Pirmā un Otrā pasaules kara laika paaudze gandrīz visi savā ziņā ir mūžības skartie. Vai nu viņi paši cīnījās kādā frontē vai palīdzēja cīnīties, vai atbalstīja, vai vēlāk cieta no režīma un sistēmas, vai centās to graut. Tā vai citādi - viņus skāra mūžība un visam pamatā vienmēr bija mūžīgas vērtības. Diemžēl šī paaudze no mums lēnām aiziet. Aizgāja arī mans vectētiņš.
Ko mēs no šīs vecā kaluma paaudzes varam mācīties? Es no sava vectētiņa varu mācīties darbu - tā būtu pirmā lieta. Jau mazai esot man bija uzdota sava šefība - neliela izlietne vannas istabā - kas bija jāuztur tīra, jāseko, lai tā vienmēr būtu tīra un balta, un vectētiņš to regulāri pārbaudīja. Mācībā par darbu ietilpa arī princips, ka, ja ir kāds darbs, ko var izdarīt pats savām rokām vai ar draugu palīdzību, tā tas arī tiek paveikts, piemēram, nomainītas trubas vai izremontēta istaba, vai nomainīts mājas jumts. Mācība par darbu attīstīja arī manas rotaļas, jo man vienmēr likās daudz aizraujošāk rakņāties pa naglu, skrūvju un uzgriežņu kastēm, kas manā bērnībā netika uzskatīta par sliktu bērnu pieskatīšanas iezīmi, nekā nodoties spēlēm ar lellēm. No manis laikam būtu iznācis arī labs puika.
Otra lieta, ko var mācīties ir humors. Laikam tikai ar humora izjūtu bija iespējams dzīvot un strādāt valstī, ko iepriekš bija iespēja redzēt plaukstam un zeļam neatkarības gaismā. Humors bija būtiska vectētiņa dzīves sastāvdaļa - pavilkšana uz zoba, mānīšanās ar koka olām Lieldienās un tradicionālie aprīļa joki bija ierasta lieta manā bērnībā.
Trešā lieta, kas paliek mantojumā ir rakstīšana vai kaut kādā mērā - autobiogrāfiskā publicistika. Vectētiņš jau no seniem gadiem rakstīja dienasgrāmatas. Kara laikā tika pazaudētas pirmskara dienasgrāmatas, toties vēlāk tapa nākamās un gadu nogalē tika sarakstītas arī autobiogrāfiskas grāmatas, kas ir sava laika liecības. Manos pusaudža gados, kad vectētiņš ieteica rakstīt dienasgrāmatu par interesantiem notikumiem, man tas likās garlaicīgi. Pirmā reize, kad es ņēmu vērā šo viņa ieteikumu un nopietnāk uzsāku rakstīt, bija mans stažēšanās laiks Briselē, nu jau vairāk kā pirms desmit gadiem. Toreiz telefona sarunas bija nenormāli dārgas un gribējās mājiniekus apgaismot pēc iespējas plašāk par aizraujošiem divdesmitgadnieka piedzīvojumiem starptautiskajā Briseles vidē. Tāpēc rakstīju mammai un citiem interesentiem garas e-pasta vēstules, kurās visi piedzīvojumi tika piereģistrēti. Šī ieraža ik pa laikam turpinās, kā to var labi novērot.
Taču vislielākā vērtība un arīdzan paradokss ir tas, ka no vectētiņa varēja pārmantot patriotismu. Savas valsts patriotismu. Paradokss tas ir tāpēc, ka vectētiņš nebija latvietis un sevi vienmēr ir uzskatījis par poli, lai gan viņā ir sajaukušās poļu, ukraiņu un vācu asinis, un, lai pēc iespējas izmuktu no vēsturiskām nepatikšanām, pasē viņam stāvēja ieraksts - krievs. Tātad ar latvietību un Latvijas valsti viņu juridiski saistīja tikai sieva un meita. Tomēr viņa mīlestība un vēstures zināšanas par šo valsti krietni pārsniedza vidējā latvieša līmeni un to varēja likt par piemēru ikkatram. Pats par sevi saprotas, ka latviešu valodu vectētiņš apguva jau dziļi sen jaunībā, kad pēc atnākšanas no Lietuvas uz Latviju, viņš veikli iemācījās nākamo baltu valodu aiz lietuviešu valodas gluži vienkārši aiz cieņas pret cilvēkiem, kuru zemē viņš dzīvoja. Tāpēc valsts patriotisms man visvairāk nāk līdzi no ģimenes pašas vecākās paaudzes.
Bet pamazām aiziet tā vecā paaudze, mūžības skartie, un manas ģimenes gadījumā ar vectētiņu ir noslēdzies viens laikmets, tāpēc jautājums paliek atklāts, vai ar viņiem kopā aiziet tam laikmetam svarīgās vērtības. Pagaidām mēs uz to nevaram atbildēt. To atbildēs nākotne.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru