Varētu likties, ka esmu jau sākusi strādāt, jo pēkšņi ir aptrūcis brīvais laiks. Bet nē. Lielā darba diena man iekrīt kopā ar mazajiem pirmseptembrēniem, kas nesīs puķes savai pirmajai un arī divpadsmitās klases skolotājai. Tomēr zināms darbs jau man bija visu augustu, ne aci nepaceļot.
Esam nonākuši saskarē ar veco ļaužu valsts aprūpi vispirms slimnīcā, pēc tam ambulatori, - kad kopēji un māsiņas nāk uz māju. Tam par upuri ir kritis vectēvs, kas deviņdesmit viena gada vecumā izdomāja, ka ļoti smalki izskatās, ja staigā apkārt bez atbalsta spieķiem. Rezultātā, protams, gūžas lūzums un mēs visi iesaistīti procesā, ko par atlabšanu grūti saukt, drīzāk par dīkstāvi gultā. Kad uz visu to noskaties no malas un vēl pāris reizes pa nakti pamosties no vectēva klauvējieniem pa sienu, jo vajagot taču iekāpt vilcienā, tad rodas jautājums - vai es vēlos nodzīvot tik ilgi un vecumdienas pavadīt šādā kvalitātē.
Laikam tomēr dzīvot ātri un nenodzīvot līdz deviņdesmit ir piemīlīgāk. Taisnību sakot jāsaka, ka mūsu paaudze jau nu diezin vai izvilks līdz tik sirmam vecumam, turklāt valdība noteikti cer, ka mēs nepārvilksim neko daudz pāri pār sešdesmit divi.
Tas viss liek apkopot domas, ko tad līdz šim man ir izdevies iemācīties. Oooo, daudz. Sāku iepazīt mūsu valsts veselības sistēmu no abiem galiem, no mazo gala un no vecā gala. Zinu, ka Vienības gatves neatliekamās palīdzības uzņemšanā ir jāstāv rindā vismaz divas trīs stundas ar mazu bērnu, ja vien nav kaut kas tik akūts, ka tūlīt jāliek virsū uz operāciju galda. Tāpat zinu, ka, savukārt, piezvanot uz ātrajiem un aicinot ierasties pie veca opīša, viņi atradīs katru iemeslu lai nebrauktu un pateiktu, ka tā ir ģimenes ārsta kompetence. Nu tāda mums tā sistēmiņa.
Tomēr vislielākā dzīves akadēmija man aizsākās nu jau gadu un piecus mēnešus atpakaļ. Šī akadēmija ir Pēteris Emīls. Mācības tur nemaz nav tik vieglas kā no malas varētu likties, turklāt prasa daudz enerģijas, toties ir ļoti veldzējošas un kredītpunkti tiek izdalīt maza bērna smieklu veidā. Tā ir pati laimīgākā skaņa.
Tāpēc ir patiesi žēl, ka no rītdienas Pētera sasniegumus un nedarbus vispirms ieraudzīs kāds cits, kas viņu uzraudzīs. Arī daudzas nopietnas mācības viņam vispirms iemācīs kāds cits, jo mamma jau būs mājās tikai vakarā. Nu neko nevar darīt - mana mazā akadēmija tagad būs jāmācās vakarniekos, un stāsta, ka vakarniekiem esot tas pats diploms, kas dieniniekiem. Vismaz universitātēs. Tāpēc jācer, ka Pēteris man pēc kādiem septiņpadsmit vai divdesmit gadiem arī izsniegs vienlīdz labu diplomu un iedos buču par labu audzināšanu. Jācer.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru