Milzu lempja cimdiņi

Jums šķiet, ka Milzu lempim nevajag cimdiņus un viņam ziemā nemaz nesalst? Mana pieredze rāda, ka salst visiem, tāpēc cimdiņi ir nepieciešami ikkatram.

Ja atceraties, kādu laiku atpakaļ es cīnījos ar pirkstaiņiem. Tagad pirkstaiņi ir pabeigti. Astoņi garie pirksti man pat izdevās diezgan sajēdzīgi, un pat bez potenciālajiem nemākuļu caurumiem, kas rodas, ja dziju pietiekoši nesavelk. Bet ak vai, ak vai, es taču nezināju, ka pirkstaiņiem visa sāls ir nevis pacietībā uzadīt tos n-tos pirktus, bet gan īkšķa adīšanā.Turklāt īkšķis tiek atstāts pusadīts krietni sākumā, bet pabeidz to tikai beigās, kad jau vairs neko daudz nevar glābt.

Paši pirkstaiņi man sanāca uz kādu septiņnieku, bet atkarībā no mājturības skolotāja stingrības pakāpes atzīmi varētu pavilkt vai nu uz augšu, vai uz leju. Bet tie īkšķi. Tā kā adīju pēc instrukcijas un instrukcija, acīmredzot, bija domāta plānākai dzijai, īkšķu vietā neglābjami sanāca drīzām maisiņi nekā mājiņa īkšķim. Uzadīju un ilgi staigāju apkārt cimdiem, - ko lai iesāk? Izārdīt abus cimdus un sākt no nulles, - nē, es esmu pacietīga, bet ne jau tik! Veikt kaut kādas iešuves kreisajā pusē, lai īkšķi sāktu izskatīties pēc īkšķiem - arī īsti neder. Beigu beigās izšķīros par īkšķu noārdīšanu un uzadīšanu pa jaunam un pēc savas iedomātas instrukcijas, kas droši vien neatbilst pat ļaunākajiem mājturības skolotāja murgiem.

Tagad īkšķi ir daudzmaz ciešami, ar tādu gofrētu valnīti pie sava sākuma. Varētu pat domāt, ka cimdus ir adījusi paveca kundze, kas nemīl lietot brilles un nemīl īpaši pievērst uzmanību tam, ko ada.

Ievērojams ir arī pirkstaiņu izmērs. Kad parādīju mammai, mamma, neko nesaprotot no adīšanas toties lieliski orientējoties izmēros, prasīja, kam tie domāti. Tātad sanāk, ka pirkstaiņi ir uzadīti Milzu lempim. Bet, ja tā padomā, - ārā ir mīnus piecpadsmit grādu un parasti pirkstaiņi šādā laikā nav velkami, bet biezi, resni vilnas pirkstaiņi, kuros turklāt var ievilkt iekšā mazāka izmēra pirkstaiņus, tādi gan lieliski der. Tā kā pirkstaiņi saimniecībā noderēs un ar Milzu lempi mēs tikai šad un tad padalīsimies pirkstaiņiem, jo pārsvarā es pati tomēr tos varēšu valkāt kopā ar savu cepures un šalles komplektiņu. Nu nav viss dzīvē tik vienkārši.

Orhidejas gals

Šodien mana istabas orhideja sagaidīja savas godpilnās dzīves galu.

Balto orhideju man pirms gadiem nu jau laikam četriem pieciem uzdāvināja jauks kolēģis dzimšanas dienā, kurš, acīmredzot, domāja, ka man piemīt kaut kāda sajēga par istabas puķēm. Diemžēl, kopš orhideja nonāca manā īpašumā, tai nācās ciest. Mūsu kopdzīvē skaistas bija tikai pirmās pāris nedēļas, kad orhideja ziedēja baltiem ziediem un tāpēc likumsakarīgi es to atcerējos apliet. Kad orhideja noziedēja, palika tāds nejauks ziedu kāts, kā smaila maiksts, ar ko garām lidojošās mušas varēja izbakstīt acis, un man likās, ka vizuāli skaistāk būt atbrīvoties no šī kāta, to nogriežot. Kā es vēlāk uzzināju no kārtīgiem puķkopjiem, tā izrādījās milzīga kļūda, jo, ja nav šī kāta, orhideja vairs nezied tik ilgi, iekams tā spēj izdzīt jaunu tikpat garu kātu.

Tā nu kopš tās dienas nosolījos sev, ka puķe tiks kopta un es sagaidīšu kātu, lai arī tas prasītu gadus, un orhidejas gadījumā tas pat varētu prasīt septiņus gadus, jo tāds ir tās ziedēšanas cikls. Mums negāja viegli, jo orhideja pretojās manai politikai atcerēties to apliet reizi mēnesī un pamazām nīka, un pa kārtai dzeltināja savas lapas. Bet zināms spīts orhidejai tomēr piemita, jo pavisam tā neiznīka nekad un kaut kā ik pa laikam mani veda pie kārtības. Reiz es to pat biju notrenkājusi tuvu pēdējais stundiņai, jo dzeltenas palika visas lapas, bet es sasparojos, laistīju un orhidejai izdīga vājas, bet jaunas zaļas lapiņas.

Taču pēdējā laikā es atkal biju aizmirsusi par orhideju un tā bija galīgi sakaltusi, nav pat saprotams, vai tā vispār jelkad atmostos. Tomēr ārā to nemetu.

Bet atnāca Pēteris Emīls un mazliet pabakstīja orhideju. Kad tā neatsaucās, Pēteris parušināja zemi un izmētāja koka augsmes gabaliņus pa paklāju. Bet tā kā orhideja joprojām nekādi nereaģēja uz Pētera uzmanības apliecinājumiem, viņš mazliet pasnaikstījās gar plaukta malu, paskatījās, ka mamma atrodas drošā attālumā, lai iejauktos, un vienā momentā nolidināja orhideju uz grīdas. Orhideja lēni un mierīgi beidza savu dzīvi uz grīdas, kad Pēteris un klāt pieskrējušais sajūsminātais trusis Rodžers abi vēl mazliet to paplucināja. Skaists un godpilns gals - divu vīriešu skavās.

Daži nopietni gājieni

Mazais Pēteris Emīls sāk demonstrēt vīrieša dzīves uztveri.

Kā zināms, vīrieši vispirms klusu pie sevis pārdomā, izdomā un tad dara iecerēto (vai pasaka izdomāto) pretstatā sievietēm, kas par iecerētos divdesmit reizes izstāstīs, pārstāstīs un izrunās pat, ja nebūs pārliecinātas vai nezinās, vai iecerēto galu galā īstenos, vai tomēr atliks uz citu reizi. Līdz šim Pēteris ik pa laikam cēlās kājās un stāvus spēlējās vai noķeksēja kādu iekārotu lietiņu, kas stāv kaut kur augstāk. Lai dabūtu tās lietiņas, kas ir pāris soļu tālāk, Pēteris pietupās un aizrāpoja līdz kārotajam. Šodien Pēteris pierādīja, ka ir darītājs, nevis runātājs (principā viņš arī runā daudz, bet ne šādā situācijā).

Pēteris pamodās, atmiegojās, tika saģērbts ikdienas dzīvei un ikdienas dzīvi sāka ar piecelšanos pie lielās gultas, un pēkšņi pārliecinātā gaitā, nedaudz gāzelēdamies un ar abām rociņām turoties pie gultas, aizstaigāja līdz otram gultas galam kaut ko iekārotu nocelt no gultas. Nevis kā vairums bērni - vispirms iemācās paspert vienu, divus solīšus, bet pārliecināti aizstaigāja visā gultas garumā. Es pat nedaudz samulsu un nodomāju, ka tas tāds rīta starpgadījums, kas man būs izlicies un Pēteris noteikti to pats nebūs pamanījis. Bet nē, vakarā viņš vēl divas reizes atkārtoja šo triku, tātad tomēr ir sapratis, ka prot staigāt un atceras arī, ka staigājot ir jāturas. Jo, teiksim, vienkārši stāvot viņam ir slinkums ar divām rokām un citreiz pat ar vienu roku turēties, jo tā ir lieka resursu tērēšana, jo rokas turoties ir aizņemtas un ar tām neko nevar ķeksēt. Tāpēc stāvēšana citkārt beidzas ar smagāku piezemēšanos un apvainotu bļaustīšanos uz kājām, kas nesaprot, ka ir taču pašām jāstāv, ja reiz kungs tā vēlas. Nu re, Pēteris izdomāja, pieturējās un aizgāja.

Otrs interesants gājiens šķiet ķeršanas spēles, ja tā varētu teikt, - kaķis un pele, kur man liktos, ka, ja mamma tēlo lielo, viltīgo kaķi, kas uzbrūk mazajam pelēnam Pēterim, tad pēc visas saprašanas pelei vajadzētu mukt. Vismaz es esmu redzējusi neskaitāmas situācijas, kur vecāki dzenas bērniem pakaļ un bērni spiegdami bēg. Pēterim ir cits ieskats šajā jautājumā, viņš uzskata, ka pele sajūsmā spiedz un smejas un nevis bēg, bet nāk uzbrukumā kaķim. Un kož. Cik nu pelēns ar saviem diviem zobiem var iekost. Acīmredzot, šeit sāk izpausties mazā mednieka loma, jo viņš neparko nebēg - Pēterim jautrāk liekas, ja bēg kaķis. Ek, mazais puika!

Ekstrēmais sporta veids

Mēs ar Pēteri Emīlu šodien nodarbojāmies ar ekstrēmo sporta veidu. Varētu teikt, ka mēs veicām distanču slēpošanu pa augstas grūtības pakāpes trasi jeb, citiem vārdiem, mēs ar ratiem gājām uz Spici un atpakaļ.

Tātad trase ir nepilnus piecus kilometrus gara un trases grūtības pakāpe ir atkarīga no sētnieku un privātmāju īpašnieku sportiskā gara un pienākuma apziņas, un bailēm saņem sodu par nenotīrītām ietvēm.

Kopumā situācija uz ietvēm ir laba. Ejot un vietām slēpojot, šļūcot vai bezspēkā pukstot, varēja secināt, ka apmēram divas trešdaļas nekustamo īpašumu īpašnieki vai apsaimniekotāji savu ziemas darbu ir paveikuši labi, tā, ka pat pēdējā sniegpārsla tiek nikni norīvēta no asfalta, vai vidēji - nu, teiksim, uz tādu knapu piecinieciņu, bet ceļš, kā teikt, ir ar piepūli izbraucams. Toties pietiek ar vienu trešdaļu namīpašnieku, kas neliekas ne zinis par savu ietvi, lai nodrošinātu ekstrēmu sporta veidu un slapju muguru.

Biju nolēmusi, ka, lai izņemtu bankas karti Spices filiālē, iesim kājām. Nē, nu varēja jau, protams, atmest ar roku un braukt ar mašīnu, bet, ja ar roku atmetīs jau tagad, pie šī sniega daudzuma un šiem grādiem, tad ko darīt pie mīnus desmit. Un ko vispār ar bērnu ratiņiem darīja pagājušo ziemu?!

Startam izvēlējāmies gaišāko dienas laiku, lai kļūmes gadījumā mūs varētu labi redzēt, un, atskanot atslēgas sprakšķim mājas durvju slēdzenē, sacensība ar sniegu sākās!

Pirmās mājas vēl nekas, sniegs apmēram notīrīts, tikai stumšana, dabiski, ir smagāka kā uz asfalta, bet ne velti tikai jaunajām māmiņām izdodas par velti uzturēt sportisko formu un audzēt muskuļus bez dārgiem treneru pakalpojumiem. Bet tad sākās šķēršļu joslas - tāda normāla stumšana ar ieskrējieniem. Vistrakākās ir mazās ielas un šo ielu šķērsošana ir uzskatāma par īpaši augstu pilotāžu, jo vēl ir jāņem vērā fakts, ka kādreiz tur iegriežas arī kāda mašīna, tātad nevar stāvēt ielas vidū un dziedāt - stundu stāvu domādama, kam lai sēžu kamanās.

Atsevišķās vietās man vajadzēja vispirms apstāties, izpētīt uzkalniņus ietves vai braucamās daļas vidū, aprēķināt ieskrējienam veltāmo spēku, un tad mesties šķērslim pāri. Ar visiem milzīgajiem riteņu amortizatoriem Pēteris vienalga ik pa brīžam ratos lēkāja, bet es tik šļūcu vai stūmu atspērusies, vai ar nikniem kaujas izsaucieniem ieskrējienā lidoju ar Pēteri pāri kalniem un lejām. Bet kopumā Pēteris bija ļoti apmierināts par izklaidēm, jo šāda bum-bum braukšana viņu tikai patīkami iemidzina.

Un tā mēs tos Spici sasniedzām, un nebija nemaz tik neiespējami. Sniega dēļ jau Pēteris tagad nesēdēs iekšā katru dienu. Vienkārši jāatceras viedi vārdi - vajag tikai rakt!

Senās mākslas

Manā bērnībā oma taisīja dradžus. Tā tos sauca Kurzemē. Pēdējo dienu laikā uzzināju, ka Vidzemē tos sauc par sprandžiem. Īsāk sakot, treknās atliekas, kas paliek pāri no cūku bērēm, tiek savārītas kaut kamā un liktas uz maizes. Oma dradžus mācēja uztaisīt tik garšīgus, ka mēli varēja nokost, un mana mazā padomju bērna sirds kusa aiz laimes, ka ierastās siermaizītes vietā varēja dabūt dradžu maizi. Un jo treknāku, jo labāk.

Omas gan vairs nav un privātās cūku bēres arī iet mazumā, bet Pētera Emīla atvestajai cūkai komplektā nāca arī treknumi, ar kuriem kaut ko vajadzēja darīt. Mamma ierosināja taisīt dradžus - bet neviens taču neatceras, kā tos taisīt un nav arī neviena, kas pateiktu priekšā. Tomēr jātaisa ir, lai saldētavā atbrīvotu vietu Pētera āboliem, kas svaigā gaisā strauji sāk bojāties.

Tā nu man nācās atkal izmantot portāla cālis viedo mājsaimnieču zināšanas un vakar tapa dradži, jo faktiski bez viņu palīdzības nebūtu dradžu un fragmentārās zināšanas no omas, kas skraidīja pa mūsu galvām, aizietu nebūtībā.

Mamma man apgalvoja, ka otro dradžu porciju viņa pati gatavošot, - lai tikai es tiekot galā ar pirmo. Bet ar viņas aizņemtības pakāpi viņas dūša saskrēja papēžos, kad es pastāstīju, ka gaļu griezu sīkos 1x2 cm gabaliņos trīs stundas, vēl bija jāsagriež garšvielas un jāapcep, un pati gaļa jāvāra divas stundas, tātad gatavojot dradžus, tika pavadīta lielākā daļa normāla cilvēka darba dienas, tāpēc strādājošam cilvēkam diezin vai ir iespējams gatavot dradžus.

Bet tā kā Pēteris ir ļoti ar dzīvi apmierināts puika, mamma varēja mierīgi nodoties gaļas tamborēšanai, bet Pēteris paspēja i paspēlēties, i pagulēt.

Un kādi tad bija dradži? Šorīt ņēmu testu. Uiiii, tās n-tās stundas bija tā vērtas! Mēli var nokost. Tiesa, uztura speciālisti varbūt nebūtu sajūsmā par daudz, daudz taukiem, bet dzīve jau nesastāv tikai no pareiza uztura, bet arī no baudām.

Visādas segas

Katra bērna lielākais ziemas prieks ir sniegs, bet katras mammas lielākais ziemas bieds, īpaši, ja bērns vēl nestaigā, arī ir sniegs. Kā zināms, pagājušā nedēļā daba mūs aplaimoja ar kreptīgu sniega segu un, ja Pēterim Emīlam būtu tikai viena kariete, ar to arī pastaigas svaigā gaisā būtu beigušās.

Bet, pateicoties aizlienētajam x-lander tankam, Pēteris var braukāt pa sniegu kā karalis. Tiesa, pie uzbrauktuvēm un nobrauktuvēm mammai ir krietni jāpasvīst, lai izbrauktu cauri sētnieku sagatavotai sniega šļurai ar smagajiem ratiem, bet galvenais, ka kustam uz priekšu un tīri veikli.

Pārejot no sniega segas uz līdzīgu konsistenci, uz biezpienu, jākonstatē, ka tas Pēterim joprojām diezko negaršo un katra biezpiena karotīte tiek uztverta kā darvas pile, kas bojā saulaino Pētera ikdienu.

Turpinot par segām, ik pa laikam istabas grīdas pārklāj putekļu sega un tad talkā ir jāņem putekļusūcējs. Pēdējo reizi Pēteris ļoti apvainojās uz putekļusūcēju un brēca tā, ka mājai jums cēlās nost. Parasti Pēterim nav bail no lieliem trokšņiem, jo vislielāko troksni mūsu mājā taisa blenderis un Pēteris zina, ka pēc tā trokšņa būs ēšana, un blendera nenormālo trakošanu uztver ar iezemietim līdzīgām ēdamdejām.

Bet uz putekļusūcēju viņš pēkšņi apvainojās. Varbūt tāpēc, ka gribēja gulēt, bet mamma deva priekšroku putekļu sūkšanai, nevis Pētera gulēt likšanai. Ieslēdzu putekļusūcēju un Pēteris, novērtējis situāciju, sāk brēkt, nu tā uzstājīgi, apmēram ar tekstu - kāpēc šitais pūtējs pievērš sev tik daudz uzmanības, ja es protu bļaut skaļāk?! Un tā ir taisnība, nekas nav tik skaļš kā Pētera bļaušana, šad tad pat ir risks pazaudēt bungādiņas. Tāpēc Pēteris bija jāneitralizē, aiznesu viņu uz citu istabu, lai sēž un klausās putekļusūcēju pa gabalu, un nebrēc. Turpinu skaisti sūkt istabu, līdz Pēteris pa kluso ir pielavījies klāt putekļusūcējam un pēta to, un tiklīdz mamma paskatās, sāk atkal brēkt tik skaļi, it kā putekļusūcējs būtu viņam nupat iekodis. Ak, tu mazais aktieris! Vairāk gan viņš uz putekļusūcēju nav apvainojies.

Oda zaķiem

Jūs zinājāt, ka Kandavā dzīvo unikāli zaķi? Mēs ar Pēteri Emīlu to zinājām, tāpēc šodien braucām lūkoties. Jeb citiem vārdiem, - braucām uz Kandavu uz bēbīšu pasākumu. Vienkārši ir pasaulē cilvēki ar lielu enerģiju un cilvēkmīlestību, kas nesavtīgi savāc bēbīšus no vairākām Latvijas pilsētām un uzrīko viņiem pasākumu. Atzīšos godīgi, es tādai organizēšanai viennozīmīgi būtu par slinku. Bet slinkums drīkst būt tikai līdz zināmai robežai, tāpēc mums ar Pēteri pasākums bija noteikti jāapmeklē!

Kandava ir ļoti viesmīlīga pilsēta; mums tika teikts, ka ciemiņus sagaidot ar baloniem, un mēs ticējām. Pēdējo reizi biju Kandavā sazin kad un atceros, ka tur ir vai bija viens luksofors, bet no nostāstiem zinu, ka no šīs vasaras Kandavai ir sava promenāde. Tāpēc mašīnā tika ielikti rati un tika izbraukts laicīgi, lai varētu pastaigāt arī pa promenādi. Diemžēl Latvijas daba šodien bija nolēmusi Kandavu pamatīgi nomazgāt un gāza kā pa Jāņiem, tāpēc promenāde izpalika.

Braucot uz pasākumu bija jāseko norādēm. Nogriežamies no Ventspils šosejas, un es gaidu, ka ceļa vidū iznirs Kandavas vienīgais luksofors. Pēkšņi, nekurienes vidū, pamanu pārliecinošu zīmi ar norādi Vecpilsēta 3,7km un aizdomīgus balonus zem tās. Interesanti, Kandavas vēl nav, bet kaut kādu vecpilsētu mums jau piesola. Tā kā mums priekšā braucošā bēbīšu mašīna arī pārsteigti nobremzēja pie baloniem, mēs nolēmām sekot norādei un izmēģināt laimi. Sekoja kalni, meži un ielejas, bet laime mūs nepameta, un jau drīz Kandava bija klāt, un arī nākamā balonu norāde.

Norādei bija jāliecina, ka tūlīt skatam pavērsies bērnudārza Zīļuks stāvlaukums. Tad nu es kā tāda tipiska pilsētas dāma savā prātā iedomājos, ka tūlīt man skatam pavērsies tāds apmēram 200 x 200 metrus plašs stāvlaukums kā pie Depo vai Rimi un būs jāzīlē, kurā stūrī ir izdevīgāk nolikt mašīnu, lai līdz durvīm būtu vistuvāk. Bet norādītajā virzienā paveras iela ar autostāvvietām kādām desmit divpadsmit mašīnām. Es apmulsu, bet pēc pārdomu mirkļa - ahaa!, lūk, kur ir kārotais stāvlaukums!

Bērnudārzs Zīļuks ir liels un plašs un viesmīlīgi ir gatavs uzņemt daudz viesu. Zāles grīda ir īsts bēbīšudroms un pie sienām atslietās mantas un bērnu fizkultūras rīki - īsta spēļu paradīze! Pēteris sajūsmināts sēž un nespēj saprast, uz kuru pusi būtu izdevīgāk skatīties, lai neko nepalaistu garām. Lai gan mantu bija daudz, plašums bija tik liels, ka Pēterim pietika vietas gan spēlēties pašam pie sevis, gan pierāpot un papļāpāt ar kādu citu draudziņu, gan arī aizrāpot un paskatīties uz visiem no malas.

Baroja mūs karaliski, - vai nu kā karaļus, vai nu kā uz kaušanu, bet rezultātā man vēders droši vien kļuva par kādu kilogramu smagāks un vēl vismaz stundas trīs vilkās pa zemi. Pēc iesākuma zupas nevarēja taču nepagaršot arī īpašo kurzemnieku bukstiņbiezputru, un pēc šiem abiem ēdieniem man bija problēmas piecelties no krēsla, bet es skaidri zināju, ka, ja uzreiz neapēdīšu arī Kandavas sniegu vai salas saldajā (vai kaut ko tamlīdzīgu), tad salas var arī palikt neapdzīvotas un nekad nesasniegt manu vēderu.

Tā nu, pārēdusi jēgu, gāju ar Pēteri turpināt rāpot. Noskaidrojās, ka Pēteris kā parasti ir džentlmenis un ļauj meitenēm atņemt savu sosi. Tomēr šoreiz Pēteris bija izdomājis, ka arī viņš māk citam bēbim noņemt sev interesējošo mantiņu. Es negribētu teikt atņemt, bet - noņemt, jo viņš to parasti izdarīja tā galanti un starp citu - pierāpo, pavēro, paskatās, tad pastiepj rociņu un pieklājīgi izņem otram bēbim kāroto mantiņu no rokas, un mazliet steidzīgi parāpo tālāk un liek uz zoba, sak, man te gadījās atstāt sev šo to interesējošu, tāpēc neņemiet ļaunā, ka es paņēmu.

Variet iedomāties, kāds haoss paliek pēc bēbīšu armijas zālē uz grīdas, bet, iedomājieties, tie Kandavas zaķi to visu savāca! Nē, nu kaut kas neiedomājams! Tā laikam notiek tikai Kandavā.

Svari

Šodien veicu vienu no visneizdevīgākajiem pirkumiem savā mūžā. Nācās nopirkt virtuves svarus, lai varētu pārbaudīt, cik Pēteris Emīls ēd pārtiku, jo man galīgi nav nekāda acumēra. Kur vispār var iemācīties acumēru?!

Pēc četrarpus mēnešu nerimstošas cīņas par to, ka ir jāēd arī kaut kas cits, nekā tikai mammas piens, Pēteris ir sāka ēst mazliet vairāk kā vienu tējkaroti. Kā šodien noskaidrojās, esam tikuši līdz piecdesmit gramiem bez čīkstēšanas un dažreiz arī vēl līdz otrajiem piecdesmit ar čīkstēšanu. Pēteris ir arī iemācījies, kā tieši ir jāčīkst. Lūk, Pētera rekomendācija, ko var piemērot atkarībā no vajadzības: tātad, ja jūs čīkstat ar muti vaļā, tad mamma bez žēlastības iebāzīs ēdienu mutē un to nāksies izēst, bet, ja jūs čīkstat ar muti ciet, tad mamma var dancot, cik grib apkārt, kamēr mute būs ciet, nebūs jāveic garlaicīgais košļāšanas process!

Lieki piebilst, ka otros piecdesmit gramus, ja tie vispār tiek izcīnīti, Pēteris pārsvarā ēd ar čīkstēšanu, kas ir ar muti ciet. Attiecīgi, ja sākumā Pēteris ēd ļoti ātri, tad otrie piecdesmit grami parasti izvelkas kādas pusstundas garā ēšanā. Un tas parasti ir uz izturību - kurš kuru. Citreiz Pēteris pat nečīkst, vienkārši tur muti ciet un skatās tālēs zilajās. Un tā mēs tur sēžam; viņš savā krēslā ar muti ciet un es sava krēslā ar pilnu karotīti pie Pētera mutes, kamēr vienam no mums apnīk un tiek veikts kāds sāņus manevrs vai arī karotīte tiek izēsta.

Nu varētu jau teikt, ka nav ko dot tik daudz ēst, jo viņš, acīmredzot, negrib vairāk par tiem pirmajiem piecdesmit gramiem. Bet nu saprotiet tak, ļautiņi mīļie, ja netiks piedāvāts vairāk, ar šādiem tempiem tā cīņa nav galā un nebeigsies arī līdz skolai.

Jaunais gads

Jauns gads vienmēr sākas ar jauniem izaicinājumiem, jauniem solījumiem sev un citiem un ar jaunām izjūtām. Jāatzīst godīgi, ka pirmo reizi dzīvē man bija mazliet žēl šķirties no vecā gada, jo 2011.gads man vienmēr būs īpašs gads - Pētera Emīla piedzimšanas gads. Bet, ja tā pozitīvi skatās nākotnē, tad 2012.gads jau arī nav nekāds peļamais gads, galu galā Pēterim paliks viens gads, un bez Pētera dzimšanas dienas, nav šaubu, būs vēl vesela rinda ar izaicinājumiem un jauniem sākumiem.

Viens jauns sākums man aizsākās aizvakar. Un atkal runa ir par adīšanu. Nē, man adīšana nav vairāk iepatikusies kā agrāk, kā skolas laikā. Es to vienkārši uztveru kā līdzekli vis kaut kam, piemēram, tas ir līdzeklis pacietības nostiprināšanai, Pēteris manu pacietību audzina, bet adīšana nostiprina. Vēl adīšana ir līdzeklis, lai iegūtu pilnu adītu ziemas komplektu - šalli, cepuri un cimdus. Skaists taču tāds komplektiņš. Turklāt, adot šalli, adīšana darbojas ne tikai kā pacietības nostiprināšanas līdzeklis, bet arī ka domāšanas līdzeklis - cik daudz domu var izdomāt! Vai jums ikdienā ir daudz laika domāt? Bet domāšana ir svarīga sevis sakārtošanas sastāvdaļa, ja cilvēkam nav laika neko pārdomāt, tad viss tāds pusdomāts un skrejošs paliek, un tā jau var aizskriet garām arī kaut kam svarīgam.

Šalle no manis prasīja lielu pacietību, jo es principā esmu uz rezultātu orientēts cilvēks un nevaru ciest, ja darāmajam darbam nevar saskatīt rezultātu. Šallei rezultātu saskatīt nav tik viegli, jo tā ir gara. Un, ja dienā sanāk uzadīt tikai kādus desmit centimetrus, tad šalles vidū šādu lielumu nevar pamanīt. Bet es atradu, kur vaktēt rezultātu - dzijas kamoliņa sarukšanā! Un uzreiz ir patīkamāk, jo arī pēc noadītajiem desmit centimetriem kamoliņš redzami samazinās. Beigu beigās es vairāk vaktēju kamoliņus, nekā šalli, bet šā vai tā šallei nācās padoties.

Adīt komplektiņam cepuri man likās par sarežģītu, bet varbūt vairs neatceros pareizo iemeslu, kāpēc to nesāku adīt un uzticēju draudzenei. Draudzene ir čakla, tāpēc cepure arī ir gatava.

Sākumā man likās, ka ar to komplektiņš beigsies, bet kaut kas mani visu laiku dīda, ka vajag taču arī cimdus! Draudzenei man cimdus neērti prasīt, jo viņa jau par savējo adīšanu lādējās. Nu ko, jāada pašai. Skolā taču dūraiņus adīt mācīja! Nenormāli sarežģīti nebija, bija vieglāk par zeķi. Bet ko iesākt ar dūraiņiem - tie tādi ļoti neparocīgi. Nu neko, cepure man bija par sarežģītu, tāpēc jāizvēlas kaut kas pavisam vienkāršs, un aizvakar man prātā ienāca.. - pirkstaiņi! Draudzene nespēja noticēt savām ausīm, kad teicu viņai, ka adu pirkstaiņus.

Es arī nespēju sev noticēt. Un neko arī nebūtu sākusi adīt, ja būtu izlasījusi visu instrukciju līdz galam jau pašā sakumā, bet es nolēmu, ka nav ko lieki piesārņot smadzenes un viss jādara uz priekšu pa druskai, un šāda taktika attaisnojās, jo patreiz man ir divi pilni cimdi un četri pirksti. Pārējie seši vēl nav uzadīti, jo ir aptrūkusies dzija, kas pie manis ieradīsies vēlāk. Bet nav šaubu, ka pirkstaiņi tiks uzvarēti, jo nav manā dabā atstāt darbu pusdarītu. Jāa, redz kā,.. dažreiz mēs spējam pārsteigt pat paši sevi. Nez ko vēl nesīs Jaunais gads, - bail pat domāt!