Valdis

Valdis mani svētdien pārsteidza, nebija laika uzrakstīt, jo mēs tik pa laukiem, tik pa laukiem, bet man vienalga prātā no svētdienas vakara ir Valdis.

Nebiju domājusi, ka savas dzīves laikā piedzīvošu Saeimas atlaišanas ierosināšanu. Un tas man nešķiet tik būtiski, vai Valdis apvainojās uz parlamentu, sak, Ulmani un Vairu jūs varējāt ievēlēt uz diviem termiņiem, bet mani - nē, jo Valdim jau laikam bija skaidrs, ka viņu neievēlēs (vismaz, ja netiks izdarīts kāds būtisks manevrs), un tāpēc nolēma ierosināt Saeimas atlaišanu.

Man kā juristam, kas konstitucionālās tiesības mācījās jau pirmajā kursā un kam Gunārs Kusiņš vicināja Satversmi gar degunu gandrīz kā Bībeli, liekas juridiski interesanti - nu kā tad mums tagad būs būt. Jo situācija jau nav tik viennozīmīga, kā atlaišanas procesam vajadzētu turpināties. Tā kā šādu scenāriju Satversmes tēvi neparedzēja, tad katram sevis cienošam juristam droši vien līdz ceturtdienai izveidosies sava nostājai par, viņaprāt, pareizu Saeimas atlaišanas kārtību. Un neapšaubāmi notiks plūkšanās savā starpā. Vismaz būs interesanti.

Es zinu - man kā apzinīgam pilsonim, kas uz pēdējām vēlēšanām aizgāja ar lielu piespiešanos, un arī tikai tāpēc, ka atcerējās to pašu Kusiņu skandinām, ka pilsonim ir ne tikai tiesības, bet ir arī pienākumi, vajadzētu izvērtēt - vai Valdis darīja pareizi vai nepareizi, viņš atbalsta sliktos vai labos, budžetam tas būs slikti vai labi, utt. Bet nav vērs publiski vērtēt, jo katram tāpat par šo ir savs ieskats un par politiku tāpat kā par reliģiju, kā zinām, strīdēties ir bezjēdzīgi.

Bet neskatoties ne uz ko Valdis mums ir devis vienu svarīgu ierakstu Latvijas vēsturē un tam sekojošu iespēju atlaist Saeimu, tā teikt, - sadot pa biksēm Saeimai vai Valdim - un tāda iespēja mums varbūt būs tikai reizi mūžā.

Galvaspilsētas iezīmes

Ja jūs esat galvaspilsētas sirds iedzīvotājs, esat pieradis pie zināma komforta un iespēju līmeņa.

Teiksim, netālu no jums atrodas pilsētas parks, kurā siltajā sezonā pastaigājas gan parasti cilvēki, gan bērnu ratiņi jeb dažāda vecuma un sociālo slāņu dāmas ar bērnu ratiņiem. Tā vien šķiet, ka esam nonākuši dermogrāfiskā sprādziena laikmetā, jo lielākā daļa ratiņu ir ar tieši tik lieliem bērniem, lai viņu māmiņas būtu paspējušas iekļauties iepriekšējā pabalstu ērā un tagad laimīgi saņemtu normālu pabalstu. Tomēr, Kongresu nama bērnu ratiņu armiju vieno vienīgi ratiņu brends, pārējais ir atšķirīgs, - visiem ratiņiem, nu labi, varbūt 3/4 ratiņiem virsū stāv melns uz balta - emaljunga. Nezinātājiem paskaidroju, - šis ratiņu brands nozīmē, ka krīze mūsu valstī ir vai nu beigusies, tātad taisnība ir Dombrovskim un viņa jaunajai grāmatai par krīzes apkarošanu, vai nekad nebija sākusies, jo mēs ar Pēteri ar saviem hauck ratiņiem uz šī fona izskatāmies kā tādi bārenīši. Bet kas tad mums? Mēs tik braukājam, kad ik pa laikam nonākam līdz galvaspilsētas sirdij. Turklāt ratiņu stūmēju vizuālais tēls tomēr liecina, ka ne mēs vieni tādi bārenīši, laikam tās pārsvarā ir aukles ar apšaubāmiem ienākumiem, kas staigā ar tiem dārgajiem bērnu ratiem, jo lielākajai daļai uz dibena nav rakstīts D&G un nav Guess somiņas, viņas pārsvarā ģerbjas tādā Gerkena stilā.

Kādu citu komforta līmeni spēj nodrošināt galvaspilsētas sirds skaistumkopšanas saloni, kas neapšaubāmi ir dārgi, bet tomēr mīl savus klientus un skraida viņiem pakaļ, un sievietei liek justies kā princesei. Tā nu man arī sagribējās pa ilgiem laikiem sajusties kā princesei un es izlēmu, ka Pēteris Emīls savos divos mēnešos ir pieteikoši liels, lai varētu bez mammas iztikt veselu vienu stundu, un es varētu vienu stundu sajusties kā princese. Vēsture klusē par to, ko sadarīju salonā, bet bija patīkami pēc gandrīz trīs mēnešu pārtraukuma pakūkot salonā un palasīt sieviešu žurnālus, kurus es lasu tikai salonos. Eh, centrs, - man tomēr patīk centrs.

Jaunas štātes

Es esmu ļoti racionāla attiecībā uz vienas reizes štātēm, piemēram, attiecībā uz vakartērpiem; vakartērps tiks nopirkts vai uzšūts tāds, lai to kā minimums varētu izmantot vismaz vēl vienu reizi vai to būs iespēja kombinēt ar kaut ko citu. Labi, ka es neesmu sabiedrības dāma, kam burziņos jāparādās katru reizi jaunās štātēs un smalkais tonis prasa, ka tās nekad neatkārtojas - nezinu, kā es to pārdzīvotu.

Un nepārprotiet, es neesmu ļoti taupīga vai skopa attiecībā uz vizuālā tēla pilnveidošanu, varu izmest diezgan apaļas summas uz tādām netveramām lietām kā, teiksim, smaržas, un manā arsenālā ir daža laba soma un kurpes, kas arī maksā diezgan apaļas summas, kā arī kāda smalka drēbīte, bet tās visas ir vairākkārt lietojamas lietas!

No mana racionālisma nākas ciest arī Pēterim Emīlam. Vakar gājām iepirkt kristību tērpu un Pēterim nebija izredžu sava īpašumā iegūt kaut kādu melnbaltu kostīmiņu vai garu baltu kleitu, ko uzvilkt varēs tikai vienu reizi, jo ikdienā tādā paskatā nepastaigāsi. Pēteris dabūja ļoti pieklājīgu vairāku apģērba detaļu komplektiņu, galvenokārt baltā krāsā, kas būs izmantojams un komplektējams gan svētkiem, gan ikdienai, cik nu vispār ilgi viņa garums ļaus to izmantot.

Viņš neprotestēja, jo klusēšana (un viņa gadījumā gulēšana) iepirkšanās laikā nozīmē piekrišanu. Šodien jau tiek iemēģināta pirmā štātīte un jau no paša rīta, kamēr tā vēl nav saskādēta, Pēteris Emīls ir safotografēts savā divu mēnešu jubilejā. Kā laiks skrien.

Smaržas

Runa nav par smaržām, kas ielietas krāšņos flakoniņos un uzpūstas iejūsmina gan sabiedrības dāmu, gan lauku tanti.

Runa ir par Pētera Emīla smaržu. Viņa galviņa smaržo mazliet pēc zemenēm un mazliet pēc piena, - sanāk tāds zemeņu piena kokteilis. Jo ēdot reizēm viņam piens nokļūst visās iespējamās vietās, - uz deguna un zoda, - tas tā kā būtu loģiski. Bet citreiz Pēteris ēdot labsajūtā skaļi kunkst un citreiz purinās, un tad, kad ālējās, piens nokļūst uz kakla, aiztek līdz pat ausīm un nokļūst aiz ausu ļipiņām, un aiztek pat līdz pakausim. Nu tā viņš ēd. Ēdelīgs.

Bet par šādu ēdelību Pēterim Emīlam nākas ciest ik rīta tualeti, kas ietver vates gabaliņa iebakstīšanu visur, kur potenciāli nokļūst piens. Un tad viņš cīnās pretim un, teiksim, aizspiež kaklu - piespiež zodu pie pleca - un pamēģiniet tur iedabūt slapju vates gabaliņu.

Bet pat pēc visām rīta tualetēm Pētera galviņa smaržo pēc zemeņu piena kokteiļa. Garšīgi un mīļi.

Nekad nesaki nekad

Es pieņemu, ka ikkatrs no mums vismaz kaut reizi dzīvē ir teicis, ka nē, to vai šito viņš nedarīs nekad un nemūžam. Bet dažreiz pienāk tādas reizes, kad savs iepriekš teiktais nekad ir jāatceļ vai tas pats no sevis atceļās, un mēs izdarām tieši to, par ko kādreiz teicām - nekad.

Tāpēc ar tiem nekad ir jābūt uzmanīgam. Es esmu uzmanīga un reti, kad saku, ka to es nedarīšu nekad, bet dažreiz sanāk maldīties.

Mans nesenākais apzinātais nekad bija pēdējās mašīnas pirkšana. Es mūžīgi skandēju, ka nekad nepirkšu Opeli, nekad nepirkšu divdurvju mašīnu, jo tas ir nežēlīgi nepraktiski, un nekad nepirkšu kupeju - kurš vispār pērk kupejas? Bet pirms diviem gadiem manā īpašumā nonāca jau iepriekš pieminētais Opel tāpēc, ka šīs mašīnas nevar salīdzināt ar 90to gadu sākumā būvētajiem rūsējošajiem grauztiem, un tie, kas šodien nepērk Opeli veco stereotipu vadīti, acīmredzot, joprojām dzīvo 90tajos. Un manam auto, kā zināms ir nepraktiskās divas durvis un tā ir četrvietīga kupeja, kas principā ir domāta diviem cilvēkiem vai man un sporta somai. Bet tagad es lieliski esmu iemanījusies līst ar visu Pēteri Emīlu rokās no aizmugurējā beņķa turp un atpakaļ, un pat spēju viņu izcelt ārā aizmigušu, nepamodinot, un man nav plānā savu kupeju mainīt uz citu auto. Šajā piemērā nekad nesaki nekad tēze tika pārkāpta trīskārt.

Mans pēdējais nekad piemērs būs par cāli. Cālis ir ģimenes portāls, ko pārsvarā lasa mammas, jo tur gluži vienkārši var atrast noderīgu informāciju ģimenei, un manā gadījumā - bērnu audzināšanai. Cālī var arī čatot. Un dažas mammas aizraujas tik daudz, ka visu gaidību laiku un pēc tam bērnu audzināšanas laiku čato savā starpā. Man pienākas čatot ar šī gada marta bēbīšu mammām. Es esmu ļoti slinka čatotāja un pa retam kaut ko ierakstu, lai mani neizmestu no grupas. Toties lasīt svešas sarunas, kā zināms, ir ļoti interesanti, un lasīt es lasu, jo tādas jaunizceptas māmiņas ka es tur var uzzināt visu ko vērtīgu, teiksim, kādas homeopātiskās zālītes jāpērk, lai Pēterim nesāpētu vēders.

Bet mans nekad nesaki nekad šajā sakarā ir tāds, ka es teicu, ka nekad neiešu satikt tās mammas dzīvē. Bet. Dzīve mainās un es esmu ziņkārīga, tāpēc man gribējās redzēt pārējos mazos bēbīšus. Un tā mēs ar Pēteri Emīlu vakar devāmies iepazīties ar vēl deviņiem maziem martā dzimušiem bēbīšiem. Viņi bija diezgan interesanti.

Mammas ar pieredzi ierosināja visus nobildēt saliktus vienā rindā uz grīdas paklājiņa, - un tāda bilde gan ir ko vērta, - diezgan amizanti izskatās. Bildēšanas laikā Pēteris brīnījās, kur viņš tagad pēkšņi ir nolikts un kas tie tādi te blakām, un nemaz nebrēca.

Nekur citur jau nevar redzēt tik daudz vienaudžu kopā, tāpēc daži nekad ir jāmaina pret - kaut kad.

Alternatīvas

Kādas mums ir alternatīvas 21.gadsimtā, ja pēkšņi ierastais saimniecības ritms mājās izmainās? Teiksim, pazūd elektrība un jāsēž sveces gaismā. Tā taču ir gatavā katastrofa! Tas nozīmē, ka mājās nedarbojas nekādas elektroniskās ierīces, un uzreiz ir jāuzdod jautājums, vai mēs spējam eksistēt bez ziņu portāliem un sociālajiem tīkliem.

Mums notika cita ķibele. Saplīsa apkures katls. Ja tas notiek vējainā pavasarī, tad pieaudzis cilvēks uzvelk biezāku jaku, iedzer siltu tēju un pačīkst, ka no krāna tek aukstais ūdens.

Bet kā paskaidrot Pēterim Emīlam, ka tagad vienas drēbju kārtiņas vietā būs jāvelk vairākas un ka ūdens no krāna tek auksts? Principā Pēteris īpaši neprotestē pret ģērbšanos, arī pie pāri galvai ģērbjamo apģērbu vilkšanas un cepures likšanas, kas bērniem klasiski nepatīk. Bet nu trīs jaciņas vilkt ir laikietilpīgi un garlaicīgi, tāpēc protesta akcijas ir pilnīgi noteikti sagaidāmas. Un arī dažas svarīgas ķermeņa daļas nevar uz ātro nomazgāt, ir speciāli jāsilda ūdens, jo Pēteris lieliski prot atšķirt siltu ūdeni no auksta. Tikai pamēģiniet ar aukstu ūdeni viņa kaut kur iebakstīt, reakcija būs tūlītēja.

Tāpēc mēs tikām evakuēti, vispirms uz laukiem un pēc tam uz citām pilsētas malām, kamēr apkures katls tika sataisīts vismaz tik daudz, lai varētu izvilkt līdz rudenim. Tad nāksies pirkt jaunu.

Laika menedžments

Cilvēks pēc dabas ir slinks. Atzīsim to. Ne velti tika izdomāta televizora pults. Cilvēks labāk papūlēsies uzkonstruēt televizora pulti, nekā - regulāri celt savu pēcpusi un doties pārslēgt kanālus. Līdzīgu iemeslu dēļ ir radies teiciens: darbs nav zaķis, - neaizbēgs. Tātad, ja ir iespēja, vairums cilvēku vienmēr atlikt darbu izpildi uz vēlāku laiku.

Šī iespēja diemžēl vai par laimi zūd, kad mājās uzrodas tādas personībās kā Pēteris Emīls. Šajā gadījumā sāk darboties cits princips - ja jums ir iespēja vai ir vajadzība kaut ko izdarīt, dariet to tūlīt, nekavējoties! Tāda opcija kā - es varētu nagus apvīlēt vakarā vai veļu no mašīnas izņemt vēlāk - pazūd. Jo, kad iestāsies “vēlāk”, ir pavisam droši, ka pēc vecā Mērfija likumiem Pēteris būs augšā un prasīs simtprocentīgu uzmanību.

Ir, protams, slinkums, bet ir jāsamierinās. Ja gribas uzlakot nadziņus, tad nadziņi ir jālako tūlīt, tiklīdz rodas tāda iespēja. Ja gribas rakstīt datorā un ir pieejama tikai viena roka, kaut kreisā, jo uz otras guļ Pēteris, tad datorā ir jāraksta tūlīt, negaidot otras rokas atbrīvošanos, jo vēlāk var vispār nebūt iespēja rakstīt.

Tādējādi, dienas plānošana notiek nevis pēc pulksteņa, tikos un tikos man jādara tas un tas, bet gan pēc darbu saraksta. Pēteris guļ, tad nu tagad es varu izdarīt pirmo un otro lietu no darbu saraksta. Mazliet neprognozējami, bet toties izvēlētās lietas tiek izdarītas divreiz ātrāk, jo jūs nekad nevarat zināt, cik laika tām varēs atvēlēt.

Klasisks piemērs ir ar ģērbšanos un pucēšanos iziešanai ārā. Lai gan šeit es nebūšu labākais piemērs, jo dalība operās man no mazotnes ir iemācījusi apmēram piecpadsmit minūšu (vai pat ātrāk) laikā no ziemas drēbēm ietikt operas tērpā, uzlikt parūku un uzkrāsot ķīniešu grimu, un uzskriet laikā uz skatuves. Tāpēc tagad man ir krietni vieglāk pieskaņoties Pēterim. Varu uzkrāsoties, sataisīt matus un apģērbties (tai skaitā, pieiet pie skapja un izdomāt, ko vilkt - un šī procedūra sievietei parasti aizņem visvairāk laika) - piecās minūtēs. Pirms tam man bija vajadzīgas apmēram desmit minūtes šai lietai, bet es jebkurā gadījumā ar šo rādītāju vienmēr pārsteidzu jebkuru vīrieti.

Sanāk, ka mazais puika iemāca novērtēt laiku. Un brīvais laiks tiek izmantots maksimāli lietderīgi, un var mēģināt paspēt izdarīt tikpat daudz, cik normāls cilvēks.

Uguns grēks

Kādu laiciņu atkal padzīvojāmies Ausekļa ielā, pie manas mammas.

Sēžu pie datora un sajūsmā par pastāvīgo interneta pieslēgumu klabinu blogu, un pēkšņi sajūtu deguma smaku. Domāju, ārprāts, es noteikti atstāju virtuvē uz plīts kādu lupatu un tur kaut kas ir sācis gruzdēt. Skatos telefonā, kā reizi arī mamma zvana, laikam lai pārbaudītu kā Pēteris jūtas. Nē, esot nepatīkama lieta, viņa, ejot uz darbu, gāja garām apakšējā kaimiņa dzīvoklim un tur esot kaut kas tā aizdomīgi pēc deguma smirdējis, bet varbūt viņai tikai tā licies, - lai es aizeju pārbaudīt kāpņutelpā. Pa sarunas laiku es jau esmu aizgājusi uz virtuvi un pārbaudījusi, ka uz plīts nekādas lupatas negruzd, toties virtuve ir pilna ar dūmiem!

Un tad sakās. Kāpņutelpas apmeklējums, gaisa ostīšana, dūmu avota meklēšana. Burtiski pēc pāris minūtēm mammas vīrs nāca mājās un ostīja apakšējā kaimiņa durvis, un jau vairs nebija šaubu, ka dūmi nāk no turienes. Zvans uz 112, un tagad ej un zīlē, cik tur daudz tā uguns lejas stāvā - nest guļošo un potenciāli tūlīt ēst prasošo Peteri laukā, pārējās mantas arī? Vai pagaidīt ugunsdzēsējus un viss ātri beigsies. Virtuvē dūmu nav tik daudz, bet smird baigi. Pēteris, protams, tika evakuēts istabā pie atvērtiem logiem ar cepuri galvā - it kā normāli, varam gaidīt kādu brīdi. 

Bet bija jau dzirdamas ugunsdzēsēju sirēnas un Ausekļa iela tika veikli aizsprostota ar divām lielajām, sarkanajām mašīnām un ugunsdzēsēji kā rūķi, tērpušies maskās, skraidelēja pa visu kāpņutelpu, pa mammas dzīvokli, dauzījās pie citiem dzīvokļiem. Gatavojās lauzt lejas durvis vaļā un vienlaicīgi ārā pa kāpnēm pieslīdēja pie kaimiņa dzīvokļa logiem, lai pārbaudītu, vai labāk nav kāpt pa logu. Pa to laiku ir klāt arī apsardze, jo ir nostrādājusi signalizācija, un viņi nevienu, protams, nevarēja sazvanīt, jo telefoni ir aizņemti.

Atkāpei: es esmu par algas pielikumu ugunsdzēsējiem, jo viņi atbrauca burtiski četrās minūtēs.

Izrādās kaimiņš, kas dzīvo šajā burvīgajā pirmskara Latvijas laika pirmajā paneļu mājā, mierīgi guļ, palietojis nedaudz alkohola, - kā vēlāk izrādījās, un viņam vannasistabā deg vannā ieliktās lupatas. Aizdegšanās teorija ir, ka viņš ir kārtojis svarīgas darīšanas uz poda un pīpējis, un kāda dzirkstele ir ielekusi lupatās. Un tā tas viss ir sācies.

Bet mēs pamanījām ugunsgrēku pašā iedīglī, tāpēc nekas tā nopietni nebija dedzis. Lieki piebilst, ka Ausekļa ielas nama alkoholu mīlošajām kaimiņam mēs izglābām dzīvību, jo no tvana gāzes var diezgan ātri saindēties un nomirt, nemaz nevajag obligāti sadegt.

Pēteris šo visu laiku saldi čučēja savos ratos, pie atvērtiem logiem un gaudojošām sirēnām, un elpoja svaigu gaisu.

Šodien pieceļamies un pēc kāda laika es pamanu, ka no lejas logiem nāk tā kā blāvi dūmi. Mamma iet pie kaimiņa lamāties un pārbaudīt viņa dzīvokli. Izrādās, kaimiņš no rīta iestiepis iekšā gruzdošu matraci, sak, saimniecībā noderēs. Mamma izdzenā kaimiņu, lai taču nesot ārā, pats vēl nosmaks. Kaimiņš principā ir paklausīgs un nes matraci laukā, un noliek zem mūsu logiem. Mamma atkal bļaustās, lai nes taču uz miskastēm. Šis panes pāris metrus tālāk, pie koka šķūnīšiem, atstāj un mierīgu sirdi dodas projām. Labi, ka pagalmā ir sētnieks, kas saprot, ka no kaimiņa laikam nav vērts prasīt saprāta paliekas un iet pēc ūdens, lai nodzēstu matraci.

Bet šorīt no tās matrača epopejas gan viss dzīvoklis smirdēja, tāpēc mēs ar Pēteri Emīlu ātri laidāmies mājās.

Kultūra

Vakar Pēteris Emīls baudīja savu pirmo kultūras pasākumu. Tiesa, - miegā.

Ļoti gribējās aiziet uz Andreja Granta fotoizstādi Mākslas muzejā. Fotogrāfija man ir ļoti mīļa, gandrīz vismīļākā no mākslām. Tā sacenšas ar opermūziku, bet tā kā mans tētis nodarbojās ar abām un jau no mazotnes es tiku barota ar opermūziku un melnbaltām fotogrāfijām, un principā arī ar amatierkino, tad nākas padomāt - ko likt pirmajā vietā. Kad biju maza, mācījos filmiņas attīstīt, bildes taisīt un mazliet arī fotografēt. Fotografēt man patīk joprojām, tikai es nekad neesmu mācījusies tā pa īstam, kā to darīt, jo nekad jau nav laika.

Tad nu kāri gaidīju, kad man pavērsies iespēja tikt uz Mākslās muzeju. Bet, ziniet, tas ir kā Golgātas kalns – augsts un ar miljons pakāpieniem. Un es taču esmu ar ratiem. Braucu garām ar auto un domāju, tā taču ir valsts iestāde, jābūt iespējai ar ratiem uzbraukt, un – tiešām! Ir. Tā nu mēs kulturāli svētdienas pēcpusdienā braucām darīšanās un pa ceļam – uz muzeju. Ieveda mūs kā kungus. Visas tantes bija stāvā sajūsmā par tik jaunu mazo apmeklētāju. Un Pēteris Emīls rātni nočučēja visu izstādes apgaitu, bet es uz pirkstgaliem staigāju un visu laiku viņu šūpoju, īpaši pēc tam, kad viņš muzeja klusumā izdvesa vienu pīkstieniņu.

Bet nu Andrejs Grants. Bez vārdiem. Tiešām neaprakstāmi skaisti. Aizejiet, noteikti aizejiet apskatīt!

Mātes diena

Mans rīts parasti sāka ļoti agri un tad turpinās ar gulēšanas pārtraukumiem. Pirmie putni sāk čivināt ap 04.40, vēl ir gandrīz tumšs, bet putni jau mostas - un tas liecina par jaunu sākumu.

Kad pamostos nākamo reizi, ap sešiem, jau ir gaišs un varu izslēgt nakts lampiņu. Ap deviņiem jau norit īsta rosība, un citreiz nākas celties ap deviņiem, ja tā ir izdomājis Pēteris Emīls.

Šorīt pirms desmitiem iznesu miskasti un pavēroju āru. Ierasts svētdienas klusums. Mazliet silts un mazāk vēja. Skan Alberta baznīcas zvani, kas aicina uz misi. Bet šis rīts ir savādāks, nekā citi svētdienas rīti. Šis ir mans pirmais mātes dienas rīts. Kaut kā sirsnīgi un jauki, - kādas tik dāvanas mums dzīve uzdāvina.

Pārdotavas

Varu darboties kā pārtikas iepirkšanās tūristu gids, jo tuvākajā apkaimē esmu izpētījusi visas iepirkšanās iespējas. Mūsu rajonā ir vairākas pārdotavas - mazas un lielā Spice.

Spicē ir pabijis gandrīz katrs rīdzinieks, tāpēc to es neapskatīšu. Piebildīšu tikai, ka no dzīvei svarīgiem veikaliem tur ir Rimi un Ģimenes aptieka, kā arī, protams, visur var piebraukt un izbraukt ar ratiem, - ja nu tas vēl kādu interesē.

Otra opcija un virziens ir Āgenskalns - manu bērnu dienu iepirkšanā meka. Gluži tāpat kā bērnībā arī tagad manas intereses attiecībā uz Āgenskalna veikaliem aprobežojas ar pamatvajadzībām - maize, saldējums, piens. Tad nu gandrīz ik reizi, kad mēs ar Pēteri Emīlu staigājam, un mūsu ceļš ved uz Āgenskalnu, iznākt ieiet kādā veikalā un nopirkt kādu našķi vai reizēm arī kaut ko nopietnu.

Ceļš līdz pašam tirgum, kur gan es sen neesmu bijusi, izņemot puķu nodalījumu, ir piekaisīts ar citiem pārtikas veikaliem.

Pirmais ir mēbeļu veikals jeb Mego, kas apmeties telpās, kur manā bērnībā bija mēbeļu veikals, un tāpēc sarunā ar mammu mēs vienmēr lietojam šo apzīmējumu, jo tad ir skaidrs, par kuru veikalu ir runa. Minētais Mego ir samērā mazs, bez lielas produktu izvēles un dārgs. Nezinu, kāpēc tajā vispār kāds iepērkas, jo cenas tiešām nav zemas; varbūt tādu pašu iemeslu dēļ kā es - tas ir vistuvāk.

Nākamais veikals pa ceļam uz Āģeni (arī viens no vietējiem žargoniem) ir SuperNetto. Varbūt kāds man var atklāt, vai tas skaitās zemo cenu veikals? Es kaut kā tā biju dzirdējusi. Bet nekādas zemās cenas es tur neredzu, piedāvājums gan visam, izņemot burbuļu dzērienus, ir ļoti šaurs - trīs krējumi, no kuriem divi ir izstrādājumi, trīs biezpieni - apmēram tā. Šad tad jau es šo to tur nopērku, bet nekā lēta tur neredzu. Biju kaut kā iedomājusies tādu lēto vācu Aldi, kur viss stāv kastēs un jāpērk vairumā, lai izdevīgāk.

Pašā Āgenskalnā ir viena ķekša Maxima, tātad neliela. Un tā vienmēr ir pārpildīta ar cilvēkiem, vienalga kurā dienas stundā, kases ir mazītiņas un rindas lielas. Eju tur tikai tad, kad man vajag nopirkt leišu iebiezināto kondensēto pienu, jo tas ir tikai Maximās, Rimi pārdod nīderlandiešu brīnumus, kas garšo savādāk.

Secinājums, man īsti nepatīk neviens no šiem veikaliem. Bet, ja ir slinkums iet uz Spici, tad nākas dzīvot no šajos veikalos pieejamā ierobežotā produktu klāsta.

Rotaļu lietas

Tā kā pie mums pa laikam kāds atnāk ciemos un, neskatoties uz maniem protestiem, atnes arī dāvanas, Pēterim Emīlam tagad kopuma ir četras mantas, no kurām gan vēl ne ar vienu viņš nespēlējas.

Pirmā manta mums nonāca mantojumā, vēl - iepakojumā, un vēl arī stāv iepakojumā, un varbūt noderēs, kad augs zobi. Otra manta pie mums atceļoja jau Dzemdību namā - tāds maziņš zaļš paklājiņš ar ziloņa galvu - tā noder kā košs apskates objekts. Kā trešā manta tiek izmantots jau pieminētais krāsainais soša turētājs.

Un šodien Pēteris Emīls saņēma ceturto mantu - sirreālu kaķi, kam vēderā ir grabulis. Pagaidām šī ir vienīgā manta, kas viņu mazliet interesē pie nosacījuma, ka tiek pagrabināts grabulis. Redz, kādi tie mūsdienu bērni ir izlaidušies - kā ir gatavs produkts, kas jau grab, tā viņam interesē. Ceru, ka pēc laika viņam tomēr arī pašām interesēs atklāt un taisīt trokšņus ar citiem priekšmetiem.

Nu jā, bet vislielākā rotaļlieta Pēterim Emīlam ir mamma - par viņu ir zināma interese. Un vēl viņu dažreiz interesē krāsainas zeķes, kas tiek noliktas viņam pie deguna, kad notiek pārģērbšanas, - lai novērstu uzmanību.

Šī bloga morāle nav, ka, nākot ciemos, jānes mantas, vienkārši likās vērtīgi pieminēt, cik maz cilvēkam vajag.