2012. gada 22. decembris

Svarīgais MBA


Pagājušā nedēļā liktenis lika priekšā lielisku iespēju nolasīt lekciju milzīgi gudrajiem SSE Executive MBA studentiem. Tie nav parasti studenti. Šajā programmā mācās cilvēki, par kuriem pārsvarā gadījumos darba devēji ir gatavi maksāt milzīgi lielo mācību maksas naudu, tātad, tie ir gudri un visumā prasīgi cilvēki. Patiesību sakot laikam ir grūti sameklēt prasīgāku publiku savāktu vienkopus, kas atnāk klausīties lekciju.

Man, protams, patīk lasīt lekcijas vai jebkādi citādi uzstāties, laikam tāpēc, ka ir bērnības rūdījums šajā jomā. Var teikt, ka auditorijas priekšā jūtos gandrīz kā zivs ūdenī. Tomēr, tā zivs jau nerodas uzreiz. Kad ir jāgatavojas, ir grūti. Jādomā, jālauza galva. Un, kad ir atlikušas divas minūtes līdz brīdim, kad tūliņ, tūliņ jānostājas pilnīgi svešas auditorijas priekšā, jāsāk lasīt lekcija un jānovinnē tā visa auditorija, es pie sevis purpinu - nu kam man tas vajadzīgs, kāpēc es piekritu! Toties, cik salda pēc tam ir uzvara, kad auditorija ir novinnēta, un es varu dejot baletu priekšā. Tomēr ik mirkli ir jāuzmanās, jo mēdz būt āķīgi jautājumi un viena neatbildēšana var izslidināt uzvaru no rokām. Uzvara tomēr ir jāizcīna līdz beigām.

Ir zināms, ka atsevišķas tēmas izraisa vairāk, bet citas - mazāk jautājumus. Manis lasītā tēma vienmēr ir jautājumiem bagāta, jo katram ir bijusi sava dzīves situācija, savs dzīvesstāsts. Tas jau ir pārbaudīts klientu semināros. Un jautājumi, kā zināms, atkal iedalās divās grupās, tādi, uz kuriem var vieglāk vai grūtāk atbildēt, un tādi, uz kuriem atbilžu nav. Protams, ka vienmēr patrāpās arī kāds šāds jautājums.

Executive MBA programmā bija miljons jautājumu komplektācijā ar lielu daļu neatbildamo jautājumu, uz kuriem radošam advokātam ir jāspēj uzburt atbildes. Es ļoti priecājos, ka man tas lieliski izdevās un auditorija bija apmierināta ar lekciju. Turklāt, ja tie gudrie cilvēki redz, ka uz jautājumiem tiek arī atbildēts, jautājumi uzrodas arvien vairāk; tāda maza spēle, kur divdesmit pieci mīlīgi kaķi labsirdīgi spēlējas ar peli un pārbauda, cik labi pele prot dejot. Ja labi nedejos, apēdīs bez žēlastības!

Man dikti patika. Dodiet man vēl aizraujošas lekcijas un auditoriju! Tas iedvesmo. Ļoti.

2012. gada 12. decembris

Pazudušais dēls


Ik katram var gadīties kā Bībeles sižetā par pazudušo dēlu, - ka kāds pazūd un pēc laika pēkšņi atgriežas. Tā kādudien atgadījās arī trusim Rodžeram.

Trusis Rodžers, neko nenojauzdams, cilpoja pa istabām un meklēja kārtējo vietu, kur ielīst un kaut ko pagrauzt, un, eku šeku, pēkšņi uzradās jauna aliņa, kuru Rodžis tūlīt iecilpoja aplūkot. Pēkšņi visapkārt palika tumšs. Pār tālākajām Rodža izjūtām mēs varam tikai minēt.

Todien atnācu mājās un sāku pētīt jauno stūra dīvānu, ko interneta veikala cilvēki beidzot bija saskrūvējuši pareizajā virzienā. Dīvāns mazliet krakšķēja, tāpēc izvilku izvelkamo daļu uz āru apskatīt defektus, bet to nebija - vienkārši kaut kas bija mazliet ieklemmējies un, iestumjot atpakaļ, tūlīt sakārtojās savās vietās. Dīvāns kā dīvāns. Dzeltens.

Vakarā ejam gulēt. Es steigšus kārtoju Pētera Emīla mantas, viņš tās palīdz kārtot, no otra gala jaucot ārā manu kārtību. Saucam arī Rodži, lai lien ārā no savām standartslēptuvēm un iet uz būri. Bet Rodža nav. Vienkārši nav! Visu māju izrāpoju pa centimetram divas reizes - nav. Es nesaprotu, kā var pazust trusis?! Var viņu kāds strādnieks samīt vai nejauši ar āmuru iebelzt, bet nevar taču tā vienkārši gaisā izkūpēt!

Taisu izmeklēšanu un zvanu krusttēvam - Pētera kompanjonam dienas laikā - un prasu, kad šis pēdējo reizi Rodži redzējis. Krusttēvs ir pārliecināts, ka Rodžis esot bijis pie labas veselības man ierodoties mājās. Tātad strādnieki nevarētu būt trusi saminuši un pa kluso iznesuši laukā.

Domāju, kur vēl Rodžis varētu būt ielīdis un es viņu neredzētu, un mans skats apstājās pie jaunā dīvāna. Aiz dīvāna trusis nevar aizlīst ne pa vienu pusi, jo spraugas ir pārāk šauras. Arī zem dīvāna nevar palīst, jo tas ir pārāk zems. Rāpoju ar degunu pa zemi un pētu visas spraugas un mana sirds pēkšņi pamirst - ieraugu Rodža spalvas visā truša garumā zem pirms tam izvilktās dīvāna daļas, kas tagad, protams, stāv savā vietā.

Kamēr Pēteris uzvaktēja dīvāna spilvenus, vilku dīvāna izbīdāmo daļu vaļā, lai principā ieraudzītu Rodža pankūku. Attaisīju malu. Rodžis pakustināja ūsas, nopurinājās un aizcilpoja savās gaitās it kā nekas nebūtu bijis. Pat apvainojies nebija. Un viņš tur nosēdēja iespiests vismaz stundu! Un būtu sēdējis vēl ilgāk, ja visiem nebūtu jāiet gulēt. Eh, lāga truša dvēselīte, piedeva man manus grēkus ar vieglu sirdi!

2012. gada 4. decembris

Kultūrprieki


Pēteris Emīls dzīvo manā kultūrmānijas iespaidā. Tas nozīmē, ka viņam, līdzīgi kā man bērnībā, kultūra tiek barota kā maize. Pētera leļļu teātra apmeklējums un attieksme manī viesa cerības, ka nu es varu sākt! Respektīvi, varu viņu jau tagad mest kultūras virpulī. Tāpēc brīvdienās mēs gājām uz bezmaksas koncertu Mazajā ģildē, uz parastu dažādu Rīgas kolektīvu ikgadējo skati, kas tika piekoriģēta Adventes laikam.
 
Programmā, no tā ko mēs paguvām baudīt, bija Bēthovens, senā mūzika un dažas vijoles, kuras es jau vairs nepaspēju saklausīt. Bēthovens, kā jau stabila vērtība, Pēteri uzrunāja. Tā kā viņš līdz šim nebija dzirdējis orķestri dzīvajā, un šajā gadījumā tas bija LU studentu orķestris, pie pirmajiem skaļajiem akordiem Pēteris salecās un, iespējams, tāpēc jo vairāk respektējoši klusiņām klausījās skaņdarbu.
 
Diemžēl orķestris aizgāja pēc viena skaņdarba un vietā mums tika piedāvāts senās mūzikas ansamblis Ludus. Un senā mūzika jau ir pavisam cits stāsts, kā teikt – na ļubiteļa. Jāatzīst, ka arī mani ne vienmēr uzrunā senas deju svītas, jo prasās kaut ko jaudīgāku. Acīmredzot, Pēteris arī nav senās mūzikas cienītājs, jo sāka mazliet knosīties. Tāpēc vijoļu ansamblīti mēs jau aizgājām noklausīties pie zāles durvīm, jo Pēteris nebija ar mieru turpināt sēdēt. Kopumā jāsecina, ka, ja priekšnesuma piedāvājumā pārsvarā būtu orķestra skaņdarbi, un nevis katra kolektīva novākšanās un uzvākšanās uz skatuves, un mūzika piedevās, iespējams, ka Pēteris būtu noskatījies vairāk, bet vakardien viņu var apsveikt ar 40 minūtēm gaidīšanas, skatīšanās, kolektīvu pavadīšanas un sagaidīšanas un mūzikas klausīšanos.
 
Atpakaļceļā mēs apskatījām Doma laukuma egli, kas gan vēl nebija iedegta, Ušakova kaķu māju (man nav zināms kādiem nolūkiem blakus eglei bija uzstādīta trīsstāvīga kaķu māja ar visiem dzīvajiem iemītniekiem), kas Pēterim tomēr ļoti patika, un lielā skaitā un izmērā ponijus, kurus pagaidām Pēterim bija interese tikai apskatīt, nevis ar tiem jāt. Tur kaut kur esot arī aitas, tā es pa radio dzirdēju, bet tās, acīmredzot, Ušakovs bija kaut kur noslēpis vai arī tās atklāja vēlāk (kopā ar egli). Tā, lūk, mēs zaļi padzīvojām un paelpojām aukstu ziemas gaisu!