Šodien bija mūsu lielā diena! Pēteris Emīls devās savā pirmajā operteātra apmeklējumā. Mēs gājām skatīt Riekstkodi. Man nebija ilūziju, ka Pēteris viena gada un deviņu mēnešu vecumā noskatīsies visu baletu, tomēr pirms tam rūpīgi gatavojāmies ar iepriekš pieminētajiem kultūras pasākumiem, un man bija pamatotas cerības, ka pirmo cēlienu Pēteris noskatīsies.
Jāatzīst, ka es pati neesmu klasiskā baleta liels fans, drīzāk - modernā. Protams, to nevar attiecināt uz izcilu klasiskā baleta solistu sniegu - tas gan mani aizrauj, īpaši, ja izpildīts salikumā ar aktierspēli. Riekstkodi nebiju redzējusi diezgan pasen, skaidri atceros un, protams, bieži klausos tikai beigu cēliena visas Čaikovska sarakstītās solo dejas un pas de deux, tāpēc man likās, ka pirmajā cēlienā pārsvarā bija peļu un zaldātu kaujas un pārējais - tikai fonā. Diemžēl atmiņa mani viļ. Pirmais cēliens ir stundu garš un peles, lielgabali un zaldāti parādās tikai uz īsu brīdi pa vidu, jo pēc tam seko vēl nākamā aina ar slaveno un muzikāli skaisto sniegpārsliņu deju. Tāpēc var veikt, ka Pēterim principā nācās skatīties baletu, kur dejo lieli un mazi un tad uz neilgu brīdi parādās kaut kas patiesi aizraujošs - peles (jeb kaut kas līdzīgs pelēm un mamma vismaz apgalvo, ka tās ir peles).
Pēteris turējās kā varonis. Pirmais cēliens aizgāja kā smērēts. Viens iemesls tam varētu būt skatuves lielums, jo salīdzinājumā ar leļļu teātri operas skatuve liek mutei pavērties izbrīnā. Turklāt tur pirms katra cēliena varēja apskatīt bedrē sakāpušus cilvēkus, ka kaut ko sit, pūš un čīgā. To, ka orķestrim ir diriģents, Pēteris gan neredzēja, bet zināja, jo 1.janvārī cītīgi skatījās pa televizoru ierastos Vīnes filharmoniķus un diriģēja arī pats. Arī pirmajā cēlienā viņš mazliet padiriģēja, īpaši pēc tam, kad to iesāka darīt blakus sēdošais krievu zēns.
Otrs iemesls bija pavisam vienkāršs. Pēterim acīmredzami Čaikovskis patika daudz labāk par pelēm un baletu. Arī mājās atnākuši mēs vēl paklausījāmies Čaikovski un viņam patīk, nepatīk vienīgi stundu sēdēt.
Es tomēr pieņēmu lēmumu palikt arī uz otro cēlienu. Cerēju, ka puika pastaigās un būs ar mieru vēl mazliet pasēdēt. Vai varbūt aizmigt, jo balets iekrita tieši Pētera pusdienas laikā. Mazliet ieēdām, paspēlējāmies ar Edgara Tones krūšutēlu, kas stāv ielikts necilā stūrī pie Beletāžas zāles bez jebkādas atsauces uz atveidotās personas vārdu it kā katram garāmgājējam tas būtu jāzina, un devāmies uz otro cēlienu. Pa starpu Pēteri visi apbrīnoja, jo viņš viennozīmīgi bija visjaunākais apmeklētājs tāpēc, ka neviena cita jau nav tik traka māte, lai viena gadā un deviņos mēnešos stieptu bērnu uz baletu. Bet es jutos lepna par Pēteri un savu trakumu.
Otrais cēliens ir četrdesmit minūtes garš un Pēteris uzmanīgi skatījās sākumu, tad gribēja gulēt un nevarēja ieriktēties, tad noskatījās un, galvenokārt, noklausījās, manuprāt, visskaistāko Riekstkoža gabalu - kur princis ar Mariju jau ir gatavi dejot pas de deux, bet pirms tam nodejo kopā ar četriem kungiem, kas palīdz Mariju kārtīgi un skaiti izlidināt pa gaisu. Mūzika ir ārkārtīgi skaista, iespaidīga un pietiekoši skaļa, tāpēc to Pēteris noskatījās, bet tālāk gan - viņš bija gatavs iet diriģēt pats un klēpī vairs nebija noturams. Un tā mēs burtiski desmit minūtes pirms beigām izmukām no zāles, un Pēteris turpināja diriģēt, skraidīdams pa foajē un es viņam pakaļ ar ziemas biksēm un zābakiem, un tas viss mūzikas pavadījumā.
Bet vareni. Kopumā ļoti vareni un lieliski. Jūtos patiesi lepna par dēla panākumiem klasiskās mūzikas uztveres jomā un arī pār māku baudīt vizuālus priekšnesumus, kas domāti normālam piecgadniekam. Mēs to paveicām!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru