Visām lietām vienmēr pienāk pirmā reize. Pēteris Emīls pagājušās brīvdienās devās uz savu pirmo leļļu teātra izrādi, uz Lācīti sirsniņā. Varētu jau teikt, ko gan tas mazais puika tur daudz sapratīs, jo leļļu teātris taču ir domāts tikai no diviem gadiem, tātad tik mazi bērni sižetu neuztver. Iespējams, bet manā skatījumā ne jau sižets ir galvenais, bet gan teātra kultūra.
Biju acīmredzami pārrēķinājusi ar braucamlaiku un pat svētdienas dienā tikai pēdējās minūtēs pirms izrādes atradu mašīnai stāvvietu. Pēteris parasti braucienu automašīnā uztver atzinīgi, jo viņš zina, ka tam kaut kas sekos. Šoreiz tik tiešām sekoja - aizraujošs skrējies, varētu teikt, dzīšanās pakaļ miljonam. Nolikām mašīnu pie Berga bazāra Dzirnavu ielas ieejas un tad ātri soļojām cauri visam Berga bazāram un pa Elizabetes ielu uz teātri, cik nu Pētera mazās kājiņas var ātri pasoļot, jo skriet viņš vēl nemāk un, iespējamas, viņam tam vienkārši nebūtu motivācijas. Turklāt Pēterim Berga bazārs ļoti patika - daudz lampiņu, zemi skatlogi, daži cilvēki, sportojoši cilvēki, kāpnes - aizraujoši. Aizraujoši līdz pat slapjai mugurai bija arī man, jo es atspērusies vilku viņu aiz rokas vai stūmu aiz kapuces, lai apkārt skatīšanās apjoms pēc iespējas samazinātos un kājiņas dipinātu ātrāk. Pa Elizabetes ielu līdz pat teātrim Pēteris jau gāja raitāk, jo tur nav nekā pārāk interesanta, izņemot garām braucošās automašīnas.
Leļļu teātra telpās arī valdīja steiga. Pāris kavējošās mātes raustīja savus bērnus un jakas, izmisīgi plūca nost zābakus un bāza kabatās cepures un cimdus. Bērni pārsvarā čīkstēja un uzdeva simtiem jautājumu, uz kuriem mammām steigā nemaz negribējās atbildēt. Pēteris, turpretim, bija samērā pārsteigts par ātro dekorāciju maiņu no Baronielas uz garderobes skatiem ar vairākiem runājošiem bērniem un nemaz negatavojās iebilst, ka tiek ātrumā izģērbts no āra drēbēm un ir jākāpj pa augstām kāpnēm uz nezināmu vietu. Bet tā kā uz nezināmo vietu devās arī pārējie bērni, Pēteris nekavējās sekot.
Mazajā zālē iegājām gandrīz pēdējie un vietu gandrīz nebija. Par laimi, samērā tuvu, piektajā rindā, viena vieta tomēr atradās un es varētu turēt Pēteri klēpī. Bet, ak vai!, vieta bija pašā centrā, kas mani biedēja, jo es jau iedomājos, kā pēc desmit minūtēm (jo es nevarēju iedomāties, ka Pēteris būtu ar mieru nosēdēt ilgāk) man būs jāceļ augšā pus rinda un jāiet ārā. Bet neko darīt.
Apsēdāmies, ieriktēju Pēteri klēpī, uzsēdinot viņu vēl uz somas, lai ir augstāk, un izrāde sākās.
Tumšs. Skan mūzika. Atspīd gaismas un parādās onkulis un tante ar daudzām mantiņām. Abi kaut ko stāsta, lidina, virpina, mētā mantiņas, izdod dīvainas skaņas. Pa brīžam ir jādzied dziesmiņa visiem kopā, kas liek skatītājiem sanēt kā bitēm, sienāžiem un dziedāt kā vardēm. Pēteris ir tik pārsteigts par visu šo, un laikam jau arī par iepriekš notikušo straujo dekorāciju maiņu, ka viņš sēž klusām un nekustīgi, un skatās. Pilnīgi pārņemts pārsteiguma varā! Es pa brīžam mēģināju ieraudzīt viņa seju, lai sapratu, vai viņš gadījumā negatavojas raudāt. Arī sosi turēju kaujas gatavībā, lai varētu apklusināt potenciālas diskusijas. Bet Pēteris neko. Sēž nepakustoties un brīnās.
Pienāca starpbrīdis un izgājām apskatīt leļļu istabu, bet tā gan Pēterim laikam diezko nepatika, jo vecās lelles izskatās mazliet biedējoši un varbūt piederas lielam attālumam, tāpēc Pēteris uz viņām skatījās ar rezervi. Otrās daļas sākumu gaidīt nebija pārāk aizraujoši, bet, ja jau pirmā daļa tika tik apsveicami noskatīta, nevarējām tak iet uz mājām. Turklāt arī mammai vienreiz dzīvē interesēja, kas notiks ar lācīti, jo līdz šim leļļu teātra izrādes man bija gatavais pārbaudījums un kopā ar Gerdu es uz tām gāju ar lielām galvas sāpēm, klusībā kurnot par garlaicīgajām stundām, kas būs jāpavada teātrī. Acīmredzami, Lācītis sirsniņā man bija īpašāka izrāde.
Arī otro daļu Pēteris noskatījās bez liekām kustībām un skaņām, mazliet pagrauza sosi, un beigās pamāja atā, atā! Lācītim. Izskatās, ka māksla Pēteri uzrunā. Nu kā nekā tas Pēterim tomēr ir gēnos, jo mamma ir izaugusi uz skatuves dēļiem. Vai arī leļļu teātrim vienkārši paveicās viņu noķert uz pārsteigumu. Lai vai kā, es biju ļoti aizkustināta par šādu Pētera uzvedību, un mēs iesim atkal!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru