Pārsteigumiņi

Šodien no rīta kaut ko šiverējos, taisu brokastis un tikai vēlāk uzmetu aci telefonam, skatos, aizdomīgi daudz īsziņas sanākušas, un tad uzreiz atcerējos, ka man takš šodien vārda diena. Nu redz, izrādās tādas lietas var uz kādu stundu tā pēkšņi aizmirst.

Un kā to vispār var aizmirst, ja man bija paredzēta lielā dāvana - gājiens pie friziera, beidzot! Jo citādi man uz galvas drīz sāktu amazones skraidīt! Tā nu darbu apvienošanas kārtībā pie frizieres uz māju devās arī Pētera Emīla pieskatītāju komanda, jo es nebiju gatava viņu atstāt un tad nervozēt, zinot, ka viņš nebūs sajūsmā par šādu mammas izdarīšanos, tāpēc šajā gadījumā bija drošāk ņemt līdzi kalnu pie Muhameda.

Kad bijām nokļuvuši pie frizieres un man matos jau stellēja, atbilstoši Mirttantes leksikai, polliju, izrādījās, ka vairāk būs jāpieskata nevis Pēteris, bet gan mazā Gerda. Pirmās stundas laikā viņa paguva frizieres terjerveidīgo suni vilkt pastaigā pa istabu, likt viņam suņu desu krelles, neļaut gulēt, spēlēt ar viņa dibenu badmintonu, apēst frizieres barankas un cepumus, - jo, ja bērniņam garšo, lai taču viņš ēd. Mana mamma brīnījās, kāpēc Gerda neēd līdz paņemtās svaigās dažādu veidu bulciņas, bet es viņai uzdevu retorisku jautājumu, - vai tad Tu nezini, ka Gerdai vienmēr gribas dzert, kad viņa man mašīna ierauga ūdens pudeli, bet ikdienā jūs varat ar trīs litru burku viņai skraidīt pakaļ, un nedzers. Tā nu Gerdu pēc stundas nācās neitralizēt uz parku, lai frizieres suns paliktu dzīvs! Mēs ar Pēteri pacietīgi gaidījām, kamēr frizieres darbi darbojās man pa galvu, līdz nonācām pie griešanas. Pēteris ir ļoti pacietīgs, bet viņam tomēr labpatika skatīties, ko frizierīte dara, sēžot mammai klēpī, un tā viņš tur sēdēja un priecājās par krītošajām matu šķipsniņām, un beigās bija apsnidzis tik raibs, ka nācās viņu fēnot, lai visas šķipsnas izdabūtu laukā no drēbēm.

Bet diena jau nebeidzas ar frizūru, tā tikai sākas. Beidzot mani sazvanīja neatlaidīgi un mīļi draugi un kā vecos labos laikos, vārds pa vārdam, uzprasījās un brauca ciemos, jo kādreiz taču tā bija, - piezvana, apsveic vārda dienā un nāk ciemos. Un tas ir tiiiiiiik jauki! Turklāt, ciemiņi ieradās pilnā ekipējumā ar mums sagādāties ēdam materiāliem un no manis tika prasīts tikai blenderis un izklaidējoša pļāpāšana. To es varu! Tika sameklēts noputējušais, simts gadus nelietotais blenderis (jo Pēteris to vēl nelieto), un tapa svētku galds. Un ciemiņi mani apmācīja darbā ar manu blenderi, kuru laikam tā īsti neviens arī nekad nebija lietojis. Nu re, ar negaidītiem pavērsieniem un mīļi vārda svētki sanāca, bet kuram tad nepatīk patīkami pārsteigumi?!

Laiks rit

Laiks rit ļoti ātri un Pēteris Emīls jau kļūst piecus mēnešus vecs, nepaspēšu ne apgriezties, un puikam būs astoņpadsmit.

Savā mazajā svētku dienā Pēteris Emīls gāja satikt vēl astoņus mazus bēbīšus. Pēteris uzvedās ļoti godīgi, kā nekā - ir trenēts uz sabiedrību, un, kad foto sesijas laikā liela daļa bēbīšu bēdīgi raudāja un stāstīja savām mammām, ka tieši tagad viņi nevēlas gulēt uz vēdera un pozēt, Pēteris tikai grozīja galvu un nesaprata, no kurienes nāk tāds liels un bļaujošs troksnis. Pēc tam Pēteris vienkārši skaļi parunājās, vairāk gan pats ar sevi un mammu, nevis ar rotaļu biedriem. Viņam patīk skaļi runāt.

Laikam tāpēc, ka pirmos mēnešus nēsāju puiku uz rokām vienā laidā, Pēteris tagad ir tāds samērā pārliecināts un nevaktē mammu pie katras kustību svārstības. Attiecīgi, es mierīgi varēju veltīt laiku oficiantam - māceklim un skraidīt viņam pakaļ ar naudu par iztukšoto svētku tēju.

Bet tie bija Pētera svētki, tāpēc Pēteris bija tik labs, ka palaida mani uz maniem mazajiem svētkiem - beidzot noskatījos Hariju, telpisku. Bija visnotaļ aizraujoši. Bet laikam nekas nespēj būt tik aizraujošs kā Pēteris Emīls, jo mana mammas sirds jau no pus filmas lūrēja telefonā, vai gadījumā netiek sūtīts kāds glābejzvans. Bet Pēteris esot uzvedies labi, cik nu vakara pusē mazs bērns vispār var labi uzvesties.

Tā kā šodien bija mazā īpašā diena, nolēmām vēl veikt ko ļoti svarīgu Pētera dzīvei - uzsākt pagaršot, ko ēd lielie. Par upuri krita rīvēts ābols. Skābs, - lai dzīve neliktos pārāk salda. Pēteris uzreiz spilgti norādīja, ka, ja kāds nav pamanījis, viņam ir mēle, ko var lieliski nolikt priekšā karotītei tādējādi bloķējot ābola potenciāli rozēm kaisīto ceļu uz vēderu, bet dažus ābola knipucīšus Pēteris tomēr apēda. Neies tik vienkārši, bet, vai tad kāds teica, ka dzīvē viss notiek vienkārši.

Dokuments

Mazums, kas gada laikā var iegadīties, tāpēc nolēmu Pēterim Emīlam uztaisīt pasi, lai nav jāskrien kā sasvilušiem, ja pēkšņi tā pase kā ar uguni jāizrauj.

Zemgales priekšpilsētas PID ir izslavēts ar to, ka neņem pretim bēbīšus bez gatavām bildēm, pārējos PIDos ļauj bēbīti paturēt un nofotografē turpat uz vietas. Bet es biju kareivīgi noskaņota izsist fotografēšanu uz vietas, ja vajag, runāt ar vadītāju. Nu lai nav jāblandās pa saloniem apkārt un lieki laiks jātērē.

Diena rit un skatos, ka pulkstenis jau nosit pusčetrus, bet bija tāda apņemšanās aiziet tieši vakar uz PID. Nekas, valsts iestādes taču strādā līdz pieciem - paspēsim. Eku šeku, slaidā riksītī mēs ar Pēteri bez desmit četros stāvam pie Zemgales PID durvīm un lasām, ka tas stādā līdz sešpadsmitiem. Nekas, braucam iekšā, jo, mandomāt, desmit minūtes ir tieši pietiekoši, lai noformētu vienu mazu pasīti.

Izpētu rindas talonu katalogu, nospiežu vajadzīgo pogu un gaidu. Uz PID talona nez kāpēc rāda jau 54 minūtes, bet tas laikam ir parastais triks ar valsts iestādēm - sak, lai nestāv rindā, mēs praktiski jau esam darbu beiguši! PID ir galīgi tukšs un tāpēc lieliski var dzirdēt tuvējās darbinieces skaļi paužam neapmierinātību - ko viņa te tagad iedomājas? darba laiks jau tūlīt beigsies, ko? pasi taisīt, nē, nu vispār, it kā nevarēja agrāk atnākt! Tantes ir ļoti sadrūvējušās par manu uzvedību un nekaunību izspiest no valsts iestādes to, ka jāstrādā arī piecas minūtes pirms darba laika beigām. Bet es uztaisu nevainīgu eņģeļa sejas izteiksmi un izliekos, ka man ir slikti ar dzirdi, un es tantes nedzirdu, un stoiciskā mierā ar gandrīz smaidu uz lūpām gaidu savu nesošo rindu.

Pasu tante gan laikam ir ļoti apzinīga, jo drīz vien pamana, ka ir uzradies vienīgais apmeklētājs, kas gaida tieši viņu, un aicina mūs pie lodziņa. Protams, pirmais, ko mums jautā, ir fotogrāfijas. Tēloju milzīgu izbrīnu un izmisumu, ka mūs tagad dzīs ārā pasaulē meklēt fotogrāfu, kamēr tante apžēlojas un ļauj pamēģināt. Nu labi, jūs viņu turiet pretim aparātam. Notupstos uz zemes, paceļu tonnu smago Pēteri rokās sev priekšā virs galvas un turu kādu minūti divas, kamēr Pēteris izbrīnīts vēro viņam piedāvāto lauviņu un tante mēģina ķert kadrus.

Pārējās darbinieces jau kārto savas somas un žēlīgi skatās un savu kolēģi, kurai jāmokās ar šitādu steidzīgu māti. Nu neko, visu paspējām, izbraucam ārā, bet tante mums metas pakaļ, esot nejauši mūsu pieteikumu sašredējusi. Vai mums jāsteidzas un mēs nāksim rīt, oo, nē, mums nekur nav jāsteidzas, mēs varam visu procedūru izvest tūlīt pat vēlreiz. Atkal braucam iekšā, un šoreiz pārējās darbinieces tiešām ir neizpratnē, ko šitā dullā māte atļaujas un kas par pirmrimdnieka darba sparu ir uzradies kolēģei, bet mēs atkal izliekamies neko nemanām un pacietīgi izpildām visu lauviņas skatīšanās un dokumentu parakstīšanas procedūru vēlreiz.

Redz kā, ir arī ļoti laipni un mīlīgi valsts sektora darbinieki, un tāpēc Pēteris Emīls drīz tiks pie pases.

Zapte

Šodien man bija cīņa ar zapti. Tie, kas mani pazīst labāk, brīnīsies, kāds man sakars ar zapti, nu varbūt vēl ar salātiem vai kartupeļu vārīšanu, bet ar zapti jau nu noteikti nē. Bet redziet, uzrodas Pēteris Emīls, un nākas vilkt no pagultēm ārā noputējušas burkas un mēģināt atcerēties, kā oma vai mamma pirms gadiem divdesmit, divdesmit pieciem vārīja zaptes.

No laukiem atvestie dzidrie stāv uz galda un jau kādu piekto dienu kaitina mani. Cik var ēst gatavus dzirdos? Es parasti ēdu tikai zaļus. Tā nu viņi tur stāv un lēnītiņam pūst. Skatos un iedomājos, ka varētu uztaisīt Pēterim zaptīti. Mamma jau taisa Pēterim kompotus, tad nu es kompotu epopejā nejaucos. Atceros, ka bērnībā mēs tonnām taisījām ābolu zaptes. Bet es gribu būt moderna un taisīt ābolus kopā ar banāniem - esot ļoti garšīgi.

Un, ja man kaut ko vajag, tad to vajag tūlīt un tagad! Tā nu Pēteris Emīls pulksten sešos vakarā tika ielikts ratos un mēs pa visu lielo lietu gājām uz veikalu pēc banāniem. Man bija lietusmētelis un otrs lietusmētelis lieliski kalpoja kā ratu plēve, kurai es, protams, neesmu pacentusies veltīt naudu, jo drīz taču vajadzēs citu plēvi sēžamratiem.

Banāni ir, ābolus sagriezu (to es labi atceros, ka veselus ābolus jau nu neviens nevārīja!) zvanu mammai - kā tur bija tie āboli jātaisa? Viņa neatceras, bet esot bijis jāsterilizē kā kompotus un tādu atrakciju viņa netic, ka es varēšu veikt bez rūpīgas uzraudzības. Viņai taisnība, bet tikai tiktāl, ka man nepatīk ķēpāties, tāpēc nolēmu konsultēties ar Googles tanti. Googles tante iesaka n-tos variantu, bet visus tādus vispārīgus, daži liek sterilizēt, citi nē, daži liek daudz cukuru, citi vispār tikai garšai. Ej nu saroti!

Es nolēmu izvilkt vidējo aritmētisko un izdomāju taisīt savu recepti, un pēc mēneša paskatīties, kā tas darbojas. Uzvārīju ābolus kopā ar banāniem un pieliku tikai 1kg cukura, kas man likās pietiekoši garšai. Protams, vārīšana jau nevarēja beigties bez ekscesiem, un tas pats nieka kilograms palēnām sāka piedegt pie katla apakšas, bet es to laikus pamanīju un zaptes garšai principa nevajadzēja mainīties. Bet, lai nevienam nesaraucas deguns, parakņājos garšvielu plauktā un domāju, ko pielikt, paprika laikam nederēs, cepamais pulveris arī nē - o! bet kanēlis varētu derēt - pieliku kanēli, arī garšai.

Tad sākās duršļakošana jeb kā būtu moderni teikt - darbs ar caurduri, izcaurdūrēju visu katla saturu un sanāca tikai 2,5l zaptes. Nu labi, eksperimentam pietiks. Vāciņus likšu rīt, parastos. Lai tā zapte atpūšas un lai tikai pamēģina saskābt! Katls arī būs jāberž, eh,.. āboli, ābolīši, bet pie diviem litriem jau es neapstāšos - tas nu ir skaidrs.

Svētki

Kā katram kārtīgam rīdziniekam man pienāktos apmeklēt Rīgas svētkus. Mani īpaši nebiedē ļaužu masas, tomēr, šogad neredzēju svētku programmā neko tik aizraujošu, lai spaidītos pa centru. Vienīgais pasākums, kas mani kā senu kora dziedātāju patiesi saistīja, bija svētku lielkoncerts Mežaparkā.

Uz koncertu bija paredzēts iet trijatā ar Pēteri Emīlu un septiņgadīgo māsas meitu Gerdu. Tā kā mēs devāmies ar ratiem, tad vietas mums, saprotams, bija nopirktas sektora malā. Bet sektors tāds smalks, gandrīz pašā vidū, attiecīgi, arī publika - smalka, un, kad ieraudzīja māti ar diviem bērniem (par ko mani noteikti noturēja), no kuriem tikai viens ir vecumā, kad to varbūt varētu apklusināt ar apsaukšanu, bet otrs ir bēbis, - nebija sajūsmā. Jāsaka, ka apkārtējās publikas degunu raukšanu par potenciālu koncerta miera traucēšanu Gerda drīz vien attaisnoja un jau pēc pirmajām piecām koncerta gaidīšanas minūtēm pieprasīja ēst un dzert, un uzdeva miljons jautājumus par koncertu atraktīvā un skaļā veidā. Tikai tagad sāku aptvert, ka doties uz koncertu ar Pēteri, kas jau prasīs uzmanību, un vēl ar Gerdu laikam nebija labākā ideja, jo jutos bezpalīdzīga mazo dinamītu iesprostot un noturēt metrs reiz metrs teritorijā turpmākās trīs stundas.

Kā glābiņš nāca nejauši satikta amata māsa, kas bija ieradusies ar savu trīsarpus gadīgo meitu Katrīnu. Abas preilenes ātri vien atrada kopīgu valodu un drasēja pa celiņu turpu šurpu, un ratus izmantoja kā spēļu akvāriju līdzpaņemtajām nāriņām un kaķim, un ar skaļiem spiedzieniem mantiņas lidināja akvārijā. Apkārtējā publika jau acīmredzami nožēloja savu vietu izvēli, un koncerts vēl nemaz nebija sācies.

Cerēju, ka koncerta sākums kaut ko izmainīs meiteņu dienaskārtībā, jo cik tad var apsaukt mazos, kamēr nekas cits interesants nenotiek. Kā tad! Labākais, ko man izdevās sarunāt, koncertam sākoties, bija, ka uz himnas laiku ir jāstāv mierīgi un tad nespēlējas. Pārējā koncerta gaita ritēja aptuveni šādi: kad meitenes sasniedza skaļuma amplitūdu, kas man lika sarkt, Gerdai bija jānāk sēdēt un viena dziesma jānosēž, lai nomierinātos, bet dziesmas otrajā pusē viņa sāka čīkstēt, ka viņai ir garlaicīgi un ka viņa uzvedīsies klusu, tad es viņu laidu atkal spēlēties. Un tā apmēram reizes desmit pēc kārtas. Viss beidzās tikai tad, kad ap pusvienpadsmitiem vakarā atlūza mazā Katrīna, tad Gerda bija spiesta viena pati dīdīties savā vietā.

Pēteris turpretim uzvedās kā paraugbērns, tiesa, viņš negāja viss astoņos gulēt kā ierasts, bet nolūza tikai ap desmitiem un man gandrīz visu laiku nācās viņu turēt uz rokām un šupoties, jo viņam īpaši nepatīk aplausi. Toties no viņa visa vakara gaitā es izdzirdēju tikai trīs pīkstienus, kas ātri tika apslāpēti ar ēdamo. Beigās Pēteris saprata, ka nekas cits neatliks un šādā troksnī, un skanot aplausiem, nāksies vien gulēt. Tā nu Ikaunieces ieaijāts, viņš beidzot neglābjami aizmiga pie Vanaga diriģēšanas.

Nez, kāds Pēteris izaugs, jo es arī biju gatavais dinamīts, bet skaidri zinu, ka septiņos gados es varēju noskatīties trīs cēlienu operu itāļu valodā ar atvērtu muti, acīmredzot, visi tā nevar.

Mana atlikusī vakara cīņa bija tikai ar Gerdu un savu muguru, jo trīs stundu koncerts arī man kā rūdītam koristam likās par garu, sēžot un bezatzveltnes beņķiem. Par garu tas likās arī laikam lielai daļai publikas, jo beigās pie vismazākās iespējas publika lēca kājās un aplaudēja par visu, lai tikai attaisnotu savu pielēkšanu kājās un izkustēšanos.

Lai vai kā, koncerts vienreiz tomēr beidzās un visi, kas gribēja, varēja lēkt kājās un izkustēties līdz mašīnām vai tramvajiem. Un neskatoties uz visām grūtībām, es no sirds priecājos redzēt Mārtiņu Ozoliņu diriģējam kopkori, nevis tikai operas, baletus un Sonori.

Zaķītis

Pēterim Emīlam reiz iedāvināja skaistu pašdarinātu zaķīti - rotaļlietu. Zaķītis lielos vilcienos atbilst Eiropas standartiem, bet principā viņam var piekarināt birku “no 0-3 aizliegts”, jo zaķītim pie rokām ir piešūti mazi zvaniņi, ko nākotnē zobainais Pēteris varētu potenciāli mēģināt nokost un norīt. Un tad nu viņš kādu laiku zvanītu kā tāds modinātājs.

Zaķītis ir neliels, bet tomēr pietiekoši liels, lai to uzskatītu par ievērojamu rotaļlietu. Tā likās arī Pēterim un viņš šodien sāka zaķīt aptaustīt. Atkal šo to daru citā istabā un ik pa laikam ieeju pārbaudīt, ko Pēteris, uz zemes zvilnēdams, dara. Skatos, šis to zaķīti galīgi slapju pataisījis, domāju, nu gan izpeldinājis zaķīti savās siekalās - tā, ka drīz būs jāliek uz radiatora. Atnāku otrreiz pārbaudīt, ko šis dara, lai panāktu zaķīša trimdu uz radiatoru. Guļ mans brašulis ērti iekārtojies uz muguras un ar abām rokām iestūķējis visu zaķīti mutē tik tāl, ka pa Pētera muti tikai zaķa ausis rēgojas ārā! Nē, nu nav jau nekāds vilks, aprīt zaķīti nevarēja, bet šī rotaļlieta būs tomēr jāatliek svarīgākam vecumam.

Koncerti

Daudzi man saka, ai, kāds Pēteris Emīls ir mierīgs - viņš nemaz nebļauj. Viņš nav gan mierīgs, viņš ļoti aktīvi kustās un spiedz, kad ir auditorija, un arī bļauj - kad apstākļi spiež.

Noliku šodien Pēteri uz grīdas, uz paklājiņa, tādējādi aiztaupot viņam iespēju noripot no gultas, un pati aizgāju uz otru istabu šo to padarīt. Pa brīžam dzirdu runāšanos. Te pēkšņi runāšanās beidzas, ir klusums un ik pa brīžam dzirdamas ritmiskas dobjas skaņas - bum, bum, - it kā kāds ar kaut ko pa kaut ko sistu ik pa laikam. Interesanti. Eju skatīties. Izrādās mazais aktieris aizripojis līdz sekcijai, sajūsmināts tup uz vēdera un ar galvu žonglē uz sekcijas pusi, domāju, ārprāts!, viņš laikam ar galvu sitas pret to sekciju. Bet nē, izrādās, viņš ar kājām ik pa laikam dauza pa grīdu.

Eju atpakaļ uz otru istabu, bet pēc brīža atskan ripojošs troksnis un apvainots bļāviens. Nu nevarēja viņš nekur nokrist! Bet izrādās, ka Pēteris tomēr māk nokrist zemāk par zemi. Meistars bija pamanījies noripot no paklāja ar galvu uz plikas grīdas, bet paklājs ir tieši vienu centimetru augsts, un, saprotams, protestēja par šādu dzīves netaisnību, - ka mamma nav izklājusi visu grīdu ar paklāju!

Vēl Pēteris šodien uzvarēja konkursā Baltezera lielākais bļāvējs, jo šodien viņam pērļu vannas nepatika. Pie vainas bija miegs, es ceru, jo mazais pilsonis visu ceļu no mājām līdz Baltezeram pukstēja par dzīvi un negulēja, tad pie nogriešanās uz Tallinas šosejas, acīmredzami, apbēdināts par savu likteni sēdēt autosēdeklītī, samierinājās ar dzīvi un aizmiga, - tieši piecas minūtes pirms viņam atkal jāceļas.

Sākums gan izskatījās cerīgs, pamodās tāds smaidīgs, laikam domāja, ka ir kādu stundu gulējis. Bet smaids, kā zināms, var būt mānīgs un prasa enerģiju, tāpēc pēc desmit minūšu smaidīšanas un izģērbšanās sekoja lūpas uzmešana un Pēterim strauji atausa atmiņā īsais miegs, un Baltezera veselības centrs, visticamāk, līdz pat bēniņiem, dzirdēja desmit minūšu koncertu viesmākslinieka Pētera Emīla izpildījumā. Un, kad viņš beidzot bija saģērbs un apmēram apklusināts ēdot, arī tad viņš vēl pamanījās apvainoti iečīkstēties ar tekstu - nu kā tā drīkst mani modināt un mest ūdenī peldēt!?, neredzēta nekaunība! Man pat palika nedaudz neerti un nākamo pērļošanos es mēģināšu ielikt citā laikā, lai tas labāk sader ar viesmākslinieka koncertu grafikiem un lai koncertus varam taisīt mājās.

Pērļu vannas

Pērļu vannām diemžēl nav nekāda sakara ar pērlēm, - kā man sākumā likās, jo pērlēm ir dziednieciskas īpašības. Pērļu vanna ir visparastākā vanna ar burbuļiem. Uz tādām varētu iet arī Pēteris Emīls.

Mūsu veselības centri ir tā iekārtoti, ka fizioterapeits ir pieņemts darbā un stāsta jums, kas jādara, bet visu darbu ar mazuli veic mamma pati. Un veselības centram ir dziļi vienalga, ka jūsu mugura jums neļauj stāvēt divdesmit minūtes saliektam deviņdesmit grādu leņķi, turot rokās septiņarpus kilogramīgu Pēteri. Atsevišķos veselības centros mazajās vannās netiek nomainīts ūdens pēc katra mazuļa vai arī vairāki mazuļi tiek peldināti vienā baseinā vienlaicīgi. Tas laikam ir iespaidīgs skats, ka kādas septiņas salīkušas mammas divdesmit minūtes pūsdamas un stenēdamas cenšās noturēt virs ūdens kustīgos bērneļus. Tam visam bonusā ir iespēja mazajam pilsonim saņemt arī kārtīgu skrejamo, kad viņš ir gardi sarijies šādu ūdeni. Es sirsnīgi pateicos valstij par šādu bezmaksas iespēju un meklēju citus risinājumus.

Kas meklē, tas atrod. Tad nu šodien mēs ar Pēteri abi divi sēdējām pērlēs Baltezerā. Nebija, protams, nekāds šiks un pārtinamais galds bija apmēram manu ceļu augstumā, pie kura ērtāk būtu darboties uz ceļiem, bet vismaz man nebija divdesmit minūtes jāstāv ar salīkušu muguru un kāds burbulis tika arī manai mugurai. Pēteris pacietīgi izcieta divdesmit minūtes pērļu bez pīkstēšanas un, jācer, ka tā būs arī citu reizi, kad mēs atkal būsim Baltezerā.

Skaisti skati

Man ļoti patīk Pētera Emīla ēdienreizes. Fakts, ka mazs bērniņš ēd no krūts liekas tik mīļi. Vismīļāk ir tad, kad Pēteris ir kādu brīdi žēli pieprasījis to, ko vēlas, un beigās saņem krūti, tad viņš pieplok klāt kā mazs, izsalcis vilcēns un badīgi loka iekšā pieniņu. Tajos gadījumos viņš ik pa brīžam apstājas un pārbauda, vai kāds cits neuzglūn viņa barībai.

Citreiz Pēteris ēd laiski - brīnās apkārt un pa brīžam apstājas, paskatās uz mani un pasmaida, - lai mammai prieciņš. Vispār tās izteiksmes varētu fotografēt, bet ar aparātu tur klāt nepielīdīsi - jāpatur atmiņā. Pēteri es varu pabarot jebkur, jo es neesmu nekāda kautrīgā mamma, un mani nekādi nesatrauc vīriešu skati - kādu gan Ameriku viņi tur varētu ieraudzīt?!

Man ar kailumu vispār ir ļoti draudzīgas attiecības un tas laikam nāk mantojumā no operas, kur es jau no sava apzinātā vecuma varēju noskatīties uz vismaz divdesmit vīriešu pārģērbšanos, jo apmēram tik kungi pārģērbās vienā no divām kora mākslinieku ģērbtuves istabām. Turklāt es to varēju noskatīties mierīgi sēžot pie tēta pūdergaldiņa, nevis dušās pa caurumiem sienā, kā vēlākos gados to dara puiši. Tiesa, kungi parasti netika tālāk par apakšbiksēm, bet uz baleta ģērbtuvēm mani neviens neveda, tāpēc tas nebija nekas jauns un pārāk interesants. Bet vienreiz gan man paveicās.

Bija atjaunotās operas Turandota pirmizrāde, toreiz to atjaunoja otro reizi un man bija kādi seši, septiņi gadi. Parasti es operas skatījos no zāles brīvajām vietām, bet pirmizrādē, protams, viss ir pilns, tāpēc visu operu noskatījos no aizkulisēm. Kā jau pirmizrādei pienākas, uzreiz pēc priekškara izrādes dalībnieki turpat uz skatuves mielojās ar kūku un šampanieti. Arī es dabūju kūku. Kad skatītāji ir pametuši zāli, priekškars tiek atvērts, un zāles biļešu tantes, kas toreiz vecajā operā pēc katras izrādes krēslus pārvilka ar auduma deķiem, varēja noskatīties uz mākslinieku skaļo ālēšanos.

Visi bija diezgan jautri un malkoja jau kuro šampanieša glāzi un kāds varbūt malkoja vēl ko, kā tas dažreiz gadījās toreiz operā, kad pēkšņi uz skatuves parādījās viens no operas personāžu ministriem - ļoti gruntīgs krievu tautības solists jau krietni gados - vienās apakšbiksēs! Viņš ar lielu sajūsmu paziņoja, ka esot aizmirsis savus ziedus uz skatuves un nācis tiem pakaļ uzreiz, lai atkal neaizmirst. Bet tā kā kungs bija ļoti apaļš, viņa šortiņi bija ļoti īsi un laikam mazliet par mazu, jo es kopā ar vēl apmēram piecdesmit cilvēkiem dabūju noskatīties, ka pa vienu bikšu staru viņam ir ārā izlīdis viss vīriešu mantības komplektiņš. Koris sajūsmā zviedza, biļešu tantes no zāles ķiķināja un es savos sešos, septiņos gados dabūju redzēt visu, ko tajā laikā dikti interesē redzēt. Vecāki gan man metās virsū ar tekstu, ka tas nav pieklājīgi un nevajag skatīties, bet izlieto ūdeni vairs nesasmelsi, - es smējos līdzi visiem. Varbūt tāpēc es visu kailo uztveru vai nu jautri, kur piederas, vai nepievēršu tam īpašu uzmanību un nekautrējos, jo viss, kas dabīgs, nav saasinātas uzmanības vērts.

Omai

Reizēm ziņas jūs sasniedz negaidot, tālu prom laukos, un reizēm šīs ziņas ir tādas, ka negribas tās uzzināt nekad.

Mana Oma bija īsts finanšu ministrs. Viņai vienmēr bija nauda, pat no pensijas viņa pamanījās sakrāt tik daudz, lai vēl pat man šad tad kaut ko iedotu. Oma vienmēr un visur uzstāja, ka maksās par sevi un arī ceļu izmaksās, piemēram, uz Liepāju. Mūsu finanšu ministri varēja pamācīties, kā neveidot deficītu un veikt uzkrājumus. Tagad gan ir par vēlu, nu viņa mācīs Svēto Pēteri, kā rēķināt kvadrātsaknes un cik matu uz galvas atlicis visiem Debesu valstībā ienākušajiem.

Pirmais, ko Oma man iemācīja, bija, ka nauda ir jākrāj un ka naudai ir sava vērtībā. Tikai pēc tam viņa man iemācīja naglot bluķīšus, ātri nomazgāt daudz trauku un mēģināt salabot visas mājās salūzušās lietas vispirms pašam un tikai pēc tam saukt pēc meistara. Ar lellēm Oma nemācīja spēlēties. Oma iemācīja iet uz slimnīcu viņai palīgā strādāt - mazgāt grīdas un koridorus, un slimniekiem dalīt porcijas un mazgāt piecdesmit šķīvjus vienlaicīgi. Starp citu, varbūt tieši tāpēc man no visiem mājas darbiem trauku mazgāšana patīk, jo es protu jelcik daudz trauku nomazgāt ļoti ātri.

Vēl man Oma iemācīja mīlēt Liepāju, jo viņa pati bija no Liepājas. Kad es biju maza, viņa mani ņēma līdzi uz Liepāju un vazāja apkārt pie visiem simts radiniekiem un draugiem, un mēs vienmēr, ciemos ejot, nesām līdzi kūkas, tāpēc es tagad arī tā daru, nesu kaut ko saldu. Liepājā mēs pabijām visās Liepājas nomalēs un populārajās ielās un apmēram desmit gadu vecumā es Liepāju pazinu labāk kā dzimto Rīgu. Oma arī iemācīja sauļoties, ar mammu mēs to darījām jau krietni vēlāk. Tā nu Liepāja kļuva par manu mīļāko pilsētu ar savu koka apbūvi un straujajiem vējiem. Oma arī tagad brauks uz Liepāju.

Oma man iemācīja vienu no svarīgākajām lietām uz pasaules - būt optimistam un nekad nebēdāt. Klasisks ir piemērs ar Omas brillēm. Vienreiz viņa ieteicās, ka redze paliekot slikta, vajadzēšot jaunas brilles, mēs apskatām brilles un izrādās tās visas ir vienos taukos pa virtuvi nodzīvotas. Notīrījām brilles un tās kā jaunas, Oma nelikās traucēta par šādu misēkli un smējās mums līdzi. Vakar es mazgāju abas Omas brilles, lai varētu tās ielikt viņai līdzi. Vienas gluži kā iepriekš izdevās nomazgāt tīras, bet otrām, tām, ko viņa ikdienā lietoja biežāk, bija galīgi nobružājušies stikli, tiktāl, ka, mandomāt, viņa varēja lasīt ar lielākiem panākumiem bez brillēm. Bet Oma bija optimiste, viņa arī ar necaurredzamām brillēm varēja izlasīt avīzi!

Ja man nebūtu bijusi tāda Oma, es nebūtu vienmēr optimisma pilna un es nebūtu tagad tā, kas esmu. Lai dzīvo Oma.. kaut kur uz zeltīta mākoņa maliņas!