Nekad nav bijis noslēpums, ka Liepāja ir mana mīļākā pilsēta. Ir skaistas pilsētas, ir lielas pilsētas, ir metropoles un mazi lauku ciematiņi, un ir pilsētas, par kurām var dziedāt - tur kaut kam ir jābūt! Manā izpratnē par Liepāju tā sen jau vairs nav jādziet, jo to īpašo kaut ko esmu atradusi Liepājā jau bērnībā.
Kad skolas bērni gaidīja brīvdienas un savus obligātos nosūtījumus uz vecmāmiņu laukiem dažādos Latvijas nostūros, es gaidīju braucienus uz Liepāju, kur mēs, visbiežāk ar manu Omu, devāmies špacierēt pa Liepājas ielām, gājām uz jūru sauļoties un apciemot daudzos Omas draugus un radus. Pirmās atmiņas man saistās ar Rīgas ielas dunošo tramvaju, kas tālajos padomju laikos dunēja reizi stundā pa nakti, un pirmās naktis Liepājā es parasti pamodos no tā trokšņa, bet pie visa ātri pierod. Pierod pie pirmā jūrmalas apdeguma, pirmās izsmērētās krējuma burkas uz muguras un neskaitāmajām Liepājas kūciņām, kuras mēs nesām ciemos.
Gadi paiet un laiki mainās, bet mīlestība uz bērnībā un vēlākos gados staigātajām ielām un takām Liepājā - paliek. Pavisam droši var teikt, ka ielu nosaukumus Liepājā es pazīstu labāk, nekā Purvciemā vai Zolitūdē. Arī gaisotni pazīstu labāk.
Šodien pēc ilgiem laikiem mums ir tā laime būt Liepājā. Un mēs ar Pēteri Emīlu esam tikko pieēdušies svaigi ceptas butes, ko mūsu radiņi mums par prieku ir nobičojuši no Tosmares zvejnieku kuģīšiem. Jo nevajag lolot ilūzijas, ka Liepājā visi visu laiku ēd zivis. Tie laiki sen ir pagājuši. Svaigas un labas zivis aizpeld uz Poliju un Skandināviju, mūsu tirgū nonāk tikai retās. Bet radinieki mūs gribēja iepriecināt un viņiem ir savi vietējie “gali” šādām reizēm.
Staigājām gar jūru un tā ir pavisam cita jūra, nekā citur. Bet ir taču redzētas pietiekoši daudz jūras. Šeit manā sirdī valda tāda brīvība, ka, šķiet, kāds ļautu skriet, kur vēlies un cik ātri vēlies, un es pat vēl neesmu tikusi līdz vecpilsētas mazajām iedvesmojošām ieliņām pastaigāties. Bet nepieradinātais rietumu gars jau ir atkal ielīdis manī un uzjundī vētru! Iekšēju patīkamu vētru, kas dod daudz enerģijas. Ir mazliet tāda sajūta it kā aug spārni un tie tūlīt, tūlīt ļaus pacelties gaisā un lidot lieliem vēzieniem.
Varbūt ir dīvaini, ka kāda vieta pasaulē, katru reizi ar to sastopoties, var izraisīt tik patīkamu dvēselisku piedzīvojumu. Bet var. Nācu no autostāvvietas un domāju: kad es būšu veca, nopirkšu mazu dzīvokli Liepājā, un dzīvošu šeit tik ilgi, cik gribu. Kaut kas te ļoti velk. Varbūt nepieradinātās Liepājas saknes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru