Trīs

Vakar skatījos draugos aizkustinošu draudzenes video, ko bija ielikusi viņas vīra māsa, par to kā mazā Deina sper savus pirmos soļus. Video uzņemts laikā,kad abi vecāki bija aizbraukuši atpūsties uz siltajām zemēm bez meitas, un tieši tajā nedēļā mazā Deina iemācījās staigāt. Skatījos un aizkustinājumā domāju par to, kā tas būs ar Pēteri Emīlu, un, ka, cerams, būšu pirmā, kas ieraudzīs Pētera pirmos soļus, jo procentuāli man ir vislielākās izredzes. Šie brīži ir unikāli un neatkārtojami, un man bija žēl draudzenes, kas to palaida garām.

Citādi ir ar citām lietām, teiksim, patstāvīgu ēšanu vai ģērbšanos, - tas notiks pakāpeniski un grūti būs novilkt līniju vai atzīmēt konkrētu datumu. Visprecīzāk laikam var noteikt pirmos patstāvīgos soļus un pirmo skaidro un pārliecinošo vārdu. Aizdomājos, ka, žēl, bet, visticamāk, es būšu līdzīgā situācijā kā draudzene, kad Pēteris teiks pirmo vārdu, jo pēc pus gada strādāšu, tāpēc Pētera pirmo vārdu, iespējams, dzirdēs kāds cits. Un tas ir bēdīgi, jo šo brīdi nekad nevarēs pagriezt atpakaļ. Nekad nevarēs dzirdēt pirmo vārdu pirmo reizi, ja tas reiz ir pateikts.

Tādās melanholiskās noskaņās vēl šorīt nolūkojos uz Pēteri, domājot par pirmo, visu pirmo. Bet Pēteris mierīgi stāvēja istabas vidū un pļāpāja savā nodabā, kaut ko enerģiski rājās. Un pēkšņi viņš to izdarīja. Spēra savus pirmos trīs pastāvīgos soļus! Un tad, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis, pārmetās rāpus un atnāca līdz manīm. Tas bija viens no aizkustinošākajiem mirkļiem manā dzīvē! Bet Pēteris noteikti nesaprata, kāpēc mamma metas viņam virsū ar sajūsmas un aizkustinājuma asarām acīs. Es nespēju noticēt, ka tas notiek nākošā dienā pēc tik maģiskām pārdomām!

No rīta man likās, ka varbūt Pēteris īsti nesaprata, ka tagad prot spert soļus, tāpēc pēcpusdienā es mēģināju viņu izprovocēt uz staigāšanu. Un, atkal skaļi rājoties, Pēteris nu jau taisnā līnijā spēra krietni vairāk soļus, ko man izdevās nofilmēt. Šis būs vēsturisks video - pirmās dienas soļi. Un jāsaka, ka abi šīs dienas mēģinājumi bija pārliecinoši, jo abās reizēs soļi beidzās ar apzinātu pietupšanos, nevis mīkstu piezemēšanos. Tas ir bezgala skaisti, tātad sava pirmā apaļā gada pirmajā mēnesī Pēteris ir iemācījies spert savus pirmos mazos solīšus.

Ārvalstu garša

Katru reizi, kad Latviju apmeklē kāds mans ārvalstu draugs vai drauga draugs, iznāk pievērsties nacionālajai garšai. Jo tad tiek darīts viss tas, ko latvieši ikdienā nedara vai dara reti. Tiek atsvaidzinātas vēstures un arhitektūras zināšanas, atceramies teikas par Rīgu, un ēdam Lido, kas vienmēr rada pārsteigumu ārzemniekos, jo bistro nosaukums nekādi nesaskan ar ārvalstnieka pieredzi par vārdu Lido. Bet ārvalstniekam garšo Lido, tāpēc viņš parasti apmierinās ar netradicionālo nosaukuma un ēstuves tipa apvienojumu, pieņemot, ka tā ir viena no vidējā latvieša dīvainībām.

Kādi tad mēs esam ārvalstnieku acīs? Hmm,.. šo netveramo tēlu esmu centusies ietērpt krāsās un saturā jebkuram ārzemniekam jau kopš trīspadsmit gadu vecuma, kad pirmo reizi devos uz Rietumiem un kad pirmo reizi sastapos ar vāciešiem, kas pilnīgi noteikti nekad mūžā nebija redzējuši nevienu latvieti. Laikam ejot latvieši braukuši ciemoties uz Rietumiem arvien biežāk un desmit gadus vēlāk, divdesmit trijos gados, kad mēs ar vienu kāju jau stāvējām Briselē, man bieži nācās dzirdēt - you are not a typical Latvian. Bet tas nekas, es tomēr cītīgi cenšos katram ārvalstniekam iebarot Lido ēdienus un Albertielas fasādes.

Tāpēc pirms dažām dienām mēs ar Pēteri Emīlu atkal devāmies reidā pa Vecrīgu ar manu senu beļģu draugu. Un daudz kas no Rīgas labumiem beļģim patika. Bet, ak vai! Iznāca arī izgāšanās, kuru, cerams, es daudzmaz notušēju. Kad sākām runāt par to, kad pēdējo reizi esam tikušies, man bija ar kaunu jāatzīst (vismaz pie sevis klusībā), ka esmu pilnīgi un galīgi aizmirsusi faktu, ka pēdējo reizi mēs tikāmies Rīgā un šī nav viņa pirmā vizīte! Sākumā man likās, ka viņš mani nes cauri, jo beļģim piemīt labs humors un tas būtu pilnībā iespējams. Tomēr, lai slēptu savu izgāšanos, es mazliet spēlēju līdz, ka kaut ko atceros. Bet jo tālāk, jo trakāk - viņš diezgan precīzi spēja aprakstīt, ar kādu mašīnu es un mana mamma toreiz brauca, un tamlīdzīgus sīkumus, ko nevar izdomāt. Un tad arī es sāku atcerēties, ka jā, laikam viņi ar draudzeni tomēr bija Rīgā vairākus gadus atpakaļ..

Nu bet kurš to visu var atcerēties?? Un jā, es tiešām tiekos ar ļoti daudziem ārvalstu draugiem, un bieži vien kāds mans ārvalstu draugs piesaka sava drauga vizīti Rīgā ar lūgumu kādā brīvā brīdī viņu satikt, un es uzskatu par savu pilsoņa pienākumu katru ārvalstnieku satikt un izglītot Latvijas jautājumos, pat, ja man atkal jādzird, ka es neesmu tipiska latviete. Un tas nekas, ka paies vēl desmit gadi un es atkal aizmirsīšu, ka kāds ir jau bijis Rīgā. Rīga jau nekad nebūs gatava, tāpēc vienmēr būs ko pastāstīt un parādīt no jauna!

Ak jā, ko vēl es uzzināju, - izrādās Krasta Lido tagad nedzied tikai latviešu šlāgerus, skan arī kaut kādi neitrāli ārvalstnieki, un pie tādas mūzikas Pēteris lieliski aizmieg un saldi guļ.

Jaunie dzinumi

Jaunie dzinumi parasti visiem liekas tīkami. Tie aug un stiepjas, un stīdzē, un visi par tiem priecājas. Līdz vienam brīdim. Vienā brīdī viss jaunais varbūt joprojām ir jauns un skaists, bet sāk radīt zināmas neērtības. Šajā stāstā būs runa par Pētera Emīla jaunajiem, bet garajiem matiem.

Pētera mati ir diezgan pamatīgi un līdz gada vecumam ir skaisti izstīdzējuši krietni pāri pieres vidum un lien acīs. Nogaidījām maģisko vienu gadu, lai bērnam netiktu nejauši sapurgātas dzimšanas dienas bildes ar dīvainiem matu griezumiem, un tagad bija jāmeklē vai nu šķēres, vai frizieris, jo Pēteris jau it bieži berzēja acis no tajās krītošajām matu šķipsnām.

Starp citu. Te es arī pamanīju būtisko atšķirību puikam no meitenes, redz, puikam sprādzes neiespraudīsi!

Starp divām opcijām - šķēres un frizieris - izvēlējos pirmo, jo man nav pazīstams neviens bērnu frizieris un tie jau noteikti vēlas bērnus safrizēt, teiksim, par līgavas frizūras vērtību. Toties man ir kādus divdesmit gadus veca pieredze ar sava tēta matu griešanu. Neatceros, ka mans tētis kādreiz būtu gājis uz frizētavu; viņam matus nogrieza vai nu operas frizieres kādā garlaicības māktā brīdī, vai viņš pats grieza matus. Visus matus viņš, protams, sev nevarēja nogriezt, tāpēc es tiku pieaicināta pie šī svarīgā darba jau ļoti agrā vecumā, pat nepateikšu cik gados. Un tā tas turpinājās daudzus gadus.

Manam tētim bija vidēji viļņaini mati, bet Pēterim ir diezgan viļņaini, tāpēc šī būtu augstāka grūtība pakāpe, jo man nav ne jausmas, par cik centimetriem slapji mati jāapgriež, lai sausi tie izskatītos normālā garumā. Turklāt tas ir Pēteris, vienu gadu vecs bērns, kam šķēres kā tādas jau liekas kaut kas galvas grozīšanas vērts. Tātad potenciālā matu griešana solījās būt izaicinājumiem pārpilna un es centos to atlikt, cik tik nu var.

Bet vakar ieradās Gerda un es iedomājos, ka varētu izmantot Pētera entuziasmu komunikācijā ar Gerdu, un tikt klāt matiem. Domāts - darīts. Vispirms Pēteris izpeldējās vannā, Gerda viņu izklaidēja un rezultātā virtuves grīda līdzinājās divus trīs centimetrus dziļam baseinam, jo mazgāšanās beigās gandrīz viss Pētera vanniņas saturs bija pārvācies uz virtuves grīdas. Es vienmēr šādos manevros stāvu Pēterim aiz muguras, tāpēc parasti palieku sausā, izņemot kājas.

Pēc tam Pēteris tika saģērbts un es ar viņu klēpī nosēdos uz krēsla pretim lielajam spogulim. Gerda ālējās pa grīdu starp mūsu krēslu un spoguli, un Pēteris pārsvarā pievērsās viņai un varētu teikt, ka pat nemanīja, ka pamazām šķiras no garajiem matiem. Vispār bija interesanti Pēteri frizēt, - man jau patīk, tikai šķēres bija tādas draņķīgas. Kopumā atbildīgos brīžos Pēteris ir ļoti paklausīgs, teiksim, kad viņam tīra ausis ar ausu kociņu, viņš sastingst un gaida, kad process beigsies.

Negribējās apgriezt matus par īsu, bet bez pieredzes tā bija īsta laimes spēle vai griešana uz intuīciju. Kā izrādījās pēc Pētera galvas izžūšanas, mums visiem par laimi, intuīcija ir mana stiprā puse un mati tika apgriezti tieši laikā! - ne par īsu, ne par garu. Un lai gan man patika Pētera garie mati, jaunā frizūra arī izskatās mīlīga un tāpēc tā man patīk. Tomēr es ceru, ka Pētera mati neaugs ļoti ātri, jo apgriezt matus tomēr ir lielum liela atbildība, - grozīt ta pēc tam neko nevarēs (vismaz kādu laiku)!

Lielās dienas

Šodien ir Otrās Lieldienas gan faktiski, gan Pētera Emīla mūžā.

Tā kā Pirmajās laiks bija vienkārši neciešams un tādā laikā pat saimnieks savu suni nedzen ārā, mēs pārsvarā slaistījāmies pa iekšu. Nu ne jau istabā. Baznīca mums izpalika, jo Pēteris tieši tad gulēja diendusu un būtu grēks viņu modināt. Toties labi pagulējis Pēteris ar savu māsīcu bija gatavs doties uz Porcelāna muzeju, kur bija šādas tādas aktivitātes. Bet tā kā aktivitātes nogurdina, vēlāk devāmies uz veco, labo Balzāma bāru ieturēties.

Kā izrādījies jau iepriekš, Pēteris ļoti lieliski uzvedas bāros/restorānos, ja neskaita pēc viņa piesārņoto grīdu. Jo pēc Pētera apmeklējuma uz grīdas atrodas viss! - saplēstas salvetes, reklāmlapeles, dzeramie salmiņi, kaudze ar maizes drupačām un dažkārt arī citu ēdienu atliekas, teiksim, šajā reizē Pēteris nedaudz parevidēja uz mana šķīvja atstātos sīpolus un, protams, puse no tiem pēc laika gulēja zemē.

Ieturoties paguvu novērot kādu sev jaunu īpašību. Man ļoti patīk ēst lēnām, baudot; ja tā varētu teikt, mani var pieskaitīt pie dzīves baudītājiem, jo tieši tā tiek vērtēti cilvēki, kas mīl ēst lēnām. Tā ēdu tajās retajās reizēs, kad esmu bez Pētera blakām. Bet apstākļi spiež mainīties, tāpēc kopā ar Pēteri ēdu ātri. Nu es neteiktu, ka ļoti ātri, bet, kā izrādās, ja Pēteris sēž man klēpī, gana manu šķīvi un ķeksē visu kas pagadās pa rokai, es ar vienu ēdam rīku brīvajā rokā jebko apēdu ātrāk, nekā cilvēki bez Pētera klēpī, un nejūtos, ka būtu īpaši steigusies.

Otrā diena pienāca ar sauli.

Vienmēr sev esmu uzdevusi jautājumu: kas ir tie cilvēki, kas dodas uz priekšpilsētu kultūras namu organizētajiem pasākumiem un kam tie vispār ir domāti? Šodien man ir atbilde, jo šodien bija pirmā reize manā mūžā, kad devāmies uz vienu šādu Lieldienu pasākumu, devāmies uz “Iļģuciemu”.

Kultūras nama iekšpagalmā, būvēta pēc labākajiem vēlīnā padomju laika blokmāju arhitektūras standartiem, pulcējās Latviešu biedrības nama folkloristi un ar apdullinošu skaļumu piedāvāja atrakcijas. Bet iespējams, ka skaņu režisors vienkārši bija mazliet pakurls. Jutāmies kā rokkoncertā ar to starpību, ka rokkoncertā mūzika skan daudzmaz vienmērīgā skaņu vilnī un bungādiņas ir vienlīdz nospriegotas visu koncerta laiku, bet šeit bungādiņas dabūja palēkāt īstu danci, jo ik pa laikam pasākuma vadītājs kaut ko izsaucās vai sajūsminājās, vai nomainījās ar cita balss spalguma vadītāju. Attiecīgi, mēs ar Pēteri lielāko pasākuma daļu pavadījām vismaz trīsdesmit metru attālumā no skaļuma epicentra, neticēsiet, bet viss bija lieliski dzirdams!

Brīžos, kad mēs ar Pētera māsīcu devāmies aktīvi darboties un iejukt pūlī, es guvu atbildes uz saviem jautājumiem. Publika, kā jau mikrorajonā pieklājas, bija samērā kolorīta, teiksim, bija bērna tētis, kas acīmredzami trīs iepriekšējās dienas ir skatījies uz pasauli caur litra prizmu, tante, kas uzvilkusi trīs plašķus un pārvietojas ar gliemeža ātrumu, mamma, kas ir ieģērbusies Rīgai pierastos D&G kruzuļos, un jo tālāk, jo aizraujošāk. Pārsvarā bija ieradušies vecāki ar maziem bērniem un veci cilvēki. Diemžēl, nevienam citam kā vecākiem ar 4-10 gadus veciem bērniem šis pasākums nebija domāts. Pat vecie cilvēki varēja visā tikai noskatīties un tad jāšaubās, vai tas viņus pārāk aizrāva, jo viss pasākums bija domāts bērniem. Protams, tas ir apsveicami, ka pašvaldība rūpējas, kā izklaidēt mazos žiperus, un mērķa auditorija (Pētera māsīcas personā) par pasākumu ļoti priecājās.

Bet, bet, bet. Vai tad sabiedrība, kas vēlas svinēt Lieldienas tautiskā garā, sastāv tikai no maziem bērniem? Acīmredzot, šāds stereotips ir iesakņojies Kultūras namā “Iļģuciems”, jo šis esot jau kurais gads, kad izklaides programma ir identiska. Tomēr, ar reizi nāks tas brīdis, kad liela sabiedrības daļa sapratīs, ka bez ģimenēm ar maziem bērniem pastāv ne tikai likumsakarīgā veco cilvēku grupa, bet arī citas sabiedrības grupas, kas arī vēlas izklaidēties atbilstoši, un vai tad mums nepietiek izdomas, lai izklaidētu visus?

Krikumi krakumi

Svarīgākais krikums ir tas, ka Pēteris Emīls ir stabili nostājies uz savām kājām. Grūti nodefinēt, kad tieši tas notika, jo Pēteris jau kādu laiku palaida rokas vaļā un tad skatījās, kas nu būs - būs buc! vai nebūs, bet tagad tā patstāvīgā stāvēšana ir palikusi arvien ilgāka un noteiktāka, tāpēc es rēķinu, ka Pēteris ir stabili sācis stāvēt no gada vecuma. Pēteris pat var sākt rāties un intensīvi žestikulēt ar abām rokām, un pārsvarā gadījumos viņš, mazliet līgodamies, tomēr paliek kājās stāvot. Vispār jau ļoti amizanti izskatās, kad tāds maziņš cilvēciņš stāv.

Vēl Pēterim ļoti patīk staigāt apkārt galdiem. Ar istabas galdu ir labāk, tas ir zems un Pēteris visam tiek klāt, tāpēc staigāšana nes augļus. Bet virtuves galds gan Pēterim ne sevišķi patīk, jo to var aizsniegt tikai rokas izstiepjot uz augšu. Tas nekas, puika arī tā pārvietojas - izstiepj rokas gaisā, mēģina noķeksēt kaut ko no galda, ja vajag, pastiepjas uz pirkstgaliem, ja nekas nesanāk ar noķeksēšanu, tad vienkārši staigā ap galdu. Skats ir tāds, it kā viņš karātos galda malā un tādā veidā pārvietotos apkārt galdam.

Bet staigāšana ap galdu notiek mierīgos laikos, kad nav nekā cita interesantāka. Šodien krāsojām olas un, protams, ka Pēterim nepatika, ka visas darbības notiek uz galda. Lielie cilvēki cītīgi saliekušies, pieliekušies un kaut ko čubinās pa galda virsmu, bet Pēteris neko neredz! Tas arī tika signalizēts, un mēs ielikām Pēteri barošanas krēslā, kas viņam pavēra ainu uz visu galdu. Nu arī Pēteris, pacietīgi sēdēdams krēslā, klaigāja un piedalījās, kā vismaz viņam pašam likās, olu krāsošanā. Tāpēc jāsaka, ka Pētera krāsotās olas sanāca klasiski skaistas un priecīgas!

Raibi gadalaiki

Nu kurš gan var apstrīdēt, ka mūsu dzīve nav raiba? Vienu dienu spīd saule un mēs jau gandrīz izģērbjamies pliki pavasarim pretim, bet otrā rītā sētnieks tīra sniegu!

Raibi iet arī citās jomās. Pēterim Emīlam dažādās dzīves aktivitātēs izpaužas viņam dotie vārdi. Kad viņš rātni sēž un domīgi ēd putru, priekšplānā iznāk nopietnais un nosvērtais Pēteris. Bet, kad viņš lien pie Rodža būra un plosa nost dzeram traukus, un bēg, kad mamma nāk aizrādīt, tas ir mazais Emīls. Nu jau kādu laiku Pēterim tā ir viena no iemīļotākajām blēņām. Rodža atkritumu kaste beidzot tiek likta mierā, bet tagad tiek purināti dzeram trauki. Un galvenais, ka Pēteris labi zina, ka to nedrīkst darīt, jo, kad viņam kaut pa gabalu aizrāda, viņš uzreiz saprot, par ko ir runa, mazliet atstājās vai bēg prom, ja mamma atrodas bīstami tuvu un varētu viņu aizvākt, bet pēc brītiņa atkal ir klāt! Dzeram trauku teroru var pārtraukt tikai piedāvājot kaut ko interesantāku vai aiznesot Pēteri uz citu istabu.

Lai gan tas varbūt var likties kā blēņdarbs, tomēr Pētera nosvērtais raksturs izpaužas arī detalizētā veļasmašīnas satura pārbaudē. Veļasmašīna, arī izslēgta, ir Pētera viens no top objektiem, tāpēc viņš bieži iet to pārbaudīt un izkrāmēt, dažreiz arī slapjo veļu, ja tā tur ir aizmirsta - kārtībai jābūt, citādi vēl aizmirsīs!

Vakar atbrauca ciemos Pētera māsīca un atveda Pēterim dāvanā kaudzi ar skaistām drēbēm. Tad nu Pēteris šodien ir saģērbts kā īsts dendijs, slaistās pa māju un gaida ciemiņus. Īpaši izcili viņam izskatās GAP jaka ar kapuci un austiņām, nu tik saldi, saldi....ka pilnīgi prasās cukurgailīti uzkost, viņu ieraugot ar tām austiņām!