Suns ir visu laiku viens no vispopulārākajiem dzīvniekiem, ar ko cilvēks ikdienā sastopas. Protams, arī kaķis. Tāpēc ikvienā bērnu mācību grāmatā kā pirmās būs suņa un kaķa bildes.
Toties vējš ir ļoti netverams, to ir grūti uzzīmēt, to var tikai sajust. Atceramies kā Ziedoņa suns ķēra vēju. Līdzīgi vēju ķēra arī Pēteris Emīls. Braukājām laukos pa kalniem un lejām un Pēteris, sajūtot lielāku vēju, plivināja rociņas pa gaisu un ķēra vēju. Pēteris saprata, ka vējš var ieķerties matos, tāpēc ik pa brīžam ķēra vēju savos matos. Un priecājās.
Turpat netālu ir arī mūsu lauku suns Rondo, kuram es eju apkārt ar līkumu, jo uzskatu par ļoti neaudzinātu. Man nekādi nav pieņemams, ka mūsu bijušais vilku suns Rasa bija nu tik gudra, bet šis vilks ir vienīgi skaists, par gudru viņu nosaukt nekādi nevar. Tomer tas rezultējas vienā pozitīvā aspektā, proti, Rondo rej par visu, par ko nav slinkums riet, un Pēteris beidzot dzird dzīvajā, ka grāmatā aprakstītā suņu valoda izrādās skan šādi. Pēterim ļoti patīk milzenis Rondo, kas neko citu nedara, kā tikai rej un biedē kaķus un kaimiņus.
Un Pēteris savu sajūsmu arī izteica skaļi, skatījās uz Rondo un skaidri tā arī pateica: vau-vau! Man gan nav līdz galam skaidrs, vai viņš uzskata, ka suns saka “vau-vau”, vai arī uzskata, ka pats suns ir “vau-vau”, šā vai tā tas viennozīmīgi zīmējās uz bļauri Rondo. Tad nu sanāk, ka pirmie apzinātie mazie vārdiņi Pēterim ir vau-vau - un nevis mamma, kā mammai, protams, būtu gribējies, bet, neskatoties uz to, ir liels prieks, ka dēliņš saprot un pasaka to, ko saprot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru