Pēteris Emīls dzīvo manā kultūrmānijas iespaidā. Tas nozīmē, ka viņam, līdzīgi kā man bērnībā, kultūra tiek barota kā maize. Pētera leļļu teātra apmeklējums un attieksme manī viesa cerības, ka nu es varu sākt! Respektīvi, varu viņu jau tagad mest kultūras virpulī. Tāpēc brīvdienās mēs gājām uz bezmaksas koncertu Mazajā ģildē, uz parastu dažādu Rīgas kolektīvu ikgadējo skati, kas tika piekoriģēta Adventes laikam.
Programmā, no tā ko mēs paguvām baudīt, bija Bēthovens, senā mūzika un dažas vijoles, kuras es jau vairs nepaspēju saklausīt. Bēthovens, kā jau stabila vērtība, Pēteri uzrunāja. Tā kā viņš līdz šim nebija dzirdējis orķestri dzīvajā, un šajā gadījumā tas bija LU studentu orķestris, pie pirmajiem skaļajiem akordiem Pēteris salecās un, iespējams, tāpēc jo vairāk respektējoši klusiņām klausījās skaņdarbu.
Diemžēl orķestris aizgāja pēc viena skaņdarba un vietā mums tika piedāvāts senās mūzikas ansamblis Ludus. Un senā mūzika jau ir pavisam cits stāsts, kā teikt – na ļubiteļa. Jāatzīst, ka arī mani ne vienmēr uzrunā senas deju svītas, jo prasās kaut ko jaudīgāku. Acīmredzot, Pēteris arī nav senās mūzikas cienītājs, jo sāka mazliet knosīties. Tāpēc vijoļu ansamblīti mēs jau aizgājām noklausīties pie zāles durvīm, jo Pēteris nebija ar mieru turpināt sēdēt. Kopumā jāsecina, ka, ja priekšnesuma piedāvājumā pārsvarā būtu orķestra skaņdarbi, un nevis katra kolektīva novākšanās un uzvākšanās uz skatuves, un mūzika piedevās, iespējams, ka Pēteris būtu noskatījies vairāk, bet vakardien viņu var apsveikt ar 40 minūtēm gaidīšanas, skatīšanās, kolektīvu pavadīšanas un sagaidīšanas un mūzikas klausīšanos.
Atpakaļceļā mēs apskatījām Doma laukuma egli, kas gan vēl nebija iedegta, Ušakova kaķu māju (man nav zināms kādiem nolūkiem blakus eglei bija uzstādīta trīsstāvīga kaķu māja ar visiem dzīvajiem iemītniekiem), kas Pēterim tomēr ļoti patika, un lielā skaitā un izmērā ponijus, kurus pagaidām Pēterim bija interese tikai apskatīt, nevis ar tiem jāt. Tur kaut kur esot arī aitas, tā es pa radio dzirdēju, bet tās, acīmredzot, Ušakovs bija kaut kur noslēpis vai arī tās atklāja vēlāk (kopā ar egli). Tā, lūk, mēs zaļi padzīvojām un paelpojām aukstu ziemas gaisu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru