Diriģents

Nu jau nepilnu mēnesi Pēteris Emīls sadzīvo ar saviem diviem gadiem. Pagaidām viņš vēl īpaši nemāk parādīt divus gadus, bet to, ka zināmos gadījumos, tai skaitā dzimšanas dienā, cilvēki saņem dāvanas, viņš ir iemācījies. Labāk gan viņam patīk dot dāvanas citiem.

Kopumā var teikt, ka Pēterim visvērtīgākās dāvanas dzimšanas dienā likās lidojošie baloni un braucamā automašīna, neskatoties uz to, ka vien tāda jau ir mājās. Toties tagad var mainīt automašīnas un, ja atnāk ciemiņš, dragāt divatā ar automašīnām pa garo koridoru. Mammai toties vislabāk patika lego duplo - var vismaz normāli celt mājas! Vēl tikpat vērtīgas bija grāmata ar papīra automašīnām un luksoforu, no kuriem mašīnas savu dzīvi jau ir varonīgi beigušas, un īsta futbola bumba attiecīgajam vecumam. Mēs ar Pēteri trenējamies sist bumbu vārtos, un tiklīdz kā Pēterim tas izdodas, viņš pats sev sajūsmināts aplaudē!

Jāatzīst, ka savos divos gados Pēteris ir iemācījies, ko nozīmē šokolādes konfekte, un, ja izdzirdēs tālumā čaukstam šokolādes konfektes papīrīti, tūlīt būs klāt un bez skandāla neatkāpsies, ja gadījumā ēdājs bija iecerējis konfekti sev, nevis Pēterim.

Pēteris sevi arī ir atkārtoti pierādījis klasiskās mūzikas atzinīgā novērtēšanā. Neskatoties uz to, ka viņš sistemātiski diriģē gandrīz katru klasiskās mūzikas gabalu, ko dzird, Pēteris arī apmeklēja savu pirmo operu divu gadu vecumā. Bijām skatīt Bendžamina Britena Spēlēsim operu “Mazais skursteņslauķis”!, kas ir manas bērnības opera.

Toreiz Skursteņslauķis bija trijos cēlienos ar lieliskām dekorācijām. Pirmajos divos cēlienos bija teātris, kur notika gatavošanās operas uzvešanai ar skatuves uzbūvi un publikas dziedāšanas treniņiem, un trešais cēliens bija pati opera ar pilnu orķestri. Diemžēl mūsdienu Skursteņslauķis tālu atpaliek no tā, kāds bija manā bērnībā, gan scenogrāfijas ziņā, gan teātra ziņā. Bet mūziku, jau protams, nevar samaitāt, tāpēc otrais no diviem cēlieniem bija lielisks.

Neskatoties uz melnbalto scenogrāfiju un tikai pusorķestri (klavieres pluss atsevišķas instrumentu grupas), Pēterim opera ļoti patika. Mēs apmeklējām tikai operas cēlienu. Viņš ļoti sirsnīgi aplaudēja, visu stundu nosēdēja apmierinošā uzvedībā, un, kad opera beidzās, prasīja, lai priekškaru ceļ augšā un operu turpina, un tikai tad, kad zāle bija pavisam tukša, piekrita iet mājās.

Savos divos gados Pēteris ir daudz iemācījies un dara visus priecīgus. Vismīļākie ir viņa bučas mēģinājumi. Pēteris nedod buču klasiska izteiksmē, laikam nav vēl īsti sapratis, kā uztaisīt to skaņu. Toties Pēteris nenogurstoši dod buču ar pieri, pieliek pierīti mīļi pie mammas pieres un patur - tā ir buča. Ja vajag, tad viņš šādas bučas dod arī pa telefonu - pieliek pieri un patur. Izskatās aizkustinoši mīļi.

Dinamika

Līdz šim vārdu dinamika kompozīcijā ar - darbs, dinamisks darbs, es biju dzirdējusi gadījumos, kad man pieklājīgā veidā tika apzīmēts ārkārtīgi straujš darba ritms. Turklāt līdz šim man likās, ka dinamiski strādā pa lielam tikai advokātu biroji. Izrādās, ka esmu dikti alojusies, jo savas jaunās darba vietas darba tempi man pat trakākajos advokāta sapņos nebija rādījušies.

Šodien runāju pa tālruni ar draudzeni un viņa man saka, bet Tu tikai nepadodies - galvenais neparādi, ka Tu kaut ko zini! Es smejos, saku, ka diemžēl ir jau par vēlu un mani jau rausta no departamenta uz departamentu, no mītiņa uz mītiņu. Dinamikas, cik uziet! Bet kaut kādā brīdī cilvēkam iestājas racionālisms un iespēja sadzīvot ar sistēmu. Es pagaidām dzīvoju. Ātri.

Bet dinamika manī nav mainījusi attieksmi un racionālismu pret bērnu grāmatām. Jau sen meklēju Pēterim Emīlam grāmatu ar normāliem dzīvniekiem - suns, kaķis, aita, kaza, govs, zirgs. Diemžēl tik vienkārša komplektācija nav pieejama. Ir, piemēram, suns, kaķis, aita, žirafe - nu kā lai es bērnam pasaku, kā saka žirafe, vai bruņurupucis. Lauvu ta vēl kaut kā var norēkt, bet bruņurupuci?!

Ņemot vērā šos bērnu grāmatu trūkumus, Pēteris pat ir iemācījies kā saka zivs, un izteiksmīgi plāta muti, kad runa ir par zivi, bet žirafi nu nekādi nevaru viņam iemārketēt. Viņš domā, ka tas ir I-ā, I-ā. Stap citu, ar gulbi arī ir problēma. Tas gan ir tāds latviešu putns, turklāt vēl reāli apskatāms pie dīķa, bet attiecībā uz gulbi Pēterim ir respekts un viņš nesaka ne pēk-pēk, ne ko citu, tikai brīnās.

Lai vai kā. Lai dabūtu bildes vēl kādam normālam Latvijas zvēram, veikalā ielūkojos 2013.gada kalendārā ar dzīvnieku mazuļiem. Un ak tavu laimi!, izrādās, ka Latvijas fotogrāfi par LVL 1,50 bija pacentušies iegrāmatot veselus divpadsmit personāžus, turklāt vēl tādu retu eksemplāru kā cūku (meža cūku). Acīmredzot, maziem bērniem nav paredzēts ar šo kundzi iepazīties, vismaz ne līdz tam vecumam, kad vecāki sāk pārmest cūkošanos, tāpēc cūku es atradu līdz šim tikai vienā grāmatā mazā bildītē. Bet nekas, kas meklē, tas atrod - un par 1,50 dabū normālas bildītes uz apšaubāmas kvalitātes papīra, bet gan jau tas papīrs kādu laiku izvilks, un Pēteris pa to laiku būs iepazinies ar visiem vajadzīgajiem Latvijas zvēriem!

Riekstkodis

Šodien bija mūsu lielā diena! Pēteris Emīls devās savā pirmajā operteātra apmeklējumā. Mēs gājām skatīt Riekstkodi. Man nebija ilūziju, ka Pēteris viena gada un deviņu mēnešu vecumā noskatīsies visu baletu, tomēr pirms tam rūpīgi gatavojāmies ar iepriekš pieminētajiem kultūras pasākumiem, un man bija pamatotas cerības, ka pirmo cēlienu Pēteris noskatīsies.

Jāatzīst, ka es pati neesmu klasiskā baleta liels fans, drīzāk - modernā. Protams, to nevar attiecināt uz izcilu klasiskā baleta solistu sniegu - tas gan mani aizrauj, īpaši, ja izpildīts salikumā ar aktierspēli. Riekstkodi nebiju redzējusi diezgan pasen, skaidri atceros un, protams, bieži klausos tikai beigu cēliena visas Čaikovska sarakstītās solo dejas un pas de deux, tāpēc man likās, ka pirmajā cēlienā pārsvarā bija peļu un zaldātu kaujas un pārējais - tikai fonā. Diemžēl atmiņa mani viļ. Pirmais cēliens ir stundu garš un peles, lielgabali un zaldāti parādās tikai uz īsu brīdi pa vidu, jo pēc tam seko vēl nākamā aina ar slaveno un muzikāli skaisto sniegpārsliņu deju. Tāpēc var veikt, ka Pēterim principā nācās skatīties baletu, kur dejo lieli un mazi un tad uz neilgu brīdi parādās kaut kas patiesi aizraujošs - peles (jeb kaut kas līdzīgs pelēm un mamma vismaz apgalvo, ka tās ir peles).

Pēteris turējās kā varonis. Pirmais cēliens aizgāja kā smērēts. Viens iemesls tam varētu būt skatuves lielums, jo salīdzinājumā ar leļļu teātri operas skatuve liek mutei pavērties izbrīnā. Turklāt tur pirms katra cēliena varēja apskatīt bedrē sakāpušus cilvēkus, ka kaut ko sit, pūš un čīgā. To, ka orķestrim ir diriģents, Pēteris gan neredzēja, bet zināja, jo 1.janvārī cītīgi skatījās pa televizoru ierastos Vīnes filharmoniķus un diriģēja arī pats. Arī pirmajā cēlienā viņš mazliet padiriģēja, īpaši pēc tam, kad to iesāka darīt blakus sēdošais krievu zēns.

Otrs iemesls bija pavisam vienkāršs. Pēterim acīmredzami Čaikovskis patika daudz labāk par pelēm un baletu. Arī mājās atnākuši mēs vēl paklausījāmies Čaikovski un viņam patīk, nepatīk vienīgi stundu sēdēt.

Es tomēr pieņēmu lēmumu palikt arī uz otro cēlienu. Cerēju, ka puika pastaigās un būs ar mieru vēl mazliet pasēdēt. Vai varbūt aizmigt, jo balets iekrita tieši Pētera pusdienas laikā. Mazliet ieēdām, paspēlējāmies ar Edgara Tones krūšutēlu, kas stāv ielikts necilā stūrī pie Beletāžas zāles bez jebkādas atsauces uz atveidotās personas vārdu it kā katram garāmgājējam tas būtu jāzina, un devāmies uz otro cēlienu. Pa starpu Pēteri visi apbrīnoja, jo viņš viennozīmīgi bija visjaunākais apmeklētājs tāpēc, ka neviena cita jau nav tik traka māte, lai viena gadā un deviņos mēnešos stieptu bērnu uz baletu. Bet es jutos lepna par Pēteri un savu trakumu.

Otrais cēliens ir četrdesmit minūtes garš un Pēteris uzmanīgi skatījās sākumu, tad gribēja gulēt un nevarēja ieriktēties, tad noskatījās un, galvenokārt, noklausījās, manuprāt, visskaistāko Riekstkoža gabalu - kur princis ar Mariju jau ir gatavi dejot pas de deux, bet pirms tam nodejo kopā ar četriem kungiem, kas palīdz Mariju kārtīgi un skaiti izlidināt pa gaisu. Mūzika ir ārkārtīgi skaista, iespaidīga un pietiekoši skaļa, tāpēc to Pēteris noskatījās, bet tālāk gan - viņš bija gatavs iet diriģēt pats un klēpī vairs nebija noturams. Un tā mēs burtiski desmit minūtes pirms beigām izmukām no zāles, un Pēteris turpināja diriģēt, skraidīdams pa foajē un es viņam pakaļ ar ziemas biksēm un zābakiem, un tas viss mūzikas pavadījumā.

Bet vareni. Kopumā ļoti vareni un lieliski. Jūtos patiesi lepna par dēla panākumiem klasiskās mūzikas uztveres jomā un arī pār māku baudīt vizuālus priekšnesumus, kas domāti normālam piecgadniekam. Mēs to paveicām!

Neatkarīgā

Kopš laikiem, kad Diena nonāca nezināmu īpašnieku rokās, mēs to vairs neabonējam. Tā vietā toreiz tika pieņemts ekonomisks lēmums un vecvecākiem tika pasūtīta vislētākā, klaji prooligarhiskā, Neatkarīgā rīta avīze, kas, acīmredzot, gadiem dzīvo savā neatkarīgajā Aivara republikā. Reti kad ir nācies lasīt tik tendenciozas avīzes, un es, protams, tās nelasīju. Arī omai ar vectētiņu tika pieteikts, ka raksti ir jālasa kritiski, un viņi bija gudri, par Lembergu nebalsotu gan, toties labprāt izmantoja viņa lēto avīzi ietinamajam papīram, mušu dauzīšanai, zābaku žāvēšanai un dažreiz arī lasīšanai.

Tā kā vecais laikmets nu ir aizgājis, pagājis arī Neatkarīgās abonēšanas laiks. Decembra beigās ieskatījos pēdējā numurā un ievēroju, ka nākošais numurs būs tikai 2.janvārī, tātad Jaunajā gadā, un manī iesēdās nostaļģija.

Vecais viennozīmīgi ir bijis grūts gads, tik daudz nedienu reti, kad sastājas vienkopus. Tomēr tas ir pievārēts. Turklāt Jaunais gads nesīs ne tikai tukšu pastkastīti, kas nebūtu nekāda bēda, bet atstās aiz muguras veselu laikmetu - Vecajā gadā paliks mani vecvecāki, pēdējie vecākie radinieki, Oļģerts Kroders un pat Velta Līne. Skaista aktrise, omai patika, bet vispār Radziņa viņai laikam patika vairāk - lai vai kā, es to pajautāt vairs nevaru. Vecajā gadā paliks arī mans vecais darbs - ilgs darbs, labs darbs, bet visam ir savs laiks, pat darbam. Vēl Vecajā gadā paliks mans garākais atvaļinājums mūžā un, kas to lai zina, vai būs kāds tāds vēl kādreiz. Daudz kas palika Vecajā gadā - rūpes un satraukums, un arī prieks. Arī lielā skaistā egle, kas nežēlīgi birst neskatoties uz to, ka stāv ūdenī, it kā norādot, cik ātri nobirst laika skujas. Tāpēc mani pārņēma nostaļģija. Mazliet.

Bet 2.janvāris atnāca priecīgi - atkal ar Neatkarīgo, jo, acīmredzot, Lemberga kungs ir nolēmis turpināt reklamēties manā pastkastītē. Nez, cik ilgi. Toties šis jocīgais fakts (kā jau parasti tas notiek ar maziem, nenozīmīgiem faktiem) lika atcerēties, ka viss grūtais dara tikai stiprāku! Un viss jaunais ir uz labu! Turklāt man ir gaidāmi lieli izaicinājumi - atkal grūti, - bet, vai tad kāds teica, ka dzīvē viss ir vienkārši?! Citādi taču paliktu makten garlaicīgi.

Svarīgais MBA

Pagājušā nedēļā liktenis lika priekšā lielisku iespēju nolasīt lekciju milzīgi gudrajiem SSE Executive MBA studentiem. Tie nav parasti studenti. Šajā programmā mācās cilvēki, par kuriem pārsvarā gadījumos darba devēji ir gatavi maksāt milzīgi lielo mācību maksas naudu, tātad, tie ir gudri un visumā prasīgi cilvēki. Patiesību sakot laikam ir grūti sameklēt prasīgāku publiku savāktu vienkopus, kas atnāk klausīties lekciju.

Man, protams, patīk lasīt lekcijas vai jebkādi citādi uzstāties, laikam tāpēc, ka ir bērnības rūdījums šajā jomā. Var teikt, ka auditorijas priekšā jūtos gandrīz kā zivs ūdenī. Tomēr, tā zivs jau nerodas uzreiz. Kad ir jāgatavojas, ir grūti. Jādomā, jālauza galva. Un, kad ir atlikušas divas minūtes līdz brīdim, kad tūliņ, tūliņ jānostājas pilnīgi svešas auditorijas priekšā, jāsāk lasīt lekcija un jānovinnē tā visa auditorija, es pie sevis purpinu - nu kam man tas vajadzīgs, kāpēc es piekritu! Toties, cik salda pēc tam ir uzvara, kad auditorija ir novinnēta, un es varu dejot baletu priekšā. Tomēr ik mirkli ir jāuzmanās, jo mēdz būt āķīgi jautājumi un viena neatbildēšana var izslidināt uzvaru no rokām. Uzvara tomēr ir jāizcīna līdz beigām.

Ir zināms, ka atsevišķas tēmas izraisa vairāk, bet citas - mazāk jautājumus. Manis lasītā tēma vienmēr ir jautājumiem bagāta, jo katram ir bijusi sava dzīves situācija, savs dzīvesstāsts. Tas jau ir pārbaudīts klientu semināros. Un jautājumi, kā zināms, atkal iedalās divās grupās, tādi, uz kuriem var vieglāk vai grūtāk atbildēt, un tādi, uz kuriem atbilžu nav. Protams, ka vienmēr patrāpās arī kāds šāds jautājums.

Executive MBA programmā bija miljons jautājumu komplektācijā ar lielu daļu neatbildamo jautājumu, uz kuriem radošam advokātam ir jāspēj uzburt atbildes. Es ļoti priecājos, ka man tas lieliski izdevās un auditorija bija apmierināta ar lekciju. Turklāt, ja tie gudrie cilvēki redz, ka uz jautājumiem tiek arī atbildēts, jautājumi uzrodas arvien vairāk; tāda maza spēle, kur divdesmit pieci mīlīgi kaķi labsirdīgi spēlējas ar peli un pārbauda, cik labi pele prot dejot. Ja labi nedejos, apēdīs bez žēlastības!

Man dikti patika. Dodiet man vēl aizraujošas lekcijas un auditoriju! Tas iedvesmo. Ļoti.

Pazudušais dēls

Ik katram var gadīties kā Bībeles sižetā par pazudušo dēlu, - ka kāds pazūd un pēc laika pēkšņi atgriežas. Tā kādudien atgadījās arī trusim Rodžeram.

Trusis Rodžers, neko nenojauzdams, cilpoja pa istabām un meklēja kārtējo vietu, kur ielīst un kaut ko pagrauzt, un, eku šeku, pēkšņi uzradās jauna aliņa, kuru Rodžis tūlīt iecilpoja aplūkot. Pēkšņi visapkārt palika tumšs. Pār tālākajām Rodža izjūtām mēs varam tikai minēt.

Todien atnācu mājās un sāku pētīt jauno stūra dīvānu, ko interneta veikala cilvēki beidzot bija saskrūvējuši pareizajā virzienā. Dīvāns mazliet krakšķēja, tāpēc izvilku izvelkamo daļu uz āru apskatīt defektus, bet to nebija - vienkārši kaut kas bija mazliet ieklemmējies un, iestumjot atpakaļ, tūlīt sakārtojās savās vietās. Dīvāns kā dīvāns. Dzeltens.

Vakarā ejam gulēt. Es steigšus kārtoju Pētera Emīla mantas, viņš tās palīdz kārtot, no otra gala jaucot ārā manu kārtību. Saucam arī Rodži, lai lien ārā no savām standartslēptuvēm un iet uz būri. Bet Rodža nav. Vienkārši nav! Visu māju izrāpoju pa centimetram divas reizes - nav. Es nesaprotu, kā var pazust trusis?! Var viņu kāds strādnieks samīt vai nejauši ar āmuru iebelzt, bet nevar taču tā vienkārši gaisā izkūpēt!

Taisu izmeklēšanu un zvanu krusttēvam - Pētera kompanjonam dienas laikā - un prasu, kad šis pēdējo reizi Rodži redzējis. Krusttēvs ir pārliecināts, ka Rodžis esot bijis pie labas veselības man ierodoties mājās. Tātad strādnieki nevarētu būt trusi saminuši un pa kluso iznesuši laukā.

Domāju, kur vēl Rodžis varētu būt ielīdis un es viņu neredzētu, un mans skats apstājās pie jaunā dīvāna. Aiz dīvāna trusis nevar aizlīst ne pa vienu pusi, jo spraugas ir pārāk šauras. Arī zem dīvāna nevar palīst, jo tas ir pārāk zems. Rāpoju ar degunu pa zemi un pētu visas spraugas un mana sirds pēkšņi pamirst - ieraugu Rodža spalvas visā truša garumā zem pirms tam izvilktās dīvāna daļas, kas tagad, protams, stāv savā vietā.

Kamēr Pēteris uzvaktēja dīvāna spilvenus, vilku dīvāna izbīdāmo daļu vaļā, lai principā ieraudzītu Rodža pankūku. Attaisīju malu. Rodžis pakustināja ūsas, nopurinājās un aizcilpoja savās gaitās it kā nekas nebūtu bijis. Pat apvainojies nebija. Un viņš tur nosēdēja iespiests vismaz stundu! Un būtu sēdējis vēl ilgāk, ja visiem nebūtu jāiet gulēt. Eh, lāga truša dvēselīte, piedeva man manus grēkus ar vieglu sirdi!

Kultūrprieki

Pēteris Emīls dzīvo manā kultūrmānijas iespaidā. Tas nozīmē, ka viņam, līdzīgi kā man bērnībā, kultūra tiek barota kā maize. Pētera leļļu teātra apmeklējums un attieksme manī viesa cerības, ka nu es varu sākt! Respektīvi, varu viņu jau tagad mest kultūras virpulī. Tāpēc brīvdienās mēs gājām uz bezmaksas koncertu Mazajā ģildē, uz parastu dažādu Rīgas kolektīvu ikgadējo skati, kas tika piekoriģēta Adventes laikam.
 

Programmā, no tā ko mēs paguvām baudīt, bija Bēthovens, senā mūzika un dažas vijoles, kuras es jau vairs nepaspēju saklausīt. Bēthovens, kā jau stabila vērtība, Pēteri uzrunāja. Tā kā viņš līdz šim nebija dzirdējis orķestri dzīvajā, un šajā gadījumā tas bija LU studentu orķestris, pie pirmajiem skaļajiem akordiem Pēteris salecās un, iespējams, tāpēc jo vairāk respektējoši klusiņām klausījās skaņdarbu.
 

Diemžēl orķestris aizgāja pēc viena skaņdarba un vietā mums tika piedāvāts senās mūzikas ansamblis Ludus. Un senā mūzika jau ir pavisam cits stāsts, kā teikt – na ļubiteļa. Jāatzīst, ka arī mani ne vienmēr uzrunā senas deju svītas, jo prasās kaut ko jaudīgāku. Acīmredzot, Pēteris arī nav senās mūzikas cienītājs, jo sāka mazliet knosīties. Tāpēc vijoļu ansamblīti mēs jau aizgājām noklausīties pie zāles durvīm, jo Pēteris nebija ar mieru turpināt sēdēt. Kopumā jāsecina, ka, ja priekšnesuma piedāvājumā pārsvarā būtu orķestra skaņdarbi, un nevis katra kolektīva novākšanās un uzvākšanās uz skatuves, un mūzika piedevās, iespējams, ka Pēteris būtu noskatījies vairāk, bet vakardien viņu var apsveikt ar 40 minūtēm gaidīšanas, skatīšanās, kolektīvu pavadīšanas un sagaidīšanas un mūzikas klausīšanos.
 

Atpakaļceļā mēs apskatījām Doma laukuma egli, kas gan vēl nebija iedegta, Ušakova kaķu māju (man nav zināms kādiem nolūkiem blakus eglei bija uzstādīta trīsstāvīga kaķu māja ar visiem dzīvajiem iemītniekiem), kas Pēterim tomēr ļoti patika, un lielā skaitā un izmērā ponijus, kurus pagaidām Pēterim bija interese tikai apskatīt, nevis ar tiem jāt. Tur kaut kur esot arī aitas, tā es pa radio dzirdēju, bet tās, acīmredzot, Ušakovs bija kaut kur noslēpis vai arī tās atklāja vēlāk (kopā ar egli). Tā, lūk, mēs zaļi padzīvojām un paelpojām aukstu ziemas gaisu!