Ik katram var gadīties kā Bībeles sižetā par pazudušo dēlu, - ka kāds pazūd un pēc laika pēkšņi atgriežas. Tā kādudien atgadījās arī trusim Rodžeram.
Trusis Rodžers, neko nenojauzdams, cilpoja pa istabām un meklēja kārtējo vietu, kur ielīst un kaut ko pagrauzt, un, eku šeku, pēkšņi uzradās jauna aliņa, kuru Rodžis tūlīt iecilpoja aplūkot. Pēkšņi visapkārt palika tumšs. Pār tālākajām Rodža izjūtām mēs varam tikai minēt.
Todien atnācu mājās un sāku pētīt jauno stūra dīvānu, ko interneta veikala cilvēki beidzot bija saskrūvējuši pareizajā virzienā. Dīvāns mazliet krakšķēja, tāpēc izvilku izvelkamo daļu uz āru apskatīt defektus, bet to nebija - vienkārši kaut kas bija mazliet ieklemmējies un, iestumjot atpakaļ, tūlīt sakārtojās savās vietās. Dīvāns kā dīvāns. Dzeltens.
Vakarā ejam gulēt. Es steigšus kārtoju Pētera Emīla mantas, viņš tās palīdz kārtot, no otra gala jaucot ārā manu kārtību. Saucam arī Rodži, lai lien ārā no savām standartslēptuvēm un iet uz būri. Bet Rodža nav. Vienkārši nav! Visu māju izrāpoju pa centimetram divas reizes - nav. Es nesaprotu, kā var pazust trusis?! Var viņu kāds strādnieks samīt vai nejauši ar āmuru iebelzt, bet nevar taču tā vienkārši gaisā izkūpēt!
Taisu izmeklēšanu un zvanu krusttēvam - Pētera kompanjonam dienas laikā - un prasu, kad šis pēdējo reizi Rodži redzējis. Krusttēvs ir pārliecināts, ka Rodžis esot bijis pie labas veselības man ierodoties mājās. Tātad strādnieki nevarētu būt trusi saminuši un pa kluso iznesuši laukā.
Domāju, kur vēl Rodžis varētu būt ielīdis un es viņu neredzētu, un mans skats apstājās pie jaunā dīvāna. Aiz dīvāna trusis nevar aizlīst ne pa vienu pusi, jo spraugas ir pārāk šauras. Arī zem dīvāna nevar palīst, jo tas ir pārāk zems. Rāpoju ar degunu pa zemi un pētu visas spraugas un mana sirds pēkšņi pamirst - ieraugu Rodža spalvas visā truša garumā zem pirms tam izvilktās dīvāna daļas, kas tagad, protams, stāv savā vietā.
Kamēr Pēteris uzvaktēja dīvāna spilvenus, vilku dīvāna izbīdāmo daļu vaļā, lai principā ieraudzītu Rodža pankūku. Attaisīju malu. Rodžis pakustināja ūsas, nopurinājās un aizcilpoja savās gaitās it kā nekas nebūtu bijis. Pat apvainojies nebija. Un viņš tur nosēdēja iespiests vismaz stundu! Un būtu sēdējis vēl ilgāk, ja visiem nebūtu jāiet gulēt. Eh, lāga truša dvēselīte, piedeva man manus grēkus ar vieglu sirdi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru