Izvēles

Ik uz soļa mums nāk priekšā lielas un mazas izvēles.

Atsākot darba dzīvi, man ik darbdienas vakaru ir virkne ar izvēlēm. Vai doties uzreiz uz mājām, vai doties uz veikalu, kino vai kori? Vai mājās adīt Pēterim Emīlam vestīti, vai skatīties kopā ar viņu grāmatu? Vai taisīt ēst un mazgāt un gludināt, vai krāmēt kopā ar Pēteri piramīdu? Vai darīt kaut ko, ko lielākā daļa cilvēku uzskatītu par lietderīgu laika pavadīšanu, vai skraidīt un slēpties, un dauzīties ar Pēteri?

Aiz katra vai stāv izvēle. Un izvēlēs nepieciešamība slēpjas faktā, ka, esot darba dzīvē, man ir tikai apaļas divas stundas visā diennaktī, ko pavadīt kopā ar Pēteri. Tad pēkšņi saproti, ka vakara brīvais laiks ir palicis ļoti dārgs. Bezdievīgi dārgs! Tagad es saprotu, kāpēc māmiņām ne vienmēr ir laika pusdienas laikā iet kopā pusdienot, jo tā ir viena papildus stunda dienas vidū, kad var sasteigt izdarīt daudzko, lai ietaupītos dārgais laiks vakarā. Nu arī es piederu pie tā slāņa, kas pusdienlaikā skraida apkārt un mēģina ātri sakārtot sadzīvi.

Nākošās izvēles sākas vakara jundā. Vai visas divas stundas veltīt tikai Pēterim? Īstenībā tas nemaz fiziski nav iespējams, jo to divu stundu laikā kā minimums ir jāgatavo un jāpaēd vakariņas, arī pašam jaunskungam, jāiet mazgāties un jāsavāc mantu karalauks, citādi aukle nakošajā dienā paklups aiz kāda Pētera izvazātā slotas kāta un nolauzīs kaklu. Tātad kvalitatīvi un pilnīgi dēliņam veltītais laiks atliek vien kāda viena stunda. Viena stunda veselā diennaktī. Vai tas nav nežēlīgi?

Jāsaka gan, ka Pēteris turās kā vīrs un vakaros nestāv ieķēries man bikšu starā. No rīta gan mazliet pabēdājas, ka mammīte iet projām, bet vakarā, kad mamma atnāk, pienāk pie durvīm apskatīt, kas atnācis tādā pašpuikas solī, pasmaida, mazliet pakautrējas un tad ļauj sevi mazliet samīļot. Priecājas taču.

Tāpēc es no sirds novērtēju, ka patreiz man ir iespēja strādāt četras dienas un trīs dienas pavadīt kopā ar Pēteri. Nemaz nevarēju iedomāties, ka starp četrām un piecām darbdienām ir tik liela atšķirība. Tajās trīs dienās vismaz kaut nedaudz kompensējas tas viedums, ko mamma var dot mazajam pilsonim, - mēģinam visu izzināt un apgūt tad. Un Pēteris mācās. Patreiz trenējamies iet pie rokas, jo skriet, kur sirds vēlas, to jau katrs māk, bet iet pie rokas, oooo, tā uzreiz ir sarežģītāka pastaigas pakāpe.