Atkal mūžība ir palikusi par vienu cilvēku dārgāka. Mani Omai ir pievienojusies māsa. Un tā nav vienkārši viena tante no daudzām vai Omas māsa, tā ir liela daļa manas bērnības.
Zinas tante dzīvoja Liepājā. Un mēs katru vasaru braucām ciemos uz Liepāju, un saprotams, arī pie Zinas tantes. Zinas tante bija mana iemīļotā tante, jo viņa bija citādāka. Parasti tantes gados, un kad mums ir desmit gadi, par tantēm gados mēs uzskatām jau piecdesmitpiecgadīgas tantes, - viņas ada zeķes, pieskata mazbērnus un garšīgi gatavo ēst. Zinas tante varbūt to visu mācēja darīt un darīja, bet viņa tomēr bija citādāka - traka uz ēverģēlībām. Viņa vienmēr ar mani jokojās un āzējās, un citas tantes tā nekad nedarīja.
Kad man bija divdesmit gadi un es pa laikam iegriezos Liepājā, citas tantes apjautājās kā man iet skolā, kā darbā, bet Zinas tantei tādi jautājumi likās garlaicīgi. Pirmais, ko viņa man parasti apciemojot pajautāja, bija: kad Tu man atvedīsi ciemos kādu čali? Astoņdesmit gados viņai joprojām interesēja viss par čaļiem, un man nācās stāstīt, jo atkauties jau nevarēja. Tomēr man tas likās arī ārkārtīgi aizraujoši, ka cilvēks nezaudē šo jaunavības stīgu. Šos jautājumus es labi atceros, jo pie Zinas tante aizgāju ciemos katru reizi, kad biju Liepājā, un katru reizi es dabūju jautājumus par čaļiem. Protams, mana Oma jau nebija labāka un arī bija ļoti ziņkārīga čaļu jautājumos; man pat ir aizdomas, ka Zinas tante viņai to samācīja.
Vēl abas māsas kā jau zvejnieka meitas, ko tur liegties, mīlēja svētkos un visās citās reizēs, kas tika attaisnotas ar medicīniski neatliekamu vajadzību, lietot tā saucamo - sīvo vai brandavu. Un abām bija iedzimta tieksme lielīties, kura var iedzert vairāk un turēt vairāk. Mūsu ģimenē sīvais netika uztverts kā bubulis, tāpēc es jau kā bērns dabūju noklausīties nepedagoģiskus stāstus par to, ka jaunībā abas dāmas bija spējīgas pārdzert pārsvarā visus vīriešus. Varbūt tas bija patiesi, jo šņabi pareizi iedzert man iemācīja tieši Oma, tātad, jādomā, ka viņas abas šo lietu laikam tomēr pārzināja.
Vēl Zinas tante bija ārkārtīgi tīrīga un kārtīga, - vismaz tā mums tika skaidrots. Un, kad manos bērna gados Zinas tante mēdza atbraukt dažreiz uz Rīgu, tas vienmēr nāca komplektā ar galvassāpēs, jo jau nedēļām iepriekš tika izdaudzināts, ka Zinas tante necieš netīrību un nekārtību, tāpēc man nācās berzt un mazgāt neskaitāmos virtuves skapīšus, lai tik, Dies pasarg, tur nebūtu kāds pleķītis. Arī bērnu istabu nācās kārtot. Un vēlākos gados nācās mazgāt pat suni, lai akūti samazinātu blusu daudzumu. Toties atalgojumā vienmēr bija Zinas tantes ciemkukulis un Omas ceptā sagaidīšanas olu torte - un tas bija tā vērts.
Zinas tante bija ne tikai mana mīļākā tante, bet bija arī Omas mīļākā māsa, varbūt tāpēc, ka viņām bija tikai gadu starpība un skolā viņas mācījās kopā; Oma rēķināja Zinas tantei priekšā matemātiku un Zinas tante rakstīja Omas vietā domrakstus. Un, lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, viņas abas māšeles tagad satiekas sēdot uz mākoņa maliņas savā astoņdesmit septītajā gadā. Lai viņām tur garšīgs brandavs un tikpat možs prāts!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru