Uz jaunu ēru

Pētera Emīla galvenā rotaļu istaba ir iegājusi pārejas posmā, lai drīz uzsāku dzīvi jaunā ērā. Citiem vārdiem - ir sācies remonts.

Tas nozīmē, ka Pētera galvenais rotaļu laukums tagad ir apmēram pusotrs reiz pusotrs metrs. Par rotaļu laukumu to gan grūti nosaukt. Tas vienkārši ir istabas stūris, kur ir sabērtas visas mantiņas, bet jāsaka godīgi, ka patreizējā rāpošanas posmā Pēterim bērnu mantiņas neinteresē, tāpēc tās nekustīgi stāv stūrī - kā no rīta nobērtas, tā vakarā nav izkustinātas. Toties topā ir visa veida čības un zābaki, vienvārdsakot, pirmais, kas ir brīvi pieejams un nepiesiets.

Pateicoties remontam un savai zinātkārei, Pēteris tagad štātes maina divas reizes dienā, un, ja ir jāiet cilvēkos, tad sanāk pat trīsreiz mainīt. Citādi var nākties ciemoties ar baltām remontnieka biksēm. Jo kas gan var būt interesantāks par maziem vecas tapetes gabaliņiem vai par kaļķainu grīdu? Un, ja vēl tam visam pa vidu skaidra trusis, par ko vienmēr ir zināma interese, ir pat grūti izvēlēties, uz kuru vietu rāpot vispirms.

Bet kopumā Pēteris tomēr saprot, ka pagaidām labāk ir uz remontu noskatīties no malas, nevis tajā piedalīties, jo pat pie atvērtām remontistabas durvīm, Pēteris rātni sēdēja un visu vēroja no sliekšņa. Pa brīžam gan Pēteris nočiepa kādu tapetes gabaliņu un uzsūkāja kā skābu bārbeles konfekti, - gluži kā vecmāmiņa, kas, skatoties teātra izrādi, parasti čaukstina līdzpaņemtās bārbeles konfektes. Toties pēc tam Pēteris varēs spēlēties svaigā istabā.

Presētā zāle

Pēteris Emīls ir liels pasaules izzinātājs. Apstākļu spiests viņš visu dienu uzturas savā spēļu istabā, pa kuru viņš var rāpot krustu šķērsu, kur pa laikam ciemos ienāk trusis Rodžers un no kurienes var labi redzēt mammu virtuvē.

Apstākļi, kas viņu spiež uzturēties spēļu istabā ir apmēram septiņus centimetrus augstais slieksnis, kas būtu jāpārrāpo, lai tiktu tālāk. Bet pagaidām Pēteris vēl nav sapratis, ka to spēj izdarīt (jo tas viņam nejauši izdevās tikai vienu reizi), tāpēc viņš apmierinās ar slieksnim pāri atrodošos zābaku nozvejošanu un košanu, ja mamma tos nav paspējusi nolikt tālāk, vai sāk skaļi bļaustīties ar skaidru izteiksmi, nu, ātrāk taču pārlieciet mani pāri slieksnim, cik var nīkt vienā istabā!

Ja Pēteris ar savu bļaustīšanos ir izdīcis iespēju sēdēt virtuvē uz grīdas, viņu visvairāk saistošais priekšmets ir vienīgais aizliegtais no uz zemes esošajiem priekšmetiem - truša Rodžera intīmais stūrītis. Rodžis ir ļoti inteliģents trusis un visas savas svarīgās darīšanas, cik nu viņas svarīgas trusim var būt, kārto speciāli iekārtotā kastē. Tāpēc kastē parasti mētājas zirņa lieluma presēta zāle. Veikala plauktos zāle ir nopērkama sapresēta mazos cilindriņos, bet Rodža pārstrādes rezultātā tā sanāk apaļa. Ja gadās uzmīt bumbiņai, tā izšķīst zāles šķiedrās.

Pēterim šis process acīmredzami interesē, jo, kad viņš ierodas virtuvē, kaste tiek nolikta augstāk - laikam tāpēc tā ir tik interesanta. Toties Rodžis gan par to nepriecājas un savos ikdienas gājumos šķauda uz to, ka kaste ir nolikta augstāk, un atstāj savu presēto zāli vietā, kur kastei vajadzētu atrasties.

Biju aizņemta ar citam lietām virtuvē un nepamanīju, ka Rodžis atkal izmet kādas pāris zāles bumbiņas, un ka Pēteris, protams, sēž pie vietas, kur kastei jāatrodas parasti. Pēc brīža pamanīju, ka Pēterim uz zoda ir nodevīgas zāles šķiedras. Tomēr jau paspējis sapresēt! Ek, mazais rakaris! Tā nu es viņam no mutes zvejoju ārā presēto un daļēji sakosto zāli, kamēr Rodžis apmierināts luncinājās apkārt.

Bet vispār Pēterim nav lielas izredzēs uz sterilu vidi - kur tad tādu var dabūt? - pa laikam kāds nostaigā ar āra zābakiem, pa laikam Rodžis spalvas met - nevar taču cauru dienu ar lupatu skraidīt pakaļ. Turklāt Pēteris uzbrūk arī birstei.

Līdzsvarā

Pēteris Emīls trenējas būt līdzsvarā ar dzīvi. Tiklīdz kā viņš iemācījās rāpot, nākošajā dienā Pēteris sāka trenēties sēdēt. Un es beidzot sapratu, kāpēc viņš, nostājoties četrrāpus, reizēm izstiepa vienu kāju uz sāna un šūpojās, izrādās tā viņš trenēja svara pārnešanu. Gudrinieks!

Ja rāpot mācīšanās bija tīrie ziediņi, jo notika filozofiski spriedelējot par dzīvi, tad sēdēt mācīšanās ir riktīgi auglīši, jo notiek ļoti skaļi. Fundamentālākā problēma ir Pētera viedokļu atšķirības ar savām kājām, jo kādas pāris dienas kājas absolūti neklausīja savu mazo pavēlnieku. Pēteris noliek dubsi sēdus, bet kājas dara, ko grib, - taisa špagatu, samežģās vai saritinās kamolā un Pēteris nikni lamājas, sten un pūš, jo netiek ar tām galā.

Kopš vakardienas Pēteris ir pierunājis kājas nolikties ērti sēdēšanai. Bet tad sākas cita problēma - kā noturēt līdzsvaru. Vakardien mums gāja skaļi! Kā Pēteris apsēžas, papriecājas, pavicinās ar rokām - tā bums! galva pret zemi. Tad seko divas sekundes ilgas pārdomas, kā laikā seja pārvēršas it kā Pēteris būtu uzkodis skābu citronu, un tad seko bungādiņas stindzinošs apvainojies bļāviens.

Pēteris ir ļoti neatlaidīgs, jo nekas viņu nespēj novērst no domas par sēdēšanu. Rezultātā vakardiena bija ļoti skaļa, bet šodien jau iet labāk. Acīmredzami, līdzsvars pamazām sāk draudzēties ar Pēteri, un viņš krīt krietni mazāk. Ātri gan tie bērni visu saprot, burtiski pa stundām!

Dumpis

Šodien mēs ar Pēteri Emīlu pieteicām dumpi nekaunīgiem taksistiem.

Braucam uz bērnu poliklīniku, kas atrodas Grēcinieku ielā un kur ir tikai maksas autostāvvietas ar Vecrīgas cenām, un ar sakostiem zobiem nolēmām maksāt Vecrīgas cenas, jo bezmaksas vietu pie poliklīnikas nav. Acīmredzot, slimnieki drīkst slimot un braukt ar mašīnu tikai tad, ja kabatā ir LVL 1,40 stundā. Mēs gan neslimojam, bet vai tad kādam tas ir jāzina?

Piebraucam pie poliklīnikas un, eku šeku, kāds pārsteigums - visas vietas pilnas un kā parasti vienā no nedaudzajām stāvvietām stāv nevienam nezināmais Vita-Taxi taksis, kas alkatīgi gaida mazos bērnus. Tā kā šī jau bija kurā reize, kad stāvvieta bija pilna un šīs firmas taksis gozējas stāvvietā ar visu šoferi, un, dabiski, nemaksā par savu stāvēšanu, mans pacietības mērs bija pilns un es gāju ar viņu aprunāties par dzīvi, paskaidrojot, ka šīs autostāvvietas ir paredzētas tiem, kas maksā par tām.

Protams, ka šoferim nepatika mana dzīves filozofija, un viņš jau pēc pāris maniem teikumiem, kā spāņu toreadora nokaitināts bullis, izlēca no takša un bruka man virsū ar tekstu, lai vispirms ienācos nerunāt rupjības. Tas gan mani mazliet pārsteidza, jo es nekādi nesapratu, kura vieta teikumos, kas sākas ar “atvainojiet” un turpinās ar “esiet tik laipni”, varētu tikt uzskatīta par rupjībām. Tomēr, iespējams, ka taksists par rupjību uztvēra faktu, ka kāds viņam atļaujas kaut ko aizrādīt, - kā lai zina, kāda kuram ir rupjības definīcija?! Taksists bija ļoti nikns par manu neatlaidību viņu dabūt prom, tāpēc viņš man burtiski nāca virsū, un, ja tas būtu noticis kādā Maskavas forštates attālākā stūrī, iespējams, es šo sarunu beigtu, kā minimums, ar personīgu poliklīnikas apmeklējumu. Visvairāk laikam taksistu sakaitināja mana mierīgā runāšana un nereaģēšana uz apvainojumiem, bet es vienmēr šādās situācijās izturos pēc principa - ar trakiem vajag pa labam, pieklājīgi un mierīgi.

Tā kā taksists nekur netaisījās braukt un mūsu laika limits diskusijām par dzīvi strauji tuvojās beigām, man tomēr vajadzēja izteikt kādus ceļa vārdus, un šoreiz tie bija likumsakarīgi, - ka mēs parūpēsimies, lai rītdien mātēm būtu kur novietot savas mašīnas. Tālāko lavīnu es jau vairs neklausījos. Tā kā es gandrīz vienmēr izpildu savus solījumus, stundas laikā parūpējos, lai taksis tur vairs nestāvētu.

Latviešiem iedzimtā bālā zēna Cibiņa kautrības un vainas apziņa mani, protams, tirdīja par to, ka esmu rupjajam taksistam atņēmusi darbu, bet mierināju sevi ar domu, ka varbūt vismaz vienai mammai tāpēc bija vieta, kur nolikt mašīnu. Un, dabiski, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām, bet vismaz viens pusslims bērns nebija jānes uz poliklīniku pa vēju, bet varēja nokļūt pie ārsta ar gandrīz desmit soļiem.

Pēteris dziļdomīgi paskatījās manī, nopūtās un piekrita.

Stabilitātes garants

Pēteris Emīls jau kādu laiku ir uzsācis pārvietoties četrreiz stabilāk, nekā to dara pieaugušie - četrrāpus. Diena, kad Pēteris iemācījās rāpot, īsti nav nosakāma, jo nezinu, no kuras dienas to rēķināt.

Pirmie pārliecinošie Pētera četrrāpus spertie soļi bija jau sen, kādu mēnesi vai nedēļas trīs atpakaļ, un bēbīšu terminos tas nozīmē sen. Bet pirmos divus, trīs soļus Pēteris vienmēr paspēra it kā garām ejot un turklāt pats nemaz nepamanīja, ka viņš tos pasper. Kopš pirmās reizes vairākkārt redzēju, ka viņš ik pa laikam stabili paiet uz priekšu kādus divus vai trīs soļus. Parasti tas vienmēr notika treniņa rezultātā - šūpo, šūpo savu četrrāpus uzstutēto mazu dubsi un tad pēkšņi, it kā viņš tūlīt nokavētu ātrvilcienu, steidzīgi pasper divus trīs soļus, un apstājas, un brīnās - hmm, dīvaini, kāpēc es tagad atrodos mazliet tālāk kā iepriekš.

Pirmā reize, kad Pēteris apzināti un mērķtiecīgi rāpoja uz priekšu, bija pirms kādas nedēļas. Bija iemesls. Bijām ciemos un Pēteri ieinteresēja kāda mantiņa un viņš pēkšņi saka rāpot pēc tās. Bet tā kā tas bija ciemos lielā burzmā un apjukumā, man likās, ka varbūt tas bija tā nejauši, jo mājās Pēteri var kārdināt, ar kādām mantiņas grib, neviena tā nespēj viņu ieinteresēt, lai rāpotu pēc tās, pat mobilais telefons ne.

Bet vakar es izdomāju, ka jāparāda viņam kaut kas nebijis - čaukstošs un krāsains. Par upuri krita oranži plastmasas dārza virtuves piederumi, kas stāvēja čaukstošā iepakojumā. Oranžā paciņa Pēteri vakar uzrunāja tik ļoti, ka viņš momentāni, ieraugot paciņu, metās rāpot pāri pus istabai, lai dabūtu kāroto lietu. Šodien iemēģinājām oranžu dārza galdautu un vēl šo to, un secinājums ir viennozīmīgs - Pēteris nerāpo uz pasūtījuma, bet rāpo tikai pēc lietām, kas viņu īpaši interesē - šodien tās bija oranžā krāsā. Tāpēc mazā dzeltenā vardīte skaudīgi lūkojās no paklāja uz oranžajām Pēteri interesējošām lietām.

Acīmredzot, Pēteris rāpot mācēja jau agrāk kā septiņarpus mēnešos, vienkārši viņam netika piedāvātas pietiekoši interesantas lietas. Ak, jā, no šodienas arī trusis Rodžers ir ierindojies interesanto lietu sarakstā, jo ir taču rudā krāsā. Bet labi, ka Pēteris nemetas viņam pakaļ katru reizi, kad ierauga, - tikai tad, kad Rodžis pienāk tuvu klāt - tad ir vērts ieķerties viņam spalvā un izpurināt vasaras putekļus! Un Rodžis pacietīgi pacieš purināšanu, vismaz pagaidām - laikam saprot, ka Pēteris ir pārāk mazs iedzīvotājs un uz viņu nav vērts apvainoties.

Laimes spēle

Vai jums neliekas, ka dzīve bieži vien ir laimes spēle? Dažkārt taču vari darīt, ko gribi, bet vienalga notiek tā, kā rakstīts zvaigznēs. Tā nu mēs ar Pēteri Emīlu arī ik pa laikam spēlējam laimes spēles.

Atsākām iet peldēt un tā būs laimes spēle, vai mums atkal uzšķaudīs kāds iesnains onkulis vai tante, vai tomēr nē, un peldēšanas kursu pabeigsim. Tāpat es ik dienas Vecrīgā spēlēju laimes spēles ar parkošanās automātiem - būs stunda par LVL 1,40 vai - stunda par LVL 2? Turklāt vēl visur nav nomainīti automāti un daži no tiem neņem pretim viena lata monētas. Atkal laimes spēle - vai es skraidīšu apkārt, diedelējot katram garāmgājējam vienlatnieka izmainīšanu, vai automāts būs labvēlīgs un ņems latu pretim. Šā visa iespaidā mans maks patreiz sver kādu puskilogramu, jo ir pilns ar dzeltenajām un piecdesmitnieku monētām, jo, ja nu atkal gadās ļaunais parkošanās automāts, kam uzspļaut vienlatniekam.

Šodien sava mazā laimes spēle bija Pēterim. Atnāca ciemiņi un mazais pusotru gadu vecais ciemiņš Matīss gribēja pagaršot Pētera pirktus. Kāda runa? Ja grib pagaršot, Pēteris dod arī. Jo pirktu pagaršošana Pēterim patīk visos variantos - gan savējo ēšana, gan arī variants, kad mamma mazliet iekož Pētera pirkstos - tas viņam pat liekas varen smieklīgi. Ar šādu dzīves pieredzi apveltītais Pēteris droši deva Matīsam pagaršot pirkstus, bet Matīss, acīmredzot, domāja, ka varbūt tie ir sava veida mazi, jauni cīsiņi, kurus vajadzētu nokost. Tā nu Pēteris uzzināja, ka tie, kam ir zobi, dažreiz mēdz arī iekost stipri, bet Matīss uzzināja likumsakarību, ka, kožot svešos pirktos, izceļas liels troksnis.

Bet katra laimes spēle mums vai nu kaut ko iemāca vai kaut ko dod. Tāpēc jau ir tik interesanti, ka dzīve ir pilna ar spēlēm, pat, ja tās kož!

Upura jērs

Tā kā Pēteris Emīls ir iekāpis septītajā mēnesī, viņam ir atļauts ēst gaļu. Tāpēc kopš šodienas mēs esam kļuvuši zaļāki un bioloģiskāki, un iepērkamies Dabas dobē.

Dabas dobe piedāvā visu kaut ko, - spēj tik pelnīt, lai to visu nopirktu. No gaļām bija pieejams truša liemenis un jērs. Tā kā man nav ne jausmas, kas ir truša liemenis, un man ir aizdomas, ka tas ir mans Rodžis - tikai bez ādas, es atturējos pasūtīt liemeni, jo Rodža klātbūtnē man būtu neērti ķidāt viņa radinieku. Turklāt man varētu arī palikt vāji ap dūšu, jo pēdējā reize, kad es piedzīvoju kādu nebūt dzīvnieku sadali bija apmēram pirms gadiem piecpadsmit. Mani gan tas pārāk nesatrauca, bet tikai tiktāl, kamēr man tas pašai nav jādara, jo man pat ir nedaudz bail no lielām zivīm, - kur nu vēl no truša liemeņa.

Tāpēc Pētera ēdienkartei tika upurēti ekoloģiskie jēra medaljoni. Kas to lai zina, kādi tie ir - bet vajadzētu būt kaut kādām medaļām. Šovakar tās jēra medaļas par bargas cenas nopelniem atnāca līdz mums. Izrādās, ka medaļas pasniedz ar kaulu pa vidu - tādu zvaignīgu mugurkaula gabaliņu. Sasodīts! Es jau biju saposusies malt gaļu, bet izrādās, ka jāvelk ārā lielais duncis un jānodarbojas ar rokdarbiem. Tā nu es tur kādu pusstundu cītīgi ar nazi, tāpat kā izšuvējas ar adatu, aplodāju visus tos zvaigžņotos kaulus un tiku pie tīras gaļas, jāatzīst, ne pārāk izcilas, bet vismaz šis jērs bija ēdis eko normām atbilstošu zāli.

Un tad sākās, kā man sākumā likās, vieglākais posms - malšana gaļas mašīnā. Mūsdienās čuguna gaļas mašīnas neviens vairs nelieto, tās stāv kā interjera priekšmets uz rakstāmgalda un tur pildspalvas vai uz virtuves attāla plaukta kopā ar salmeņu kompozīciju, vai nomestas aiz šķūņa dzelžu čupā. Jo mūsdienās gaļu nopērk maltu vai palūdz samalt veikalā, bet visu pārējo var vai nu blenderēt, vai likt darboties kādai citai multifunkcionālā virtuves kombaina podziņai. Bet manā mājā gaļas mašīna dažādu iemeslu dēļ joprojām izpildīja malšanas funkciju. Es gan pati to nebiju kustinājusi miljons gadus un tikai no bērnības atceros, kā tā saliekama un kā visas detaļas rūpīgi pēc darba mazgājamas.

Tad nu nodīrātais jērs tagad dabūja trūkties un pamazām līda iekšā mašīnā, bet, mīļā stundiņ!, cik tas jērs ir spītīgs! Šitik fizisku darbu es sen nebiju darījusi (izņemot, protams, Pētera nēsāšanu ikdienā). Un tā es vairāk nekā stundu karoju ar jēru, lai tikai sagatavotu jēlās gaļas materiālu Pētera ēdienkartei. Ir nu gan tiem pavāriem smags darbs. Un lai viņš man pamēģina tikai neēst to jēru, cik tur bioloģiskas zāles un manu sviedru liets!

Mantas

Pēterim Emīlam bija jāizpērk dāvanu karte mantu veikalā.

Jāatzīst gan, ka Pēterim joprojām tradicionālās mantas ne īpaši interesē. Viņš daudz vairāk aizraujas ar plastmasas sarkanajiem ievārījuma toverīšiem un skanīgajām metāla bļodiņām, nekā ar bērnu mantām. Un grabuļi viņu nekad nav īpaši interesējuši.

Viena no Pētera mīļākajām mantiņām ir maza dzeltena plastmasas vardīte, kas ir iekļauta vannas peldēšanas rotaļu komplektā kopā ar tikpat mazu zilu zivi un bruņurupuci, kas šos abus spēj noturēt uz muguras. Man ir aizdomas, ka Pēterim patīk dzeltenā krāsa, jo mazo zilo zivi viņš liek mierā, toties vardīte parasti tiek iestūķēta mutē līdz pusei (jo dziļāk nav iespējams ielikt), skatītājam pamīšu rādot vai nu galvu vai pakaļgalu, un ar dzelteno vardīti mutē Pēteris var diezgan ilgi dīdīties uz paklāja un pat mēģināt ar pilno muti izdot kādas skaņas.

Vēl Pēterim ļoti patīk apaļas vides objektu detaļas. Teiksim, vakar uzklāju palietotu segas pārvalku viņa placdarmam. Pirmais, ko Pēteris atrada, bija pārvalka lielās baltās pogas. Tad nu viņš kādu pusstundu mēģināja no četrrāpus pozīcijas noliekties un iekosties pogās. Brīžiem viņš bija vērojams noliecies kā rūpīgs zinātnieks pētām un balstām pogas un brīžiem viņš bija iekodies pogās un pārklājs nokarājās viņam no mutes un vilkās līdzi kā šlepe tik ilgi, iekams pogas tika atlaistas.

Bet šodien mums bija jāiegādājas īstās mantas par diezgan lielām summām. Tad nu Pēteris dabūja (vēl gan nedabūja) visu ko, par ko viņam varbūt būs interese pēc gadiem diviem. Vienīgais, ko Pēteris saņēma no aktuālajām mantām, bija grāmata. Grāmatas arī Pēteri uzrunā. Šī gan bija īpaša - ar koka lapām un sarkanu bumbuli, kas ar gumiju satur kopā lapas. Tad nu bumbulis šodien sacentās ar vardīti un arī pavadīja krietnu laiku Pētera mutē. Un tāds viņš, mazais zinātnieks, tur figurēja pa paklāju - četrrāpus un ar grāmatu mutē.