Pipari

Dažreiz dzīve sastāv no maziem asiem pipariņiem, kas piešķir ikdienai asumu.

Vakar, teiksim, biju pusdienās ar diviem topošās SVV nometnes viesiem, kas mani pilnīgi apbūra ar savu konstruktivitāti un entuziasmu. Reti gadās sastapt tautā zināmus savas jomas profesionāļus, kas ikdienā prot nopelnīt, visticamāk, pieklājīgu iztiku, bet , ja runa ir par Latvijas nākotni - nometnes jauniešiem, bez liekas runāšanas ir gatavi par brīvu tai veltīt savu laiku un zināšanas. Daudz jau tādu cilvēku nav, kas saprastu, ko es daru un kāpēc, bet pa laikam, redz, atrodas un ir gatavi arī dalīties savās mākslās. Tas ļoti priecē.

Šodienas pipars bija Pētera Emīla vārda diena un no tā izrietošā iešana svinīgās pusdienās. Diemžēl nesanāca laika pievērsties internetam un izpētīt, kur tieši vajadzētu aiziet papusdienot, tāpēc gājām uz labu laimi. Laimīga vieta mums izskatījās restorāns Bisquit uz Pumpura ielas, un pēc ēdienkartes apskatīšanas bija skaidrs, ka vieta ir ar pretenzijām. Arī viesmīles bez pārtraukuma kusa laukā un skrēja pacelt Pētera nomestos priekšmetus.

Forele un teliņš, protams, bija gardi, par to sūdzību nav nevienam izņemot Pēteri, kas kā parasti izvēlējās pieteikt badastreiku un garlaikoti, un ar uzmundrinājumiem uzēst itāļu maizi. Tomēr porciju izmērs mani apbēdināja gan. Es jau saprotu, ka jo lielāka cena, jo mazāka ir porcija. Bet šim principam tomēr vajadzētu robežoties ar saprātu, jo kā gan es varu izgaršot pavāra nenovērtējamo gatavojumu, ja tas ir tik niecīgs, ka pietiek pāris maziem kumosiņiem. Un es nevaru atļauties pievilkt korseti, lai samazinātu vietu badīgajam kuņģa kungam, citādi man būs jāmeklē apģērbi izstīdzējušu bērnu nodaļā.

Aizgājām mājās un atkal ēdām zemenes. Saldajā. Izrādās, ka mūsu ģimenes paplašinātais sastāvs divarpus nedēļu laikā laukos ir notiesājis 48kg zemenes! Un diezgan stabili var apgalvot, ka es viena esmu apēdusi vismaz trešdaļu. Pēteris arī ēd, bet tādus normālus apjomus pretstatā mammai. Nez, cik mēs vēl apēdīsim.

Melnais caurums

Mums mājās kaut kur ir melnais caurums. Tomēr nav zināms tieši kur.

Pirms kāda laikā Pēteris Emīls pazaudēja savu sarkano sosi. Staigā pa istabu - vienu, otru, it kā nekur tālu nevarēja aizklīst un nekur diži nevarēja ielīst, bet, eku šeku!, paiet piecas minūtes un Pēteris no kārtējā istabu sirojuma ierodas virtuvē bez soša. Nu nekas, nav jau pirmā reize. Gāju meklēt lielo dārgumu. Nav! Visu māju divas reizes pārmeklēju - katru kaktiņu, kur Pēteris varētu ielīst vai kaut ko iemest.

Pārmeklēšana notiek tiešām smalki - pa kvadrātcentimetram. Tupus rāpus pa perimetru izložņāju katru mājas centimetru, atveru katru skapīti, katru gultasveļas kasti, apskatu katru aizskapi, miskasti, protams, arī, un ieskatos arī tādās vērtībās kā tualetes podā. Jāatzīstas, ka podā es sosi nemeklētu - nav jau tāds dārgums, turklāt vienmēr ir cits sosis rezervē, ko izmantot gulētiešanai vai sirdīgām situācijām, tomēr nenāk par skādi iestatīties tajā interesantajā aprīkojumā, kur kustās ūdeniņš. Šoreiz tas gan bija pa tukšo. Tā nu atvadījāmies no sarkanā un sākam lietot balto sosi.

Pagāja trīs dienas, Pēteris ložņa pa istabām ar balto sosi mutē, pazuda uz brīdi no mana redzes loka un pēc dažām sekundēm jau ložņā ar sarkano sosi mutē, balto nometis zemē. Mistika! Tā arī es netiku gudra, kur mums mājās ir tas melnais caurums.

Bet dažas dienas atpakaļ gadījās lielāka skāde. Pēterim ļoti patīk telefons un ar mūsu simtgadējo radiotelefonu es viņam šad un tad ļauju paspēlēties, kas tiek uzņemts ar ārkārtīgu pateicību. Šoreiz iegadījās tā, ka biju atstājusi mobilo telefonu pie savas mammas un vienīgais saziņas avots bija parastais telefons. Beidzu sarunu un Pēteris, visu sarunas laiku dīdoties man apkārt un mēģinot izķert no rokām telefonu, beigu beigās izdiņģēja to sev paspēlēties. Vakarā konstatēju, ka nevaru atrast, kur ir klausule, bet nodomāju, ka nekas - gan jau mamma rītdien zvanīt un tad pēc skaņas klausuli atradīšu.

Pienāca nākošā diena, bet telefons nedevās rokās. Mamma zvana un zvana, bet telefona savienojumu dabūt nevaram. Pie mums vēl ciemos bija tante, tad nu abas ar tanti četrrāpus visu māju kādas trīs reizes pārrakām, miskasti un podu divas reizes inspicējām, jāatzīst, šoreiz līdz pašiem dziļumiem. Toties Pēteris tikai apmierināts staigā apkārt un priecājas par to, kā telefona bāze zvana. Atkal nospriedām, ka mājās kaut kur ir melnais caurums, bet nav saprotams kur!

Tomēr šoreiz mums palaimējās un pēc n-tās meklēšanas reizes telefona klausule tomēr atradās - starp viena dīvāna roku balstu un korpusu. Bet ir pavisam droši, ka sarkanais sosi tur nebija pabijis, jo iepriekšējā reizē Pēteris tur to nevarēja nolikt. Tāpēc jautājums joprojām paliek atklāts - kur ir melnais caurums?

Aizliegtais auglis

Vakar bijām ciemos un kā jau svētkos pienākas uz galda tika likta arī kūka - tāda simpātiska apaļa pašcepta melleņu torte. Mani krustvecāki vienmēr visu taisa paši, sākot no eksperimentāliem salātiem un beidzot ar saldajiem, un parasti viņiem ir arī visādas dīvainas sulas. Piemēram, vakar mēs ar Pēteri Emīlu dzērām ābolu-bērzu sulu! Kā tas iespējams? Gaužām vienkārši - viena pērnā un viena svaigā sula tika salietas kopā.

Kūka, kā jau pašcepta, nebija pārāk salda, bet bija tieši laikā pat Pēterim. Tomēr Pēteris vēl nav izaudzis tik liels, lai nopelnītu savu individuālo kūkas gabaliņu. Jāatzīst arī, ka Pēteris vismaz pagaidām uz saldumiem nav diez ko kārs, tikai uz dabīgajiem, teiksim, poļu zemenītes rij nost aumaļām, bet supersaldo bērnu kaļķa kompleksu - nu tā vidēji, ja jādzer, tad jādzer, bet nav novērots, ka viņš būtu kā uzburts uz kaļķa pudelīti. Daudz vairāk viņš ir uzburts uz rupjmaizi!

Svētku kulminācijas laikā pa brīžam iedevu Pēterim melleņu kūku ar karotīti no sava šķīvja un viņš, garam ejot, to uzkoda. Bet tad mums blakām apsēdās radiniece ar savu perfekti nogriezto trīsstūraino melleņu kūkas gabaliņu, kas atradās sasniedzamā attālumā. Pēteris kādu brīdi uzmanīgi pētīja daiļo radinieces gabaliņu, staigāja tam apkārt, pieliecās, droši vien paostīja - un ham! Gabals nost! Pirmo nokošanu visi vēl nepamanīja un troksnis neizcēlās, tāpēc Pēteris, klusi čāpstinot, veikli rija nost nočiepto gabalu un nepameta savas kaujas pozīcijas. Un atkal - ham! Otro čiepienu jau viesi pamanīja, un pamanīja arī gabala īpašniece, ka viņas šķīvi notiek pašdarbība. Visi smējās. Pēteris gan nesaprata, kas te smieklīgs, un vienā mierā turpināja nokost kūkas gabaliņus savam vēderam, stāvēdams atspiedies pret dīvānu, rokas rātni turot gar sāniem. Aizliegtie augļi vienmēr ir saldāki, - nodomāja Pēteris un atkal mazliet pastiepa kaklu, lai nokostu nākamo gabaliņu, - un mamma var pati ēst savu kūku!

Pasta sūtījums

Cik sen atpakaļ jūs pēdējoreiz saņēmāt sūtījumu pa pastu? Es te nedomāju amazon grāmatas vai e-bay smalkumus. Runa ir par negaidītu sūtījumu, kas pienāk no kāda drauga vai attāla paziņas un ir kā pārsteigums, kas krāso jūsu dienu.

Nesen divas manas ārvalstu paziņas interesējās par manu mājas adresi, laikam gribēja kaut ko jauku atsūtīt Pēterim Emīlam. Tāpēc vakar no rīta saņemot maģisko pasta lapiņu, kas aicina ierasties pēc sūtījuma, manī iestājās patiesas gaidas. Mēģināju izzīlēt, kura no paziņām ir kaut ko atsūtījusi, un kas tas varētu būt.

Diena pagāja gaidās un patīkamā saviļņojumā, un pēcpusdienā devos uz pastu. Kārtīgi aizpildīju lapiņu, pacietīgi stāvēju rindā un, kad pienāca mana kārta, lepni paziņoju, ka man ir pienācis sūtījums. Pasta darbiniece aizgāja meklēt un es jau domās stādījos priekšā, kā viņa nāk atpakaļ ar paliela izmēra kasti. Bet viņa nez kāpēc nāca atpakaļ ar plānu aploksnīti, kas turklāt izskatījās valstiska satura. Nodomāju, ka te ir kāda kļūda, bet, nē, izrādās man esot pienākusi nepatīkama vēstule - mans pirmais fotoradars....

Jāatzīstas, ka sen nebiju piedzīvojusi tik lielu vilšanos. Man bija absolūti vienaldzīgs uzliktais desmit latu sods, bet veids, kādā tas tika pasniegs, nudien ir nožēlojams. It kā katrs Latvijas iedzīvotājs, kas pārkāpj braukšanas ātrumu, ir potenciāls soda nemaksātājs un viņš ir jāatvilina uz pastu, lai valsts būtu droša, ka vēstule patiešām ir saņemta! Žēl, jo es tik ļoti biju cerējusi ieraudzīt kādu dāvaniņu Pēterim. Bet tāda taču ir soda būtība - sodīt ar nepatīkamām emocijām, un, ja tās gadījumā nesagādā soda lielums, tad tās pavisam droši rada izpurgātais laiks un sagrautās cerības uz kaut ko patīkamu. Nu nekas, citreiz jums tas neizdosies! Tagad es vienmēr iešu uz pastu ar domu, ka mani, visticamāk, aicina fotoradars, tādējādi nekad vairs nepiedzīvošu rūgtu vilšanos.

Svarīgie darbi

Blēņas Pēteris Emīls sastrādā reti, turklāt viņa sastrādātās blēņas jau nemaz īsti par blēņām nevar saukt, jo vairumā gadījumu Pēteris nesaprot, ka konkrētais darbs varētu tikt uzskatīts par blēņu. Tāpēc tos var saukt par svarīgiem darbiem, jo tie tiek izpildīti ar svarīgu sejas izteiksmi un visā nopietnībā.

Visvairāk, protams, cieš trusis Rodžers, kas uzbrukumus sev pārcieš stoiciskā mierā un nebūt nelaižas lapās no Pētera. Pētera iecienītākā nodarbe ir pieiet pie atvērtā Rodža būra, izbērt Rodža ēdamo vai nu uz grīdas, vai turpat būrī, un pēc tam pa saujiņai sākt pārkrāmēt visu būra saturu uz grīdas. Rezultātā Pēteris sēž izbārstītajos barības atlikumos, pavalkātos truša pakaišos un pusgrauztā sienā, kas kādam, saprotams, pēc tam ir jāsavāc un pats trušu būra inspektors jānopurina no gružiem.

Bet šodien Pēteris pamanījās sastrādāt vairāk svarīgu darbu.

Uz virtuves galda stāvēja pilna lauku piena krūze un lēni ieņēma istabas temperatūru. Pēterim ļoti interesē viss, kas atrodas uz augstā virtuves galda, tāpēc lietas tiek noliktas pašā galda viducī, lai jaunskungs netiek klāt. Bet, ai! Visu jau tā pa centimetriem vienmēr nevar nolikt, tāpēc šodien lidojumu piedzīvoja piena krūze un Pēteris bija slapjš no krūtežas līdz pat papēžiem. Labi, ka uz galvas neuzlēja pienu, jo mums bija jādodas ārā no mājas un bija krietnā steigā jāmaina visa tualete.

Cits gadījums bija vakarā. Puika šiverē pa koridora atvilktnēm un pa brīžam pazūd man no redzes loka, un pēkšņi es konstatēju, ka ir iestājies klusums, un tas parasti nozīmē svarīgos darbus. Kā tad! Nejauši bija palikuša vaļā durvis uz tualeti un jaunskungs veikli darbojas pie atvērtā poda - lidina iekšā tualetes papīra rulli, velk ārā un papurina pa gaisu, lai visas sienas būtu slapjas, un tad atkal met podā atpakaļ un pēc tam velk ārā. Lieki piebilst, ka arī viņš pats bija slapjš no galvas līdz kājām. Bet dikti priecīgs, ka beidzot atradis sev aizraujošu nodarbi. Man nācās nenormāli valdīties, lai nesāktu pilnā kaklā smieties un tādējādi signalizēt, ka šī nu gan ir jautra rotaļa, kuru droši var atkārtot. Tā nu Pēteris šodien divreiz pārģērbās ārpuskārtas, un pa vidu vēl paspēja pabūt Brīvdabas muzejā un tur vēl kādas piecas reizes vilkt jaku nost un atkal virsū - varena pārģērbšanās diena!

Smilšu terapija

Esot tāda smilšu terapija, ko izmanto bērniem, lai radītu harmoniju, jo smiltis, tāpat kā ūdens, tiek uzskatītas par nomierinošām. Tagad es saprotu kāpēc.

Liepājā Pēteris Emīls pirmo reizi pabija smiltīs; kaut kā nebija iepriekš iegadījies. Aizbraucām uz jūru, iesēdināju viņu sausajās smiltīs un gaidīju, kas notiks. Pēteris aizdomīgi sāka taustīt smiltis un sākumā nesaprata, kas tas par jocīgu segumu. Tad viņam iepatikās, ka jocīgais segums birst starp pirkstiņiem. Nākošais solis bija smilšu beršana pa gaisu - Pēteris paņem smiltis abās rociņās un met gaisā kā salūtu.

Interesanta izlikās arī rāpošana pa smiltīm. Tā kā bija auksts un vējains, mēs bijām nosēdušies kāpās, dziļā ieplakā, kādas ir tikai Liepājā. Tad nu Pēteris atspēries rāpoja kāpu kalnā augšā, jo viņu interesēja, kas ir aiz kalna. Uzrāpies kalnā, viņš klupdams krizdams ātri rāpoja atpakaļ. Ātri tāpēc, ka tā viņam šķita jautrāk, jo nekur nebija jāsteidzas.

Pēc tam mēs cepām kūkas. Protams, ka kūkas cepu es, jo Pēteris nav pazīstams ar kūku cepšanas tehniku un paies zināms laiks līdz viņš to apgūs. Toties dēliņš lieliski mācēja kūkas jaukt ātrā un atkal priecājās par šo dīvaino konsistenci, kas klāj zemi, un laiku pa laikam to pārbaudīja, pavirpinot pirkstos.

Pēteris bija tik laimīgs un apmierināts smiltīs, ka tagad saprotu un varu apliecināt, ka smiltis iedarbojas absolūti pozitīvi. Un, ja jāsāk domāt, tad, jā, šķiet, ka man bērnībā arī dikti patika jūrmalas smiltis - tāds plašums un jūtīgums ķermenim!