Šodien es pa īstam sapratu, kāpēc mamma mani bērnībā mācīja un kāpēc es vienmēr mammai savā dzimšanas dienā dāvinu ziedus. Lai gan Pēteris Emīls vēl nemāk dāvināt ziedus, es šodien jutos daudzas, daudzas reizes svinīgāk un priecīgāk, nekā savā dzimšanas dienā. Gandrīz atkal kā tad, kad man bija pieci, seši gadi un dzimšanas diena bija gada gaidītākais notikums. Un tā atšķirība priekā par dzimšanas dienu nav tāpēc, ka mani kā dāmu ar gadiem tie sāktu uztraukt, jo gadi mani nekad nav biedējuši. Tā atšķirība ir tāpēc, ka sava dēliņa svētki mammai ir lielāki svētki, nekā pašas svētki.
Pēteris Emīls savā viena gada jubilejā uzvedās kā parasti - kā paraugbērns. Pat neskatoties uz to, ka, kā jau tas dzimšanas dienās gadās, pāris reizes dabūja nejaušus un jaušus trāpījumus pa sevi ar mantām, pāris reizes nokrita un pāris reizes padiskutēja ar kādu no ciemiņiem. Vienīgais, kas viņu mazliet neapmierināja, bija tas, ka viņam neļāva realizēt savu iemīļoto staigāšanas trajektoriju - bez apstājas staigāt apkārt galdam. Jo, protams, ka tādas staigāšanas rezultātā gribas arī paķert pa ceļam kādu ar dzērienu pilnu krūzi vai nočiept kādu plātsmaizes gabaliņu, bet beigu beigās tie plātsmaizes gabaliņi savācas pārāk daudz un nez kāpēc savācas tieši uz zemes. Par trauku plēšanu gan nav īpaši jāuztraucas, jo ikdienā es Pēterim ļauju spēlēties ar pieaugušo traukiem un viņš labi zina, ka pie lielākas skaņas, respektīvi - atdauzīšanas pret zemi, trauks var saplīst un tad mamma viņu paķer un nes no spēļu vietas prom, tāpēc viņš tos neplēš.
Taisni neticās, kā tas laiks skrien! Pirms gada man uz krūtīm gulēja mazītiņš puisītis, kas čāpstināja muti, virināja acis un brīnījās, kur atrodas, bet tagad tas pats puika enerģiski staigā ap galdu un sajūsmināts kaut ko stāsta. Ko stāsta, to mēs uzzināsim vēl pēc kāda laika.
