Nolēmu vakardien riskēt un dzert šampanieti Jūrmalā jeb, citiem vārdiem sakot, nolēmu izbraukt no ļoti mākoņainās Rīgas un cerēju, ka Jūrmalā varēs pasauļoties. Risks attaisnojās un Pēterim Emīlam un viņa māsīcai Gerdai bija iespēja paplunčāties pa aļģaino Rīgas jūrmalu.
Kā izrādījās arī lielajam vairumam Jūrmalas viesu bija licies gluži tāpat un Jūrmala bija stāvgrūdām pilna, neskatoties uz apšaubāmajiem mākoņiem. Esot Jūrmalā vienai pirmo reizi ar diviem bērniem, uzreiz sapratu divas lietas: pirmkārt, Pēteris nesīsies uz visām pusēm, priecāsies par citu bērnu mantām, līdīs ūdenī un rezultātā nebūs, kas tā fundamentāli pieskatītu mantas, tāpēc jāapmetas ir pie paša ūdens. Un, otrkārt, Gerdai nebūs iespējams iet ūdenī, jo es taču nevaru ieiet viņai līdzi ar visu Pēteri. Tomēr ar otro problēmu Gerda kaut kā bija ar mieru un īpaši neprotestēja. Par to toties dabūja ciest Pēteris, jo astoņgadīgajai Gerdai neparko nepatika, ka Pēteris jaucas viņas smilšu piļu celšanas konstrukcijās, jo Pēteris kā par spīti mēģināja iebāzt savu kāju vai roku visneiedomājamākajās pils vietās.
Lai Gerdai būtu kāds mierinājums izgadījās, ka pēc piecpadsmit minūšu cīņas, lai saglabātu mieru abās karojošajās piļu pusēs, darbadienas vidū Jūrmalā mums garām nāca mana laba draudzene, kas bija atvaļinājumā, un nu jau mēs četratā tikām galā krietni labāk, un Gerda dabūja pat papeldēt. Redz, kāds liktenis! Turklāt draudzene tieši šorīt bija par mani iedomājusies, ka nav sen satikusi, - tāpēc esiet uzmanīgi, ko iedomājieties un ko vēlaties, tas var arī piepildīties!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru