurā veikalā, dārgā vai lētā, ja vispār ir, tad ir pieejami trīs varianti - balta, melna un miesas krāsas, par pēdējās krāsas pielietojumu apakšveļas industrijā man vispār ir liels jautājums, kur un kas tādu lieto? Nu labi, Calvin tādas krāsas arī ražo, bet ne jau tādus modeļus! Un attiecīgā apakšveļa ir liela un plata, un, lielos vilcienos, tāda, kuru negribētu valkāt pat mana oma. Nu labi, mana oma varbūt arī valkātu, bet viņai ir 86 gadi!

Bet pietiek ieskatīties citu valstu apakšveļas veikalu interneta mājas lapās, un jūs ieraudzīsiet burvīgu apakšveļu dažādās krāsās, musturos un no dažādiem audumiem, un tas viss - arī māmiņām, tikai ar māmiņām nepieciešamajām īpatnībām. Tātad citzemju māmiņas var vienlaicīgi justies gan kā apburošas māmiņas, gan kā apburošas sievietes, kas nav mazsvarīgi. Latvijas patērētājam šāda iespēja nav dota. Tāpēc man nācās izvēlēties klasiski baltas un melnas lietas nedaudz apšaubāmu modeļu izskatā.

Bet liels bija mans pārsteigums ieraudzīt pārējo Rosmes produkciju. Kruzuļu kruzuļi, svītras un rūtiņas, un nebeidzamas puķes un rimbuļi. Izskatījās pēc diezgan vulgāriem pakaļdarinājumiem no neveiksmīga auduma un ar nežēlīgu krāsu kombināciju. Nezinu, varbūt kaut kur dziļi veikala stūrī bija apslēpts kaut kas manā izpratnē gaumīgs, bet man neizdevās to atrast. Tomēr, kā jau sākumā teicu, par gaumi nestrīdas - es vienkārši neatbilstu vidējam Rosmes patērētāja standartam.

Atskaite

Pretstatā tam, ka ārā kļūst siltāks, savu 36.izmēra jaku un mēteli beidzot esmu nomainījusi uz mammas kažoku. Silts. Un kažoks ir nāvīgi smags, bet - plats. Vakar staigāju pa Spici un biju bez elpas, ja nav kur atstāt kažoku, tad sanāk vēl kādi 10kg plusā. Pēc divu stundu staigāšanas man bija nepieciešama apmēram pusstundas saldējuma pauze.

Iztērēju draugu uzdāvināto dāvanu karti, un viss tika godīgi sadalīts starp mani un bērnu lietām. Man tika Lanvin smaržas un mazulim tika divas segas. Nu varbūt nav pārāk tipisks pirkums 8.mēneša beigās, bet smaržas ir viena no manām vājībām, turklāt man ir palaimējies, ka varu tās lietot arī tagad, un man ar smaržām vispār nav nekādu problēmu.

Ar segu izvēli gāja grūtāk. Nostāvēju pie bērnu segu stenda apmēram minūtes četrdesmit. Es nekādi nespēju saprast, kāpēc 56cm garam bēbītim pienākas 140cm gara sega. Bija jau tur arī tādas spēļu sedziņas, bet tās man likās absolūti neekonomiski pirkt. Zvanīju mammai, lai konsultē - galu galā viņai taču ir bijuši divi mazuļi, bet, izrādās, toreiz bija citas segas. Neder. Zvanu draudzenei, lai paskaidro - aha! viens segas gals, ejot ar ratiem ārā, esot jāliek apakšā. Ak tā, nu tad jau var derēt pat divmetrīga sega. Ar segām man tagad ir zināma skaidrība.