Autoprieks

Cik liels prieks ir atkal sēdēt pie stūres savā mašīnā un izjust, cik tā lieliski ripo un kā ar to var uzgāzēt! Protams, ar Pēteri Emīlu aizmugurējā sēdeklī esmu kļuvusi par krietni prātīgāku braucēju. Lai gan es ar viņu vēderā jau biju kļuvusi prātīgāka braucēja. Tiesa, savu lomu spēlē arī mani seši soda punkti - nevar taču palikt bez mašīnas!

Bet kaut kā grūti bija saņemties izbraukt. Tas likās tik sarežģīti - sapakoties, ejot ārā no mājas, izrēķināt, kuru lietu pirmo darīt, salikt, sakārtot, kurā loģistikas posmā iznest auto krēsliņu, kurā - Pēteri. Vieglāk ir sēdēt mājās vai aiziet ar kājām, kaut vai līdz Spicei. Bet mūžīgi tā nevar. Nācās saņemties. Un nemaz tik sarežģīti tas nav, kad pamēģina. Es pat atklāju kā auto sēdeklīti no siksnām tikai līdz pusei atjozt, lai ātri var iesēdināt Pēteri un lai katru reizi nav jāķimerējas no sākta gala.

Un cik liels tomēr ir autoprieks! Nu mums tā māka ir rokā - nu mēs esam braukājoši ar savu auto.

Vēl tikai jāsaņemas izjaukt ratus, to es vēl neesmu uzdrošinājusies izdarīt. Tad mēs būsim neuzvarami pasaules iekarotāji!

Iespēju limiti

Vai ir limiti mūsu ikdienas darbībām? Mēs esam pieraduši darboties pēc noteiktas kārtības - zupu parasti ēdam ar labo roku (vai kreiļi - ar kreiso), mazgājamies ar abām rokām, netīros traukus no istabas iznesam vairākās reizēs.

Mazs bērns šos ikdienas roku darbības limitus sagrauj. Pat grūti aprakstīt, cik daudz lietu mēneša laikā esmu iemācījusies izdarīt ar vienu roku, ar neērto roku vai izdarīt reizē. Ar kreiso roku ēst - tā jau ir pavisam elementāra atrakcija. Grūtāk ir ar vienu roku smērēt maizītes vai izliet putru šķīvī un iztīrīt toveri.

Un tas viss tāpēc, ka mazajam pilsonim ir nepieciešama uzmanība un ne vienmēr viņu var pamest gultā vai klausīties sirdi plosošu aurošanu. Es pagaidām labprāt pakārtoju savas vēlmes Pētera Emīla vēlmei būt rokās. Un cik tad ilgi tas tā būs? Pirmais dzīves mēnesis jau ir ātri paskrējis.

Vēl man līdz šim likās, ka esmu ļoti nepacietīga - man parasti visu vajag ātri un tūlīt, un es nevaru ciest tūļāšanos. Bērns, kā zināms, - māca pacietību. Bet man laikam tomēr ir kādas līdz šim nezināmas pacietības rezerves, par ko pati esmu pārsteigta. Teiksim, ja Pēteris Emīls konsekventi spļauj ārā silikonu, tad tas vienkārši ir jāpieņem, bet, ja Pēteris Emīls briesmīgi brēc iespiests auto krēsliņā un izredzes ir, ka viņš brēks visu ceļošanas laiku vai līdz brīdim, kad nolūzīs, tad ir jāpierunā viņu paņemt sosi. Un tas ir jādara kādas desmit minūtes no vietas, ne uz mirkli neapstājoties runāt ar viņu. Vai arī - ja viņam ir nikns garastāvoklis, bet ir jāguļ, jo ir trīs naktī, tad ir nenogurstoši jāglauda viņa galviņa vai muguriņa, kamēr viņš iemieg. Un tad, kad jums pusmiegā un pagurumā piekūst roka glaudot neērtā leņķi, tad ir pavisam droši pagājusi tikai puse glaudīšanas laika un ir jāturpina.

Jūs teiksiet - nevajag izlutināt, bet mani arī bērnībā lutināja, un nekāda sliktuma no tā nebija.

Radošs process

Bērnu audzināšana ir radošs process.

Šodien, teiksim, saskārāmies ar briesmīgo autiņbiksīšu problēmu; neiedziedināšanos sīkumos, bet rezultāts ir tāds, ka vēlams kādu dienu taisīt, tā saucamās, gaisa peldes svarīgākajam ķermeņa galam jeb vienkārši iztikt bez autiņbiksītēm, vai - vismaz līdz brīdim, kamēr tiek iegādātas maigākas autiņbikses.

Bet kā rīkoties, ja vienīgais, ko savā dzīvē esat redzējis, ir TV reklamētās autiņbikses? Kā vest bērnu pastaigā, ja vienlaicīgi ir jānodrošina ventilācija visiem ķermeņa galiem? Principā vajadzētu lietot autiņus. Bet kas tas tāds? Atceros, ka mani un māsu lika autiņos, jo tad vēl pamerbikses nebija izdomātas, vai arī šeit tās neieveda. Lai vai kas būtu autiņš, ir pilnīgi skaidrs, ka man mājas nestāv grēda ar autiņiem, lai atvieglotu mazajam dzīvi.

Tad nu nācās pieiet radoši. Mēģināju atsaukt atmiņā, kā izskatījās un kā tika nostiprināts autiņš, kurā mana mamma ieģērba māsu, lieki piebilst, ka tas notika kādus divdesmit astoņus gadus nesenā pagātnē. Tad nu šodien par autiņiem tika izmantots jebkas, kas līdzinās autiņam, teiksim, labi noder mīlīgas spilvendrānas, vēl es izmantoju arī dažas savas vecas pidžamas, kuras mani nav redzējušas gadus desmit.

Tāpēc Pēteris Emīls šodien izskatās kā kara laika bēglis, augšā viņam ir kāds nebūt krekliņš, bet apakšgals ir ievīstīts stipri lietotā pidžamā vai spilvendrānā. Toties dzīve uzreiz ir kļuvusi rožaināka un pilna ar ventilāciju, un visas puses ir apmierinātas. Acīmredzot, radošā advokāta profesija tikai veicina radošuma izpausmi bērnu audzināšanā.

Es atcerējos, mums esot autiņi, bet tie joprojām stāv pie šuvējas.

Laba manta?

Vai silikona meitenes ir iecienītas mūsu sabiedrībā, vai tomēr nē? Nezinu, kāda ir pareizā atbilde uz šo jautājumu, bet ir skaidrs, ka Pēteris Emīls jau no pirmajām dzīves nedēļām skaidri demonstrē savu attieksmi pret silikonu, un tas viņam īpaši neiet pie sirds.

Runa, protams, ir par sosi vai luču, - kā es to saucu sava bērnībā. Par knupi mūsu ģimene šo ierīci nekad nav saukuši. Nesen uzzināju, ka ir tāds vārds - māneklītis, ilgi nesapratu, kas tas par māneklīti, līdz ieraudzīju šādu apzīmējumu pie cenu zīmes.

Lai vai kāds būtu nosaukums ierīcei, kas pie zināmas apstākļu sakritības apstādina raudāšanu, tā lietošanai ir polāra attieksme. Ir vecāki, kas kategoriski iestājas pret sošu lietošanu, ir vecāki, vai vairumā gadījumu - mammas, kas nevēlas pildīt nepārtrauktu soša funkciju, - kas vēlas bērnu pieradināt pie sosīšiem. Ir arī bērni ar savu konkrētu nostāju, teiksim, māsas meita tā arī nekad mūžā nebija piedabūjama lietot sosi, - un kaut kā izauga. Lielākā daļa no lasītājiem ir izaugusi ar sošiem, varbūt tāpēc dažus no mums vada nostaļģija un vēlme bērnu pieradināt pie šīs ierīces. Bet, jāatzīst, - tas ir zināms vecāku egoisma apliecinājums, jo nozagto brīdi mēs vēlamies atlicināt sev, nevis bērnam.

Vēl jau nevar skaidri zināt, bet izskatās, ka Pēteris Emīls ir nolēmis dzīvi vadīt pārsvarā bez soša, jo iemānīt sosi viņam var tikai tad, ja viņam ir izcili labs garastāvoklis. Un arī tajos gadījumos mazas aktieris vaikstās un spļaudās, it kā mamma viņam nez ko mēģinātu iemānīt, un paiet apmēram pusminūte, iekams Pēteris ar vidējām izjūtam akceptē sosi. Viņam neiet pie sirds ne silikons, ne citi materiāli. Acīmredzot, puika zina, kas ir īsta manta, un negrib ļauties apmānīties.

Bet Pēterim Emīlam uzdāvināja tik skaistu sosīša piespraužamo, tomēr jo dienas, jo šķiet reālāk, ka piespraužamais kalpos kā krāsaina rotaļlieta, ko var visur piespraust.

Pastaigas

Urā! Es beidzot varu nostaigāt prāvus gabalus - mēs vakar bijām Spicē, ar kājām. Un Spice pēc googlemaps izklāsta atrodas 2,5km no manām mājām. Ļoti vajadzēja pastu, tāpēc gājām uz Spici, jo tur ir tuvākā pasta nodaļa, kas ir pieejama ar ratiem, un, saprotams, nācām arī atpakaļ. Āgenskalns, protams, ir tuvāk, bet tā pasta nodaļa vairāk atgādina Golgātas kalnu ar simts pakāpieniem, un ar ratiem nav pieejama.

Spicē man bija trīs bumbiņu saldējuma pitstop, kas gaidīšanas laikā man nenormāli garšoja. Dīvaini, bet tagad man tas saldējums nemaz tā vairs negaršoja - ja nu vienīgi olu liķiera bumbiņa, jo olu liķieris man laikam garšo jebkādā veidā.

Ir pagājuši divarpus mēneši no pirmā bloga ieraksta, kas stāstīja par VSAA apmeklējumu. Šodien mēs atkal bijām VSAA, nu jau divatā, un kā jau tas gadās ar valsts iestādēm, būs jāiet vēl arī trešo reizi, jo, redziet, tam vecāku pabalstam ir jāpiesakās vēlāk - ātrākais, mēnesi pirms tas pienākas. Tāpēc manu iesnieguma lapiņu neviens neņēma pretim un laipni aicina atnākt pēc divām trim nedēļām, jo tad viņi jau varēs pieņemt manu iesniegumu. Nē, nu interesanti, it kā es pa divām trim nedēļām pēkšņi pārdomāšu un izlemšu doties strādāt, - tad man pabalsts nepienāktos.

Bet ceļā uz VSAA mēs gājām pa Pilsoņu ielas posmu, kas mazliet atgādina Maskavas forštati. Narkomānu gan tur nav, bet ir apšaubāma izskata nameļi, ir vesela rinda ar dzērājiem, kas dirn vārtrūmēs un gaida nesagaidāmo, un pa ielas vidu brauc transports, lai atgādinātu, ka iela ir diezgan dzīva. Ļoti kolorīta iela.

Apkārtnes izziņa

Ar Pēteri Emīlu pa šīm dienām esam bijuši miljons vietās - dzīvojāmies ciemos, bijām pie Pētera ārsta, pie - mana. Un es izdomāju, kā atvieglot dzīvi Pēterim, kad jāsēž auto krēsliņā. Mēs vairs nevelkam kombinezonu, bet vienkārši ar to apsedzamies - un tādā veidā dzīve ir kļuvusi plašāka un ērtāka.

Ir arī pilnīgi skaidrs, ka mammai, ēdot pa diviem, un es tik tiešām patreiz ēdu fenomenāli daudz, un Pēterim, ēdot - nu, ēdot daudz, trijās nedēļas var uzaudzēt 800g. Garumu mazajam kungam nebija iespējams izmērīt, jo viņš tā trinās pie ārsta, ka viņa apmierinājās ar svaru un teica, ka garumam nav tik lielas nozīmes.

Lai nomērītu mani vai tevi, droši vien būtu jānostājas pie stenderes, jāatzīmē garums un tad ar mērlenti jāizmēra - mēs taču visi atceramies, kā bērnībā vismaz viena mājas durvju stendere bija savilkta ar svītriņām, uz kurā sarakstīti cipariņi. Jādomā, ka apmēram pie 170cm jeb četrpadsmit gados, interese par durvju stenderi pazūd. Tāpēc nevarēju iedomāties, ka bēbīšus nemēra pie durvju stenderes, bet mēra uz galda, kur gar vienu galda malu ir iezīmēti cilvēces potenciālie izmēri.

Pēteris Emīls bija piedabūjams gulēt pie galvgaļa, pie 0cm, bet tiklīdz kā mēģināja izstiept viņa kāju, tā galva, kopā ar kāju, veikli vilkās uz leju, un mums viegli sanāca 62cm, 70cm un tā varētu aizvilkties arī līdz metram. Ar ārsti nolēmām, ka vēlreiz mēģināsim savu ziņkārību apmierināt mēneša vecumā, varbūt tad enerģiskais puika būs mazliet mierīgāks un ļausies nomērīties.

Starp citu, mans krusttēvs bija stāvā sajūsmā par puikas vārdu izvēli, īpaši par Pēteri. Ar Emīliem viss esot skaidrs, - tur būs, ko turēt, bet ar Pēteriem,.. katrs latvietis jau var ielikt bērnam vārdu Jānis, bet ne visi var izturēt no Jāņiem līdz Pēterim. Es tā smējos.

Dažādi novērojumi

Esmu novērojusi dažas interesantas pozas un darbības, ko Pēteris izveic miegā un pirms miega. Pirmkārt, viņam patīk gulēt kā Rodēna domātājam - ar saliektu kulaciņu paliktu zem zoda. Izskatās ļoti filozofiski.

Un, otrkārt, kad Pēteris lēnām mieg ciet un lēni virina acis, kā to dara visi bērni, ik pa brīžam viņš strauji atver acis un pārbauda, vai ir droši iemigt, strauji paskatās vai nu uz augšu, vai uz sānu, ar grimasi - es Tevi pieķēru!, - un pamēģini nebūt tuvumā. Viņš neredz tik tālu, bet jūt gan. Tā kā tāds mazs lapsēns - viltīgs.

Kamēr Pēteris guļ, man joprojām ir iespēja darīt jebko. Dažreiz paskatos savu mīļo Top Gear raidījumu ierakstus.

Mani joprojām fascinē, cik daudz līdzekļu BBC investē šajā raidījumā. Protams, to skatās visā lielajā Lielbritānijā, tātad vērotāju pulks ir krietni lielāks, nekā Latvijas divi miljoni. Īpaši šajā raidījumā mani fascinē režisora un operatora darbs. Protams, ir jautri klausīties komentētāju jokus, uzzināt lietas par mašīnām, bet joki ir tikai daļa raidījuma; katrs sižets tiek izveidots ļoti pārdomāti. Katrā sižetā tiek parādīta kāda odziņa, un ne jau izrādītās mašīnas odziņa, bet - režijas odziņa, kas tiek lieliski nofilmēta. Un tas mani fascinē, tas ļauj atšķirt jebkura režisora un operatora darbu no patiešām izcila šo abu speciālistu darba.

Miegs

Pirms es gaidīju mazo Pēteri Emīlu man bija nenormāli labs miegs. Pavadīta smaga darba diena vai skaļa un nogurdinoša izklaide, un miegs man piezagās burtiski tai pat brīdī, kad noliku galvu uz spilvena. Un nekādi satricinājumi vai satraukumi šo miegu nespēja aizbiedēt.

Gaidīšanas laikā, protams, viss izmainās. Organisms ir tā iekārtots, ka tas liek topošajai māmiņai pielāgoties pie gaidāmajām negulētajām naktīm un tāpēc topošās māmiņas bieži, un dažkārt pat pastāvīgi, moka bezmiegs. Nevar iemigt vakarā, nevar iemigt pa nakti, ja pamostas, un tā kādus sešus septiņus mēnešus no vietas.

Kad piedzimst mazais cilvēks, viss atkal mainās. Gulēt gribas, bet nevar, jo mazais cilvēks prasa ēst arī pa nakti. Toties, cik saldi var izbaudīt miegu! Tagad, tās divas, dažreiz trīs stundas, kuras sanāk nogulēt bez pārtraukuma ir tik salds un produktīvs miegs! Ar sapņiem.

Bet vienlaicīgi ausis automātiski ir uztrenējušās dzirdēt vismazāko skaņu. Vēl slimnīcā esot man likās, ka es vispār neguļu, ka klausos tikai, vai neskan kāds Pētera pīkstieniņš. Vienīgais veids, kā secināju, ka es tomēr guļu, ir tas, ka es redzēju sapņus, un sapņus taču nevar redzēt nomodā. Bet tagad miegs jau ir dziļš, dzirdīgs, bet dziļš - noguļam kā lāči tās divas trīs stundas, paēdam un atkal guļam cieši, cieši.

Nē, nu dažreiz, protams, uznāk vēlme veidot diskusijas piecos no rīta, bet kam negadās sajaukt diennakts režīmu.

Veikals

Vai jūs kādreiz priecājaties par veikala apmeklējumu? Laikam jau nē, ja vien apmeklējuma mērķis nav ilgi lolota pirkuma iegāde, kā rezultātā jūs dodaties mājās lepni izslējis iepirkumu maisiņu ar pilnīgu apmierinājuma sajūtu pakrūtē. Katrs taču tā ir juties kaut reizi.

Manas patreizējās veikala apmeklēšanas vēlmes ir pavisam triviālas, - uztrenēt iespēju nostaigāt ar kājām pēc iespējas lielāku gabalu, pabūt ar Pēteri svaigā gaisā un ieraudzīt vairāk cilvēku. Vakardienas pastaiga ilga apmēram 35min, bet saguru gan es pēc tam. Laikam pagaidām nāksies tomēr neveikt tik garas pastaigas. Pamazām. Bet mani jau dīdītājs dīda un, ja es varētu, es jau būtu uz Spici ar kājām un ratiem aizskrējusi, bet, acīmredzot, bērnu radīšana tomēr ir pietiekoši nogurdinošs process visam organismam, tāpēc ir nepieciešams ilgāks atpūtas laiks, nekā tikai vienpadsmit dienas.

Labi, pagaidām staigāsim mazāk. Bet ārā ir tik forši! Brīvības un pavasara sajūta ar joni brūk virsū, tāpēc ar nepacietību gaidu, kad varēšu ne tikai staigāt, cik gribas, bet arī - braukt ar mašīnu.

Starp citu, vai kāds man var pateikt, kā ir pareizi - “priecājaties” vai “priecājieties”, ja es vēlos uzrunāt vairākus auditorijas locekļus, nevis vienu, bet pieklājīgā formā?

Latviešu gramatiku un, jo īpaši, komatu lietojumu mums skolā ļoti dresēja. Diktātos nācās rakstīt Straumēnu bezgalīgos teikumus, un man parasti bija knaps sešinieks vai septiņnieks. Toties, kad es ar saviem knapajiem septiņniekiem nonācu uz vienas svītras ar, teiksim, Rīgas n-ās vidusskolas gramatikas desmitniekiem, izrādījās, ka manas gramatikas zināšanas ir krietni labākas. Mums mācīja arī domuzīmju un komatu kombinācijas, par kurām n-to skolu skolēni bija tikai grāmatās lasījuši. Bet šo to es joprojām nevaru atcerēties.

Pārdomas par braucamajiem

Pēterim, kā jau puikam, automašīnas konceptuāli patīk. Vismaz tajās trīs reizēs, ko esam pavadījuši autokrēsliņā, liekas, ka viņam patīk braukt, bet nepatīk, ka viņu satuntulē kā pingvīnu un iespiež sēdeklītī. Tad nu Pēteris ar dažiem čīkstieniem pacieš iespiešanu sēdeklītī, ko atsver Rīgas domes uzņēmumu uzturēto ielu seguma raupjums, kas šajā gadījumā nāk par labu, jo tāda šūpināšana Pēterim patīk. Jo lielāka bedre, jo lielāks ir izbrīns Pētera sejā.

Pa pastu atnāca arī otrs braukšanas rīks - rati. Rati - konstruktors. Atveda man tādas divas kastītes un es nebiju pārliecināta, vai no tām kastītēm vispār sanāks rati. Bet nepagāja ne stunda, kad mani dārgie radinieki, vaiga sviedros noņēmušies un atceroties skolas laikus, kad bija jādarbojas ar konstruktoriem, ratus veiksmīgi salika. Izrādās, ka nekas pat netrūkst.

Vakar beidzot izbāzām degunu ārā. Tas bija piedzīvojums gan man, gan Pēterim, jo arī es nebiju svaigu gaisu elpojusi jau no 24.marta rīta, kad devos uz Dzemdību namu. Vispār rati ir baigi foršie, manevrējas lieliski, brauc viegli un amortizācija ari ir pietiekoša, - es arī gribētu tādos braukt. Vēl man būs jāapgūst ratu izjaukšanas māksla, lai varētu tos ielikt mašīnā un doties tālākos ceļos.

Pēteris izrādīja milzīgu pārsteigumu par pārbraucienu ar ratiem un visas 20min, ko pavadījām ārā braukājot, nemaz netaisījās gulēt. Viņš izbaudīja braukšanu un mazliet tā kā smaidīja. Nu pareizi, - es taču arī pie stūres neguļu.

Un vispār tas ir mīts, ka mazi bērni to tik vien dara, kā ēd, bļauj un guļ, Pēteris nemaz tā neguļ pa dienu, bet mēģina saskatīt pasauli sev apkārt.