Ik pa laikam ejam kaut kur ciemos. Šoreiz bija jāiet ciemos uz ļoti pieaugušu jubileju, tomēr arī Pēterim Emīlam atradās savas izklaides ciemojoties. Pirmā izklaide ciemos bija gaismas mūzika. Respektīvi, Pēterim patika izslēgt ciemiņu istabas lampu, lai dzirdētu kā ciemiņi, negaidīti pārsteigti, skaļi izsaucas - ai! eu! ui! Šāds gaismas pazušanas pavadījums Pēterim, protams, ļoti patika, tāpēc viņš nepakautrējās to turpināt, līdz pārsteigtajiem pieaugušajiem nācās šo problēmu atrisināt ar romantisko sveču gaismu, lai pēkšņie lampas izslēgšanas intervāli nebeigtos ar kaimiņa rokā iedurtu dakšiņu.
Tikpat uzrunājošs bija mūzikas centrs. Tik daudz lampiņu un gaismiņu vienkopus Pēteris nebija redzējis un viņa pietāte pret lielo kasti bija tik liela, ka viņš pat neuzdrošinājās sākt to regulēt. Tikai stāvēja un priecājās par to, ka lielā spīdošā kaste atskaņo mūziku.
Toties restorānos Pēterim ir cits ieskats un pietāte; visi galda piederumi parasti lido uz zemes un maizes šķīvīši parasti piedzīvo bīstamus piezemēšanās draudus. Nabaga porcelāna maizes šķīvītis – droši vien visa viņa pasaule tika satricināta ar vienu Pētera rokas vicinājumu! Toties uz lielā šķīvja sēdošā paipala Pēterim gan izraisa cieņu. Viņš tūlīt rātni ieriktējas mammai klēpī, pastiepj galviņu un atver mutīti kā maza paipaliņa un gaida kumosu, un dažbrīd mazā paipaliņa mēģina nospert visu lielo gaļas gabalu no šķīvja un veikli iebāzt to mutē. Tad gan no mazās paipaliņas sanāk apaļš kāmis ar pilniem vaigiem, kuru nākas izkratīt, lai gremošanas sistēma spētu sabalansēties ar gremotāja lielajām vēlmēm.
Pēc labas paēšanas var arī pagulēt. Dažreiz Pēteris guļ ilgi un pamostas pavisam klusiņām. Šī bija tāda reize. Viņš pamostas, sēd kluss kā konspirators lielajā gultā, nosper no omiņas naktsgaldiņa rakstāmos un flomāsterus, un zīmē. Ne jau uz papīra. Daži mākslinieka triepieni skāra palagu – to mēs laikam pēc gadiem varēsim pārdot Sotheby’s izsolē. Bet, lai māksla netiktu lieki izšķiesta uz palaga un lai tā būtu vēl gaistošāka un līdz ar to arī dārgāka, puika cītīgi apzīmēja savu kāju – lai krāsaināka iešana! Un tikai tad, kad māksliniekam nejauši nokrīt rakstāmais, mamma var pieķert lielo mākslinieku nedarbos. Lai gan kādi tur nedarbi, tā jau tomēr ir klasika.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru