Ūdens bumbas prieks

Diena iesākās nevainīgi, gaidot ciemos Pētera Emīla draudzenīti Deinu un Gerdas draugu Danu. Kā zināms, mums mājās ir tikai viengadnieka rotaļlietas, bet Gerda parasti paņem līdzi no mājām savas, tomēr tas nozīmē, ka mājās ir tikai vai nu elementāras mašīnas un piramīdas, vai nu rozā poniji un barbijas. Tāpēc, kā izklaidēt astoņgadīgu puiku man nav ne jausmas, tomēr mana mamma bija nejauši par to parūpējusies.

Aizvakar šīs abas atnāk mājās ar kaut kādiem rotaļu štruntiem no Rimi - par 49 santīmiem švammes bumbas Pēterim un par tik pat ūdens bumbas Gerdai. Jāpiebilst gan, ka mana mamma nebija iedziļinājusies mantu nosaukumā, tātad nepievērsa uzmanību tam, ko varētu darīt ar tādiem maziem krāsainiem baloniņiem. Gerda pusi vakara mēģināja pieliet bumbas, bet nekas tur nesanāca. Tomēr mani prieki bija īsi.

Kad ieradās ciemos Latvijas dauzīšanās pakāpei adaptētais Dans, bumbas ātri vien tika pielietas, un Dana mamma norīkota bumbu aizsiešanai, par ko viņa ļoti satraucās un jautāja dēlam: bet jūs taču nemetīsiet tās bumbas viens otram? Uz ko Dans sajūsmināts atbildēja: un kā Tu domā, mammu?! Nu neko. Pieaugušie paši vainīgi, ka iekrīt uz lētiem reklāmas trikiem un par 49 santīmiem nopērk sev galvassāpēs. Tagad jau vairs nevarēja neļaut bērniem spēlēties ar ūdeni.

Nācās sameklēt kaut ko puslīdz velkamu astoņgadīgajam puikam un, paldies Dievam, viņš ielīda manos vienīgajos mājas šortos. Tad nu abi plosījās pāris stundu garumā pa vannasistabu, pielejot balonus, pa virtuvi, atnesot sasiet balonus, un pa āru, mētājoties. Respektētas tika tikai pagalmā stāvošās mašīnas, jo tās Danam kā puikam, acīmredzot, likās pasargāšanas vērtas.

Pēc kaujām mans pagalms izskatījās kā vienīgā vieta, kur lijis lietus ar krāsainiem krikumiņiem. Koridora un virtuves grīdas bija gatavais slidlauks vai segums ar nelielām peļķēm, un mazie bērni varēja pārvietoties tikai ar neslīdošiem apaviem. Un vannasistaba bija kronis visam - dubļi un peļķes līdz ceļiem! Kad lielie tika pucēti un tīrīti, mazie pamanījās aizpildīt viņu vietu - Deina uzdauzīja zobus, bet Pēteris noplēsa koridorī tapetes - čiks, un gatavs!

Tā kā man, protams, ir rūdījums haosa un netīrumu savākšanā, nolēmu, ka ātrāk būs visu iztīrīt pašai, nekā likt mazajiem rakariem pašiem visu satīrīt. Viņi tika iztrenkāti lasīt balonu driskas, lai vismaz kaut kas būtu darīts sakārtošanas darbu labā. Tā nu manas mammas nevainīgi nopirktie baloniņi sagādāja trīs stundu izklaidi un mājas darbus visiem iesaistītajiem. Toties jaunieši viennozīmīgi atcerēsies šo tikšanos, jo ne jau bieži vecāki ļauj mētāties ar ūdens bumbām un uztver to bez īpašām galvassāpēm.

Olimpiskā garša

Es nekad neesmu varējusi līdz galam saprast sportistus, kas četrus gadus trenējas, tad uzstājas pāris minūtes, nokrīt, aizlec, palaiž garām vai uzvar piespēli, tad, atkarībā no sporta veida, iespējams, apmēram minūti gaida savu rezultātu, un tad iestājas vai nu dziļa vilšanās vai uzvara. Bet tikai uz pāris minūtēm, jo jau tekošajās minūtēs sāk tikšķēt jauni četri gadi. Vai nervi ir tā vērti?

Manējie noteikti nē. Kopš Latvijas hokeja izlase čempionātos ir pasākusi pārsvarā zaudēt, es hokeju neskatos. Nevaru. Nevaru izturēt, jo pārāk iekarstu un pārāk dzīvi jūtu līdzi. Tāpēc, lai aiztaupītu sev šo nervu kutināšanu, apskatos rezultātu internetā.

Līdzīgi ir ar olimpiādi. Aizvakar sportisti sacentās vieglatlētikā - darīja visu kaut ko uz līstekām, uz baļķa - uz tamlīdzīgiem rīkiem. Nepiedalās neviens latvietis. Bet vai tad tas nozīmē, ka es varu mierīgāk noskatīties sacensību. Nu mazliet mierīgāk varbūt sanāk, bet ātri vien izkristalizējas mans favorīts un tiek justs līdzi viņam, kā rezultātā katra sportista rezultātu paziņošana ir nervu kutināšana.

Un nemaz nerunāsim par Mārtiņa un Jāņa spēli. Sanāca noskatīties cīņu par iekļūšanu mazajā vai lielajā finālā. Kā zināms mūsējie zaudēja. Tomēr šī bija viena no retajām reizēm, kad man bija prieks skatīties spēli, jo puiši cīnījās līdz pēdējai bumbai ar zobiem un nagiem. Lūk, tāda spēle man patīk - kad nemet plinti krūmos. Un, ja ir atdots viss iespējamais spēlei un tiek zaudēts, tad tas ir tā vērts! - jo būs citas uzvaras, citreiz.

Laikam šī spēle man bija tik mīļa, jo arī dzīvē es ievēroju Mārtiņa un Jāņa principu cīņā; cīnīties līdz pēdējam un no visa spēka, un tad, ja zaudēts - tad ar vēsu prātu un vieglu sirdi. Varbūt es spētu skatīties Latvijas sportistu spēles arī citkārt, ka cīņa vienmēr būtu līdz pēdējam, nevis pusratā pamesta plints - ak, ko nu vairs! Tāpēc Mārtiņš un Jānis bija pelnījuši bronzu un viņiem paveicās to arī saņemt. Dievs svētī Martiņu un Jāni, un tādu cīņassparu!

Izgadīšanās

Nolēmu vakardien riskēt un dzert šampanieti Jūrmalā jeb, citiem vārdiem sakot, nolēmu izbraukt no ļoti mākoņainās Rīgas un cerēju, ka Jūrmalā varēs pasauļoties. Risks attaisnojās un Pēterim Emīlam un viņa māsīcai Gerdai bija iespēja paplunčāties pa aļģaino Rīgas jūrmalu.

Kā izrādījās arī lielajam vairumam Jūrmalas viesu bija licies gluži tāpat un Jūrmala bija stāvgrūdām pilna, neskatoties uz apšaubāmajiem mākoņiem. Esot Jūrmalā vienai pirmo reizi ar diviem bērniem, uzreiz sapratu divas lietas: pirmkārt, Pēteris nesīsies uz visām pusēm, priecāsies par citu bērnu mantām, līdīs ūdenī un rezultātā nebūs, kas tā fundamentāli pieskatītu mantas, tāpēc jāapmetas ir pie paša ūdens. Un, otrkārt, Gerdai nebūs iespējams iet ūdenī, jo es taču nevaru ieiet viņai līdzi ar visu Pēteri. Tomēr ar otro problēmu Gerda kaut kā bija ar mieru un īpaši neprotestēja. Par to toties dabūja ciest Pēteris, jo astoņgadīgajai Gerdai neparko nepatika, ka Pēteris jaucas viņas smilšu piļu celšanas konstrukcijās, jo Pēteris kā par spīti mēģināja iebāzt savu kāju vai roku visneiedomājamākajās pils vietās.

Lai Gerdai būtu kāds mierinājums izgadījās, ka pēc piecpadsmit minūšu cīņas, lai saglabātu mieru abās karojošajās piļu pusēs, darbadienas vidū Jūrmalā mums garām nāca mana laba draudzene, kas bija atvaļinājumā, un nu jau mēs četratā tikām galā krietni labāk, un Gerda dabūja pat papeldēt. Redz, kāds liktenis! Turklāt draudzene tieši šorīt bija par mani iedomājusies, ka nav sen satikusi, - tāpēc esiet uzmanīgi, ko iedomājieties un ko vēlaties, tas var arī piepildīties!