Mūžības skartie

Pirmā un Otrā pasaules kara laika paaudze gandrīz visi savā ziņā ir mūžības skartie. Vai nu viņi paši cīnījās kādā frontē vai palīdzēja cīnīties, vai atbalstīja, vai vēlāk cieta no režīma un sistēmas, vai centās to graut. Tā vai citādi - viņus skāra mūžība un visam pamatā vienmēr bija mūžīgas vērtības. Diemžēl šī paaudze no mums lēnām aiziet. Aizgāja arī mans vectētiņš.

Ko mēs no šīs vecā kaluma paaudzes varam mācīties? Es no sava vectētiņa varu mācīties darbu - tā būtu pirmā lieta. Jau mazai esot man bija uzdota sava šefība - neliela izlietne vannas istabā - kas bija jāuztur tīra, jāseko, lai tā vienmēr būtu tīra un balta, un vectētiņš to regulāri pārbaudīja. Mācībā par darbu ietilpa arī princips, ka, ja ir kāds darbs, ko var izdarīt pats savām rokām vai ar draugu palīdzību, tā tas arī tiek paveikts, piemēram, nomainītas trubas vai izremontēta istaba, vai nomainīts mājas jumts. Mācība par darbu attīstīja arī manas rotaļas, jo man vienmēr likās daudz aizraujošāk rakņāties pa naglu, skrūvju un uzgriežņu kastēm, kas manā bērnībā netika uzskatīta par sliktu bērnu pieskatīšanas iezīmi, nekā nodoties spēlēm ar lellēm. No manis laikam būtu iznācis arī labs puika.

Otra lieta, ko var mācīties ir humors. Laikam tikai ar humora izjūtu bija iespējams dzīvot un strādāt valstī, ko iepriekš bija iespēja redzēt plaukstam un zeļam neatkarības gaismā. Humors bija būtiska vectētiņa dzīves sastāvdaļa - pavilkšana uz zoba, mānīšanās ar koka olām Lieldienās un tradicionālie aprīļa joki bija ierasta lieta manā bērnībā.

Trešā lieta, kas paliek mantojumā ir rakstīšana vai kaut kādā mērā - autobiogrāfiskā publicistika. Vectētiņš jau no seniem gadiem rakstīja dienasgrāmatas. Kara laikā tika pazaudētas pirmskara dienasgrāmatas, toties vēlāk tapa nākamās un gadu nogalē tika sarakstītas arī autobiogrāfiskas grāmatas, kas ir sava laika liecības. Manos pusaudža gados, kad vectētiņš ieteica rakstīt dienasgrāmatu par interesantiem notikumiem, man tas likās garlaicīgi. Pirmā reize, kad es ņēmu vērā šo viņa ieteikumu un nopietnāk uzsāku rakstīt, bija mans stažēšanās laiks Briselē, nu jau vairāk kā pirms desmit gadiem. Toreiz telefona sarunas bija nenormāli dārgas un gribējās mājiniekus apgaismot pēc iespējas plašāk par aizraujošiem divdesmitgadnieka piedzīvojumiem starptautiskajā Briseles vidē. Tāpēc rakstīju mammai un citiem interesentiem garas e-pasta vēstules, kurās visi piedzīvojumi tika piereģistrēti. Šī ieraža ik pa laikam turpinās, kā to var labi novērot.

Taču vislielākā vērtība un arīdzan paradokss ir tas, ka no vectētiņa varēja pārmantot patriotismu. Savas valsts patriotismu. Paradokss tas ir tāpēc, ka vectētiņš nebija latvietis un sevi vienmēr ir uzskatījis par poli, lai gan viņā ir sajaukušās poļu, ukraiņu un vācu asinis, un, lai pēc iespējas izmuktu no vēsturiskām nepatikšanām, pasē viņam stāvēja ieraksts - krievs. Tātad ar latvietību un Latvijas valsti viņu juridiski saistīja tikai sieva un meita. Tomēr viņa mīlestība un vēstures zināšanas par šo valsti krietni pārsniedza vidējā latvieša līmeni un to varēja likt par piemēru ikkatram. Pats par sevi saprotas, ka latviešu valodu vectētiņš apguva jau dziļi sen jaunībā, kad pēc atnākšanas no Lietuvas uz Latviju, viņš veikli iemācījās nākamo baltu valodu aiz lietuviešu valodas gluži vienkārši aiz cieņas pret cilvēkiem, kuru zemē viņš dzīvoja. Tāpēc valsts patriotisms man visvairāk nāk līdzi no ģimenes pašas vecākās paaudzes.

Bet pamazām aiziet tā vecā paaudze, mūžības skartie, un manas ģimenes gadījumā ar vectētiņu ir noslēdzies viens laikmets, tāpēc jautājums paliek atklāts, vai ar viņiem kopā aiziet tam laikmetam svarīgās vērtības. Pagaidām mēs uz to nevaram atbildēt. To atbildēs nākotne.

Leļļu teātris

Visām lietām vienmēr pienāk pirmā reize. Pēteris Emīls pagājušās brīvdienās devās uz savu pirmo leļļu teātra izrādi, uz Lācīti sirsniņā. Varētu jau teikt, ko gan tas mazais puika tur daudz sapratīs, jo leļļu teātris taču ir domāts tikai no diviem gadiem, tātad tik mazi bērni sižetu neuztver. Iespējams, bet manā skatījumā ne jau sižets ir galvenais, bet gan teātra kultūra.

Biju acīmredzami pārrēķinājusi ar braucamlaiku un pat svētdienas dienā tikai pēdējās minūtēs pirms izrādes atradu mašīnai stāvvietu. Pēteris parasti braucienu automašīnā uztver atzinīgi, jo viņš zina, ka tam kaut kas sekos. Šoreiz tik tiešām sekoja - aizraujošs skrējies, varētu teikt, dzīšanās pakaļ miljonam. Nolikām mašīnu pie Berga bazāra Dzirnavu ielas ieejas un tad ātri soļojām cauri visam Berga bazāram un pa Elizabetes ielu uz teātri, cik nu Pētera mazās kājiņas var ātri pasoļot, jo skriet viņš vēl nemāk un, iespējamas, viņam tam vienkārši nebūtu motivācijas. Turklāt Pēterim Berga bazārs ļoti patika - daudz lampiņu, zemi skatlogi, daži cilvēki, sportojoši cilvēki, kāpnes - aizraujoši. Aizraujoši līdz pat slapjai mugurai bija arī man, jo es atspērusies vilku viņu aiz rokas vai stūmu aiz kapuces, lai apkārt skatīšanās apjoms pēc iespējas samazinātos un kājiņas dipinātu ātrāk. Pa Elizabetes ielu līdz pat teātrim Pēteris jau gāja raitāk, jo tur nav nekā pārāk interesanta, izņemot garām braucošās automašīnas.

Leļļu teātra telpās arī valdīja steiga. Pāris kavējošās mātes raustīja savus bērnus un jakas, izmisīgi plūca nost zābakus un bāza kabatās cepures un cimdus. Bērni pārsvarā čīkstēja un uzdeva simtiem jautājumu, uz kuriem mammām steigā nemaz negribējās atbildēt. Pēteris, turpretim, bija samērā pārsteigts par ātro dekorāciju maiņu no Baronielas uz garderobes skatiem ar vairākiem runājošiem bērniem un nemaz negatavojās iebilst, ka tiek ātrumā izģērbts no āra drēbēm un ir jākāpj pa augstām kāpnēm uz nezināmu vietu. Bet tā kā uz nezināmo vietu devās arī pārējie bērni, Pēteris nekavējās sekot.

Mazajā zālē iegājām gandrīz pēdējie un vietu gandrīz nebija. Par laimi, samērā tuvu, piektajā rindā, viena vieta tomēr atradās un es varētu turēt Pēteri klēpī. Bet, ak vai!, vieta bija pašā centrā, kas mani biedēja, jo es jau iedomājos, kā pēc desmit minūtēm (jo es nevarēju iedomāties, ka Pēteris būtu ar mieru nosēdēt ilgāk) man būs jāceļ augšā pus rinda un jāiet ārā. Bet neko darīt.

Apsēdāmies, ieriktēju Pēteri klēpī, uzsēdinot viņu vēl uz somas, lai ir augstāk, un izrāde sākās.

Tumšs. Skan mūzika. Atspīd gaismas un parādās onkulis un tante ar daudzām mantiņām. Abi kaut ko stāsta, lidina, virpina, mētā mantiņas, izdod dīvainas skaņas. Pa brīžam ir jādzied dziesmiņa visiem kopā, kas liek skatītājiem sanēt kā bitēm, sienāžiem un dziedāt kā vardēm. Pēteris ir tik pārsteigts par visu šo, un laikam jau arī par iepriekš notikušo straujo dekorāciju maiņu, ka viņš sēž klusām un nekustīgi, un skatās. Pilnīgi pārņemts pārsteiguma varā! Es pa brīžam mēģināju ieraudzīt viņa seju, lai sapratu, vai viņš gadījumā negatavojas raudāt. Arī sosi turēju kaujas gatavībā, lai varētu apklusināt potenciālas diskusijas. Bet Pēteris neko. Sēž nepakustoties un brīnās.

Pienāca starpbrīdis un izgājām apskatīt leļļu istabu, bet tā gan Pēterim laikam diezko nepatika, jo vecās lelles izskatās mazliet biedējoši un varbūt piederas lielam attālumam, tāpēc Pēteris uz viņām skatījās ar rezervi. Otrās daļas sākumu gaidīt nebija pārāk aizraujoši, bet, ja jau pirmā daļa tika tik apsveicami noskatīta, nevarējām tak iet uz mājām. Turklāt arī mammai vienreiz dzīvē interesēja, kas notiks ar lācīti, jo līdz šim leļļu teātra izrādes man bija gatavais pārbaudījums un kopā ar Gerdu es uz tām gāju ar lielām galvas sāpēm, klusībā kurnot par garlaicīgajām stundām, kas būs jāpavada teātrī. Acīmredzami, Lācītis sirsniņā man bija īpašāka izrāde.

Arī otro daļu Pēteris noskatījās bez liekām kustībām un skaņām, mazliet pagrauza sosi, un beigās pamāja atā, atā! Lācītim. Izskatās, ka māksla Pēteri uzrunā. Nu kā nekā tas Pēterim tomēr ir gēnos, jo mamma ir izaugusi uz skatuves dēļiem. Vai arī leļļu teātrim vienkārši paveicās viņu noķert uz pārsteigumu. Lai vai kā, es biju ļoti aizkustināta par šādu Pētera uzvedību, un mēs iesim atkal!

Riga Fashion Week

Sen tas bija, bet tomēr.

Jā, arī es tur nokļuvu! Izrādās, ka tas ir ārkārtīgi ekskluzīvs pasākums, uz kuru var nokļūt tikai tad, ja Tev ir kāds svarīgs draudziņš, kas var sagādāt ielūgumus. Mākslīgi ekskluzīvs pasākums.

Bet, jāatzīst, ka Strahovas kundzei šis triks patiešām izdevās, jo, ja kaut kur nav tik viegli nokļūt, man noteikti tur vajag nokļūt! Līdzīgi kā tas bija ar hokeja čempionātu Latvijā, - vajadzēja par katru cenu nokļūt uz spēlēm un nokļuvu arī. Esmu piedzīvojusi realizējamies principu, ka, ja kaut ko ļoti, ļoti ievēlas, visa pasaule sadodas rokās un tas notiek. Līdzīgi notika arī šoreiz ar modi. Tiesa, man vajadzēja kustināt visus galu galus, lai dabūtu savā īpašumā maģiskos ielūgumus.

Un tā nu piektdienas vakarā kopā ar lielisku kompāniju devos uz pirmo modes skati - zīmola One Wolf šovu. Mūsu ierašanās notika bez aizķeršanās un uz attiecīgā uzvārda bija pieejami kārotie ielūgumi, un mēs veiksmīgi iekļuvām skates teritorijā. Publika pa lielam sadalījās divās daļās - uber modīgi ģērbušās sievietes, kas vai nu ir beigušas modes dizaina nodaļu LMA un tas noteikti ir redzami jāatzīmē, vai arī patreiz vēl studē attiecīgās mākslas un arī uzskata to par demonstrēšanas vērtu faktu. Tātad, atnākot stilīgi saģērbtam uz šo pasākumu, izcelties nevarēja - bet laikam minētās dāmas ar to nebija rēķinājušās.

Toties mana kompānija un es bijām visnotaļ klasiski elegantā stilā, kas par laimi nekad neiziet no modes, un attiecīgs bija arī novērtējums, jo rīkotāju meitenītes mums pašas piedāvājās atrast sēdvietas, acīmredzami, saskatot mūsos potenciālos pircējus. Ļoti mīļi. Jo sēdus vērot modes skati noteikti ir ērtāk. Viena vilka apģērbi ir unisekss štātes, kas sākumā tika piedāvātas visai drūmā izskatā ar vilka maksām, bet uz beigām tie vilki palika krietni mīlīgāki un krāsaināki. Es kā potenciālais pircējs varu teikt, ka šis tas no vilka kolekcijas man patiešām patika un varbūt kādreiz nākotnē es šo to varētu iegādāties.

Tad sekoja mūsu ēdam pauze un nākamās modes skates šturmēšana vēlāk vakarā. Pēdējā bija Sockbox jaunā zīmola Amoralle prezentācija un, attiecīgi, jaunās apakšveļas kolekcijas prezentācija. Šis satriecošais jaunums bija pievilcis veselu klāstu, tā saucamā, sabiedrības krējuma vīriešu, kas uzskatīja par savu pienākumu sevi spoži parādīt kameru priekšā pirms skates. Arī kopumā ļaužu daudzums salīdzinājumā ar pirmo skati bija pārsteidzošs, biju pat pārsteigta, ka Rīgas Mākslas telpa var panest tik daudz cilvēku. Ventilācijas sistēma gan nevarēja. Saprotams, ka iekļūšana šajā skatē bija prestiža jautājums jebkuram Privātās dzīves atainotajam varonim un zīmēšanās pirms skates notika ne pa jokam, kā rezultātā mēs ļoti jautri pavadījām laiku. Iespējams, ka šova kavēšanās varbūt pat īpaši tika novilcināta, lai visi, kas vēlas, taptu nofotografēti un iemūžināti nākošās nedēļas avīzei. Šīs nopietnās sabiedrības peripētijas mūs patiešām lieliski izklaidēja mokošās gaidīšanas karstumā laikā.

Toties pati skate gan bija patiesi skaista - īsts apakšveļu sapnis. Tiesa, lielāko daļu rītasvārku gan nevarētu atļauties valkāt skaistas un figūrīgas jaunās māmiņas, jo viņu mazie puikas noteikti būtu zināmā neizpratnē par tādu mammu izskatu pie brokastu galda vai rīta tualetē. Bet bagātu kungu mīļākajām gaisīgie rītasvārki derētu kā uzlieti. Tomēr rītasvārku ierobežotā pieejamība un valkāšanas iespējas jau nepadarīja tos mazāk skaistus - patiesa bauda acīm un radošai domai. Un uz tieši tik pacilātas un gaisīgas nots arī beidzās mans lielais modes nedēļas notikums. Gribētos citugad atkal aiziet, jo tās skates tomēr ir tik skaistas. Tāds īstu sieviešu sapnis.