Mākslinieks

Ik pa laikam ejam kaut kur ciemos. Šoreiz bija jāiet ciemos uz ļoti pieaugušu jubileju, tomēr arī Pēterim Emīlam atradās savas izklaides ciemojoties. Pirmā izklaide ciemos bija gaismas mūzika. Respektīvi, Pēterim patika izslēgt ciemiņu istabas lampu, lai dzirdētu kā ciemiņi, negaidīti pārsteigti, skaļi izsaucas - ai! eu! ui! Šāds gaismas pazušanas pavadījums Pēterim, protams, ļoti patika, tāpēc viņš nepakautrējās to turpināt, līdz pārsteigtajiem pieaugušajiem nācās šo problēmu atrisināt ar romantisko sveču gaismu, lai pēkšņie lampas izslēgšanas intervāli nebeigtos ar kaimiņa rokā iedurtu dakšiņu.

Tikpat uzrunājošs bija mūzikas centrs. Tik daudz lampiņu un gaismiņu vienkopus Pēteris nebija redzējis un viņa pietāte pret lielo kasti bija tik liela, ka viņš pat neuzdrošinājās sākt to regulēt. Tikai stāvēja un priecājās par to, ka lielā spīdošā kaste atskaņo mūziku.

Toties restorānos Pēterim ir cits ieskats un pietāte; visi galda piederumi parasti lido uz zemes un maizes šķīvīši parasti piedzīvo bīstamus piezemēšanās draudus. Nabaga porcelāna maizes šķīvītis – droši vien visa viņa pasaule tika satricināta ar vienu Pētera rokas vicinājumu! Toties uz lielā šķīvja sēdošā paipala Pēterim gan izraisa cieņu. Viņš tūlīt rātni ieriktējas mammai klēpī, pastiepj galviņu un atver mutīti kā maza paipaliņa un gaida kumosu, un dažbrīd mazā paipaliņa mēģina nospert visu lielo gaļas gabalu no šķīvja un veikli iebāzt to mutē. Tad gan no mazās paipaliņas sanāk apaļš kāmis ar pilniem vaigiem, kuru nākas izkratīt, lai gremošanas sistēma spētu sabalansēties ar gremotāja lielajām vēlmēm.

Pēc labas paēšanas var arī pagulēt. Dažreiz Pēteris guļ ilgi un pamostas pavisam klusiņām. Šī bija tāda reize. Viņš pamostas, sēd kluss kā konspirators lielajā gultā, nosper no omiņas naktsgaldiņa rakstāmos un flomāsterus, un zīmē. Ne jau uz papīra. Daži mākslinieka triepieni skāra palagu – to mēs laikam pēc gadiem varēsim pārdot Sotheby’s izsolē. Bet, lai māksla netiktu lieki izšķiesta uz palaga un lai tā būtu vēl gaistošāka un līdz ar to arī dārgāka, puika cītīgi apzīmēja savu kāju – lai krāsaināka iešana! Un tikai tad, kad māksliniekam nejauši nokrīt rakstāmais, mamma var pieķert lielo mākslinieku nedarbos. Lai gan kādi tur nedarbi, tā jau tomēr ir klasika.

Pirtī

Dažas dienas atpakaļ Pēteris Emīls pirmo reizi bija pirtī. Kora pirtī. Ja kāds nezina, - pašdarbības kolektīvi ik pa laikam savas draudzības saites mēdz stiprināt pirtī. Sonores pirtis parasti ir ļoti demokrātiskas un tematiskas; demokrātiskas nozīmē, ka var ierasties arī kopā ar jaunāku paaudzi un tādu lietu Pēterim vajadzētu pamēģināt.

Principā tas bija tāds ex promtom pasākums, jo korī vēl neesmu atsākusi dziedāt. Piezvanīja bijusi skolas biedrene, kas arī dzied, un teica, ka jābrauc. Nu ko citu darīt piektdienas vakarā? Jābauc. Tā nu Pēterim mierīgas vakara jundas vietā tika ātri uzvārīta putra, iekomplektēta līdzņemšanai un pats Pēteris saģērbs līdzbraukšanai.

Aizbraucām, protams, vieni no pirmajiem - kā jau maziem puikām pienākas. Pēteris kādu pusstundu labprātāk uzturējās mammas klēpī un tiešā tuvumā, vienbrīd pat draudīgi savilka lūpu, kad mamma gāja pāri istabai paņemt jaku, bet pēc pirmās pusstundas viņš bija gatavs staigāt apkārt un atklāt citas pirts telpas. Visinteresantākā izrādījās neliela telpa, kurā glabājas malka - nu tiiiiiik interesanti gabaliņi, man šķiet, ka viņš pat mēģināja pateikt kaut ko līdzīgu malkai, - tik interesanta tā viņam likās. Kopumā vakars izvērtās interesants - ar baseina ūdens pētīšanu, enciklopēdisku malkas apskati un riņķošanu starp koristu - olimpiešu kājām.

Lai gan pirts Pēterim visumā patika (pie nosacījuma, ka viņam ļāva staigāt, kur pats vēlas), nākamajā dienā jaunskungs tomēr nebija ideālā omā. Gājām pastaigā pa pilsētas parku un pastaiga beidzās ar pirmo protesta scēnu. Vārds pa vārdam ar citu puiku un Pēteris nebija ar mieru, ka viņam nedod spēlēties ar tieši to vienīgo smilškastes mantiņu, kura viņam likās visaizraujošākā - sākās normāla bļaušana. Un tā kā bija pienācis īstais laiks, lai dotos uz māju ar kājām, nolēmām doties. Vienīgi Pēteris bija citās domās un savu protestu tam, ka mamma viņu negrib nest opā, demosntrēja ik pa metram nometoties uz ceļiem un turpinot skaļi bļaut. Cīnījāmies visādiem spēkiem, kamēr mazais puika tomēr samierinājās, ka būs vien pašam jāiet ar kājiem. Un, kad nāca šī apziņa, bļaušana tūlīt beidzās un jau pēc mirkļa atspīdēja saule Pētera sirdī un krāsainajās rudens lapās.

Zinas tante

Atkal mūžība ir palikusi par vienu cilvēku dārgāka. Mani Omai ir pievienojusies māsa. Un tā nav vienkārši viena tante no daudzām vai Omas māsa, tā ir liela daļa manas bērnības.

Zinas tante dzīvoja Liepājā. Un mēs katru vasaru braucām ciemos uz Liepāju, un saprotams, arī pie Zinas tantes. Zinas tante bija mana iemīļotā tante, jo viņa bija citādāka. Parasti tantes gados, un kad mums ir desmit gadi, par tantēm gados mēs uzskatām jau piecdesmitpiecgadīgas tantes, - viņas ada zeķes, pieskata mazbērnus un garšīgi gatavo ēst. Zinas tante varbūt to visu mācēja darīt un darīja, bet viņa tomēr bija citādāka - traka uz ēverģēlībām. Viņa vienmēr ar mani jokojās un āzējās, un citas tantes tā nekad nedarīja.

Kad man bija divdesmit gadi un es pa laikam iegriezos Liepājā, citas tantes apjautājās kā man iet skolā, kā darbā, bet Zinas tantei tādi jautājumi likās garlaicīgi. Pirmais, ko viņa man parasti apciemojot pajautāja, bija: kad Tu man atvedīsi ciemos kādu čali? Astoņdesmit gados viņai joprojām interesēja viss par čaļiem, un man nācās stāstīt, jo atkauties jau nevarēja. Tomēr man tas likās arī ārkārtīgi aizraujoši, ka cilvēks nezaudē šo jaunavības stīgu. Šos jautājumus es labi atceros, jo pie Zinas tante aizgāju ciemos katru reizi, kad biju Liepājā, un katru reizi es dabūju jautājumus par čaļiem. Protams, mana Oma jau nebija labāka un arī bija ļoti ziņkārīga čaļu jautājumos; man pat ir aizdomas, ka Zinas tante viņai to samācīja.

Vēl abas māsas kā jau zvejnieka meitas, ko tur liegties, mīlēja svētkos un visās citās reizēs, kas tika attaisnotas ar medicīniski neatliekamu vajadzību, lietot tā saucamo - sīvo vai brandavu. Un abām bija iedzimta tieksme lielīties, kura var iedzert vairāk un turēt vairāk. Mūsu ģimenē sīvais netika uztverts kā bubulis, tāpēc es jau kā bērns dabūju noklausīties nepedagoģiskus stāstus par to, ka jaunībā abas dāmas bija spējīgas pārdzert pārsvarā visus vīriešus. Varbūt tas bija patiesi, jo šņabi pareizi iedzert man iemācīja tieši Oma, tātad, jādomā, ka viņas abas šo lietu laikam tomēr pārzināja.

Vēl Zinas tante bija ārkārtīgi tīrīga un kārtīga, - vismaz tā mums tika skaidrots. Un, kad manos bērna gados Zinas tante mēdza atbraukt dažreiz uz Rīgu, tas vienmēr nāca komplektā ar galvassāpēs, jo jau nedēļām iepriekš tika izdaudzināts, ka Zinas tante necieš netīrību un nekārtību, tāpēc man nācās berzt un mazgāt neskaitāmos virtuves skapīšus, lai tik, Dies pasarg, tur nebūtu kāds pleķītis. Arī bērnu istabu nācās kārtot. Un vēlākos gados nācās mazgāt pat suni, lai akūti samazinātu blusu daudzumu. Toties atalgojumā vienmēr bija Zinas tantes ciemkukulis un Omas ceptā sagaidīšanas olu torte - un tas bija tā vērts.

Zinas tante bija ne tikai mana mīļākā tante, bet bija arī Omas mīļākā māsa, varbūt tāpēc, ka viņām bija tikai gadu starpība un skolā viņas mācījās kopā; Oma rēķināja Zinas tantei priekšā matemātiku un Zinas tante rakstīja Omas vietā domrakstus. Un, lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, viņas abas māšeles tagad satiekas sēdot uz mākoņa maliņas savā astoņdesmit septītajā gadā. Lai viņām tur garšīgs brandavs un tikpat možs prāts!