Klīda baumas, ka mans mazais traktors Pēteris Emīls ir iemācījies visādus stiķus. Mākot no klēpja izlocīties kā uzrūgusi mīkla, mākot spiegt kā fabrikas zvans un aurojot kā sirēna, ja iecerētais neīstenojas.
Vēl Pēteris ir iemantojis milzīgu enerģiju un ir skaidrs, ka “restorānā pasēdēšanas laiks” ir beidzies. Tagad sākas “pakaļdzīšanās periods”, kas, visticamāk, beigsies ap pusaudža gadiem, kad Pēteris sāks skriet pakaļ meitenēm un mamma vienkārši vairs netiks līdzi. Turklāt Pēteris ir viltīgs, viņam nav iespējams iemārketēt skriešanas trases maiņu vēlamajā virzienā, un viņš saprot, ja notiek mēģinājumi viņu šmaukt.
Ja kādam liekas, ka bērna iemācīšanās staigāt atrisinās bērna smaguma problēmu, respektīvi, viņu vairs nevajadzēs nest, jo pats visur varēs aiziet, tad tas nu ir gluži absurds priekšstats, jo Pēteris iet tikai tur, kur viņš pats vēlas. Ja gadījumā ir jāiet pretējā virzienā, var gadīties, ka ir jānes aurojoša un ļoti kustīga paciņa. Šodien iegājām veikalā bez ratiem un tas bija absolūti naivs solis no manas puses. Tik drīz mēs to vis neatkārtosim, jo ratos viņu var pieķēdēt un, ja rati kustās, Pēteris šos nemaz neuzskata par tik peļamu izklaides ierīci.
Bet spiedz gan viņš par deviņiem mēmajiem, kad kaut kas patīk un arī kad nepatīk. Paldies Dievam man jau no bērnības ir trenētas bungādiņas operas vidē un es labi panesu lielus trokšņus, arī pacietība Pētera gadījumā man ir liela, tāpēc ar spiegšanu viņš neko panākt nevar, ja nu vienīgi mani sasmīdināt. Un tā viņš ņemas, - spiegdams iet kā traktors un ir neatlaidīgs pēc suņa - nu gluži kā mamma!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru