Augstāki plaukti

Pēteris Emīls kādu laiku ir pasācis interesēties par augstākiem plauktiem jeb citiem vārdiem - kā ērtāk piekļūt mammas degunam un iekost. Lai sasniegtu savu mērķi, nekas cits neatliek kā celties kājās, tāpēc vienīgā vieta, pret kuru atstutējoties Pēteris ceļas kājās, ir uz zemes sēdoša mamma.

Tiklīdz kā es apsēžos uz grīdas, Pēteris tūlīt no jebkura istabas stūra veikli rāpo klāt, turas, atstutējas un ceļas kājās, un mēģina sasniegt mammas degunu vai sliktākajā gadījumā zodu, jo tas tik ērti košļāšanai nepadodas. Citas virsmas Pēteri pagaidām neinteresē, jo uz tām taču neatrodas mammas seja ar ērti iekožamām detaļām.

Es piederu pie tiem vecākiem, kas uzskata, ka bērnam pēc iespējas ilgāk būtu jārāpo, tāpēc jebkas, kas var veicināt Pētera celšanos kājās, ir novāks un neatrodas viņa redzes lokā. Piemēram, skapīšu zemie plaukti, kas atrodas tieši piecelšanās attālumā no zemes, ir novākti tukši. Arī savā gultiņā, kur būtu visērtāk piecelties kājās, Pēteris pavada maz laika un tikai guļot, tādējādi viņam pagaidām netiek piedāvāta opcija celties kājās - ja nu vienīgi, atstutējoties pret mammu.

Arī mantiņas parasti stāv istabas vidū, tāpēc Pēterim nav iemesla mantiņas meklēt uz skapjaugšām. Turklāt istabas vidū ir arī vairākas kastes, pa kurām var rāpot, trenēt līdzsvaru, sēdēt virsū un līdz pusei piecelties kājās, respektīvi, kājas pieceļas un iztaisnojas, dubsis švitinās pa gaisu, bet augstāk Pēteris netiek, jo nav kur pieturēties, lai pieceltos kājās pavisam. Tā nu Pēteris ik pa brīžam ir novērojams noliecies, it kā stādot kastēs tomātus vai sējot puzles gabaliņus.

Protams, ka tas nevilksies ilgi līdz Pēteris sapratīs, ka, ja var pieturēties pie mammas, to var izdarīt arī citur, un tad ir iespēja aiziet līdz karotajai mantiņai. Jo jau tagad viņš pāris reizes stāvot pie manis ir mēģinājis spret kādu soli, acīmredzot, saprotot, ka tieši tādā veidā var nokļūt kaut kur citur. Tomēr pagaidām mēs cītīgi rāpojam un nedomājam par staigāšanu. Starp citu, ļoti veselīgi ir rāpot arī pieaugušajiem, jo tas stabilizē un trenē visas muskuļu grupas, tāpēc vēl Vecajā gadā - droši visi uz zemes!

Atkāpe laikā

Atkāpsimies dažas dienas atpakaļ. Kamēr visi skraidīja Ziemsvētku stresā, gādāja dāvanas un cepa cepešus, Pēteris Emīls izaudzēja savu pirmo zobu. Ilgi gaidījām, bet īsi pirms deviņu mēnešu jubilejas zobs bija ārā, un Ziemsvētkos Pēteris jau varēja mammai svinīgi kost.

Pirms Ziemsvētkiem bija jāizdara vēl kāds svarīgs darbs - jāuzliek remonta istabai jaunie aizkari, kas atšuvās pie manas mammas šuvējas. Iegadījās tā, ka man pašai bija jābrauc pēc aizkariem un mamma man deva instrukcijas, kur braukt, jo pie šuvējas es biju bijusi vienu reizi gadus desmit atpakaļ. Atceros vien to, ka šuvēja dzīvoja daudzstāvu namā Vārnu ielas republikā kopā ar daudz kaķiem.

Braucu, un pa ceļam atcerējos, ka laikam esmu aizmirsusi savu telefonu, bet vai tad ies apstāties?, ko tad cilvēki darīja, kad nebija mobilo telefonu - visur paspēja, visu izdarīja un viss notikās, tāpēc nebūs nekāda braukšana pēc telefona!

Aizbraucu līdz vajadzīgajam Grīziņkalna pagalmam un piegāju pie piestāvu mājas ar trim ieejām un kodiem. Man kaut kā šķita, ka toreiz pirms desmit gadiem bija jāiet pa vidējām durvīm. Nosauktais kods, protams, nestrādāja, dīvaini, bet tās noteikti bija vidējās durvis! Tā kā koda atslēga nebija visai pārliecinoša, palauzusies ap durvīm kādas piecas minūtes, tiku iekšā uzspiežot ciparu kombināciju, kas man paliks mūžīga mīkla.

Tālāk ir nākošais izaicinājums, kuras dzīvokļa durvis bija šuvējai? Man likās, ka pirmais stāvs, tāpēc bez žēlastības zvanīju abiem pirmā stāva kaimiņiem pie durvīm un noskaidroju, ka šuvējas te nav un nekad nav bijis. Aha, nu labi, varbūt tas bija otrais stāvs. Turklāt es atceros, ka bija vienistabas dzīvoklis, tātad, tas, kas pa vidu. Jāiet pārbaudīt, jo tukšām rokām es mājas nebraukšu un mobilā telefona pārākumu neatzīšu! Īpaši tāpēc, ka esmu jau tikusi iekšā mājā. Nepagāja ne desmit minūtes un es biju apstaigājusi visus piecstāvu mājas vienistabas dzīvokļus un noskaidrojusi, ka šuvēja šeit nedzīvo. Labi, ka ir ātras kājas un iedzīvotāji bez suņiem.

Dīvaini. Nu labi, varbūt tās tomēr bija mājas pirmās durvis. Aizgāju pārbaudīt. Mājas pirmajām durvīm kods arī nestrādā, turklāt kodatslēga ir daudz pārliecinošāka un es saprotu, ka laikam būs jāpadodas likteņa priekšā, jo šīm durvīm uz labu laimi uzspiests kods un laušanās neies cauri. Sērīgi eju ap mājas stūri un mazliet bēdājos, ka mana neatlaidība nav vainagojusies panākumiem un ka taisnība tomēr būs mobilo telefonu faniem, bet tad pēkšņi man atmirdz vēl pēdējā cerība! Logi! Nē, tagad es skaidri atceros, ka tas bija pirmais stāvs, tātad es varētu paklauvēt pie logiem!

Pirmais logs ap mājas stūri izskatās bēdīgs un pamests, nebūs īstais, otrais un trešais logs arī ir bēdīga paskata, ar aizvērtiem aizkariem un blāvu lampu. Bet kas tad tas?! Kaķis sēž uz palodzes! Urrā! Šim ir jābūt īstajam logam! Pieklauvēju, un jā, šuvēja mani drosmīgi tumsā sazīmēja, atsaucās un pateica pareizo kodu. Šuvēja smējās locīdamās, dzirdot manu stāstu par aizkaru meklējumiem. Bet tas nekas, galvenais, ka neatlaidība vainagojās panākumiem.

Pats labākais, par ko arī man sanāca smiekli, bija tas, ka, iekāpjot mašīnā, somā zvanīja mans telefons. Tāpēc stāsta morāle varētu būt apmēram šāda: turieties pie neatlaidības, bet nēsājiet mazākas somas, kurās kaut ko var arī atrast!

Lielais

Pēteris Emīls tagad sēž mašīnā kā lielais. Jo beidzot Pēteris ir sagaidījis Lielbritānijā pasūtīto autokrēsliņu. Pati krēsliņa atbraukšana nebija nemaz ilgi jāgaida, ilgi bija jāgaida kāda izdevīga akcija.

Bet, kas gaida, tas sagaida. Un tā nu Pēteris tagad sēž pēdējā modeļa vienā no drošākajiem krēsliņiem par apmēram puscenu (salīdzinājumā ar Latvijas veikalu cenām).

Mana pieeja autokrēsliņa jautājumam bija vienkārša. Ja nevaru dabūt no paziņām lietotu krēsliņu (un tieši tā šoreiz gadījās), tad jāpērk jauns un ļoti labs. Jauns un ļoti labs Latvijā maksā minimālās algas apmērā. Tātad Latvijā tādu krēsliņu pirkt būtu pilnīgs neprāts vai galēja izšķērdība. Toties tas netraucē aiziet uz Latvijas dārgajiem veikaliem, piemērīt krēsliņu dzīvajā, un pēc tam meklēt krēsliņu internetā.

Salīdzinoši mazas preces Latvijas interneta veikalos var iegādāties par krietni zemākām cenām kā parastajos veikalos, bet lielākas preces neizceļas ar tik lielu cenu starpību. Jo īpaši autokrēsliņi, jo te taču ir runa par bērna drošību - pašu galveno - tātad, šajā jautājumā var plēst vecākiem, cik ādas grib, un vecāki raudādami maksas. Tomēr ne visiem vecākiem ir tik mīkstas un siltas sirdis attiecībā uz Latvijas veikalu mārketingu, tāpēc man neatlika nekas cits kā lūkoties ārvalstu interneta veikalu virzienā, apbruņoties ar pacietību un gaidīt kādu izdevīgu akciju.

Kā jau normālā Rietumeiropas valstī pieņemts, Lielbritānijā Ziemsvētku atlaides ir pirms svētkiem (un nevis pēc svētkiem, kā tas ir Latvijā), tāpēc, pateicoties acīgiem portāla cālis iedzīvotājiem, man izdevās noķert, mandomāt, šī gada izdevīgāko darījumu. Turklāt, es kā ekonomiska mamma iegādājos krēsliņu, kas Pēterim derēs visus gadus līdz viņam vairs krēsliņu nevajadzēs, tātad divi krēsliņi vienā.

Sākumā man gan bija mazliet bail, ka krēsliņš būs ļoti liels un Pēteris izskatīsies kā īkstītis. Bet nekā - normāls krēsls, der kā uzliets, tāpēc man nav īsti skaidrs, kāpēc ir vajadzīgs vel kāds pārejas modelis diviem trim gadiem, ja uzreiz var iegādāties visu dzīvei nepieciešamo par tādu pašu cenu un tikpat drošu. Un tagad puika brauc uz veselību!

Tirgus

Kā jau katru gadu, arī šogad man bija vēlēšanās aiziet uz LMA Jarmarku. Domāts - darīts.

Cenas kā jau tirgū - dažādas, bet diemžēl tām ir novērojama tendence kāpt. Teiksim, man nekādi necēlās roka nopirkt trīs skaistus uzgleznotus lāčus Pētera Emīla nākotnes istabai, kas bija radīti uz neliela izmēra finiera gabala par LVL 80 - nu pārāk sālīti tie lāči, bet ļoti aizkustinoši mīlīgi. Tā vietā piepildījās viens no maniem kārtējiem nekad nesaki nekad stāstiem.

Man vienmēr ir licies, ka nekad nepirkšu mākslinieku vai amatnieku radītās rotaļlietas, jo tās manā ieskatā ir pārāk dārgas un pārāk, nu teiksim, mākslinieciskas, respektīvi no iecerētās lelles vai zaķa tik tāds veidols vien ir un mazajam ir krietni jāiedziļinās, lai uzminētu, kas tas galaprodukts īsti ir domāts. Bet nekad nesaki nekad. Un tāpēc šodien Pēteris dabūja savā īpašumā simpātisku drēbes sunīti, droši vien ar vati vēderā, kas pat stāv kājās - tāds brūngani raibs ar dzeltenu lentu ap kaklu. Un sunītis patiešām atbilst savam zīmola Ludoo piedāvātajam nosaukumam - Uzticīgais sunītis.

Bet tur visa kā ir daudz, un ir grūti izvēlēties kaut ko vienu vai vispār kaut ko. Tomēr šoreiz tika atrasts cerētais un Pētera galvenās spēļu istabas gleznu kolekcijai, kur beidzot pie sienas ir piekārti lielie, ilgi savu kārtu gaidījušie Adrianas Vīgneres elektrības stabi, ir pievienojies vēl viens urbānisma šedevrs. Nāciet un skatieties!

Pirmie

Šovakar bija pirmie Pētera Emīla Ziemsvētki, - principā pirmie būs tikai rītdien, bet šovakar bija pirmais Ziemsvētku vakars. Tātad pirmā reize, kad Pēterim oficiāli bija iespēja saņemt dāvanu valstiski un vispasaulīgi svinamos svētkos.

Pēteris visu dienu uzvedās kā paraugbērns, ļāva mammai no deviņiem rītā aktīvi darboties, gatavoties svētkiem, darināt saldumus un pa vidu vēl pieskatīt mazo acuraugu. Pēteris bija prātīgs un savus spēkus sadalīja proporcionāli plānotajam dienas garumam un izvēlējās nodoties divām diendusām, lai vakarā par pārsteigumu citiem un sev varētu jāņot pie eglītes ilgi un dikti. Man pat šķiet, ka viņš kaut kā intuitīvi jūt, cik gara un atbildīga būs diena, jo pagaidām visos svarīgos gadījumos viņa gulēšanas laiki ir ideāli sakrituši ar mammas un Pētera vajadzībām.

Pēteris ļoti priecājās par saņemto uzmanību un arī par dāvanām. Dāvanu nebija daudz, bija divas. Viena, ar “zobu asināmajiem” rīkiem, bija ietīta čaukstošā krāsainā papīrā. Šeit cīņā par Pētera uzmanību viennozīmīgi vinnēja iepakojums. Kad Pēteris pusstundu bija čaukstinājis, grauzis un mētājis iepakoto dāvanu, mēs to attaisījām un varēja nogaršot arī zobgraužus. Un turpmāko vakara daļu Pēteris izlikās par lielu zobu higiēnas fanu un pārvietojās un sēdēja ar zobu birstīti mutē.

Otras dāvanas kārta ienāca vēlāk. Koka puzle ar krāsainām automašīnām bija ietīta caurspīdīgā čaukstošā papīrā ar baltām zvaigznītēm. Zvaigznītes ta zvaigznītes, bet puzle dabūja trūkties ne pa jokam! Pēterim laikam patika gan papīrs, gan krāsainās mašīnas, tāpēc iepakojums bez žēlastības tika dauzīts pret grīdu, lai mašīnas ātrāk izbirtu ārā. Cīņa vainagojās panākumiem un, pēc intensīvas iepakojuma un puzles dauzīšanas, mašīnas tik tiešām pa vienai birt ārā no savām vietām koka puzlē. Tā nu Pēteris tika arī pie graužamām koka mašīnām, un kādu brīdi nevarēja saprast, kas viņam garšo vairāk: papīrs, koka mašīnas vai graužamrīki, bet visas dāvanas Pēterim patika.

Mazie svētki

Pirms Ziemsvētkiem parasti ir svētku ieskaņas. Pēteris Emīls svētku ieskaņas sagaidīja mainīgā garastāvoklī.

Astoņarpus mēneši it kā jau ir nopietns vecums, tāpēc nolēmu Pēteri uz vakaru atstāt pieskatīšanā un doties uz darba balli. Pēteris esot lieliski izklaidējies un aizmidzis bez manis. Bet. Pēc pāris stundām sākās nakts celšanās un Pēteris bija ļoti apvainojies, ka nakts vidu viņam blakus nav mammas. Un, kad es intuitīvi jūtot, ka jāsteidzas uz mājām, ierados, Pēteris jau bļāva pilnā sparā un diezgan ilgi nebija nomierināms un pierunājams iet gulēt. Acīmredzot, Pēteris baiļojās, ka, viņam aizmiegot, mammas atkal varētu kaut kur pazust. Laikam Pēteris vēl nav gatavs mammu palaist projām pa nakti.

Toties tas netraucēja Pēterim nākošajā dienā agri celties un doties uz manas krustmeitas dzimšanas dienas balli Rīgas biržā. Staigājām ar Pēteri padusē ekskursijā pa biržu un viņš, galvu dziļi atkāri, gandrīz vai mēģinot uztaisīt tiltiņu, cītīgi pētīja lielās lustras, kas viņam likās visvērtīgākie atradumu biržas ēkā.

Tāpat pēc pus gulētās nakts Pēteris nejutās traucēts pavadīt ekskursiju un balli apmēram piecdesmit cilvēku lielā barā. Bija daži mazi bērni, kas nāca Pēterim klāt un paijāja viņu, tos Pēteris atalgoja ar smaidu vai arī mēģināja viņiem ieķert matos vai kādā citā nepieskatītā vietā. Dažbrīd mēs rāpojām zem galdiem, bet šo vingrinājumu ilgi nevarēja izpildīt, jo zem galdiem bija kontaktligzdas, kas Pēterim, saprotams, ļoti interesēja, tāpēc izpētes darbus zem galdiem vajadzēja steigšus beigt. Ik pa laikam Pēteris skaļi pļāpāja pats ar sevi un ar citiem. Tāds sabiedrisks puika, pat ļoti.

Rokdarbi

Pirmdien Pēterim Emīlam atbrauca ekoloģiskā cūka. Viena ceturtdaļa. Kopumā tā cūka ir atvēlēta arī pārējiem, jo pēc rokdarbu veikšanas liesums Pēterim neatlika nemaz tik daudz, bet visu pārējo lielie varēs ēst, ausis kustinādami.

Neatceros, kad būtu tik smalki graizījusi gaļu (ja nu vienīgi Pētera jēru, ko viņš jau apēda), turklāt šoreiz tās bija patiešām daudz. Dīvaini, ka beigtu zivi man ir bail ķidāt, bet no beigtas cūkas man nemaz nav bail - gluži otrādi, es to uztveru kā smalku izšūšanas darbu, kas jāizšuj, bet šajā gadījumā jāizgriež, precīzi pa vīlītei.

Pēteris ļoti interesējās, ko es tur griežu, un gribēja paspēlēties ar cūkgaļu, bet tā ir pārāk ķēpīga lieta, tāpēc Pēterim vajadzēja apmierināties ar skatīšanos. Ar kartupeļiem, kāļiem un āboliem es viņam ļauju spēlēties, kad tos mizoju, bet pārējiem produktiem ir pārāk daudz sīkdetaļu, lai ar tām ietu rotaļās, piemēram, ķirbju sēklas, kuras var viltīgi ielīst Pēterim mutē.

Redzot mani, Pēteraprāt, spēlējamies ar cūkgaļu, Pētera interese pieaug par visu, ar ko es nodarbojos. Un tagad pasaules izzināšanā ir nākušas talkā arī Pētera rokas un ceļi, respektīvi, Pēteris ir sapratis, ka rokas var pacelt arī uz augšu un tādējādi var kaut ko nolidināt no kādas augstākas virsmas sev priekšā uz zemes.

Pēteris ir arī sapratis, ka ceļos viņš var piecelties un tupēt ne tikai istabas vidū, kur tam reāli nav nekādas jēgas, bet pacelties ceļos var arī pie Rodža būra, vel pastiept rokas uz augšu un - bladāc!, var noripināt lejā Rodža intīmo stūrīti, un visa virtuve piebirst pilna ar mazajām, ļoti interesantajām presētās zāles bumbiņām. Pēteris ir sapratis, ka bumbiņas nav diez ko ēdamas un mutē vairs tās nebāž, toties ar lielu interese paņem tās divos pirkstos, virpina un pēta, te pacēlis pret gaismu, te ripinot pa zemi, it kā viņam būtu jānosaka dimanta karātu daudzums. Eh, pētnieks!

Draugi

Dažus savus mazos draudziņus Pēteris Emīls, šķiet, ka pazīst labi. Savu sajūsmu Pēteris izrāda, sēžot redzamā vietā. Viņš vicinās ar rokām un mēģina kaut ko stāstīt sava valodā, un vairumā gadījumos stāsts izklausās pēc skaļiem spiedzieniem. Tomēr, tas notiek gadījumos, kad Pēteris ir jau labi pazīstams ar mazo draugu. Ja atnācējs nav pazīstams, tad Pēteris viņu ilgi pēta, nebaidās un mammu nemeklē, bet pēta.

Ja Pēteris satiek mazo draugu Matīsu, kas lielos vilcienos jau ir liels pusotru gadu vecs puika, Pēteris sajūsmā vicina rokas. Tad abi puikas komunicē; Matīss domā, ka Pēteris prot staigāt, tāpēc paņem viņu pie rokas un mēģina kaut kur aizvest. Pēteris tajā brīdī domā, ka Matīsa roka ir mantiņa, un mēģina iekampt.

Pie mums bija atnākusi ciemos arī vienaudze Jasmīna, un Pēteris viņu uzaicināja pasēdēt virtuvē uz grīdas. Abi sēž, skatās viens uz otru un Jasmīna, kā jau meitene, sāk stāstīt savas lietas. Pēteris tikai skatās un brīnās, un klausās. Kādas divdesmit minūtes uzmanīgi klausījās, un tad skaļi izteica savu sajūsmu par ciemiņu. Ar to arī runas slūžas bija vaļā, un Pēteris arī sāka skaļi izteikties - laikam dienās būs dziedātājs vai prezentēs projektus.

Brūnīši

Bez kondensētā iebiezinātā kakao piena un Haagen dazs saldejuma, es vēl ļoti dievinu braunijus - tādus sulīgus, saldus un treknus.

Nesen viena biedrene man iedeva brūnīšu recepti un es nolēmu, ka recepte ir, kā teikt, paceļama pat manām diletanta - konditora spējām. Var arī teikt, ka vēlme ēst brūnīšus bija lielāka par slinkumu peldināt sviestu un šokolādi uz uguns. Bet pagāja vismaz divas nedēļas, iekams es saņēmos aiziet uz veikalu nopirkt tumšo šokolādi, jo pārējās sastāvdaļas nav nekas ekstrēms un parasti atrodas mājās.

Uzzināju, ka recepte ir domāta jeb aprēķināta konkrēta izmēra pannai, toties manējā ir ļoti liela panna, bet šokolādes man bija tikai tik, cik bija. Tātad jāimprovizē ar pannu. Improvizēt dzīvē es varbūt protu, bet virtuvē, uuu, nu tur visādi var sanākt! Parakājos pa plauktiem un atradu folliju, no kā varētu uztaisīt mazāku sudraba panniņu, bet follijai esot jābūt “cepamajai” - tik daudz es zinu. Apskatīju iepakojumu un, izrādās, ka es savā praktiskumā esmu tieši tādu iegādājusies, jo neies jau pirkt divas follijas, vienu cepšanai un otru ietīšanai, laikam tāpēc bija iegādātā follija visiem dzīves gadījumiem.

Pēteris Emīls par visu notiekošo virtuvē nebija iepriecināts un sūdzējās, ka viņam netiek veltīta pietiekoša uzmanība. Acīmredzot, viņš gribēja izpildīt savu jaunāko rotaļu, tas ir, sagaidīt, kad mamma apsēžas uz grīdas, ērti uzlīst virsū mammas kājām un līst pa klēpi, un badīties ar galvu, un kost, bet mazais, mīļais kamolītis šoreiz netiek mammai klāt, jo mamma ir pārņemta ar brūnīšiem.

Uztaisīju panniņu un ķēros klāt mīklai. Visvairāk mīklas gatavošanas procesā mani tracina daudzās un dažādās darbības, kas jāizpilda ar atsevišķām sastāvdaļām, tāpēc man ideāla mīkla būtu - savācam visas sastāvdaļas, saberam vienā bļodā, samaisām un gatavs! Diemžēl brūnīšu dēļ nācās papūlēties, jo atsevišķi vajadzēja kult olas un atsevišķi vajadzēja kausēt šokolādi un sviestu. Kā jau iesācējs, sametu šokolādi un sviestu bļodā un cepinu pa taisno uz uguns, un eku, šeku, izrādās pēc pus minūtes tas viss sāk jau svilt klāt pie bļodas dibena - tātad, ir vēl jāpiepūlas un jāmaisa, lai nepiedeg. Aaaaa, un principā, ja kārtīgi palasa recepti, acīgākie cilvēki pamana, ka šīs divas kūstošās sastāvdaļas ir jākausē ūdens peldē - tātad vēl vienā traukā. Bet es jau neiešu visu sarežģīt, nogriezu mazu uguni, un šokolāde vairs necentās piedegt pie bļodas. Kad viss bija izkusis, ātri, ātri, lai masa nepaspēj atdzist, sabēru klāt visu pārējo - un folijai virsū!

Un brīnumi! Pēteris pat brīnījās, ka mamma uz mirkli aiz sajūsmas pamist, ēdot brūnīšus un piedzerot pienu. Pilnīgi laiks apstājās. Kas gan var būt labāks par šo?!

Mācības

Pēdējās dienās Pēteris Emīls mācās vis kaut ko.

Aizvakar nopirkām ūdens pudelei soša vietā mīksto snīpīti, tad nu bija jāiemācās ar tādu dzert. Pēteris zina, ka pudelītē ir ūdens, ar ko reizēm var paspēlēties, bet reizēm var arī padzerties. Tāpēc, kad es viņam sniedzu pudelīti, viņš sajūsmināts sniedzās pretim un gatavojās dzert. Un še tev! Priekšā kaut kāds nepazīstams snīpis! Pēteris paliek nikns, krata pudeli, grūž nost no mutes un skaļi bļaustās. Nekas nelīdz, mamma nāk virsū ar pudelīti. Pēteris it kā dzert grib, bet, vienu reizi pamēģinājis snīpīti, neparko negrib sūkt ūdeni no tā. Un sāk bļaut, riktīgi - mamma, palīgā, kas tas par sviestu, kāpēc nav soša, bet ir kaut kāds snīpītis?! Pēteris aizkaitināts bļāva tā, ka jumts mājai cēlās nost, bet es pacietīgi turēju pudelīti mutē, gaidot, kad viņš izdomās pamēģināt pasūkt snīpīti. Pēc divu minūšu aizvainotās bļaušanas Pēteris nolēma pamēģināt padzert ūdeni caur snīpīti, un tas izrādījās tik vienkārši, ka viņš pats bija ļoti pārsteigts par to, ka viņam mutē nokļūst ūdens! Un pēc minūtes viņš jau bija aizmirsis savu briesmīgo bļāvienu un smaidīja - ped aspera, ad astra.

Pa šo laiku Pēteris ir arī iemācījies, ka presētās zāles bumbiņas nav ne cik garšīgas un tās vairs neēd, bet toties ar lielu interesi rāpo Rodžim pa pēdām un uzlasa mazās bumbiņas un katrreiz tās cītīgi pēta un virpina pirktos. Vēl Pēteris ir iemācījies, kur ir truša māja, un uzturēties blakus Rodža mājai, padauzīt pa režģi, pasist durvis, parībināt, īpaši, kad Rodžis guļ būrī, - ir pašas interesantākās nodarbošanās.

Pēteri arī ļoti sajūsmina remontdarbi, līdzīgi kā trusis, viņš mēģina iekļūt remontējamā istabā - vai nu abiem patīk balta krāsa vai garšo kaļķis. Kad pārvedām krāsu bundžas, tajā vakarā Pēteris kādu stundu tupēja pie bundžām - grabināja tās, bakstīja un bužināja.

Vēl Pēteris un arī es esam atklājuši, ka Pēterim var uzvilkt arī zeķubikses, protams, ja ar viņu labi sarunā. Tā man likās neiespējamā misija, bet kopš viņš sēž, šāds numurs ir tapis iespējams. Uzadīju Pēterim getras, tad nu viņš tagad kā tāds tautas deju dejotājs dažreiz rāpo ar zeķubiksēm un getrām un silda savus muskuļus.

Tā kā Pēterim ļoti interesē lampas, šodien viņam par godu uzliku Ziemassvētku krāsainās, mirgojošās lampiņas. Domāju, ka viņam ļoti patiks. Bet nekā, Pēteris saprot, ka tā ir tikai tāda māžošanās un nekādu reālu gaismu nedod, tāpēc parastās lampas viņu joprojām interesē vairāk - mazais reālists.

Uz jaunu ēru

Pētera Emīla galvenā rotaļu istaba ir iegājusi pārejas posmā, lai drīz uzsāku dzīvi jaunā ērā. Citiem vārdiem - ir sācies remonts.

Tas nozīmē, ka Pētera galvenais rotaļu laukums tagad ir apmēram pusotrs reiz pusotrs metrs. Par rotaļu laukumu to gan grūti nosaukt. Tas vienkārši ir istabas stūris, kur ir sabērtas visas mantiņas, bet jāsaka godīgi, ka patreizējā rāpošanas posmā Pēterim bērnu mantiņas neinteresē, tāpēc tās nekustīgi stāv stūrī - kā no rīta nobērtas, tā vakarā nav izkustinātas. Toties topā ir visa veida čības un zābaki, vienvārdsakot, pirmais, kas ir brīvi pieejams un nepiesiets.

Pateicoties remontam un savai zinātkārei, Pēteris tagad štātes maina divas reizes dienā, un, ja ir jāiet cilvēkos, tad sanāk pat trīsreiz mainīt. Citādi var nākties ciemoties ar baltām remontnieka biksēm. Jo kas gan var būt interesantāks par maziem vecas tapetes gabaliņiem vai par kaļķainu grīdu? Un, ja vēl tam visam pa vidu skaidra trusis, par ko vienmēr ir zināma interese, ir pat grūti izvēlēties, uz kuru vietu rāpot vispirms.

Bet kopumā Pēteris tomēr saprot, ka pagaidām labāk ir uz remontu noskatīties no malas, nevis tajā piedalīties, jo pat pie atvērtām remontistabas durvīm, Pēteris rātni sēdēja un visu vēroja no sliekšņa. Pa brīžam gan Pēteris nočiepa kādu tapetes gabaliņu un uzsūkāja kā skābu bārbeles konfekti, - gluži kā vecmāmiņa, kas, skatoties teātra izrādi, parasti čaukstina līdzpaņemtās bārbeles konfektes. Toties pēc tam Pēteris varēs spēlēties svaigā istabā.

Presētā zāle

Pēteris Emīls ir liels pasaules izzinātājs. Apstākļu spiests viņš visu dienu uzturas savā spēļu istabā, pa kuru viņš var rāpot krustu šķērsu, kur pa laikam ciemos ienāk trusis Rodžers un no kurienes var labi redzēt mammu virtuvē.

Apstākļi, kas viņu spiež uzturēties spēļu istabā ir apmēram septiņus centimetrus augstais slieksnis, kas būtu jāpārrāpo, lai tiktu tālāk. Bet pagaidām Pēteris vēl nav sapratis, ka to spēj izdarīt (jo tas viņam nejauši izdevās tikai vienu reizi), tāpēc viņš apmierinās ar slieksnim pāri atrodošos zābaku nozvejošanu un košanu, ja mamma tos nav paspējusi nolikt tālāk, vai sāk skaļi bļaustīties ar skaidru izteiksmi, nu, ātrāk taču pārlieciet mani pāri slieksnim, cik var nīkt vienā istabā!

Ja Pēteris ar savu bļaustīšanos ir izdīcis iespēju sēdēt virtuvē uz grīdas, viņu visvairāk saistošais priekšmets ir vienīgais aizliegtais no uz zemes esošajiem priekšmetiem - truša Rodžera intīmais stūrītis. Rodžis ir ļoti inteliģents trusis un visas savas svarīgās darīšanas, cik nu viņas svarīgas trusim var būt, kārto speciāli iekārtotā kastē. Tāpēc kastē parasti mētājas zirņa lieluma presēta zāle. Veikala plauktos zāle ir nopērkama sapresēta mazos cilindriņos, bet Rodža pārstrādes rezultātā tā sanāk apaļa. Ja gadās uzmīt bumbiņai, tā izšķīst zāles šķiedrās.

Pēterim šis process acīmredzami interesē, jo, kad viņš ierodas virtuvē, kaste tiek nolikta augstāk - laikam tāpēc tā ir tik interesanta. Toties Rodžis gan par to nepriecājas un savos ikdienas gājumos šķauda uz to, ka kaste ir nolikta augstāk, un atstāj savu presēto zāli vietā, kur kastei vajadzētu atrasties.

Biju aizņemta ar citam lietām virtuvē un nepamanīju, ka Rodžis atkal izmet kādas pāris zāles bumbiņas, un ka Pēteris, protams, sēž pie vietas, kur kastei jāatrodas parasti. Pēc brīža pamanīju, ka Pēterim uz zoda ir nodevīgas zāles šķiedras. Tomēr jau paspējis sapresēt! Ek, mazais rakaris! Tā nu es viņam no mutes zvejoju ārā presēto un daļēji sakosto zāli, kamēr Rodžis apmierināts luncinājās apkārt.

Bet vispār Pēterim nav lielas izredzēs uz sterilu vidi - kur tad tādu var dabūt? - pa laikam kāds nostaigā ar āra zābakiem, pa laikam Rodžis spalvas met - nevar taču cauru dienu ar lupatu skraidīt pakaļ. Turklāt Pēteris uzbrūk arī birstei.

Līdzsvarā

Pēteris Emīls trenējas būt līdzsvarā ar dzīvi. Tiklīdz kā viņš iemācījās rāpot, nākošajā dienā Pēteris sāka trenēties sēdēt. Un es beidzot sapratu, kāpēc viņš, nostājoties četrrāpus, reizēm izstiepa vienu kāju uz sāna un šūpojās, izrādās tā viņš trenēja svara pārnešanu. Gudrinieks!

Ja rāpot mācīšanās bija tīrie ziediņi, jo notika filozofiski spriedelējot par dzīvi, tad sēdēt mācīšanās ir riktīgi auglīši, jo notiek ļoti skaļi. Fundamentālākā problēma ir Pētera viedokļu atšķirības ar savām kājām, jo kādas pāris dienas kājas absolūti neklausīja savu mazo pavēlnieku. Pēteris noliek dubsi sēdus, bet kājas dara, ko grib, - taisa špagatu, samežģās vai saritinās kamolā un Pēteris nikni lamājas, sten un pūš, jo netiek ar tām galā.

Kopš vakardienas Pēteris ir pierunājis kājas nolikties ērti sēdēšanai. Bet tad sākas cita problēma - kā noturēt līdzsvaru. Vakardien mums gāja skaļi! Kā Pēteris apsēžas, papriecājas, pavicinās ar rokām - tā bums! galva pret zemi. Tad seko divas sekundes ilgas pārdomas, kā laikā seja pārvēršas it kā Pēteris būtu uzkodis skābu citronu, un tad seko bungādiņas stindzinošs apvainojies bļāviens.

Pēteris ir ļoti neatlaidīgs, jo nekas viņu nespēj novērst no domas par sēdēšanu. Rezultātā vakardiena bija ļoti skaļa, bet šodien jau iet labāk. Acīmredzami, līdzsvars pamazām sāk draudzēties ar Pēteri, un viņš krīt krietni mazāk. Ātri gan tie bērni visu saprot, burtiski pa stundām!

Dumpis

Šodien mēs ar Pēteri Emīlu pieteicām dumpi nekaunīgiem taksistiem.

Braucam uz bērnu poliklīniku, kas atrodas Grēcinieku ielā un kur ir tikai maksas autostāvvietas ar Vecrīgas cenām, un ar sakostiem zobiem nolēmām maksāt Vecrīgas cenas, jo bezmaksas vietu pie poliklīnikas nav. Acīmredzot, slimnieki drīkst slimot un braukt ar mašīnu tikai tad, ja kabatā ir LVL 1,40 stundā. Mēs gan neslimojam, bet vai tad kādam tas ir jāzina?

Piebraucam pie poliklīnikas un, eku šeku, kāds pārsteigums - visas vietas pilnas un kā parasti vienā no nedaudzajām stāvvietām stāv nevienam nezināmais Vita-Taxi taksis, kas alkatīgi gaida mazos bērnus. Tā kā šī jau bija kurā reize, kad stāvvieta bija pilna un šīs firmas taksis gozējas stāvvietā ar visu šoferi, un, dabiski, nemaksā par savu stāvēšanu, mans pacietības mērs bija pilns un es gāju ar viņu aprunāties par dzīvi, paskaidrojot, ka šīs autostāvvietas ir paredzētas tiem, kas maksā par tām.

Protams, ka šoferim nepatika mana dzīves filozofija, un viņš jau pēc pāris maniem teikumiem, kā spāņu toreadora nokaitināts bullis, izlēca no takša un bruka man virsū ar tekstu, lai vispirms ienācos nerunāt rupjības. Tas gan mani mazliet pārsteidza, jo es nekādi nesapratu, kura vieta teikumos, kas sākas ar “atvainojiet” un turpinās ar “esiet tik laipni”, varētu tikt uzskatīta par rupjībām. Tomēr, iespējams, ka taksists par rupjību uztvēra faktu, ka kāds viņam atļaujas kaut ko aizrādīt, - kā lai zina, kāda kuram ir rupjības definīcija?! Taksists bija ļoti nikns par manu neatlaidību viņu dabūt prom, tāpēc viņš man burtiski nāca virsū, un, ja tas būtu noticis kādā Maskavas forštates attālākā stūrī, iespējams, es šo sarunu beigtu, kā minimums, ar personīgu poliklīnikas apmeklējumu. Visvairāk laikam taksistu sakaitināja mana mierīgā runāšana un nereaģēšana uz apvainojumiem, bet es vienmēr šādās situācijās izturos pēc principa - ar trakiem vajag pa labam, pieklājīgi un mierīgi.

Tā kā taksists nekur netaisījās braukt un mūsu laika limits diskusijām par dzīvi strauji tuvojās beigām, man tomēr vajadzēja izteikt kādus ceļa vārdus, un šoreiz tie bija likumsakarīgi, - ka mēs parūpēsimies, lai rītdien mātēm būtu kur novietot savas mašīnas. Tālāko lavīnu es jau vairs neklausījos. Tā kā es gandrīz vienmēr izpildu savus solījumus, stundas laikā parūpējos, lai taksis tur vairs nestāvētu.

Latviešiem iedzimtā bālā zēna Cibiņa kautrības un vainas apziņa mani, protams, tirdīja par to, ka esmu rupjajam taksistam atņēmusi darbu, bet mierināju sevi ar domu, ka varbūt vismaz vienai mammai tāpēc bija vieta, kur nolikt mašīnu. Un, dabiski, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām, bet vismaz viens pusslims bērns nebija jānes uz poliklīniku pa vēju, bet varēja nokļūt pie ārsta ar gandrīz desmit soļiem.

Pēteris dziļdomīgi paskatījās manī, nopūtās un piekrita.

Stabilitātes garants

Pēteris Emīls jau kādu laiku ir uzsācis pārvietoties četrreiz stabilāk, nekā to dara pieaugušie - četrrāpus. Diena, kad Pēteris iemācījās rāpot, īsti nav nosakāma, jo nezinu, no kuras dienas to rēķināt.

Pirmie pārliecinošie Pētera četrrāpus spertie soļi bija jau sen, kādu mēnesi vai nedēļas trīs atpakaļ, un bēbīšu terminos tas nozīmē sen. Bet pirmos divus, trīs soļus Pēteris vienmēr paspēra it kā garām ejot un turklāt pats nemaz nepamanīja, ka viņš tos pasper. Kopš pirmās reizes vairākkārt redzēju, ka viņš ik pa laikam stabili paiet uz priekšu kādus divus vai trīs soļus. Parasti tas vienmēr notika treniņa rezultātā - šūpo, šūpo savu četrrāpus uzstutēto mazu dubsi un tad pēkšņi, it kā viņš tūlīt nokavētu ātrvilcienu, steidzīgi pasper divus trīs soļus, un apstājas, un brīnās - hmm, dīvaini, kāpēc es tagad atrodos mazliet tālāk kā iepriekš.

Pirmā reize, kad Pēteris apzināti un mērķtiecīgi rāpoja uz priekšu, bija pirms kādas nedēļas. Bija iemesls. Bijām ciemos un Pēteri ieinteresēja kāda mantiņa un viņš pēkšņi saka rāpot pēc tās. Bet tā kā tas bija ciemos lielā burzmā un apjukumā, man likās, ka varbūt tas bija tā nejauši, jo mājās Pēteri var kārdināt, ar kādām mantiņas grib, neviena tā nespēj viņu ieinteresēt, lai rāpotu pēc tās, pat mobilais telefons ne.

Bet vakar es izdomāju, ka jāparāda viņam kaut kas nebijis - čaukstošs un krāsains. Par upuri krita oranži plastmasas dārza virtuves piederumi, kas stāvēja čaukstošā iepakojumā. Oranžā paciņa Pēteri vakar uzrunāja tik ļoti, ka viņš momentāni, ieraugot paciņu, metās rāpot pāri pus istabai, lai dabūtu kāroto lietu. Šodien iemēģinājām oranžu dārza galdautu un vēl šo to, un secinājums ir viennozīmīgs - Pēteris nerāpo uz pasūtījuma, bet rāpo tikai pēc lietām, kas viņu īpaši interesē - šodien tās bija oranžā krāsā. Tāpēc mazā dzeltenā vardīte skaudīgi lūkojās no paklāja uz oranžajām Pēteri interesējošām lietām.

Acīmredzot, Pēteris rāpot mācēja jau agrāk kā septiņarpus mēnešos, vienkārši viņam netika piedāvātas pietiekoši interesantas lietas. Ak, jā, no šodienas arī trusis Rodžers ir ierindojies interesanto lietu sarakstā, jo ir taču rudā krāsā. Bet labi, ka Pēteris nemetas viņam pakaļ katru reizi, kad ierauga, - tikai tad, kad Rodžis pienāk tuvu klāt - tad ir vērts ieķerties viņam spalvā un izpurināt vasaras putekļus! Un Rodžis pacietīgi pacieš purināšanu, vismaz pagaidām - laikam saprot, ka Pēteris ir pārāk mazs iedzīvotājs un uz viņu nav vērts apvainoties.

Laimes spēle

Vai jums neliekas, ka dzīve bieži vien ir laimes spēle? Dažkārt taču vari darīt, ko gribi, bet vienalga notiek tā, kā rakstīts zvaigznēs. Tā nu mēs ar Pēteri Emīlu arī ik pa laikam spēlējam laimes spēles.

Atsākām iet peldēt un tā būs laimes spēle, vai mums atkal uzšķaudīs kāds iesnains onkulis vai tante, vai tomēr nē, un peldēšanas kursu pabeigsim. Tāpat es ik dienas Vecrīgā spēlēju laimes spēles ar parkošanās automātiem - būs stunda par LVL 1,40 vai - stunda par LVL 2? Turklāt vēl visur nav nomainīti automāti un daži no tiem neņem pretim viena lata monētas. Atkal laimes spēle - vai es skraidīšu apkārt, diedelējot katram garāmgājējam vienlatnieka izmainīšanu, vai automāts būs labvēlīgs un ņems latu pretim. Šā visa iespaidā mans maks patreiz sver kādu puskilogramu, jo ir pilns ar dzeltenajām un piecdesmitnieku monētām, jo, ja nu atkal gadās ļaunais parkošanās automāts, kam uzspļaut vienlatniekam.

Šodien sava mazā laimes spēle bija Pēterim. Atnāca ciemiņi un mazais pusotru gadu vecais ciemiņš Matīss gribēja pagaršot Pētera pirktus. Kāda runa? Ja grib pagaršot, Pēteris dod arī. Jo pirktu pagaršošana Pēterim patīk visos variantos - gan savējo ēšana, gan arī variants, kad mamma mazliet iekož Pētera pirkstos - tas viņam pat liekas varen smieklīgi. Ar šādu dzīves pieredzi apveltītais Pēteris droši deva Matīsam pagaršot pirkstus, bet Matīss, acīmredzot, domāja, ka varbūt tie ir sava veida mazi, jauni cīsiņi, kurus vajadzētu nokost. Tā nu Pēteris uzzināja, ka tie, kam ir zobi, dažreiz mēdz arī iekost stipri, bet Matīss uzzināja likumsakarību, ka, kožot svešos pirktos, izceļas liels troksnis.

Bet katra laimes spēle mums vai nu kaut ko iemāca vai kaut ko dod. Tāpēc jau ir tik interesanti, ka dzīve ir pilna ar spēlēm, pat, ja tās kož!

Upura jērs

Tā kā Pēteris Emīls ir iekāpis septītajā mēnesī, viņam ir atļauts ēst gaļu. Tāpēc kopš šodienas mēs esam kļuvuši zaļāki un bioloģiskāki, un iepērkamies Dabas dobē.

Dabas dobe piedāvā visu kaut ko, - spēj tik pelnīt, lai to visu nopirktu. No gaļām bija pieejams truša liemenis un jērs. Tā kā man nav ne jausmas, kas ir truša liemenis, un man ir aizdomas, ka tas ir mans Rodžis - tikai bez ādas, es atturējos pasūtīt liemeni, jo Rodža klātbūtnē man būtu neērti ķidāt viņa radinieku. Turklāt man varētu arī palikt vāji ap dūšu, jo pēdējā reize, kad es piedzīvoju kādu nebūt dzīvnieku sadali bija apmēram pirms gadiem piecpadsmit. Mani gan tas pārāk nesatrauca, bet tikai tiktāl, kamēr man tas pašai nav jādara, jo man pat ir nedaudz bail no lielām zivīm, - kur nu vēl no truša liemeņa.

Tāpēc Pētera ēdienkartei tika upurēti ekoloģiskie jēra medaljoni. Kas to lai zina, kādi tie ir - bet vajadzētu būt kaut kādām medaļām. Šovakar tās jēra medaļas par bargas cenas nopelniem atnāca līdz mums. Izrādās, ka medaļas pasniedz ar kaulu pa vidu - tādu zvaignīgu mugurkaula gabaliņu. Sasodīts! Es jau biju saposusies malt gaļu, bet izrādās, ka jāvelk ārā lielais duncis un jānodarbojas ar rokdarbiem. Tā nu es tur kādu pusstundu cītīgi ar nazi, tāpat kā izšuvējas ar adatu, aplodāju visus tos zvaigžņotos kaulus un tiku pie tīras gaļas, jāatzīst, ne pārāk izcilas, bet vismaz šis jērs bija ēdis eko normām atbilstošu zāli.

Un tad sākās, kā man sākumā likās, vieglākais posms - malšana gaļas mašīnā. Mūsdienās čuguna gaļas mašīnas neviens vairs nelieto, tās stāv kā interjera priekšmets uz rakstāmgalda un tur pildspalvas vai uz virtuves attāla plaukta kopā ar salmeņu kompozīciju, vai nomestas aiz šķūņa dzelžu čupā. Jo mūsdienās gaļu nopērk maltu vai palūdz samalt veikalā, bet visu pārējo var vai nu blenderēt, vai likt darboties kādai citai multifunkcionālā virtuves kombaina podziņai. Bet manā mājā gaļas mašīna dažādu iemeslu dēļ joprojām izpildīja malšanas funkciju. Es gan pati to nebiju kustinājusi miljons gadus un tikai no bērnības atceros, kā tā saliekama un kā visas detaļas rūpīgi pēc darba mazgājamas.

Tad nu nodīrātais jērs tagad dabūja trūkties un pamazām līda iekšā mašīnā, bet, mīļā stundiņ!, cik tas jērs ir spītīgs! Šitik fizisku darbu es sen nebiju darījusi (izņemot, protams, Pētera nēsāšanu ikdienā). Un tā es vairāk nekā stundu karoju ar jēru, lai tikai sagatavotu jēlās gaļas materiālu Pētera ēdienkartei. Ir nu gan tiem pavāriem smags darbs. Un lai viņš man pamēģina tikai neēst to jēru, cik tur bioloģiskas zāles un manu sviedru liets!

Mantas

Pēterim Emīlam bija jāizpērk dāvanu karte mantu veikalā.

Jāatzīst gan, ka Pēterim joprojām tradicionālās mantas ne īpaši interesē. Viņš daudz vairāk aizraujas ar plastmasas sarkanajiem ievārījuma toverīšiem un skanīgajām metāla bļodiņām, nekā ar bērnu mantām. Un grabuļi viņu nekad nav īpaši interesējuši.

Viena no Pētera mīļākajām mantiņām ir maza dzeltena plastmasas vardīte, kas ir iekļauta vannas peldēšanas rotaļu komplektā kopā ar tikpat mazu zilu zivi un bruņurupuci, kas šos abus spēj noturēt uz muguras. Man ir aizdomas, ka Pēterim patīk dzeltenā krāsa, jo mazo zilo zivi viņš liek mierā, toties vardīte parasti tiek iestūķēta mutē līdz pusei (jo dziļāk nav iespējams ielikt), skatītājam pamīšu rādot vai nu galvu vai pakaļgalu, un ar dzelteno vardīti mutē Pēteris var diezgan ilgi dīdīties uz paklāja un pat mēģināt ar pilno muti izdot kādas skaņas.

Vēl Pēterim ļoti patīk apaļas vides objektu detaļas. Teiksim, vakar uzklāju palietotu segas pārvalku viņa placdarmam. Pirmais, ko Pēteris atrada, bija pārvalka lielās baltās pogas. Tad nu viņš kādu pusstundu mēģināja no četrrāpus pozīcijas noliekties un iekosties pogās. Brīžiem viņš bija vērojams noliecies kā rūpīgs zinātnieks pētām un balstām pogas un brīžiem viņš bija iekodies pogās un pārklājs nokarājās viņam no mutes un vilkās līdzi kā šlepe tik ilgi, iekams pogas tika atlaistas.

Bet šodien mums bija jāiegādājas īstās mantas par diezgan lielām summām. Tad nu Pēteris dabūja (vēl gan nedabūja) visu ko, par ko viņam varbūt būs interese pēc gadiem diviem. Vienīgais, ko Pēteris saņēma no aktuālajām mantām, bija grāmata. Grāmatas arī Pēteri uzrunā. Šī gan bija īpaša - ar koka lapām un sarkanu bumbuli, kas ar gumiju satur kopā lapas. Tad nu bumbulis šodien sacentās ar vardīti un arī pavadīja krietnu laiku Pētera mutē. Un tāds viņš, mazais zinātnieks, tur figurēja pa paklāju - četrrāpus un ar grāmatu mutē.

Foto, Moto, Loto

Tā, bez kādas īpašas sakarības, manā bērnībā zoodārzā mēdza uzrunāt onkuļi ar polaroid fotoaparātiem, dāsni piedāvājot par 2,50 vai 3 rubļiem dabūt bērnu un zebru uz bildes. Trīs rubļi toreiz maniem vecākiem bija zvēra nauda! Tāpēc manā dzīvē šis piedāvājums nekad netika izmatots, jo, teiksim, par 1,80 mēs varējām no operas aizbraukt mājās ar taksi, tāpēc es nebēdāju, ka dīvainie foto, moto, loto onkuļi nekad nenonāca manā foto albumā.

Tagad fotoaparāts ir katram garāmgājējam, katram trešajām ir spoguļkamera un katrs otrais no spoguļkameras īpašniekiem sevi uzskata par profesionālu fotogrāfu. Tomēr. Neskatoties uz šo profesionalitātes sērgu cilvēki dažkārt mēdz izmantot fotosalonu.

Pēdējo reizi biju fotosalonā trīspadsmit gadu vecumā, Āgenskalnā. Un pēc tam vēl ilgi mana bilde stāvēja izlikta fotosalona skatlogā. Fotosalona darboņi uzskatīja mani par ļoti fotogēnisku un tāpēc ielika manu bildi skatlogā - tā man paskaidroja. Es gan par to nebiju sajūsmā, jo es nekādi nesapratu, kāpēc bilde skaitās laba, ja bildē man izskatās tumši mati, bet dzīvē ir gaiši! Tomēr mani trīspadsmit gadīgie iebildumi netika ņemti vērā un bilde palika skatlogā.

Tomēr tagad es nolēmu izmēģināt laimi un piekrist draudzenes piedāvājumam, un kopā ar Pēteri Emīlu doties uz salonu. Draudzene bija nopirkusi modē nākušos kuponus un mēs devāmies uz bērnu fotosalonu uz vienas stundas foto sesiju. Mēs bijām māsas ar diviem maziem bērniem - jo tikai ģimenes locekļi drīkstēja izmantot šo kuponu.

Fotosalons bija orientējies uz bērniem un nez kāpēc domāja, ka bērniem patīk liela kaudze bēdīga paskata rotaļlietu un palietots bērnu klubkrēsls. Apsēžoties uz uzgaidāmā dīvāniņa, es gandrīz uzsēdos virsū motorzāģim, kas laikam bija domāts tematiskām bildēm ar vecākiem, kas fano par šausmu filmu Kliedziens.

Toties Pēteris nelikās traucēts par mantiņām un kā īsts vīrietis uzreiz pievērsās tehnikai un skatījās uz fotoaparātu kā apburts. Viņam vispār patīk arī mana spoguļkamera. Nezinu kāpēc, varbūt tāpēc, ka aparāti ir melnā krāsā un ar aci,- tādi noslēpumaini. Un, ja runa ir par tehniku, tad nav vietas smiekliem un izklaidēm, tāpēc izdabūt no Pētera smaidīšanu nebija viegli. Bet konceptuāli viņš piekrita fotografēties un pat ļāva pa vidu sevi pārģērbt.

Lielas cerības par fotogrāfijām es tomēr neloloju, jo neradās iespaids, ka bildes būs labas un sirsnīgas, jo foto tantei bija visi standarta varianti - bērns uz klubkrēsla, bērns kastītē, puikas uz zilas sedziņas, meitenes uz rozā sedziņas, gaišs un tumšs fons. Un, protams, neatvairāmais motorzāģis. Bet varbūt mana profesionāla fotogrāfa latiņa ir pārāk augstu uzlikta. Lai vai kā, dāvinātam zirgam dobos neskatās, tāpēc gaidīsim savas salona bildes un cerēsim, ka vismaz kādu no tām varēs izmantot.

Latvijas pasts

Vienmēr ar kaut ko pārsteidz. Kādreiz tas nenes avīzi vai aiznes avīzi kaimiņam, tad tas sāk spriedelēt par avīžu nenešanu brīvdienās - kuram gan interesē avīzes brīvdienās? Bet dažreiz Latvijas pasts spēj arī pārsteigt.

Pēdējo gadu laikā ir pierasts, ka manas vēstules uz pastu aiznes gādīga sekretāre, arī dažas privātās. Jo kam gan mēs mūsdienās rakstām privātu vēstuli? Apsveikumus. Bet es nē, tam es esmu par slinku. Tad paliek tikai otra opcija - apdrošinātājam. Varētu iebilst, ka tā īsti nav privāta sarakste. Bet tomēr, tomēr. Apdrošinātājs taču par jums zina vairāk kā miesīga māte, īpaši par jūsu veselību - tātad sarakste ir privāta, pat ļoti.

Tā nu es vēlējos savas slimošanas sekas nosūtīt apdrošinātājam,- lai pasvīst. Un kā parasti aizpildīju veidlapu, ieliku čekus aploksnē, uzrakstītu adresi un iemetu pastā. Nu tā vienkārši iemetu. Bez markas un bez atpakaļadreses. Redz, ko nozīmē ieradums!

Nākošajā dienā padomāju un atcerējos, ko tieši es esmu izdarījusi, un nolēmu pacīnīties par saviem čekiem. Kas necīnās, tas nevar vinnēt. Piezvanīju uz Spices pasta nodaļu, pastāstīju, kāda es aizmārša, un pasta darbiniece jau smējās pilnā kaklā, - jā, jāa, esot viņiem te tāda vēstulīte, nevarējuši izdomāt, ko lai iesāk ar to. Un Latvijas pasta darbinieces pat bija tik laipnas, ka uzņēmās vēstuli turēt pie sevi glabāšanā, kamēr mēs ar Pēteri Emīlu izveseļojamies - un tas viss par baltu velti.

Tad nu mēs šodien aizgājām nosūtīt vēstuli un sagādāt pasta darbiniecēm izklaidi, jo viņas, protams, visas gribēja redzēt to personu, kas nosūta vēstuli bez markas un atpakaļadreses. Bet es nekaunos, es tik mazliet slēpos aiz Pētera ratiem, sak, man ir attaisnojums - es varu visu aizmirst.

Jaunā imunoloģija

Kopš vakardienas Pēteris Emīls studē vecās Apvāršņa sērijas Jauno imunoloģiju, kas izdota 1980.gadā. Liekas, ka astoņdesmitajā gadā izdotie fakti imunoloģijas jomā būs gana aktuāli 2011.gadā, lai ieinteresētu Pēteri un lai neciestu mana bibliotēka.

Pēteris uzglūn grāmatām. Tā jau sakot, ka bērniem iekārojamākās rotaļlietas ir priekšmeti, ko vecāki visbiežāk lieto. Top lieta, protams, ir dators. To Pēteris klimperētu un noslīcinātu siekalās, ja ļautu, pašu pirmo. Bet citā laikā es visbiežāk turu rokās kādu grāmatu (un nevis televīzijas pulti), tāpēc Pēteris iekāro grāmatas. Un, ja nu tiek klāt kādam žurnālam, kas aizmāršīgi ir bijis nolikts viņam pa ķērienam, žurnāls ātri tiek izlasīts un pēc tam vismaz pāris lapas vairs nav lietojamas, jo burti ir apēsti. Gandrīz. Jo parasti man izdodas izzvejot slapjās loksnes viņam no mutes un rokām tieši tajā brīdī, lai viņš justos apmierināts, ka ir pietiekoši apguvis lasām materiālu un materiāls ir tuvu tam, lai pārvēstos sākotnējākos celulozes paveidos.

Bet žurnālu lasāmviela, kā zināms, nav neko noderīga. Arī Pētera gadījumā, jo lapas ir pārāk sintētiskas. Tāpēc cēliem zinātnes mērķiem tika ziedota Jaunā imunoloģija, ko Pēteris patreiz lasa atspēries, ik pa brīdim autoram nikni norādot, kuras vietas grāmatā derētu pārrakstīt. Jācer, ka Pēteris dienās domās par imunoloģijas problēmām.

Zāles

Kādas zāles jūs zināt? Ja jūs esat veselīgs vidējais latvietis, kas reizi gadā izstaigā iesnas un sliktākajā gadījumā, ja slimi ir visi biroja darbinieki, reizi gadā vai divos dabū vīrusu, tad jūsu zināšanas zāļu jomā aprobežojas ar reklāmām.

Teiksim, pret visām sāpēm tiek lietots ibumetīns un, pēc reklāmas spriežot, katras modernas sievietes rokas somiņā ibumetīni mētājas biezā slānī. Vēl vidējais latvietis zina coldrex-veidīgos dzērienus saaukstēšanās un gripas gadījumiem. Šīs divas zāļu sekcijas zina pat vīrieši. Vēl visiem varētu būt zināma arī zāļu kategorija “deguna pilieni”.

Tālāk jau nāk sieviešu auditorijai mērķētie - mezimforte - tavs vēders sāpes nezin!, un espumizans - novērš gāzu veidošanos vēderā vēderdejotājām. Acīmredzot, vīriešiem nav aktuāls gāzu jautājums jeb precīzāk - nekas nespēs vīrieti piespiest nopirkt zāles, ja viņam kaut kas nesāp vai viņam nebūs iesnas. Visos pārējos gadījumos viņi vai nu ir veseli, vai nu varonīgi ciešs un neiet pie ārsta. Tātad, šo zāļu sekciju zina tikai sievietes.

Kas tad vēl? Ja jūs esat prātīgs ceļotājs, tad atceraties, ka mamma bērnībā mācīja, ka pret pēkšņu skrejamo palīdz oglīte - tad nu oglīti arī cilvēki zina. Un, protams, plāksterus. Kurš gan nezina tos? Sievietes tos nēsā līdzi, īpaši, vasarā un, ja ir iegādātas jaunas kurpes. Vīrieši zina, ka tādi pastāv, un, kad jaunās kurpes ir uzberzušas tulznas, zina, ka teorētiski tādus var aptiekā nopirkt.

Aspirīns ir veco laiku zāle, tādus tagad lieto tikai omas un apzinīgi opīši, jo aspirīni tagad ir asinsvadiem, sirdij un kam tur vēl. Moderns vidējais latvietis aspirīnu nelieto.

Tad nu ar šādu zināšanu bagāžu ir gaužām maz, ja pēkšņi mazais Pēteris Emīls dabū iesnas. Tur ir ko noņemties! Jāzvana ģimenes ārstam, jāskaidro, ko var un ko nevar tāds mazs bērns, un jūsu zināšanu arsenālā vienas dienas laikā parādās nebijušas lietas - esat gandrīz kā apguvis jaunu grāmatu. Nopērkat jaunapgūtos izejmateriālus un veseļojaties, jo parasti slimo arī mammas, nuu, lai jaunajam cilvēkam nebūtu garlaicīgi.

Vēl cīņa nav galā

Un nebeigsies, un Spīdola Lāčplēsim palīgā ies. Apmērām tā es raksturotu savu cīņu ar Pētera Emīla ēšanas ieradumu spēku.

Pēc patreizējām aplēsēm un faktu konstatācijas vairāk nekā mēneša garumā, ir skaidrs, ka es Pēteri barošu ar krūti apmēram līdz skolas vecumam, vai arī viņam ir principiāls riebums pret to, ka kāds baksta viņam muti ar karotīti. Vēl viens variants ir, ka viņš varbūt ienīst blenderus. Bet fakti ir kaili un negrozāmi - viņš neparko neēd to slaveno lielo cilvēku pārtiku, jeb konkrētāk, - dārzeņus.

Sākumā Pēteris rātni kādas pāris puskafijkarotītes ēda un tikai pēc kāda laika sāka locīties kā tārpiņš man pa klēpi, lai varētu veikli izslīdēt caur kājstarpi un nebūtu jāēd. Bet tagad viņš ir palicis gudrāks un sapratis, ka šitā māžošanās ar dārzeņiem turpināsies un mamma nemet mieru, un mēģina viņam iemānīt mutē sazin ko. Un to nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut!

Krētā Pēteris pilnībā apguva un pilnveidoja rūcoša traktora skaņu - brrr, un tagad to izmanto pēc vajadzības, parasti pēc apmēram piektās puskafijkarotītes. Ja nelīdz brrrr un viscaur notašķītais istabas perimetrs, tad Pēteris ņem talkā rokās. Respektīvi, pārliecinoši ļauj ielikt mutē karotītes saturu, sak, nu lūdzu, lūdzu, ja jau tā pūlējāties tos dārzenīšus vārīt, - tad tikpat eleganti lēnā gaitā visu izspļauj uz zoda un lacītes, un tad steidzami, lai mamma nepagūtu noslaucīt, tajā visā pjurē iebrauc ar rokām un tā kārtīgi izsmērē sev pa seju un vēderu, klāt pieķerot arī bikses un mammas apģērbu. Tātad, drīz ne tikai Pēterim, bet arī man būs jāiegādājas barošanas skafandri. Bet varbūt Pēteris dienās būs podnieks un strādās ar māliem, tie parasti tādi noķellējušies strādā.

Vienīgais, ko Pēteris atļaujas apēst, ir banāns, bet tikai caur barošanas sietiņu, t.i., tādu uzparikti, kurā ieliek banānu, un caur sietiņu Pēteris to var pats izsūkt. Bet manis blenderētus banānus jūs varat ēst paši! Un kurš vispār ēd blenderētus banānus?! Īsti čaļi - nē!

Varbūt Pēterim nepatīk, ka viņu kāds baro, ja pats iemācītos ēst, varbūt tad ēstu, jo ar to banānu sietiņā viņš cīnās diezgan neatlaidīgi. Un vēl viņš neatlaidīgi cīnās ar ūdens pudeli. Ja mamma iedod padzerties, phe! ne dzers, neko, bet, ja mamma iedot pudelīti un nepalīdz, - tad dzer gan. Laikam būs ļoti patstāvīgs. Tikai, kad, nez, Pēteris to karoti iemācīsies pats mutē ielikt?

Pārvērtības

Lielākā daļa manu draugu zina, ka man nav draudzīgas attiecības ne tikai ar adīšanu, bet arī ar ēst gatavošanu. Vēl pērn es skaļi deklarēju, ka tāds vīrietis vēl nav piedzimis, kas mani piespiedīs ēst gatavot. Tagad šis vīrietis, protams, ir piedzimis un man nāksies kaut ko iemācīties. Tomēr saprotiet mani pareizi, man nav nekas pret ēst gatavošanu vīriešiem, - es vienkārši nemēģinu līst lauciņā, kas nav domāts sievietēm. Kas tad ir pasaulē un arī Latvijā labākie un zināmākie šefpavāri? Jūs ziniet daudz sievietes? Tā, ka pārmetumi šeit ir nevietā, es vienkārši pieturos pie pasaulē izplatītām vadlīnijām un nejaucos vīriešu uzurpētajā pavārmākslā. Izņemot dažas reizes, kad kaut ko nākas gatavot vai varbūt pat nejauši gribas pagatavot.

Šodien kā reizi gadījās tāds gadījums. Stāvēja makaronu piena zupa jau otro dienu, un, sasodīts!, pievienotais lauku piens bija kļuvis aizdomīgs. Tā kā es šo zupu biju jau divas reizes ēdusi, aizdomīgo pienu vairs ēst negribējās. Un kas to zina, varbūt vēl skrejamais piemetas? Bet ārā liet negribas, jo piens ta lauku un makaroni šoreiz kā par spīti bija savārījušies briesmīgi daudz. Un tā viņi tur peld uz plīts katlā un gaida savu galu. No pagātnes atceros, ka oma šādos aizdomīgos gadījumos nekad neko ārā nemeta, bet taisīja pankūkas. Man šķiet, ka es pat esmu griķu pankūkas ēdusi, bet pankūkas parasti garšoja labi un ar ievārījumu - pat garšīgi.

Nolēmu veikt pārvērtības un pārvērst makaronus par pankūkām. Tādu gadījumu es gan omas vēsturē neatceros, bet vai tad kaut ko nevarētu gatavot pirmoreiz? Aizdomīgajam pienam gan nācās šķirties no dzīves un tas aiztecēja virtuves izlietnes nebūtībā. Bet ko iesākt ar makaroniem, neliks tak tādus radziņus pankūkās. Mans mazlietotais blenderis nāca talkā un sablenderēja makaronus putrā. Lai gan makaronus taisa no miltiem, tomēr nolēmu klāt pielikt kādas karotes miltu - par skādi nenāks. Un lauku olas, protams, - lai viss ir skaisti dzeltens. Lai tas aiztecējušais piens nejauktu garšu, parakājos atkal garšvielu plauktā un piemetu kaut ko klāt, kas pārliecinoši der “konditorejas izstrādājumiem”. Pēc pāris minūtēm jau gardi šmakstināju iekšā savu pārliecinošo konditorejas izstrādājumu - makaronu pankūkas. Un ziniet, ar medu ļoti labi iet iekšā, un var pat ēst arī bez medus - garša vienalga ir laba!

Sala!

Domājiet, ka es Pēterim pasi tāpat vien aiz gara laika taisīju? Nu nē taču, protams, ka man jau tajā brīdī kaut kas bija aiz ādas.

Un tā, tieši savā pusgada jubilejā Pēteris Emīls devās pirmajā ārzemju ceļojumā. Mēs aizlaidām uz Krētu, paostīt Egejas jūras gaisu un nozagt vēl vienu vasaras nedēļu.

Vakarā pirms izlidošanas, kad viss bija sakrāmēts, es sēdēju un domāju, - vai tas ir prātīgi lidot ar pusgadu vecu puiku, ar ratiem vienā rokā, ar čemodānu otrā rokā un ar pasēm zobos (un ar manu māmiņu muguru!). Bet drosmei bija ieradušies papildspēki no Zviedrijas un kopā ar mums lidoja mazais, pusotru mēnesi jaunākais Pētera draudziņš Kristaps Jānis un mana tikpat trakā draudzene. Attiecībā uz mūsu vēlmi ceļot sabiedrības nostāja parasti ir polāra, vai tiek vaimanāts par to, ka tikai dullas mātes ar tādiem maziem bērniņiem vazājas apkārt pa pasauli, vai nu tiek teikts - kas tur sevišķs, nav jau nekā sarežģīta. Bet tiem otrajiem jāsaka, ka nemaz jau tik vienkārši tas nav - iedomājieties sevi lidostā ar vienu visu laiku aizņemtu roku, kurā sēž 8kg smags Rimi maisiņš - cik daudz un cik ātri jūs spēja operēt? Ar draudzeni vienojāmies, ka par to, cik mēs esam gudras, varēsim spriest, kad būsim atgriezušās mājās, un nu jau lepni varam teikt - tas bija tā vērts!

Bet viss sākās trijos svētdienas naktī, jo čarteri izlido pilnīgi nejēdzīgos laikos. Pulksten pusčetros Pēteris tika pamodināts ar smaidīgu mammas seju un pēc pāris minūtēm puikas brauca taksī, brīnīdamies, kāpēc, ja ir diena un ir jāceļas, ir tik tumšs. Interesantāk palika pie pasu un pārmeklēšanas kontroles. Es biju jau mājās patrenējusies ar Pēteri padusē, izmantojot abas rokas, zibenīgi salocīt Pētera ratus, bet, protams, ka ar bagāžas pārmeklēšanu jau nepietika. Rīgas lidostā es vienmēr pīkstu, nezinu, man laikam ir metāla sirds, jo lai ko es nenovilktu, man vienalga kaut kas pīkst, vienreiz mani izģērba līdz apakšveļai un tā arī neatrada, kas pīkst. Dabiski, arī šoreiz es izstatījos pēc rafinēta terorista un man noteikti kaut kur pie apakšbiksēm slēpās kāda rokas granātiņa, tāpēc pārmeklēja mani sirsnīgi, ar visu Pēteri rokās.

Pulksten piecos, kad mēs sākām lidot, Pēteris gan vairs nebija pie pārliecības, ka ir diena, un uzrīkoja pamatīgu koncertu biznesa klases iemītniekiem, jo mēs sēdējām uzreiz aiz tās. Bet, pēc tam labi pagulējis, netālu no Krētas pamodās svaigs kā gurķītis un ar sajūsmas izsaucieniem dzīvojās uz vēdera, uz blakus beņķa, un sagaidīja nolaišanos tikpat vēsā mierā it kā viņš lasītu grāmatu.

Krētā bija patīkami silts un saulains. Mēs staigājām pa viesnīcu ciematu, staigājām uz jūru, pie baseina dzīvojāmies, visu kaut ko darījām, pat nezinu, ko īsti, bet viesnīcas televizoru tā arī nevienu reizi neieslēdzām. Mēs pat īpaši nesauļojāmies, jo bēbīšus nevar saulē cepināt ne ar ratiem, ne bez ratiem, bet kaut kā tas laiks pagāja ļoti ātri.

Divas reizes dienā mums bija ēšanas sprints - uz ātrumu. Brokastīs abi jaunieši diezgan labprāt sarunājās ar apkalpojošo personālu, un taisnības labad arī jāsaka, ka vai nu grieķu sievietes un pat vīrieši ir kā traki uz bēbīšiem, vai arī mēs bijām rets atpūtnieku izņēmums, bet viņi kā traki fanoja par mūsu mazuļiem, iemācījās vārdus, un visu laiku centās komunicēt. Puikām tas patika.Vakariņas gan mums parasti bija ļoti ātras, ieskaitot ēdienu uzlikšanu, kas jādara pašiem, un saldā apēšanu, - vidēji pus stunda. Tas tādēļ, ka jaunie cilvēki gandrīz sinhroni gāja gulēt astoņos vakarā un stunda pirms gulētiešanas nav pats izklaidējošākais vakara cēliens. Bet tika atrasti visādi risinājumi, lai puikas izklaidētu vakariņu laikā. Teiksim, mana standarta vakariņu ēšana izpaudās sekojoši; ar ratiem izbraukājam un saliekam manu porciju, tad saldo, tad Pēteris man ļāva vidēji trīs četrus kodienu ieēst, laikam, kamēr viņš noorientējās, ka rati pēkšņi vairs nebrauc. Tad sekoja apmēram desmit kodieni ar Pēteri vienā rokā un dakšiņu otrā rokā, attiecīgi neizvēlējos ēdienus, ko ir sarežģīti ēst, un naži mums stāvēja uz galda smukumam, arī salātu galda piederumu komplekts stāvēja smukumam, laikam apkalpojošais personāls domāja, ka esam no laukiem un īpaši neizšķiram, kam domāts, kurš šķīvis un kurš piederums. Kad Pēterim apnika rokās, es sabīdīju abus manā pusē stāvošos krēslus kopā un noliku viņu uz vēdera vērot publiku uz blakus krēsla un uz savējā, un sēdēju uz pašas maliņas, ar vienu roku turēju Pēteri aiz biksēm un krusteniski pāri ar otru roku fenomenālā tempā ēdu visu, ko vara ar dakšiņu sadalīt un pārdalīt, un apēst. Šie manevri vainagojās panākumiem, un mums ne vienu reizi nebija jāaiziet no galda ātrāk iekams mēs pašas nebijām paēdušas.

Vēl mums bija jautrs atgadījums ar mājdzīvniekiem. Viesnīca ir izvietota divstāvu un trīsstāvu mājās, un mums tika iedalīta istaba pirmajā stāvā drošības (un arī ratu) dēļ.Bet pirmais stāvs ir ērti pieejams visiem dzīvniekiem, tai skaitā Krētas pelēm. Un tā, kāda jaukā vakarā draudzene izvelk no savas sokas sagrauztu pamperu, sagrauztu, kā es vēlāk to nosaucu - peļu jaciņu, un vēl šo to sagrauztu, un peļu atstātās zīmes nepārprotami liecina, ka tās ir peles. Gājām uz recepciju skaidroties. Recepcijā tikai smagi nopūtas un teica, ka ok mēs jums varam iedot citu istabu, but maybe there will be the same problem. Lai nu ko, bet peles parasti netiek uzskatītas par viesnīcas komforta sastāvdaļu! Manai draudzenei ir mīksta sirds un viņa saka, lai es ejot runāt par citu istabu, jo, protams, ka grieķi peles neuzskata par kaut ko sevišķu un istabu piedāvā tikai garām ejot ar tekstu, vai jūs tiešām gribat pārvākties?, bet, sastopoties, ar manu nikno sejas izteiksmi, saprata, ka diskusijas nebūs, un istabai ir jābūt. Tā nu mēs ceļojuma vidū pārvācāmies uz divreiz lielāku numuriņu, ar trim istabām un virtuvi un lielāku balkonu.

Un, ja dzīvei pietrūkst asuma, tad var vēl noorganizēt ceļojumu uz tuvējo lielpilsētu ar sabiedrisko transportu, jo mums nelikās gudri tērēt ap trīsdesmit eiro, lai aizbrauktu ar tūristu autobusu, ja tā vietā var par 1,20 eiro aizbraukt ar sabiedrisko. Turp braukšana bija lielā un pārpildītā neoplana autobusā, kur rati stāvēja lejā, bagāžas nodalījumā, bet augšā Pēteris visu ceļu komunicēja ar paģirainiem, bet visuma patīkamiem, frančiem, kas arī devas uz tuvīno Retimno. Pa pilsētu nostaigājāmies krustu šķērsu visu dienu, un vakarā braucām atpakaļ zemo grīdu autobusā, kas nebija mazāk pārpildīts un kur grieķi un atpūtnieki uzmanīgi vēroja mūsu puikas, sak, varbūt sāks bļaut. Bet Pēteris ir ļoti sabiedrisks un nebaidās no tumšajiem grieķu onkuļiem, un arī mazais Kristaps piespiedu kārtā tika radināts pie sabiedrības lielos kvantumos. Un nebija ne vainas sabiedriskajam transportam.

Atpakaļ ceļš gan bija nebeidzams, un man jau likās, ka mēs nekad neatgriezīsimies mājās. Grieķu lidostā mazus bēbīšus nerespektē un nekādas biznesa klases neievēro, tātad nav iespējams arī ātri iečekoties. Bet man nebija ne prātā pārbaudīt Pētera spēju stāvēt bezgalīgā rindā, tāpēc mēs, trīs mammas (lidmašīnā lidoja vēl viens bēbītis), ar visu bagāžu un ratiem no zāles viena gala aizlauzāmies līdz zāles otram galam, pie čekina. Iedomājieties darbadienas karstāko laiku, pilnu centrāltirgu, un to, kā jūs laužaties cauri ar pilnām somām rokās, no kurām viena ir ratiņsoma, kuru jūs mēģināt nobalansēt un netrāpīt citiem uz kājām, - adrenalīna deva ir garantēta! Pie attiecīgo numuru galdiņiem mums paskaidro, ka bēbīšiem arī ir jāstāv garajā rindā. Bet nevajag mest plinti krūmos, vajag uztaisīt izmisušu un sirdi plosošu ģīmi, un rindā stāvošajiem vīriešiem paskaidrot, ka viņiem ir iespējams vai nu kluss lidojums, vai skaļš - viss ir viņu rokās, un racionāli domājošs cilvēks izvēlēsies klusu lidojumu, palaidīs bēbīti pa priekšu un pastāvēt rindā mazliet ilgāk. Pie grieķiem bagāžu neatstāj pie attiecīgā galdiņa, tāpēc trīs mammas ar ratiņiem un bagāžu stumjas uz citiem galdiņiem, kur jāatstāj bagāža.

Bet jautrība tikai turpinās. Izrādās mūsu lidmašīna kavējas, un arī izrādās pie attiecīgajiem vārtiem nav lifta, kas novestu ratiņus lejā uz lidmašīnas autobusu. Gadās gadīgs šoferītis, kas nāk pakaļ visiem ratiem un visus pa kārtai nones lejā, jo lidostas meitenes šīs jautājums galīgi neinteresē - kaut desmit bēbīšu tur brauktu!

Lidmašīnā mūs sagaida lieliskas ziņas - gaisā pacelšanās operatori streiko un nav zinām, kad mēs pacelsimies. Pēteris visu šo jezgu pacieta harmoniskā mierā, turklāt neguļot, bet visu cītīgi vērojot. Tomēr streiks Pēteri galīgi neiepriecināja un viņš sāka izteikt viedokli, bet viedokļu apmaiņa ātri beidzās ar ēšanu un gulēšanu. Tā nu es tur sēdēju, iespiesta vietā pie loga, ar gulošu Pēteri rokās un karstumā nekustīgi gaidot, kad grieķiem labpatiksies palaist nākošo lidmašīnu un mēs varēs pacelties.

Nosēdējām kādas divas stundas, man likās,ka man jau kājas ir notirpušas. Beidzot grieķi par mums apžēlojās un palaida lidot. Pēc laika Pēteris pamodās un nebija apmierināts, ka trīsvietīgajā vietā sēž trīs cilvēki un vēl viņš, nu visādi izpildījāmies, bet pēc pusstundas nomoda Pēteris nebija apstādināms kustēties un sāktu bļaut, ja netiktu atrasti risinājumi. Nācās pieiet radoši. Gājām pastaigāt un atradām vienīgo brīvo plakni lidmašīnā - biznesa klasei pie kājām. Pie pirmajām durvīm ir tāds apmēram metru reiz metru brīvs laukumiņš, tur es notupos un turēju Pēteri uz vēdera uz saviem ceļiem, bet nu ilgi jau viņš tā nebija ar mieru, vajadzēja lielāku laukumu, kur kājas izkustināt, - nācās likt uz zemes. Tā nu mēs tur sēdējām četrrāpus uz zemes biznesa klasei pie kājām. Un Pēteris izklaidēja biznesa klases pasažierus, skaļi sajūsminoties un saliekot celīšus zem dibena šūpojās visiem par priekšu. Tā mēs kādu stundu nolauzām - uz ceļiem, uz zemes, uz ceļiem, bet visi bija apmierināti, jo Pēteris, ja dod viņam brīvību, uzvedas lieliski.

Tā mums gāja ar ceļošanu, bet bija labi, galvenais, ka bija daudz svaiga jūras gaisa un daudz siltuma, tas mums patīk! Un Pēteris atkal ir paaudzies, atkal jau neder dažas drēbītes.