Pirtī

Dažas dienas atpakaļ Pēteris Emīls pirmo reizi bija pirtī. Kora pirtī. Ja kāds nezina, - pašdarbības kolektīvi ik pa laikam savas draudzības saites mēdz stiprināt pirtī. Sonores pirtis parasti ir ļoti demokrātiskas un tematiskas; demokrātiskas nozīmē, ka var ierasties arī kopā ar jaunāku paaudzi un tādu lietu Pēterim vajadzētu pamēģināt.

Principā tas bija tāds ex promtom pasākums, jo korī vēl neesmu atsākusi dziedāt. Piezvanīja bijusi skolas biedrene, kas arī dzied, un teica, ka jābrauc. Nu ko citu darīt piektdienas vakarā? Jābauc. Tā nu Pēterim mierīgas vakara jundas vietā tika ātri uzvārīta putra, iekomplektēta līdzņemšanai un pats Pēteris saģērbs līdzbraukšanai.

Aizbraucām, protams, vieni no pirmajiem - kā jau maziem puikām pienākas. Pēteris kādu pusstundu labprātāk uzturējās mammas klēpī un tiešā tuvumā, vienbrīd pat draudīgi savilka lūpu, kad mamma gāja pāri istabai paņemt jaku, bet pēc pirmās pusstundas viņš bija gatavs staigāt apkārt un atklāt citas pirts telpas. Visinteresantākā izrādījās neliela telpa, kurā glabājas malka - nu tiiiiiik interesanti gabaliņi, man šķiet, ka viņš pat mēģināja pateikt kaut ko līdzīgu malkai, - tik interesanta tā viņam likās. Kopumā vakars izvērtās interesants - ar baseina ūdens pētīšanu, enciklopēdisku malkas apskati un riņķošanu starp koristu - olimpiešu kājām.

Lai gan pirts Pēterim visumā patika (pie nosacījuma, ka viņam ļāva staigāt, kur pats vēlas), nākamajā dienā jaunskungs tomēr nebija ideālā omā. Gājām pastaigā pa pilsētas parku un pastaiga beidzās ar pirmo protesta scēnu. Vārds pa vārdam ar citu puiku un Pēteris nebija ar mieru, ka viņam nedod spēlēties ar tieši to vienīgo smilškastes mantiņu, kura viņam likās visaizraujošākā - sākās normāla bļaušana. Un tā kā bija pienācis īstais laiks, lai dotos uz māju ar kājām, nolēmām doties. Vienīgi Pēteris bija citās domās un savu protestu tam, ka mamma viņu negrib nest opā, demosntrēja ik pa metram nometoties uz ceļiem un turpinot skaļi bļaut. Cīnījāmies visādiem spēkiem, kamēr mazais puika tomēr samierinājās, ka būs vien pašam jāiet ar kājiem. Un, kad nāca šī apziņa, bļaušana tūlīt beidzās un jau pēc mirkļa atspīdēja saule Pētera sirdī un krāsainajās rudens lapās.