Līdz Pēteriem

Man parasti ir jāpalabo viens izteiciens. Un ‘parasti’ es saku tāpēc, ka izteicienu ir nācies palabot nu jau kādas reizes astoņas. Runa, protams, ir par Pētera Emīla svētku svinēšanu. Gandrīz katrs otrais saka, ka Pēterim nu gan ir liela svinēšana, var svinēt no Jāņiem līdz Pēteriem, bet man nākas iejaukties un teikt, ka Pētera Emīla gadījumā svinēt var no Emīliem līdz Pēteriem. Redz, kā veikli tie vārdi iegadījušies!

Tad nu šodien mazliet pasvinējām. Un cik daudz es saņēmu apsveikumus - Pētera vietā, saprotams, bet vienalga patīkami. Ilgi jau tā nepiestrādāšu par Pētera sekretāri - daži gadi, pat mazāk.

Bet es pamazām sāku apjaust jēgu domai, ka vecāku lielākais prieks ir bērnu sasniegumi vai svētki šajā gadījumā. Bērna prieks, tie smaidi un ķiķināšana, ir tik sirsnīgi, ka ne vārdos izteikt. Tas ļoti silda - vairāk par +30 grādiem kārstā vasaras dienā.

Lakstīgala

Vai cīrulis, vai kāds cits putns, kas skaļi uzvedas, - tā tēlaini varētu nosaukt Pētera Emīla skaļo uzvešanos šodien Stardiņos. Mēs tur staigājam turpceļā un atpakaļceļā pa mūsu Āgenskalna pastaigu maršrutu.

Šodien bija viena no tām dienām, kad Pēteris ratos negulēja, bet vēroja apkārtni. Lai gan, cik tad no tāda ratu leņķa var redzēt, - debesis, kokus, kas skrien garām, un mammu ar saulesbrillēm, bet cik ilgi var pētīt šo ierasto ainavu. Un, ja nenāk miegs un paliek garlaicīgi, tad parasti vajag uzēst.

Savu neapmierinātību Pēteris parasti pauž vispirms ar tādiem nelieliem kontroliebļavieniem, kas nav pārāk skaļi, bet pievērš uzmanību. Ja tas ir kaut kas nenozīmīgs, piemēram, nepatīkama guļus poza, tad pacietīgi runājoties un smaidot var Pēteri pierunāt smaidīt. Ja kontroliebļavieniņi tiek ignorēti, tad tie pāraug garākos bļāvienos, un glābējs vēl var būt sosis, bet, ja arī garākie bļāvieni netiek laicīgi pamanīti un novērsti, tad ieslēdzas skaļa bļaustīšanās, kuras amplitūda var būt ļoti plaša un ļoti skaļa. Un Pēteris Emīls bļaustās tiešām ļoti skaļi, esmu salīdzinājusi ar citiem tā paša vecuma brālīšiem, - vismaz trīs toņus skaļāk.

Tad nu atpakaļceļā no pastaigas ejam atkal cauri Stradiņiem un Pēteris palaiž kontroliebļāvieniņus. Mēģināju izlīdzēties ar sosi, bet, ko nu, šoreiz Pēteris bija noskaņojies ēst un sosis te nelīdzēja, tāpēc sapratu, ka man steidzami jāmeklē kāda vieta, kur apsēsties, lai Pēteris varētu paēst. Bet tā kā Stradiņu slimnīcas parkteritorija nav gluži nosēta ar soliņiem, tas negāja tik ātri. Kamēr atradu soliņu, noparkoju ratus, apsēdos un paņēmu mazo skandālistu rokās, viņš bija piebļāvis visu Stradiņu teritoriju. Es taktiski necēlu galvu uz augšu, jo garām noteikti staigāja tantes ar nosodošiem skatieniem.

Pēteris momentāni apklusa, kad rijīgi kā mazs vilcēns sāka ēst. Tā bija Pētera pirmā publiskā ēšana, kas, protams, mazināja viņa uzmanību, jo ir taču interesanti pa maliņu skatīties apkārt un paralēli nedaudz iekost.

Jāņabērns

Nu ko tur daudz stāstīt par Jāņiem. Mazais jubilieris, iešūpojies no pirmās vārda dienas, taisnā braucienā ielīgoja Jāņos un savos pilnos trijos mēnešos.

Ēdu, dzēru visu, kas kustās un nekustās. Bet mazais Jāņabērns ir pacietīgs un ar norūdītu vēderu un ar norūdītu imūnsistēmu, jo viņš spēj panest visus trīs biedējošākos produktus pilnā komplektā turklāt nemaz nedziedot Jāņu dziesmas - lauku pienu, zemenes un medu šūnās. Taisni vai prieks!

Mamma jau mani mierināja, ka mums ar māsu arī nekad neesot bijušas nekādas pumpas un viņa arī esot, mani barojot, bez žēlastības ēdusi zemenes un pienu, un arī medu - un man esot bijis nošķaudīt uz ārstu vaimanāšanu par to, ka ar zemenēm gan vajagot uzmanīgi. Tad nu es turpinu šķaudīt arī tagad un jau pirmās zemenes dažas nedēļas atpakaļ sāku ēst uzreiz sākot ar puskilogramu.

Man ar zemeņu ēšanu ir tāpat kā ar šokolādes konfektēm, es vai nu neēdu nemaz, vai nu ēdu pus kilo kā minimums - nu nevaru es apstāties pie trim konfektēm jeb, teiksim, desmit ogām. To es uzskatu par kuņģa kaitināšanu. Vai arī var teikt savādāk, kā saka mana oma - jāēd - lai saēdās. Arī viņas gatavotās kotletes es ēdu pēc “lai saēdās” principa, apēdu trīs bez kartupeļiem, bez maizes, un man ietiek. Kā teikt - vajag ēst ar baudu un tā lai jūt! Un, acīmredzot, arī Pēterim Emīlam garšo zemenes un citi traki ēdieni.

Emīla nedarbi

Pagaidām vēl Pēteris Emīls nekādus lielos nedarbus netaisa. Viņa lielākais meistarstiķis ir strūklaku laišana un tāda mīlīga koķetēšana pilnīgi neiedomājamās situācijās, teiksim, viņš mēdz smaidīt kādos trijos pa nakti vai, kad viņam dikti sāp vēders un pēkšņi beidz sāpēt, koķetnieks Emīls atplaukst negaidītā smaidā, vēl koķetāk tas izskatās, ja mutē ir sosis un tad var redzēt tikai mutes kaktiņus, kas smaida, un sosi, kas trīc, jo nevar stabili  nostāvēt mutē - skats ir diezgan smieklīgs.

Lai vai kā, puikas pirmajā vārda dienā nolēmu brokastis sākt ar veco labo Emīla nedarbu noskatīšanos. Nez, vai Pēteris Emīls to filmu skatīsies, izskatās jau tagad briesmīgi sena. Bet mūsdienu un droši vien arī nākotnes multenes ir vienkārši briesmīgas! Vai nevar smukas princesītes un mašīnītes rādīt? Nē, rāda kaut kādus robotus un monstrus, un neesošas būtnes. Nezinu, kā pēc tādu saskatīšanās var mierīgi gulēt. Un tad vēl tos pašus šedevrus var nopirkt veikalā plastmasas veidā, un sērijās. Jāatzīstas godīgi, ka bērnu rotaļu veikali man joprojām ir ķīniešu ābece un eju tiem apkārt ar līkumu.

Veikalu sakarā man šodien bija interesanta diskusija ar māsas meitu, kas ir septiņgadniece. Staigājam visi ar mazo pirmās vārda dienas jubilārīti ratos un viņa man prasa, vai man ir līdzi nauda. Es saku, jā, bet kāpēc Tev to tagad vajag. Redzi, tur ir veikals, ieiesim kaut ko nopirkt. Nu ko tieši? Kaut ko ēdamu, saldu, mantu? Nē, neko konkrētu viņai nevajagot, bet ieiesim kaut ko nopirkt. Tad nu sāku skaidrot naudas būtību, nepieciešamību to tērēt un vajadzību apmeklēt veikalus. Beigās vienojāmies, ka neko nevajag un mājās, ja labi pameklē un padomā, jau viss ir. Pēc kāda laika tas būs jāskaidro Pēterim Emīlam. Interesanti tas būs.

Garas šalles

Daudzi mani draugi zina, ka man patīk šalles. Pēdējā laikā es tik ļoti tās neizmantoju un neiepērku, jo piedāvājumā parādās dažādi citi interesanti aksesuāri, bet viena šalle gan mani ir ieinteresējusi - slings. Gara, gandrīz piecus metrus gara šalle, kurā, pareizi sasienot, varētu pārnēsāt Pēteri Emīlu vai jeb kuru citu mazo pilsoni.

Bet ar slingiem ir kā ar bitēm, neko nevar zināt - varbūt Pēterim patiks tajā staigāt, varbūt nepatiks, varbūt patiks gulēt, bet varbūt tas nepatiks manai mugurai. Tomēr viens gan ir skaidrs, ja jums ir jānes rokās sešas kilogramīgas cukura pakas krietnu gabalu, jo nav citu variantu kā tās nogādāt punktā X, viss ir atkarīgs no tā, kādā veidā jūs nesat tās cukura pakas - var gadīties, ka pēc tam rokas sajūtas kā pusi mūža nokalpojušas, bet var gadīties, ka jūtaties gana spirgts un možs. Tātad panākumu atslēga ir veidā, kādā kaut kas tiek nests.

Mūsdienu ārsti raksta neskaitāmus nozīmējumus pie neskaitāmiem bērnu speciālistiem, kas mazos pilsoņus vētī un pēta visos veidos. Manā galā atrodas Vienības gatves bērnu poliklīnika, kas ir slimnīcas teritorijā, kas, savukārt, ir maigi izsakoties milzīgi liela. Tāpēc, ja ar Pēteri Emīlu ir jānokļūst no mašīnas līdz kārtējam poliklīnikas punktam, ir jānoiet kādi piecsimt metri (un pēc tam atpakaļ). Un tagad pamēģiniet ar sešām cukura pakām tā vienkārši puskilometru pastaigāt un tad pateikt, kā jūtas jūsu rokas. Smagi. Un tās cukura paciņas jau tikai vairosies. Tāpēc ir jāatrod risinājums, un glābiņu es saredzu mums laipni aizdotajā maģiskajā garajā šallē.

Tā nu šodien ciemos nāca slingu skolotāja un mācīja, kā Pēterīti piesiet, lai varētu ērti pārnēsāt. Pagaidām nestādos priekšā, cik lielus gabalus nostaigāsim un vai Pēterim patiks, bet atsevišķās situācijās viņam būs jāpaciešas, jo nesāt Pēteri slingā ir nesalīdzināmi vieglāk kā vienkārši opā. Mēģināsim jau rīt!

Tehniskā apskate

Kā jums veicas loterijās? Man parasti neveicās, bet šoreiz paveicās loterijā ar ceļu policiju.

Reizi gadā ir jāatceras par automašīnas tehnisko apskati, es par to atcerējos vakar, - kad man vajadzēja maksāt apdrošināšanu. Un kā izrādījās tehniskā apskate bija beigusies 26.aprīlī! Tātad es gandrīz divus mēnešus sev nezinot esmu spēlējusi loteriju ar ceļu policiju, kas ik pa brīžam stāv uz manas ielas stūra un ķer dažāda veida pārkāpējus. Mums te ir dažādi pārkāpumu varianti; braukšana pa sarkano gaismu griežot nost no Ulmaņa gatves, aizliegts kreisais pagrieziens uz Stradiņiem un tā pati tehniskā apskates pārbaudīšana, tāpēc ceļu policija nīkst benzīntankā Trest gandrīz reizi nedēļā un ik pa brīžam, rokām vicinādamies, skrien uz ceļa.

Man paveicās. Kaut kā mani nepieķēra. Tāpēc šodien devos uz apskati. Bija doma ņemt līdzi Pēteri Emīlu, lai iežēlinātu apskates vīru, ja nu gadās kāds defekts, bet beigās puika tomēr palika mājās, jo bija saldi aizmidzis un man bija žēl viņu celt augšā.

Bet tās bezgalīgās rindas uz apskati laikam nekad nebeigsies,- brauc, kurā laikā gribi, mūžīgi tur jāpavada vismaz stunda! Savas autobraucēja karjeras laikā, kas ir desmit pluss gadi, esmu izmēģinājusi dažādas stratēģijas, braukt agri, braukt vēlu, braukt darbdienā un sestdienā, - karstā un aukstā laikā, - pirms un pēc svētkiem, un tikai vienreiz apskate notika ātri un sazin kāpēc nebija mašīnu.

Tā nu es tur atstāju kaudzi ar izlietotām nervu šūnām, domājot par Pēteri, kas pamodīsies un gribēs ēst, bet komfortam vismaz apskates puisis bija mīļš un palaida mani sveikā cauri, un vēl stāstīja, kādas detaļas varbūt būs jāmaina kaut kad. Vēl nekad nebiju bijusi tik priecīga par izietu apskati - biju vinnējusi loteriju, nozagusi divus mēnešus un nebūs jāčammājas ar servisu!

Karstuma novārdzinātie

Ko var iesākt trīsdesmit grādu karstumā? Daži dullie tādā laikā dodas pie jūras. Es gan nevaru iedomāties, ka es ar vai bez Pētera Emīla varētu doties sauļoties pie tādas temperatūras un saules koncentrācijas pat neskatoties uz to, ka katra latvieša sapnis ir būt brūnākām par kaimiņu.

Es piekopju slēpšanās stratēģiju. Aizkari ciet un logi ciet, gandrīz, atstājot vaļā tikai uz ventilācijas režīmu. Un, ja iziet ārā, notiek slapstīšanās pa ēnu, bet iziešana notiek tikai ārkārtas situācijās, teiksim, pēc maizes. Pēterītis karstuma laikā bija iesprostots starp četrām pustumšām sienām un varēja justies gandrīz kā bunkurā. Ar to atšķirību no parasta cilvēka sēdēšanas bunkurā, ka viņš, protams, saņēma to pašu ekskluzīvo ēdienkarti, ko būtu saņēmis nesēžot bunkurā.

Bet bija arī izņēmumi. Mēs pat dažas reizes braucām mašīnā bez kondicioniera, ko viņš pārcieta klusu ciešot un nikni lūrot caur pieri. Bet caur pieri lūrēšana, iespējams, varēja arī būt tāpēc, ka viņam vienkārši liek sēdēt autosēdeklītī.

Bija arī dažas veselīgas lietas. Tā kā pēc pāris dienām neglābjama karstuma iesilst jebkura māja arī no iekšpuses pat ar visiem aizsargmehānismiem, Pēteris beidzot dabūja diezgan ilglaicīgas gaisa peldes. Nezinātājiem paskaidroju, ka tas nozīmē, ka viņš pilnīgi plikiņš trallināja un, vicinot kājeles, gulēja, būdams nolikts lielās gultas vidū. Un tam ir savas konsekvences. Lieciet autiņus un plēvītes, kur gribat, jo pavisam droši ar mums kopā ir vecais Mērfijs, kas nozīmē, ka Pēterīša raidītās strūklakas nolīs tieši tajā mazajā laukumiņā, kur plēve beidzas vai ir kāds jo autiņa brīvs gultas stūrītis. Cieta pat mans telefons un arī dators, bet laimīgā kārtā pirmais bija atstāts uz mutes un to neko daudz nevarēja apskādēt un dators bija aizvērts.

Tā visa rezultātā mēs šodien devāmies uz aptieku pirkt palagus ar plēvi, lai istabu varētu noklāt ar palagiem, tāpat kā remonta laikā istabu noklāj ar avīzēm. Palagu nebija, bet risinājums ir jāatrod. Vakarā atradu krājumos plēvjveidīgus galdautus, kas domāti dārza svētkiem. Izskatās, ka mums dārza svētki turpmāk būs istabā un Pēterītis peldēs pa gaisu uz dārza galdautiem.

Karstums ir pārlaists, nu var atkal atsākt aukstēties, jo deviņpadsmit grādi komplektā ar vēju man ir par aukstu. Pie mums vispār ir tādas polāras temperatūras: +15 un +30, kāpēc nevar vienkārši būt standartizēti +25?! Nebūtu ne par aukstu, ne par karstu, un varētu skraidelēt šortiņos un īsos krekliņos bez bēdu un bez vēsas dušas nepieciešamības ik pār stundās.

Sasniegumi

Katrs vecāks priecājas par sava bērna sasniegumiem, bieži vien pat vairāk kā par saviem sasniegumiem. Ir kaut kādas normas, kuras visi vecāki salasās internetā vai gudrās grāmatās, un tad gaida, kad bērns izdarīs to un to. Un tad, kad pienāk noteiktais mēnešu skaits un bērns, nabadziņš, nepiepilda vecāku ekspektācijas un neizpilda grāmatu normatīvus, vecāki vaimanā un bēdājas, un zvana ārstiem un fizioterapeitiem, un prasa, ko darīt, kādus nozīmējumus saņemt, jo bērns, redz, nedara to un to.

Viena no pirmajam lietām, ko no maza bērna sāk prasīt, ir galvas pacelšana un turēšana, kad mazuli noliek uz vēdera. Un, protams, ka visi, kam nav slinkums, to tik vien man prasa, nu, Tavs bērns jau tur galviņu, kad ir uz vēdera? Tad nu tu ka mamma sēdi un gaidi, kad tas maģiskais brīdis notiks un beidzot varēs visām tantēm pateikt - jā, tur.

Tomēr es pieturos Latvijā slavenās fizioterapeites Klaudijas Hēlas tēzei, ka bērns darīs attiecīgās darbības tad, kad būs tām gatavs. Tāpēc nemaz necentos Pēteri Emīlu spiest nez cik bieži gulēt uz vēdera un klausīties viņa dusmošanos un bļaustīšanos, tikai tāpēc, lai tiktu izpildīti normatīvi un varētu palielīties, ka, lūk, (pēc neskaitāmiem garu dienu treniņiem) puika tur galviņu arī uz vēdera. Kad gribēs - turēs.

Bet šad tad es esmu nepielūdzama un progresa vārdā Pēteris ir spiests pavadīt kādu pusminūti uz vēdera, jo pēc ilgāka laika man paliek viņa žēl. Tad nu aizvakar, atkal nikns ka pūķis, par to, ka tiek spīdzināts un likts uz vēdera, Pēteris aiz dusmām pacēla galvu tik augstu un turēja tik ilgi, lai nevienam nerastos šaubas, ka īstenībā viņš to jau varēja izdarīt sen, tikai - kā lai tu, cilvēk, saproti, ko no tevis grib, ja nekad mūžā neesi celis to galvu šādā pozīcijā?! Un viņš noteikti pie sevis padomāja - aaa, šitā jūs gribējāt, lai es turu galvu? nu lūdzu, vai tad man žēl, tikai vajadzēja man agrāk un skaidrāk paskaidrot, ko no manis gribat, tad es sen jau būtu parādījis, ka varu to izdarīt!

Svētki

Vakar notika manā mūžā pirmie bērnu svētki, kurus pati sasaucu, nevis vienkārši piedalījos. Pēteris Emīls tika kristīts un pēc tam notika neliela pasēdēšana.

Uz bērnu svētkiem beigu beigās savācās veseli četri bērni, neskaitot Pēteri, un priekš pirmās reizes tas bija ievērojams skaitlis. Principā jau tā vairāk bija tāda pieaugušo pasēdēšana ar vecākiem un bērniem fonā un ar Pēterīti kā centrālo personu. Bet interesanti. Pirms kāda laika manā svētku katalogā nebija tādas iedaļas kā bērnu svētki vai arī tiku aicināta kā krustmāte fonam.  Tāpat visai dīvaini likās, ka man dod dāvanas, kas nemaz nav domātas man, bet es par tām priecājos tikpat daudz kā par sev dāvinātām. Ziedus gan dāvināja man, nevis Pēterim.

Apbrīnojamā kārtā Pēteris Emīls kristības pārcieta vislabāk no pieciem kristāmajiem bērniem, būdams pats jaunākais. Nebļāva nevienu reizi, jo tiklīdz tika savilkts skābs ģīmis, tā tūlīt viņam nekaunīgā kārtā tika aizbāzta mute ar sosi un tas atmaksājās ar varonīgu klusēšanu. Toties pārējie kristāmie ar visiem sošiem bļava uz maiņām un brīžiem pat izveidojās tāds kā bērnu koris, kuru mācītājs centās pāteikt. Bet tā kā mūsu modernā baznīca sevi prezentē ne tikai ar mājas lapu, čivināšanu un facebook-u, mācītājs, protams, vienmēr ir nodrošināts arī mikrofonu un viņam nevajadzēja bļaut, lai kāds sadzirdētu.

Vispār biju jau  sen aizmirsusi, cik kristības ir skaists un sirsnīgs pasākums. Un galu galā, Pēteris Emīls taču dabūja visburvīgākos krustvecākus!

Paciņa

Ar ko jūs var pārsteigt? Mani ne pārāk bieži izdodas pārsteigt, jo man parasti liekas, ka lai cik izdomas bagāts ir pārsteigums, tas tomēr nav nekas tāds, ko nevarēja sagaidīt noteiktā situācijā. Bet dažreiz cilvēkiem tomēr izdodas mani pārsteigt. Šoreiz tas izdevās manai draudzenei.

Vakar pa dienu ēdam ar Pēteri, vai precīzāk, - ēd viņš, un dzirdu, ka blakus istabā runā nepazīstama vīrieša balss, bet tā laipni un pozitīvi, un balss saka, ka esot no manas draudzenes, kas dzīvo Zviedrijā, un vēloties satikt mani. To dzirdot nodomāju, ka mana draudzene, kurai mēnesi vēlāk Zviedrijā piedzima brašs puika, vēlas mani kaut kā pārsteigt un varbūt ir atsūtījusi paciņu ar kādu cilvēku, kas brauc uz Latviju. Tie ārzemju cilvēki tā mēdz dažreiz darīt un caur cilvēkiem kaut ko nodot. Pēteris paēda un mēs gājām skatīt, kas tad mums tur ir atsūtījies.

Liels bija mans pārsteigums, kad paciņas vietā bija atbraucis pats draudzenes dzīvesdraugs, nu tā - garām skrienot no Stokholmas, pa ceļam uz citām darīšanām, tieši, lai apskatītu jauno pilsoni Pēteri Emīlu. Un es, protams, nebiju redzējusi telefonā draudzenes zvanus, tāpēc pārsteigums izvērtās par riktīgu pārsteigumu. Nu tik mīļi. Pēteris arī bija pārsteigts un pat uzsmaidīja pēkšņajam viesim kā pieklājīgs mājastēvs. Bet mēs lielie parunājām par maziem puikām.