Foto, Moto, Loto

Tā, bez kādas īpašas sakarības, manā bērnībā zoodārzā mēdza uzrunāt onkuļi ar polaroid fotoaparātiem, dāsni piedāvājot par 2,50 vai 3 rubļiem dabūt bērnu un zebru uz bildes. Trīs rubļi toreiz maniem vecākiem bija zvēra nauda! Tāpēc manā dzīvē šis piedāvājums nekad netika izmatots, jo, teiksim, par 1,80 mēs varējām no operas aizbraukt mājās ar taksi, tāpēc es nebēdāju, ka dīvainie foto, moto, loto onkuļi nekad nenonāca manā foto albumā.

Tagad fotoaparāts ir katram garāmgājējam, katram trešajām ir spoguļkamera un katrs otrais no spoguļkameras īpašniekiem sevi uzskata par profesionālu fotogrāfu. Tomēr. Neskatoties uz šo profesionalitātes sērgu cilvēki dažkārt mēdz izmantot fotosalonu.

Pēdējo reizi biju fotosalonā trīspadsmit gadu vecumā, Āgenskalnā. Un pēc tam vēl ilgi mana bilde stāvēja izlikta fotosalona skatlogā. Fotosalona darboņi uzskatīja mani par ļoti fotogēnisku un tāpēc ielika manu bildi skatlogā - tā man paskaidroja. Es gan par to nebiju sajūsmā, jo es nekādi nesapratu, kāpēc bilde skaitās laba, ja bildē man izskatās tumši mati, bet dzīvē ir gaiši! Tomēr mani trīspadsmit gadīgie iebildumi netika ņemti vērā un bilde palika skatlogā.

Tomēr tagad es nolēmu izmēģināt laimi un piekrist draudzenes piedāvājumam, un kopā ar Pēteri Emīlu doties uz salonu. Draudzene bija nopirkusi modē nākušos kuponus un mēs devāmies uz bērnu fotosalonu uz vienas stundas foto sesiju. Mēs bijām māsas ar diviem maziem bērniem - jo tikai ģimenes locekļi drīkstēja izmantot šo kuponu.

Fotosalons bija orientējies uz bērniem un nez kāpēc domāja, ka bērniem patīk liela kaudze bēdīga paskata rotaļlietu un palietots bērnu klubkrēsls. Apsēžoties uz uzgaidāmā dīvāniņa, es gandrīz uzsēdos virsū motorzāģim, kas laikam bija domāts tematiskām bildēm ar vecākiem, kas fano par šausmu filmu Kliedziens.

Toties Pēteris nelikās traucēts par mantiņām un kā īsts vīrietis uzreiz pievērsās tehnikai un skatījās uz fotoaparātu kā apburts. Viņam vispār patīk arī mana spoguļkamera. Nezinu kāpēc, varbūt tāpēc, ka aparāti ir melnā krāsā un ar aci,- tādi noslēpumaini. Un, ja runa ir par tehniku, tad nav vietas smiekliem un izklaidēm, tāpēc izdabūt no Pētera smaidīšanu nebija viegli. Bet konceptuāli viņš piekrita fotografēties un pat ļāva pa vidu sevi pārģērbt.

Lielas cerības par fotogrāfijām es tomēr neloloju, jo neradās iespaids, ka bildes būs labas un sirsnīgas, jo foto tantei bija visi standarta varianti - bērns uz klubkrēsla, bērns kastītē, puikas uz zilas sedziņas, meitenes uz rozā sedziņas, gaišs un tumšs fons. Un, protams, neatvairāmais motorzāģis. Bet varbūt mana profesionāla fotogrāfa latiņa ir pārāk augstu uzlikta. Lai vai kā, dāvinātam zirgam dobos neskatās, tāpēc gaidīsim savas salona bildes un cerēsim, ka vismaz kādu no tām varēs izmantot.

Latvijas pasts

Vienmēr ar kaut ko pārsteidz. Kādreiz tas nenes avīzi vai aiznes avīzi kaimiņam, tad tas sāk spriedelēt par avīžu nenešanu brīvdienās - kuram gan interesē avīzes brīvdienās? Bet dažreiz Latvijas pasts spēj arī pārsteigt.

Pēdējo gadu laikā ir pierasts, ka manas vēstules uz pastu aiznes gādīga sekretāre, arī dažas privātās. Jo kam gan mēs mūsdienās rakstām privātu vēstuli? Apsveikumus. Bet es nē, tam es esmu par slinku. Tad paliek tikai otra opcija - apdrošinātājam. Varētu iebilst, ka tā īsti nav privāta sarakste. Bet tomēr, tomēr. Apdrošinātājs taču par jums zina vairāk kā miesīga māte, īpaši par jūsu veselību - tātad sarakste ir privāta, pat ļoti.

Tā nu es vēlējos savas slimošanas sekas nosūtīt apdrošinātājam,- lai pasvīst. Un kā parasti aizpildīju veidlapu, ieliku čekus aploksnē, uzrakstītu adresi un iemetu pastā. Nu tā vienkārši iemetu. Bez markas un bez atpakaļadreses. Redz, ko nozīmē ieradums!

Nākošajā dienā padomāju un atcerējos, ko tieši es esmu izdarījusi, un nolēmu pacīnīties par saviem čekiem. Kas necīnās, tas nevar vinnēt. Piezvanīju uz Spices pasta nodaļu, pastāstīju, kāda es aizmārša, un pasta darbiniece jau smējās pilnā kaklā, - jā, jāa, esot viņiem te tāda vēstulīte, nevarējuši izdomāt, ko lai iesāk ar to. Un Latvijas pasta darbinieces pat bija tik laipnas, ka uzņēmās vēstuli turēt pie sevi glabāšanā, kamēr mēs ar Pēteri Emīlu izveseļojamies - un tas viss par baltu velti.

Tad nu mēs šodien aizgājām nosūtīt vēstuli un sagādāt pasta darbiniecēm izklaidi, jo viņas, protams, visas gribēja redzēt to personu, kas nosūta vēstuli bez markas un atpakaļadreses. Bet es nekaunos, es tik mazliet slēpos aiz Pētera ratiem, sak, man ir attaisnojums - es varu visu aizmirst.

Jaunā imunoloģija

Kopš vakardienas Pēteris Emīls studē vecās Apvāršņa sērijas Jauno imunoloģiju, kas izdota 1980.gadā. Liekas, ka astoņdesmitajā gadā izdotie fakti imunoloģijas jomā būs gana aktuāli 2011.gadā, lai ieinteresētu Pēteri un lai neciestu mana bibliotēka.

Pēteris uzglūn grāmatām. Tā jau sakot, ka bērniem iekārojamākās rotaļlietas ir priekšmeti, ko vecāki visbiežāk lieto. Top lieta, protams, ir dators. To Pēteris klimperētu un noslīcinātu siekalās, ja ļautu, pašu pirmo. Bet citā laikā es visbiežāk turu rokās kādu grāmatu (un nevis televīzijas pulti), tāpēc Pēteris iekāro grāmatas. Un, ja nu tiek klāt kādam žurnālam, kas aizmāršīgi ir bijis nolikts viņam pa ķērienam, žurnāls ātri tiek izlasīts un pēc tam vismaz pāris lapas vairs nav lietojamas, jo burti ir apēsti. Gandrīz. Jo parasti man izdodas izzvejot slapjās loksnes viņam no mutes un rokām tieši tajā brīdī, lai viņš justos apmierināts, ka ir pietiekoši apguvis lasām materiālu un materiāls ir tuvu tam, lai pārvēstos sākotnējākos celulozes paveidos.

Bet žurnālu lasāmviela, kā zināms, nav neko noderīga. Arī Pētera gadījumā, jo lapas ir pārāk sintētiskas. Tāpēc cēliem zinātnes mērķiem tika ziedota Jaunā imunoloģija, ko Pēteris patreiz lasa atspēries, ik pa brīdim autoram nikni norādot, kuras vietas grāmatā derētu pārrakstīt. Jācer, ka Pēteris dienās domās par imunoloģijas problēmām.

Zāles

Kādas zāles jūs zināt? Ja jūs esat veselīgs vidējais latvietis, kas reizi gadā izstaigā iesnas un sliktākajā gadījumā, ja slimi ir visi biroja darbinieki, reizi gadā vai divos dabū vīrusu, tad jūsu zināšanas zāļu jomā aprobežojas ar reklāmām.

Teiksim, pret visām sāpēm tiek lietots ibumetīns un, pēc reklāmas spriežot, katras modernas sievietes rokas somiņā ibumetīni mētājas biezā slānī. Vēl vidējais latvietis zina coldrex-veidīgos dzērienus saaukstēšanās un gripas gadījumiem. Šīs divas zāļu sekcijas zina pat vīrieši. Vēl visiem varētu būt zināma arī zāļu kategorija “deguna pilieni”.

Tālāk jau nāk sieviešu auditorijai mērķētie - mezimforte - tavs vēders sāpes nezin!, un espumizans - novērš gāzu veidošanos vēderā vēderdejotājām. Acīmredzot, vīriešiem nav aktuāls gāzu jautājums jeb precīzāk - nekas nespēs vīrieti piespiest nopirkt zāles, ja viņam kaut kas nesāp vai viņam nebūs iesnas. Visos pārējos gadījumos viņi vai nu ir veseli, vai nu varonīgi ciešs un neiet pie ārsta. Tātad, šo zāļu sekciju zina tikai sievietes.

Kas tad vēl? Ja jūs esat prātīgs ceļotājs, tad atceraties, ka mamma bērnībā mācīja, ka pret pēkšņu skrejamo palīdz oglīte - tad nu oglīti arī cilvēki zina. Un, protams, plāksterus. Kurš gan nezina tos? Sievietes tos nēsā līdzi, īpaši, vasarā un, ja ir iegādātas jaunas kurpes. Vīrieši zina, ka tādi pastāv, un, kad jaunās kurpes ir uzberzušas tulznas, zina, ka teorētiski tādus var aptiekā nopirkt.

Aspirīns ir veco laiku zāle, tādus tagad lieto tikai omas un apzinīgi opīši, jo aspirīni tagad ir asinsvadiem, sirdij un kam tur vēl. Moderns vidējais latvietis aspirīnu nelieto.

Tad nu ar šādu zināšanu bagāžu ir gaužām maz, ja pēkšņi mazais Pēteris Emīls dabū iesnas. Tur ir ko noņemties! Jāzvana ģimenes ārstam, jāskaidro, ko var un ko nevar tāds mazs bērns, un jūsu zināšanu arsenālā vienas dienas laikā parādās nebijušas lietas - esat gandrīz kā apguvis jaunu grāmatu. Nopērkat jaunapgūtos izejmateriālus un veseļojaties, jo parasti slimo arī mammas, nuu, lai jaunajam cilvēkam nebūtu garlaicīgi.

Vēl cīņa nav galā

Un nebeigsies, un Spīdola Lāčplēsim palīgā ies. Apmērām tā es raksturotu savu cīņu ar Pētera Emīla ēšanas ieradumu spēku.

Pēc patreizējām aplēsēm un faktu konstatācijas vairāk nekā mēneša garumā, ir skaidrs, ka es Pēteri barošu ar krūti apmēram līdz skolas vecumam, vai arī viņam ir principiāls riebums pret to, ka kāds baksta viņam muti ar karotīti. Vēl viens variants ir, ka viņš varbūt ienīst blenderus. Bet fakti ir kaili un negrozāmi - viņš neparko neēd to slaveno lielo cilvēku pārtiku, jeb konkrētāk, - dārzeņus.

Sākumā Pēteris rātni kādas pāris puskafijkarotītes ēda un tikai pēc kāda laika sāka locīties kā tārpiņš man pa klēpi, lai varētu veikli izslīdēt caur kājstarpi un nebūtu jāēd. Bet tagad viņš ir palicis gudrāks un sapratis, ka šitā māžošanās ar dārzeņiem turpināsies un mamma nemet mieru, un mēģina viņam iemānīt mutē sazin ko. Un to nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut!

Krētā Pēteris pilnībā apguva un pilnveidoja rūcoša traktora skaņu - brrr, un tagad to izmanto pēc vajadzības, parasti pēc apmēram piektās puskafijkarotītes. Ja nelīdz brrrr un viscaur notašķītais istabas perimetrs, tad Pēteris ņem talkā rokās. Respektīvi, pārliecinoši ļauj ielikt mutē karotītes saturu, sak, nu lūdzu, lūdzu, ja jau tā pūlējāties tos dārzenīšus vārīt, - tad tikpat eleganti lēnā gaitā visu izspļauj uz zoda un lacītes, un tad steidzami, lai mamma nepagūtu noslaucīt, tajā visā pjurē iebrauc ar rokām un tā kārtīgi izsmērē sev pa seju un vēderu, klāt pieķerot arī bikses un mammas apģērbu. Tātad, drīz ne tikai Pēterim, bet arī man būs jāiegādājas barošanas skafandri. Bet varbūt Pēteris dienās būs podnieks un strādās ar māliem, tie parasti tādi noķellējušies strādā.

Vienīgais, ko Pēteris atļaujas apēst, ir banāns, bet tikai caur barošanas sietiņu, t.i., tādu uzparikti, kurā ieliek banānu, un caur sietiņu Pēteris to var pats izsūkt. Bet manis blenderētus banānus jūs varat ēst paši! Un kurš vispār ēd blenderētus banānus?! Īsti čaļi - nē!

Varbūt Pēterim nepatīk, ka viņu kāds baro, ja pats iemācītos ēst, varbūt tad ēstu, jo ar to banānu sietiņā viņš cīnās diezgan neatlaidīgi. Un vēl viņš neatlaidīgi cīnās ar ūdens pudeli. Ja mamma iedod padzerties, phe! ne dzers, neko, bet, ja mamma iedot pudelīti un nepalīdz, - tad dzer gan. Laikam būs ļoti patstāvīgs. Tikai, kad, nez, Pēteris to karoti iemācīsies pats mutē ielikt?

Pārvērtības

Lielākā daļa manu draugu zina, ka man nav draudzīgas attiecības ne tikai ar adīšanu, bet arī ar ēst gatavošanu. Vēl pērn es skaļi deklarēju, ka tāds vīrietis vēl nav piedzimis, kas mani piespiedīs ēst gatavot. Tagad šis vīrietis, protams, ir piedzimis un man nāksies kaut ko iemācīties. Tomēr saprotiet mani pareizi, man nav nekas pret ēst gatavošanu vīriešiem, - es vienkārši nemēģinu līst lauciņā, kas nav domāts sievietēm. Kas tad ir pasaulē un arī Latvijā labākie un zināmākie šefpavāri? Jūs ziniet daudz sievietes? Tā, ka pārmetumi šeit ir nevietā, es vienkārši pieturos pie pasaulē izplatītām vadlīnijām un nejaucos vīriešu uzurpētajā pavārmākslā. Izņemot dažas reizes, kad kaut ko nākas gatavot vai varbūt pat nejauši gribas pagatavot.

Šodien kā reizi gadījās tāds gadījums. Stāvēja makaronu piena zupa jau otro dienu, un, sasodīts!, pievienotais lauku piens bija kļuvis aizdomīgs. Tā kā es šo zupu biju jau divas reizes ēdusi, aizdomīgo pienu vairs ēst negribējās. Un kas to zina, varbūt vēl skrejamais piemetas? Bet ārā liet negribas, jo piens ta lauku un makaroni šoreiz kā par spīti bija savārījušies briesmīgi daudz. Un tā viņi tur peld uz plīts katlā un gaida savu galu. No pagātnes atceros, ka oma šādos aizdomīgos gadījumos nekad neko ārā nemeta, bet taisīja pankūkas. Man šķiet, ka es pat esmu griķu pankūkas ēdusi, bet pankūkas parasti garšoja labi un ar ievārījumu - pat garšīgi.

Nolēmu veikt pārvērtības un pārvērst makaronus par pankūkām. Tādu gadījumu es gan omas vēsturē neatceros, bet vai tad kaut ko nevarētu gatavot pirmoreiz? Aizdomīgajam pienam gan nācās šķirties no dzīves un tas aiztecēja virtuves izlietnes nebūtībā. Bet ko iesākt ar makaroniem, neliks tak tādus radziņus pankūkās. Mans mazlietotais blenderis nāca talkā un sablenderēja makaronus putrā. Lai gan makaronus taisa no miltiem, tomēr nolēmu klāt pielikt kādas karotes miltu - par skādi nenāks. Un lauku olas, protams, - lai viss ir skaisti dzeltens. Lai tas aiztecējušais piens nejauktu garšu, parakājos atkal garšvielu plauktā un piemetu kaut ko klāt, kas pārliecinoši der “konditorejas izstrādājumiem”. Pēc pāris minūtēm jau gardi šmakstināju iekšā savu pārliecinošo konditorejas izstrādājumu - makaronu pankūkas. Un ziniet, ar medu ļoti labi iet iekšā, un var pat ēst arī bez medus - garša vienalga ir laba!

Sala!

Domājiet, ka es Pēterim pasi tāpat vien aiz gara laika taisīju? Nu nē taču, protams, ka man jau tajā brīdī kaut kas bija aiz ādas.

Un tā, tieši savā pusgada jubilejā Pēteris Emīls devās pirmajā ārzemju ceļojumā. Mēs aizlaidām uz Krētu, paostīt Egejas jūras gaisu un nozagt vēl vienu vasaras nedēļu.

Vakarā pirms izlidošanas, kad viss bija sakrāmēts, es sēdēju un domāju, - vai tas ir prātīgi lidot ar pusgadu vecu puiku, ar ratiem vienā rokā, ar čemodānu otrā rokā un ar pasēm zobos (un ar manu māmiņu muguru!). Bet drosmei bija ieradušies papildspēki no Zviedrijas un kopā ar mums lidoja mazais, pusotru mēnesi jaunākais Pētera draudziņš Kristaps Jānis un mana tikpat trakā draudzene. Attiecībā uz mūsu vēlmi ceļot sabiedrības nostāja parasti ir polāra, vai tiek vaimanāts par to, ka tikai dullas mātes ar tādiem maziem bērniņiem vazājas apkārt pa pasauli, vai nu tiek teikts - kas tur sevišķs, nav jau nekā sarežģīta. Bet tiem otrajiem jāsaka, ka nemaz jau tik vienkārši tas nav - iedomājieties sevi lidostā ar vienu visu laiku aizņemtu roku, kurā sēž 8kg smags Rimi maisiņš - cik daudz un cik ātri jūs spēja operēt? Ar draudzeni vienojāmies, ka par to, cik mēs esam gudras, varēsim spriest, kad būsim atgriezušās mājās, un nu jau lepni varam teikt - tas bija tā vērts!

Bet viss sākās trijos svētdienas naktī, jo čarteri izlido pilnīgi nejēdzīgos laikos. Pulksten pusčetros Pēteris tika pamodināts ar smaidīgu mammas seju un pēc pāris minūtēm puikas brauca taksī, brīnīdamies, kāpēc, ja ir diena un ir jāceļas, ir tik tumšs. Interesantāk palika pie pasu un pārmeklēšanas kontroles. Es biju jau mājās patrenējusies ar Pēteri padusē, izmantojot abas rokas, zibenīgi salocīt Pētera ratus, bet, protams, ka ar bagāžas pārmeklēšanu jau nepietika. Rīgas lidostā es vienmēr pīkstu, nezinu, man laikam ir metāla sirds, jo lai ko es nenovilktu, man vienalga kaut kas pīkst, vienreiz mani izģērba līdz apakšveļai un tā arī neatrada, kas pīkst. Dabiski, arī šoreiz es izstatījos pēc rafinēta terorista un man noteikti kaut kur pie apakšbiksēm slēpās kāda rokas granātiņa, tāpēc pārmeklēja mani sirsnīgi, ar visu Pēteri rokās.

Pulksten piecos, kad mēs sākām lidot, Pēteris gan vairs nebija pie pārliecības, ka ir diena, un uzrīkoja pamatīgu koncertu biznesa klases iemītniekiem, jo mēs sēdējām uzreiz aiz tās. Bet, pēc tam labi pagulējis, netālu no Krētas pamodās svaigs kā gurķītis un ar sajūsmas izsaucieniem dzīvojās uz vēdera, uz blakus beņķa, un sagaidīja nolaišanos tikpat vēsā mierā it kā viņš lasītu grāmatu.

Krētā bija patīkami silts un saulains. Mēs staigājām pa viesnīcu ciematu, staigājām uz jūru, pie baseina dzīvojāmies, visu kaut ko darījām, pat nezinu, ko īsti, bet viesnīcas televizoru tā arī nevienu reizi neieslēdzām. Mēs pat īpaši nesauļojāmies, jo bēbīšus nevar saulē cepināt ne ar ratiem, ne bez ratiem, bet kaut kā tas laiks pagāja ļoti ātri.

Divas reizes dienā mums bija ēšanas sprints - uz ātrumu. Brokastīs abi jaunieši diezgan labprāt sarunājās ar apkalpojošo personālu, un taisnības labad arī jāsaka, ka vai nu grieķu sievietes un pat vīrieši ir kā traki uz bēbīšiem, vai arī mēs bijām rets atpūtnieku izņēmums, bet viņi kā traki fanoja par mūsu mazuļiem, iemācījās vārdus, un visu laiku centās komunicēt. Puikām tas patika.Vakariņas gan mums parasti bija ļoti ātras, ieskaitot ēdienu uzlikšanu, kas jādara pašiem, un saldā apēšanu, - vidēji pus stunda. Tas tādēļ, ka jaunie cilvēki gandrīz sinhroni gāja gulēt astoņos vakarā un stunda pirms gulētiešanas nav pats izklaidējošākais vakara cēliens. Bet tika atrasti visādi risinājumi, lai puikas izklaidētu vakariņu laikā. Teiksim, mana standarta vakariņu ēšana izpaudās sekojoši; ar ratiem izbraukājam un saliekam manu porciju, tad saldo, tad Pēteris man ļāva vidēji trīs četrus kodienu ieēst, laikam, kamēr viņš noorientējās, ka rati pēkšņi vairs nebrauc. Tad sekoja apmēram desmit kodieni ar Pēteri vienā rokā un dakšiņu otrā rokā, attiecīgi neizvēlējos ēdienus, ko ir sarežģīti ēst, un naži mums stāvēja uz galda smukumam, arī salātu galda piederumu komplekts stāvēja smukumam, laikam apkalpojošais personāls domāja, ka esam no laukiem un īpaši neizšķiram, kam domāts, kurš šķīvis un kurš piederums. Kad Pēterim apnika rokās, es sabīdīju abus manā pusē stāvošos krēslus kopā un noliku viņu uz vēdera vērot publiku uz blakus krēsla un uz savējā, un sēdēju uz pašas maliņas, ar vienu roku turēju Pēteri aiz biksēm un krusteniski pāri ar otru roku fenomenālā tempā ēdu visu, ko vara ar dakšiņu sadalīt un pārdalīt, un apēst. Šie manevri vainagojās panākumiem, un mums ne vienu reizi nebija jāaiziet no galda ātrāk iekams mēs pašas nebijām paēdušas.

Vēl mums bija jautrs atgadījums ar mājdzīvniekiem. Viesnīca ir izvietota divstāvu un trīsstāvu mājās, un mums tika iedalīta istaba pirmajā stāvā drošības (un arī ratu) dēļ.Bet pirmais stāvs ir ērti pieejams visiem dzīvniekiem, tai skaitā Krētas pelēm. Un tā, kāda jaukā vakarā draudzene izvelk no savas sokas sagrauztu pamperu, sagrauztu, kā es vēlāk to nosaucu - peļu jaciņu, un vēl šo to sagrauztu, un peļu atstātās zīmes nepārprotami liecina, ka tās ir peles. Gājām uz recepciju skaidroties. Recepcijā tikai smagi nopūtas un teica, ka ok mēs jums varam iedot citu istabu, but maybe there will be the same problem. Lai nu ko, bet peles parasti netiek uzskatītas par viesnīcas komforta sastāvdaļu! Manai draudzenei ir mīksta sirds un viņa saka, lai es ejot runāt par citu istabu, jo, protams, ka grieķi peles neuzskata par kaut ko sevišķu un istabu piedāvā tikai garām ejot ar tekstu, vai jūs tiešām gribat pārvākties?, bet, sastopoties, ar manu nikno sejas izteiksmi, saprata, ka diskusijas nebūs, un istabai ir jābūt. Tā nu mēs ceļojuma vidū pārvācāmies uz divreiz lielāku numuriņu, ar trim istabām un virtuvi un lielāku balkonu.

Un, ja dzīvei pietrūkst asuma, tad var vēl noorganizēt ceļojumu uz tuvējo lielpilsētu ar sabiedrisko transportu, jo mums nelikās gudri tērēt ap trīsdesmit eiro, lai aizbrauktu ar tūristu autobusu, ja tā vietā var par 1,20 eiro aizbraukt ar sabiedrisko. Turp braukšana bija lielā un pārpildītā neoplana autobusā, kur rati stāvēja lejā, bagāžas nodalījumā, bet augšā Pēteris visu ceļu komunicēja ar paģirainiem, bet visuma patīkamiem, frančiem, kas arī devas uz tuvīno Retimno. Pa pilsētu nostaigājāmies krustu šķērsu visu dienu, un vakarā braucām atpakaļ zemo grīdu autobusā, kas nebija mazāk pārpildīts un kur grieķi un atpūtnieki uzmanīgi vēroja mūsu puikas, sak, varbūt sāks bļaut. Bet Pēteris ir ļoti sabiedrisks un nebaidās no tumšajiem grieķu onkuļiem, un arī mazais Kristaps piespiedu kārtā tika radināts pie sabiedrības lielos kvantumos. Un nebija ne vainas sabiedriskajam transportam.

Atpakaļ ceļš gan bija nebeidzams, un man jau likās, ka mēs nekad neatgriezīsimies mājās. Grieķu lidostā mazus bēbīšus nerespektē un nekādas biznesa klases neievēro, tātad nav iespējams arī ātri iečekoties. Bet man nebija ne prātā pārbaudīt Pētera spēju stāvēt bezgalīgā rindā, tāpēc mēs, trīs mammas (lidmašīnā lidoja vēl viens bēbītis), ar visu bagāžu un ratiem no zāles viena gala aizlauzāmies līdz zāles otram galam, pie čekina. Iedomājieties darbadienas karstāko laiku, pilnu centrāltirgu, un to, kā jūs laužaties cauri ar pilnām somām rokās, no kurām viena ir ratiņsoma, kuru jūs mēģināt nobalansēt un netrāpīt citiem uz kājām, - adrenalīna deva ir garantēta! Pie attiecīgo numuru galdiņiem mums paskaidro, ka bēbīšiem arī ir jāstāv garajā rindā. Bet nevajag mest plinti krūmos, vajag uztaisīt izmisušu un sirdi plosošu ģīmi, un rindā stāvošajiem vīriešiem paskaidrot, ka viņiem ir iespējams vai nu kluss lidojums, vai skaļš - viss ir viņu rokās, un racionāli domājošs cilvēks izvēlēsies klusu lidojumu, palaidīs bēbīti pa priekšu un pastāvēt rindā mazliet ilgāk. Pie grieķiem bagāžu neatstāj pie attiecīgā galdiņa, tāpēc trīs mammas ar ratiņiem un bagāžu stumjas uz citiem galdiņiem, kur jāatstāj bagāža.

Bet jautrība tikai turpinās. Izrādās mūsu lidmašīna kavējas, un arī izrādās pie attiecīgajiem vārtiem nav lifta, kas novestu ratiņus lejā uz lidmašīnas autobusu. Gadās gadīgs šoferītis, kas nāk pakaļ visiem ratiem un visus pa kārtai nones lejā, jo lidostas meitenes šīs jautājums galīgi neinteresē - kaut desmit bēbīšu tur brauktu!

Lidmašīnā mūs sagaida lieliskas ziņas - gaisā pacelšanās operatori streiko un nav zinām, kad mēs pacelsimies. Pēteris visu šo jezgu pacieta harmoniskā mierā, turklāt neguļot, bet visu cītīgi vērojot. Tomēr streiks Pēteri galīgi neiepriecināja un viņš sāka izteikt viedokli, bet viedokļu apmaiņa ātri beidzās ar ēšanu un gulēšanu. Tā nu es tur sēdēju, iespiesta vietā pie loga, ar gulošu Pēteri rokās un karstumā nekustīgi gaidot, kad grieķiem labpatiksies palaist nākošo lidmašīnu un mēs varēs pacelties.

Nosēdējām kādas divas stundas, man likās,ka man jau kājas ir notirpušas. Beidzot grieķi par mums apžēlojās un palaida lidot. Pēc laika Pēteris pamodās un nebija apmierināts, ka trīsvietīgajā vietā sēž trīs cilvēki un vēl viņš, nu visādi izpildījāmies, bet pēc pusstundas nomoda Pēteris nebija apstādināms kustēties un sāktu bļaut, ja netiktu atrasti risinājumi. Nācās pieiet radoši. Gājām pastaigāt un atradām vienīgo brīvo plakni lidmašīnā - biznesa klasei pie kājām. Pie pirmajām durvīm ir tāds apmēram metru reiz metru brīvs laukumiņš, tur es notupos un turēju Pēteri uz vēdera uz saviem ceļiem, bet nu ilgi jau viņš tā nebija ar mieru, vajadzēja lielāku laukumu, kur kājas izkustināt, - nācās likt uz zemes. Tā nu mēs tur sēdējām četrrāpus uz zemes biznesa klasei pie kājām. Un Pēteris izklaidēja biznesa klases pasažierus, skaļi sajūsminoties un saliekot celīšus zem dibena šūpojās visiem par priekšu. Tā mēs kādu stundu nolauzām - uz ceļiem, uz zemes, uz ceļiem, bet visi bija apmierināti, jo Pēteris, ja dod viņam brīvību, uzvedas lieliski.

Tā mums gāja ar ceļošanu, bet bija labi, galvenais, ka bija daudz svaiga jūras gaisa un daudz siltuma, tas mums patīk! Un Pēteris atkal ir paaudzies, atkal jau neder dažas drēbītes.