Es nekad neesmu varējusi līdz galam saprast sportistus, kas četrus gadus trenējas, tad uzstājas pāris minūtes, nokrīt, aizlec, palaiž garām vai uzvar piespēli, tad, atkarībā no sporta veida, iespējams, apmēram minūti gaida savu rezultātu, un tad iestājas vai nu dziļa vilšanās vai uzvara. Bet tikai uz pāris minūtēm, jo jau tekošajās minūtēs sāk tikšķēt jauni četri gadi. Vai nervi ir tā vērti?
Manējie noteikti nē. Kopš Latvijas hokeja izlase čempionātos ir pasākusi pārsvarā zaudēt, es hokeju neskatos. Nevaru. Nevaru izturēt, jo pārāk iekarstu un pārāk dzīvi jūtu līdzi. Tāpēc, lai aiztaupītu sev šo nervu kutināšanu, apskatos rezultātu internetā.
Līdzīgi ir ar olimpiādi. Aizvakar sportisti sacentās vieglatlētikā - darīja visu kaut ko uz līstekām, uz baļķa - uz tamlīdzīgiem rīkiem. Nepiedalās neviens latvietis. Bet vai tad tas nozīmē, ka es varu mierīgāk noskatīties sacensību. Nu mazliet mierīgāk varbūt sanāk, bet ātri vien izkristalizējas mans favorīts un tiek justs līdzi viņam, kā rezultātā katra sportista rezultātu paziņošana ir nervu kutināšana.
Un nemaz nerunāsim par Mārtiņa un Jāņa spēli. Sanāca noskatīties cīņu par iekļūšanu mazajā vai lielajā finālā. Kā zināms mūsējie zaudēja. Tomēr šī bija viena no retajām reizēm, kad man bija prieks skatīties spēli, jo puiši cīnījās līdz pēdējai bumbai ar zobiem un nagiem. Lūk, tāda spēle man patīk - kad nemet plinti krūmos. Un, ja ir atdots viss iespējamais spēlei un tiek zaudēts, tad tas ir tā vērts! - jo būs citas uzvaras, citreiz.
Laikam šī spēle man bija tik mīļa, jo arī dzīvē es ievēroju Mārtiņa un Jāņa principu cīņā; cīnīties līdz pēdējam un no visa spēka, un tad, ja zaudēts - tad ar vēsu prātu un vieglu sirdi. Varbūt es spētu skatīties Latvijas sportistu spēles arī citkārt, ka cīņa vienmēr būtu līdz pēdējam, nevis pusratā pamesta plints - ak, ko nu vairs! Tāpēc Mārtiņš un Jānis bija pelnījuši bronzu un viņiem paveicās to arī saņemt. Dievs svētī Martiņu un Jāni, un tādu cīņassparu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru