Ziemas izklaides

Pie mums vēl ir ziema. Un ko varētu darīt sniegiem un lediem pārbagātā ziemā meitene manā stāvoklī? Protams, ka - braukt uz jauniešu ziemas nometni SVV, kas notiek kādus 130km no Rīgas Trikātā, aiz Valmieras, dziļāk Vidzemē.

Atzīšos, man bija mazliet bail braukt. Ne jau no tā, ka tas ir tāds zināms gabaliņš no Rīgas, bet no tā, ka man varētu piemesties nodevīgas muguras sāpes, kas visu maitā un traucē visā piedalīties. Un vēl man bija mazliet bail no ceļa posma Valmiera - Trikāta, jo tas nevarēja būt nekāds rozēm kaisītais ceļš. Bet. Es atkārtošos. Ja mēs nedarīsim visu, no kā mazliet baidāmies, tad mēs pusi dzīves nenodzīvosim.

Un nebija nemaz tik traki. Mugura turējās labi, pieminētais ceļa posms bija kā spogulis, bet prātīgi braucot ne tur vien var aizbraukt, un es pasēju gan uzlīst Trikātas ugunsdzēsēju tornī, gan Valmieras Sīmaņa baznīcas tornī, gan izstaigāties pa lauku purvu un pa abām pilsētu apkārtnēm. Nezinu, cik kilometru tika izstaigāts pa šīm divām dienām, bet tas nebija maz un man mazliet sagura tikai kāju pēdas, bet tikai pēdas. Nu labi, bet, kad bija spēles un rotaļas četrrāpus pa zemi, tad gan es to visu fotografēju - visā par simts procentiem tomēr astotā mēneša beigās nevar piedalīties.

Citi, protams, teiktu, ka man vajadzēja sēdēt Rīgā ar siltām zeķēm un tamborēt sedziņas, bet lai citi tad arī tamborē tās sedziņas, - man vajadzēja līst Sīmaņa baznīcas tornī līdz pašai augšai! Un iedomājieties, cik daudz skābekļa varēja saelpoties un cik daudz pozitīvu emociju iegūt no burvīgiem SVV cilvēkiem! Vai tad tas nav tā vērts?

Vai istabā var paēst?

Protams, ka Istabā var paēst, respektīvi, Galerijā Istaba var garšīgi pavadīt laiku.

Bijām nolēmuši apmeklēt kādu netradicionālāku vietu. Bija vēlēšanās vienreiz izpētīt to slaveno Sirmo, bet, protams, ka tieši dienā, kad bijām Istabā, par mūsu vēderiem rupējās arī, iespējams, slavens vai, gluži otrādi, absolūti neslavens, pavārs Ķauķis. Un, ai, kādas tur ir mērcītes!, kas tiek pasniegtas sākumā kombinēšanai ar maizi, būtu mūsu teikšana un bārmenis būtu ļāvies mūsu provokācijai apbruņoties ar daudz maizītēm, mēs nemaz netiktu līdz otrajam! Vēderi būtu pārāk pilni. Bet bārmenis bija ciets savās pārliecināšanas spējās, un mēs pārlieku daudz maizi nedabūjām, un līdz ar to varējam pēc ļoti apetītlīgiem salātiem uzbrukt otrajam.

Otrie bija dažādi, kādus nu kuram sirds kāroja, un, ziniet, ja jūs pasūtat, garneles, - tās būs pašam vien jāloba. Bet tas nodrošina absolūti veselīgu ēšanas ritmu, jo nevar taču ātri ēst garneles, ja tās ir jāizloba.

Pēc ilgstošas un patīkamas vēderu lutināšanas nācās nedaudz pārspriest dzīves jēgu un tikai tad pievērsties saldajam. Istabā pasniedz Skrīveru saldējumu, ko, saprotams, gatavo Skrīveros, nevis - paši galerijas pavāri. Saldējums tāds dīvains, bet interesants, principā pat varētu teikt, ka tas ir garšīgs. Iesaku, īpaši - ķiršu.

Mūsdienu medicīna

Līdz šim es dzīvoju sava veida siltumnīcā un uzskatīju, ka ar medicīnas sistēmu Latvijā viss ir daudz maz kārtībā, un man nebija gadījies sastapties ar unikāliem ārstniecības personu eksemplāriem, kas spēj sabojāt omu uz līdzenas vietas. Kaut kā biju pieņēmusi, ka nemīlīgas var būt tikai sliktākajā gadījumā slimnīcu māsiņas, kam ir zemas algas un ir daudz jāstrādā, un neviens īpaši neraujas viņām dot aploksnes. Mana tagadējā pieredze rāda, ka visas sliktas uzvedības ekspektācijas var pārsniegt vadošas slimnīcas nodaļas vadītājs.

Ir skaidrs, ka katram ārstam ir savs viedoklis, vai tā vismaz vajadzētu būt, bet veidi, kā pasniegt sav viedokli, turklāt grūtniecei, atšķiras. Var apšaubīt citu ārstu viedokli vai paskaidrot, ka situācija ir mazliet atšķirīga, bet ne jau bez īpašiem paskaidrojumiem ignorēt citu ārstu viedokli un izlikt jūs aiz durvīm desmit minūšu laikā.

Un kas tad atliek? Tad nāks kā mazam sunītim skraidīt pa pasauli apkārt un meklēt neskaitāmu speciālistu viedokļus, lai saprastu, kurā pusē ir taisnība. Bet to visu varētu aiztaupīt, rāmi apsēžoties, veltot savu laiku potenciālam pacientam, un kārtīgi pastāstot, kā lietas dzīve notiek. Un tad man nebūtu pāris dienās jāiziet īsais kurss medicīnā, lai saprastu, kam uzticēties un kuru speciālistu ņemt par pilnu. Nu tāda tā mūsdienu medicīna laikam ir.

Labirintos

Pa brīvdienām (pirmdiena man arī bija brīvdiena) manā īpašumā nonāca vairākas bēbīšu lietas. Šīs lietas stāvēja uz dīvāna, lai es mazliet pierodu un aprodu, un saprotu, ko kur iekārtot, ko izmazgāt, un saprast kā ko pielietot.

Tiem, kuriem ir bērni, viss liekas vienkārši, bet tie, kuriem nav, oi, ziniet, krustvārdu mīklas ir vienkāršakas, nekā saprast, kas ir kas. Es, teiksim, joprojām nevaru atcerēties, kāds izskatās - lācītis, rāpulītis, bodijs - hmm, pirmie divi laikam ir viens un tas pats. Un tie visi mēdz būt ar garām un ar īsām piedurknēm un ar un bez kāju “piedurknēm”, - tātad ir jāsaprot, ko ar ko kombinē kopā. Nu varbūt pēc pāris mēnešiem es beidzot atcerēšos, kas ir kas.

Tad vēl tiem visiem kostīmiņiem ir daudz krāsu. Negribas jau saģērbt bērnu kā jaungada eglīti - ar zaļu lācīti, rozā  jaciņu, zilām zeķītēm un oranžu cepurīti. Tātad paralēli apģērba veidam, ir jāpievērš uzmanība arī krāsu kombinācijai.

Uff, un vel ir izmēri. Līdz šim es biju pazīstama ar 34. un 36. izmēru, un vēl 39. - apaviem. Tagad esmu apguvusi, ka latviešu bērni piedzimstot parasti ietilpst 56. bēbīšu izmērā un daži lielie - 62. izmērā. Turklāt šie divi cipari ir divi izmēri pēc kārtas.

Nu, ja kādam tas viss kopā liekas vienkārši, sniedziet man privātstundas ar drukātiem materiāliem un bildēm.

Rezerves

Man gudras draudzenes ieteica, lai nepērkot lēto poļu gultasveļu bērnam (un arī sev, protams, ne). Esot briesmīgi asa un vispār viss, kas ir veikalos, esot ass un nemīlīgs. Ciešama ir tikai dārgā franču gultasveļa par EUR 100. Vislabāk būtu kaut kur izrakt padomju laiku parķaudumu vai flaneli, tā tas arī laikam saucas.

Tāpēc es jau mēnešus trīs staigāju apkārt savai omai un dīcu, lai viņa vienreiz izkrāmē skapi. Es no bērnības atceros, ka viņa pirka visādus audumus un lika tos skapī, un tāpēc tiem tur vajadzētu būt joprojām, jo es neatceros, ka kāds tos būtu ņēmis ārā un lietojis.

Šodien nolēmu ņemt lietu savās rokās un pati ķerties skapim klāt. Oma, protams, aizelsusies metās man pa pēdām, zinot manu jaunības maksimālismu, - ka, ja viņa mani neuzmanīs, puse no visa tiks izmesta miskastē. Bet šoreiz mani primāri interesēja parķaudums, tāpēc es nebiju īpaši noskaņota uz izmešanu.

Lūkojos plauktos un, izrokot pirmo parķi, kādus divus metrus, no priekiem gandrīz lēkāju - prātīgi sašujot, būs mums mīksta gultasveļa, un nekādi poļu sausiņi! Pēc laiciņa atradu vēl vienu gabalu parķa, un vēl vienu parķi. Un tā, krāmēšanas beigās secināju, ka parķis pietiks turpmākajiem 20 gadiem!

Pietiks arī gultas veļas audumi pieaugušajiem un gatavā gultas veļa. Tiesa, tāda askētiska, piemēram, balts segas pārvalks ar rombu vai apli pa vidu. Vēl ir arī čupām virtuves dvieļu audums, pietiktu vismaz piecām virtuvēm.

Atradu vēl divus aizraujošus audumus. Vienu kādreiz lietoja skolas formu, laikam pionieru, blūzēm, acīmredzot, tas tika iepirkts mums ar māsu uz nākotni, jo manā laikā jau pionieri beidzās, kur nu vēl speciālas blūzes. Otru audumu rotājā musturi un uzdruka Moskva 1980. Iedomājieties tik, kad šo brīnumu dizainēja, viena daļa no mums vēl nebija nemaz projektā. Tāda vērtība, ar to tagad var uz antikvariātu iet. Nē, būs kaut kas interesants jāuzšuj, lai cilvēki skatās un brīnās.

Konveijers

Vakar biju uz dzemdību kursiem. Principā man negribējās tos apmeklēt, bet, kad gandrīz katrs, kas par šo tematu apjautājas, uzskatīja par savu pienākumu norādīt, ka - nu vajadzētu gan aiziet uz tiem kursiem, - nolēmu piekāpties sabiedrības spiedienam un paklausīties kursus. Ņemot vērā savu iepriekšminēto nostāju, izvēlējos visekonomiskāko variantu, tā teikt, lai ir ķeksītim - dzemdību nama kursus.

Rīgas dzemdību māja man jau no mazotnes ir likusies ļoti intriģējošs iestādījums sarkaniem ķieģeļiem, kur pa vienu galu ieiet mammas ar vēderiem un pa otru galu iznāk ārā mammas ar paciņām. Kad es biju maza, mani arī sauca par paciņu.

Tā kā viena mana oma kādreiz kādu laiku strādāja maizes ceptuvē, man bija tas gods redzēt milzīgus maizes koveijerus, kas nekad neapstājas un omai pļāpājot ar draudzeni, kura strādāja pie konveijera, draudzene, ne uz mirkli neapstājās un vienlaicīgi pļāpāja un grieza klaipiņos svītriņas. Nepārtraukts konveijers. Kaut ko līdzīgu es biju iedomājusies esam arī dzemdību mājā - viss notiek kā pie konveijera un otrā galā iznāk ārā māsiņa vai brālītis, - man no turienes atnesa māsiņu.

Ilgus gadus dzīvoju pārliecībā, ka arī mani kā mazu paciņu iznesa no šīs ēkas, bet pavisam nesen mana pārliecība tika sagrauta un mamma teic, ka es esot piedzimusi kaut kādā Dzirciemielā, jo Pārdaugavas bērni pārsvarā tika pieņemti tur. Tas mazliet mainīja manu attieksmi pret sarkano ķieģeļu māju, bet burvju konveijera sajūta nemainījās.

Konveijera sajūta nemainījās arī kuros; neuzzināju neko, ko es jau nezinātu. Bet es jau nepārmetu. Kas vēlas, maksā bargu naudu un iet uz kursiem, kur apmācītājas droši vien no ādas lien laukā, bet šeit viss bija vienkārši - kā normālā sarkanā ķieģeļu mājā, no kuras iznes paciņas.

Sirdi silda

Šodien pie mājas man mašīnā rādīja -18,5 grādus! Man jau likās, ka “nepieleks”, nebiju vienu diennakti mašīnu kustinājusi un šorīt tak skaitījās vēl aukstāks rīts kā iepriekš, bet neko, - “pieleca” bez protestēšanas. Tas silda sirdi.

Sirdi sildīja arī šodienas advokātu seminārs par domēnu strīdiem, nu ne jau pats seminārs, bet daudzie kursabiedri un paziņas, kas tika satikti. Šķiet, ka liela daļa kursabiedru gadu gaitā ir kļuvuši par advokātiem. Nez, kas tā dzen uz tiem advokātiem.

Lielais komunikācijas apjoms un vispārējā interese par manu vēdera iemītnieku mani pamudināja saņemties un beidzot aiziet kaut ko nopirkt bērnu audzināšanas vajadzībām. Citādi man vēl nekas nebija iepirkts. Tagad ir, mazlietiņ.

Jums varbūt liekas, ka pie mums Latvijas valstī bērnus laist pasaulē var par brīvu un tā vienkārši, kā to proklamē valsts ierēdņi. Tiesa ir tas, ka pats bērns piedzimst par brīvu, toties, piemēram, “dzemdību komplekts” ar kaut kādiem paladziņiem par LVL 7,78 jums ir jāpērk pašam. Pluss vēl miljons lietas, kam ir jābūt līdzi uz slimnīcu. Saprotams, ka nekas jau nav obligāts, bet, ja kaut kas no tā visa nav, tad nodaļā uz jums paskatīsies kā uz no Marsa nokritušu un tad ar gariem zobiem varbūt aizies sameklēt kādu lieku dvielīti, ja māmiņa no Maskavas forštates nebūs pasteigusies jums priekšā.

Starp citu, mans trusis Rodžers sver 2,5kg, tātad apmēram par vienu kilogramu mazāk nekā jaundzimis mazulis.

Aukstuma koeficients

Šodien konstatēju, ka laikam ir noticis brīnums. Ārā -15 vai vairāk grādu, un es pilnīgā mierā varu veikt apmēram divdesmit minūšu garu pastaigu bez drebināšanās!

Nē, nu citiem cilvēkiem varbūt tas ir normāli, bet mans iekšējais termometrs normāli neatbilst Latvijas ziemas frekvencei. Pie -5 grādiem es uzskatu, ka ir iestājusies ziema, pie -7 man jau salst jebkura biezuma ziemas drēbēs un pie -10 es vienkārši sakožu zobus un ātri pārskrienu no punkta A uz B, un pacietīgi gaidu marta beigas, kad beigsies sasodītie mīnusi. Ja iet pāri -12, tad to uzskatu par dabas katastrofu un labprāt neietu pakaļ pat pienam un maizei!

Teorētiski mani sildot kaut kādas rezerves, bet es tās rezerves patreiz neredzu, varbūt tās ir paslēpušās kaut kur zem ribām. Bet man pašai liekas, ka mani silda dubultā asinsrite! Un tas tiešām ir pārsteidzoši - nekad nedomāju, ka pienāks tāda ziema, ka man nesals ļoti vidējā ziemas jaciņā. Redz, ko tas mazais iemītnieks spēj!

Skaņa pārņem

Mani pārņēma Kristaps Pētersons ar savu saksofonu elli - pirmatskaņojumu saksofonam, ērģelēm un korim. Man gan tas skaņdarbs vairāk izklausījās pēc kompozīcijas korim un co, nevis ar domu, ka dominē saksofons, jo kora partija viennozīmīgi bija vissarežģītākā. Elle kora izpildījumā tik tiešām atgādināja elli - ar čukstiem, smiekliem un neizprotamām skaņām, ko koris Latvija aizrautīgi izpildīja.

Vēl saksofonu festivāla ietvaros lielajā koncertā Sv.Jāņa baznīcā bija iespēja dzirdēt Ešenvaldu un Dubru - viss, kas vajadzīgs 21.gs. garīgās mūzikas interesentam, turklāt - ar saksofonu piedevām.

Ļoti lidojoša, pat iespaidīgāka par iepriekšējiem diviem, bija igauņu Ludmila Grigorjeva ar savu Lūgšanu saksofonam un ērģelēm. Brīžiem sekundās skanošais skaņdarbs varēja sacelt spalviņas uz muguras un tas būtu mans vakara favorīts, ja nebūtu Pētersona Elles. Ja nu kādā garīgās mūzikas festivālā Sirmais nolems atkārtot to trako Elli, aizejiet, - nenožēlosiet!

Klubu dzīve

Vakar biju klubā. Un tas viss sākās ar mīlīgu pārtiju Vecrīgā.

Man pa dienu tika piedāvāta iespēja vakarā doties uz jauna kluba atklāšanu. Kāda starpība, uz kādu klubu un uz kādu atklāšanu, galvenais, ka - uz klubu. Aaa, jā, man ir astotais mēnesis, ja kas.

Draugu svinības tiešām izvērtās jaukas un mīļas un uz tām bija ieradusies arī jaunatklājamā kluba īpašnieka meita. Neko lādzīgu nevarējām noskaidrot par kluba interešu grupām, bet paši izvilkām vidējo aritmētisko, ka tas varētu būt kaut kāds rokeru klubs ar aizraujošu nosaukumu Nice Place - rokeriem, jādomā, ka arī piemīt kāda romantiska nots. Turklāt klubs atrodas priekš clubbing-a aizdomīgā vietā, pie BA, uz Citadeles ielas. Bet tas mūs neatturēja ne drusciņ un tiklīdz pulkstenis sasniedza desmitus, devāmies uz klubu.

Kā aicināti kluba viesi nolēmām ierasties ar sveicienu - krāsainu balonu izskatā, tiesa, kompānijas puiši teicās, ka mūs “nepazīs”, ja mēs ieradīsimies uz klubu šādā izpildījumā, jo pārējie apmeklētāji mūs nesapratīšot. Bet es aktīvi atbalstīju balonu ideju, un pēc neilga laika jau bijām aizbriduši līdz klubam ar visiem baloniem.

Man nav īsti skaidrs, kādai auditorijai klubs ir paredzēts, jo ārā pie durvīm savas cigaretes kūpināja galīgi zaļi studenti, pilnīgi neitrālā izskatā, un piecdesmitgadīgi misteri - pārsvarā tādā ādas iesaiņojumā. Vēlāk atnāca Gastons N., arī ar ādas biksēm un kovboju zābakiem  - nezināju, ka tādus joprojām nēsā.

Iekšā skaļums visās telpās pārsniedz vidējo klubu skaļumu un uz skatuves mikrofonā mēģina bļaut, acīmredzot, ārā stāvošo studentu kursabiedri - jaunie, droši vien, daudzsološie, bet nosaukumu jau aizmirsu. Baigi skaļais tas roks un, nabadziņi, tik sirsnīgi mokās.

Auditorijā ir mana nejauši satikta draudzene no Doma kora skolas, kas nedaudz zaudē valodu, ieraugot mani, un pirmais, ko viņa spēj pateikt ir, ka lai nu ko, bet mani gan viņa nebija iedomājusies šeit satikt. Try me! Mums tiek nedaudz pastāstīts par grupu, cik nu tai troksnī var saprast un dzirdēt, - esot profesionāļi, bet nu tas roks - žēlīgi skan. Lai gan tā jau ir tāda niknākā un, cik mana pieredze rāda, parasti pirmā saskarsme ar mūziku, sak’, neies jau te ievazāt grupā visādus taustiņ instrumentālistus, tie tak visu mūziku tikai vārgāku pataisīs! Divas ģitāras, bass un bungas - un basta! Un tad, pēc pāris gadiem, maksimālisms norimstas, cilvēki saprot, ka pieprasītāka ir mūzika ar taustiņiem, un grupā laimīgi nokļūst piektais spēlētājs (vai nomaina kādu ģitāru) un Latvijas mūzikas topi var uzelpot un ar atplestām rokām pieņemt jaunpienācējus.

Pa vidu bija neliela pauze, kuras laikā mēs varējām normāli papļāpāt, un tad nāca otrais pārsteigums - Opus Pro, bet arī to mēs atļāvāmies ignorēt, izņemot divas klasiskās romantiskās dziesmas - Rozā lietus un Mīļā. tad mēs piegājām tuvāk skatuvei mazliet palēkāt (manā gadījumā - mazliet padīdīties). Tālāk vakara gaitā bija paredzēts Rudaks, bet to jau es vairs nespēju sagaidīt.

Tam klubam ir nopietni jāpadomā vai nu par muzikālo noformējumu, vai arī precīzāk jādefinē mērķa auditorija. Vismaz tik daudz no BA apgūto biznesa plānu rakstīšanas, es noteikti varu secināt. Citādi es šim klubam kredītu nedotu!

Diennakts ritms

Normāls diennakts ritms būtu iet gulēt ap 12tiem-1niem un celties ap 9niem (ja nav jādodas strādāt). Sanāk apmēram astoņas stundas un ar to pilnīgi pietiek.

Bet man tagad viss ir sajucis. Vakar ap diviem naktī vēl ceļoju internetā un sāku domāt, ieskatoties pulkstenī, ka vajadzētu sevi piespiest iet gulēt. Nekādas miega tinktūriņas vai tabletītes, ko es drīkstētu dzert, man nepalīdz ne drusciņ. Aitu skaitīšana man nekad nav bijusi nepieciešama un varbūt tāpēc nestrādā. Vienīgas, kas mani ieaijā apmēram pusstundas laikā, ir kārtējā Top Gear sērija. Nevis tāpēc, ka sarunas par automašīnām mani garlaikotu, bet tāpēc, ka sērijas ir simtām reižu redzētas, un es tās gandrīz zinu no galvas un varu pie attiecīgās frekvences pļāpāšanas iemigt.

Šovakar pārbaudīšu, vai darbojas Nabucco, - tāpat redzēts neskaitāmas reizes, un tāpēc varbūt dzirdētais būs atstājis super mierinošu iespaidu, lai varētu ātri iemigt.

Paklausījos Nabucco no balkona, - jocīga sajūta. Cik reizes uvertīra ir dzirdēta no skatuves priekšas, apmēram pusmetru virs timpāniem, - skan savādāk. Bungas rīb cauri pēdām un orķestris skan apmēram četrreiz skaļāk. Tagad man likās, ka zāle ir nozagusi daļu skaņas. Nē, nu dzirdēt jau varēja, bet 2.balkons nav mana stihija. To izmantoju tikai tad, kad slinkums pirkt biļetes.

Starpbrīdī papļāpāju ar Mārtiņu Ozoliņu, sen nebijām redzējušies, jo es taču uz kori neeju jau no septembra. Izrādās Sonorei šodien mēģinājums esot atcelts. Un kā nu ne? Mārtiņš diriģē operu, otrs Sonores diriģents dzied uz skatuves un trešais - slims. Koris esot aizsūtīts izglītoties - skatīties operu. Un nav jau tālu jāmeklē, 2.balkonā varēja satikt Sonoristus un parunāt par dzīvi otrajā starpbrīdī.

Ikri, laši un nēģi

Nu tā mēs dzīvojam tajos krīzes laikos,.. pa svētkiem. Mani vakar baroja ar ikriem, miljoniem lašu un nēģu, un vēl ar cūkas cepešiem, un ar latviski sutinātiem kāpostiem. Liels rasols! Vakara beigās likās, ka mans vēders ir pieaudzis apmēram piecas reizes, mazulim vairs nav vietas un viņš drīz sāks tos kāpostus mest man pretim un protestēt, ka vajag taču domāt ar galvu!

Jutos kā Ziedoņa Kroko, kas ir norijis naglas, āmuru un hanteles un staigā apkārt, velkot pa zemi savu lielo un smago vēderu. Kroko un Dīls ir viena no manām mīļākajām pasakām un jau no bērnības savu pārēdušos vēderu parasti asociēju ar krokodilēnu, kas ir vai nu sarijies visādus dārzniecības priekšmetus, vai ir norijis lapiņu un kunkst par to, ka deg vēders.

Bērnībā man vecāki lasīja visu kaut ko, gan n-tās latviešu tautas pasakas, gan tautasdziesmas dziedāja, gan Alisi lasīja, gan mūsējo Ziedoni -, bet tas Ziedonis kaut kā visvairāk uzrunāja. Man šķiet, ka viņa pasakas arī bija tās, kas mani piesaistīja pie patstāvīgas lasīšanas ap deviņiem gadiem, jo līdz tam mani vajadzēja ar koku dzīt lasīt grāmatas. Toties, kad lasīšanas slūžas bija atvērušās ar Emīliem un pat aizdomīgi biezo Karlsonu, pāris gadu laikā tika izlasīta visa mājās pieejamā bērnu literatūra (un tas nebija mazs daudzums!). Divpadsmit gados es nospēru mammai Dziedoņus ērkšķu krūmā un četrpadsmit gados tētis ar gariem zobiem man iedeva Meistaru un Margaritu ar repliku, ka šitā man būšot par sarežģītu, bet, ja nu viss pārējais ir izlasīts, tad lai mēģinot. Redz, ko viens Ziedonis var izdarīt!

Nu nez, kā mūsdienās tos bērnus lai piespiež lasīt? Neviens taču neko nelasa! Varbūt būs jāmēģina ar Hariju Poteru vai to pašu Ziedoni. Tādus ilustratīvus rakstniekus laikam jāizvēlas.

Atziņa

Šodien man radās atziņa: ja jūs dzīvē baidīsieties darīt visas tās lietas, kuras ir mazliet bail darīt, tad jūs pusi dzīves nenodzīvosiet. Nu kaut kā iešāvās prātā. Varbūt tāpēc, ka par LVL 5 rezervēju biļeti uz Positivus un man ir mazliet bail, kā tas būtu - doties uz festivālu ar mazu bērnu. Tāpēc ienāca prāta šāda atziņa.

Protams, ir daudzi “bet” un es jau redzu, kā neskaitāma rinda māmiņu smīkņā par šādām iecerēm. Bet neko jau nevar zināt; varbūt tā nedēļas nogale būs aizņemta, varbūt līs kā no spaiņiem un varbūt atkal būs vulkāna pelni un nekas nenotiks, tāpēc vajag tikai mazliet drosmītes un par LVL 5 jūs varat rezervēt jebko, pat, ja tā nauda aizies vējā. Bet ir jārezervē, un ar domu, ka festivālā būsim kopā.

Acu tušu problēmas

Lielākā daļa Latvijas patērētāju lieto melnu acu tušu, varbūt tāpēc, ka patīk, varbūt tāpēc, ka pārējās krāsās nav izvēles, varbūt tāpēc, ka ir pieraduši. Drogas, Kolonnas un citi lielie veikalu tīkli ir pilni ar acu tušu sienām, un visur viens un tas pats - melna krāsa visos veidos - pagarinoša, izstiepjoša, ūdensizturīga un citiem īpašības vārdiem apveltīta. Tur ir pilns ar piltuvītēm, kurās visās slēpjas viens un tas pats - melna krāsa.

Lai vai kā, ja jūs vēlaties kaut ko ārpus normas, nāksies pavadīt dienas un nedēļas, kas pārvēršas mēnešos, lai kādā mazā bodītē varbūt beidzot atrastu kaut ko, kas ir ārpus Latvijas standarta. Turklāt, ja jums liekas, ka pārdevēji būs atsaucīgi un mēģinās vai zinās jums ieteikt, kur atrast tieši tādu tumši zilu un zaļu acu tušas toni, kā vēlaties, jūs rūgti maldāties. Parastā atbilde ir - ražotājs tādu neražo. Bet tie ir salti meli! Pietiek ieskatīties ražotāja mājas lapā, lai ieraudzītu, ka ražotājs ražo gan, bet Latvijas tirgus ir tik vienveidīgs un mazs, ka šeit neviens piegādātājs nevēlas ievest kaut ko, kas atkāpjas no normas. Un tikai uz manu pārliecinošo - ražo, un šī pavasara kolekcijā ir tieši tāds zaļš tonis, kā es vēlos, bet jūs to neievedat, seko šaubas un atbilde, ka - varbūt.

Ja nu vēl kaut ko var atrast citos toņos, tad piegādātāji joprojām dzīvo 80to gadu krāsu gammās un ieved vai nu tumši, tumši zilu toni, ko nav pat vērts pieminēt, jo tas īpaši neatšķiras no melna, vai indigo zilo, un ar šādu acu skatu var pamodināt pat aizmigušus kaķus, vai Latvijas ekstrēmākajam patērētājam domāto sūnzaļo, kas saplūst ar Latvijas dabas ainavu un ir lietojams varbūt tikai ar absolūti platīnblondiem matiem, lai vismaz kaut ko izceltu.

Bet šodien bija mana laimīgā diena un es atradu to, ko meklēju, kādā nelielā Vecrīgas itāļu kosmētikas veikalā. Acīmredzot, itāļi zina, ko vēlas sieviete, un piegādātāji ir ar mieru šīs vēlmes apmierināt. Tā nu esmu kļuvusi par vienu zilo un vienu zaļo acu tušu bagātāka!

Jūs jautāsiet, kāpēc tādas rūpes un bēdas, kāpēc nepietiek ar to, ko tirgus dod? Nūuu, acu uzzīmēšanai pietiek ar melnu krāsu, bet acu pasvītrošanai ir vajadzīgi pavisam citi toņi - tā vismaz man māca ilgstošā pieredze ar operu.

Andele - mandele

Andele - mandele ir pērļu medības jeb glamūrīgo meiteņu lietoto mantu tirdziņš. Šodien tāds notika Baroncentra pēdējā stāvā, kuru bija okupējušas simtiem dāmu, kas tirgoja savus drēbju skapjus.

Varētu likties, kas gan tur interesants tādās lietotās mantās, pārsvarā - drēbēs? Turklāt, nevar jau zināt, kas ir īsta manta un kas nē, tāpēc ir jāvadās tikai un vienīgi pēc izjūtas - vai es par šo mantu esmu ar mieru samaksāt tik. Tā kā mantu tur ir ļoooooti daudz, izvēle ir liela. Var nopirkt Šeilas kleitu par LVL 25 un H&M jaciņu par LVL 1. Var nopirkt arī koši dzeltenu, jaunu mēteli par LVL 65 un dažu jauno mākslinieku / dizaineru darinājumus par zemākām cenām nekā galerijās un Paviljonā. Brīnumaini, bet atradu arī Nabaklabā vasarā redzētos svārkus, kas jau toreiz uz mani vilinoši skatījās, bet atkal palika žēl naudas.

Pārdevējas ir visai mīlīgas, cenšas ietirgot jums jebko ar laipniem vārdiem, papildus dāvanām un cenas nosišanu, un cilvēks ar vājāku raksturu var viegli pakļauties šādām provokācijām. Teiksim, strīpains krekliņš ar foto uz vēdera pa LVL 3,50 var likties saistošs, bet, ja tam piemet klāt divas rokassprādzes, tas kļūst vel saistošāks.

Es gan šoreiz koncentrējos tikai uz somām un kurpēm, es gan parasti koncentrējos uz tām, un viena soma iekrita man sirdī no pirmā acu skata. Ralfs. Tāds vienkāršs un vasarīgs, tāpēc absolūti nav būtiski no kura gada kolekcijas.

Starp citu, šī ir viena no lietām - lietotu mantu pirkšana -, par kuru kādreiz teicu - nekad! Bet nekad nesaki nekad. Laiki mainās un mainās uzskati, un tāpēc dzīvot kļūst interesantāk.

Latvijas zeme

Mūsu valstī zeme maksā LVL 0,76. Precizējot, - 2kg zemes istabas augiem ir pieejami par šādu cenu.

Man darbā bija daži telpu augi, kuri brīnumainā kārtā spēja izdzīvot arī bez ūdens, vai ar tieši tik daudz ūdens, cik es par tiem atcerējos. Tagad tie augi ir atbraukuši pie manis mājās un sēž uz palodzes. Man nav skaidrs, kāpēc no puķupodiem ik pa laikam pazūd zeme, - tā samazinās. Varbūt apkopējas ik pa laikam zog zemi un nes mājās savām puķēm? Dīvaini, bet nolēmu, ka ir jāatlīdzina parāds augiem un jānopērk jauna zeme.

Manas zināšanas augkopībā līdzinās zināšanām par, teiksim, beisbolu - zinu, ka tur lieto bumbiņu, cimdu un pāris nūjas un kaut kur skrien, kad noķer vai nenoķer bumbiņu. Līdzīgi ir ar istabas augiem - zinu, ka tie ir jālej un laikam arī jāpapildina ar zemi. Bet tāpēc mana apņēmība nopirkt zemi nemazinājās.

Lai ietaupītu laiku un neapgrūtinātu sevi ar pārāk lielu izvēli, uz Depo nedevos, bet izvēlējos savu ierasto Spices Rimi, kur var nopirkt, gan auto riepas, gan teltis, gan, man nebija šaubu, - arī zemi augiem. Izvēle - diezgan liela. Var nopirkt 7kg zemes un arī mazākus maisiņus. Mana pirmā izvēle nebija grūta, neskatoties uz 7kg maisiņu zaigojošajiem uzrakstiem, tie man ir par lielu, - ko var iesākt ar atlikušajiem 5kg ziemā?

Izvēļu iespējai strauji samazinoties, pievēršos 2-4kg maisiņiem. Tik daudz, ka man mājās nav kaktusi, es zinu, tātad kaktusu maisiņi atkrīt. Tālāk ieraugu maisiņus, kas domāti dalacīnijām, dalamīnijām vai tamlīdzīgiem augiem, bildē redzami tādi lakstaini zaļumiņi, nu ir līdzīgi manējiem, bet tikai līdzīgi. Bailēs nozāļot savus telpu augus, kuri tik varonīgi ir pacietuši manu ignoranci, novēršos no d-zaļumu augsnes. Vēl Rimi veikalā jūs varat nopirkt kūdru. Bet kas to lai zina, vai kūdra nebūs par treknu? Esmu dzirdējusi, ka kaut kas tur nav droši ar to kūdru un to nevar lietot kā ienāk prātā. Bet tad nāk atpestīšana manām sarežģītajām izvēlēm - šilte: 2kg zemes istabas augiem! Tas noteikti derēs. Tāpat kā Rimi maisiņš - nav skaists, nav ideāls, bet savu funkciju pilda, tāpat arī zeme visiem istabas augiem derēs arī manējiem.

Ledusss

Šodienas pastaiga svaigā gaisā man atsauca atmiņā JRT izrādi Ledus. Toreiz aktieri ņēmās ar ledu, spļaudījās ar citronu mizām un skatītāji pa to laiku vēroja pornogrāfiska rakstura komiskus, un stāsts bija mazliet par ledu. Un Hermanis tika nēsāts uz rokām, un neviens pat necentās apšaubīt viņa ģenialitāti režijā, atskaitot tādus režijas interesentus, vērotājus un diletantus kā mani. Jo man bija tas gods izmantot atsevišķus Hermaņa pielietotos režijas paņēmienus kādus pāris gadus pirms viņa - savos vidusskolas dramaturģijas veikumos. Un interesanta bija apziņa, ka..ooo, es to darīju jau senāk par Hermani un tagad viņu visi uzskata par režijas ģēniju. Nē, saprotiet mani pareizi, man nav nekas pret Hermani, gluži otrādi viņš man tīri labi patīk, bet, acīmredzot, režijā tāpat kā ar ledu, ne vienmēr var izdomāt jaunu Ameriku. Tā es domāju par Ledu un ledu, kamēr staigāju pa ledu.

Un ledus šoreiz bija dažāds. Avotu ielas posms no Stabu līdz Marijas ielai, kur, varētu teikt, ka sākas glaunāka civilizācija par Avotu ielas iedomāto nomali, pretendēja uz Rīgas domes izslavēto dārgo slidotavu. Tīrs spogulis ar ūdeni pa virsu. Un Rīgas domei pat īpaši nevar pārmest, ja nu jūs nejauši salauztu kāju, jo pārsvarā visapkārt ir privātmāju īpašnieki, kas ledu laipni atstāj laikapstākļu ziņā. Citreiz būs jāņem līdzi slidas! Man ir. Tātad baltas, skaistas - tieši piruetēm domātas.

Tur, kur sākas civilizācija, sākas arī prātīgāka attieksme pret ledu un miesas bojājumu nodarīšanu potenciālajiem kritušajiem - Marijas iela un Operas rajons jau ir tīri ciešami. Un, ja jūs pārvietojaties tikai tur, tad pat iedodaties nevarat, ka namsaimnieki ir nodrošinājuši iespēju slidot tuvīnajā Avotu ielā. Tāds nu ir tas ledus. Dažāds.

1. februāris

Mana pirmā garā atvaļinājuma diena. Šodien devos uz VSAA nokārtot maternitātes pabalstu. Principā skan diezgan jocīgi - es un maternitātes pabalsts, bet nestrādāšana, ārsta zīme, mazuļa riņķa dancis pa vēderu un pats vēders, kas joprojām pārsteidzoši ielien 36 izmēra jakā, neskatoties uz to, ka atbilst visiem valsts izdomātajiem medicīniskajiem standartiem, liecina par to, ka dzīves izmaiņas laikam vairs nevar noliegt un tās ir sākušās fundamentāli.

Kamēr, tu, cilvēk, strādā, šķiet, ka viss rit savu ierasto gaitu. Bet, kad tu vairs nestrādā, ir jāsastopas ar citu realitāti - valsti un pabalstiem, un jāizcīna pirmā mazā cīņa ar rindām.

Zemgales priekšpilsētas VSAA uzgaidāmā telpa ir 10x5m liela un tajā ir saspiedušies apmēram cilvēki divdesmit pieci. Aģentūras numuru mašīna topošās māmiņas ieskaita pie slimniekiem un abām kategorijām piešķir vienu pogu. Tātad topošajām māmiņām ar vēderiem nav nekādu privilēģiju un mazāks gaidīšanas laiks par citiem grūtdieņiem. Nu neko - nākas izbaudīt talona gaidīšanas ilgumu.

Nevalstiskās iestādes, tādas kā ARS, citas poliklīnikas un pat Rimi, gan iežēlojas un saīsina grūtnieču gaidīšanas laiku rindās. Tikai pirms mēneša atklāju, ka Rimi piecu produktu rindā var stāvēt arī grūtnieces un mātes ar maziem bērniem. Tātad es ar saviem milzum lielajiem ratiem varu piebraukt pie piecu produktu kases. Lai gan. Zināma loģika Rimi darbībās tomēr ir, jo diezin vai uz pabalstu sēdošajiem cilvēkiem ir iespējams piekrāmēt pilnus ratus.

Tā es aizdomājos sēdot VSAA 10x5m un no pārdomām mani iztraucēja nesajaucams urīna aromāts. Pamanīju, ka lielākā daļa apmeklētāju ir pārbēguši uz otru telpas pusi, bet tā kā tur brīvu krēslu nav un sazin cik ilgi vēl būs jāgaida, nākas saskarties ar valsts realitāti un paciest savā tuvumā večuku ar klasisko aromātu. Strādājot lielā un starptautiskā advokātu birojā, ikdienā sazvanoties un lietas kārtojot ar CEO vai sliktākā gadījumā - globālu korporāciju pārstāvniecību vadītājiem, šādi aromāti jūsu kabinetā neienāk. Un liekas, ka šāda pasaules daļa eksistē tikai Tautas balss sižetos. Tagad ir citādi. Vienā dienā tu pamani to, ar ko gadiem neesi sastapies. Bet vai tas ir slikti?

Tante pie VSAA lodziņa ir pārsteidzoši laipna un izstāsta man visu, ko vēlo zināt, un apsola   lēmumu atsūtīt uz e-pastu - beidzot laikam būsim iekāpuši elektroniskajā laikmetā.

Vēl divi lietderīgi šīsdienas secinājumi no dzīves: Mēness aptiekās viss ir par apmēram vienu latu dārgāks, un automašīnas joprojām nerespektē gājējus, un arī pat ne grūtnieces - visi nesās kā lidmašīnu kavējot!