Tonika ir vārds, kas manā sirdī ir skanējis daudzus gadus (un skanēs vēl). Tas ir meiteņu kamerkoris, kurā es savā laikā nodziedāju deviņus gadus. Aizvakar Tonika svinēja savu četrdesmit piekto pastāvēšanas gadu, un es devos uz koncertu. Dziedāt. Protams, tikai dažas dziesmas.
Bija plāns arī Pēteri Emīlu izvazāt pa visiem mēģinājumiem, lai varētu redzēt, kā viņš reaģē uz kormūziku, bet tas diemžēl neizdevās, jo Pēteris mēģinājumu maratonu bija ieplānojis noslimot. Tas gan netraucēja mammai izjust vienu no lielajām kaislībām - dziedāšanu.
Tonikā mūs ļoti dresēja, ar mīlīgiem paņēmieniem, bet dresēja. Viss darbs vienmēr bija orientēts uz ļoti augstu rezultātu. Uz kvalitāti, kvalitāti un vēlreiz kvalitāti, un, protams, uz maksimālu muzikalitāti. Laikam tāpēc es hroniski nevaru paciest šķību dziedāšanu ne koros, ne šovos, vispār nekur! Izņemot, ja dzied mazi bērni, jo vienīgi viņi var atļauties šādu neizdarību un saņemt piedošanu.
Vienmēr atcerēšos pašas asākās prieka, aizkustinājuma un sajūsmas izjūtas, kas dzima vienā konkursā ar Toniku. Bijām Itālijā un sacentāmies ar faktiski profesionāliem koriem, to nebija daudz, bet visi mērķēja uz pirmo vietu. Konkursa repertuārā bija sarežģīta mūsdienu spāņu komponista dziesmu svīta, kur mums diviem soprāniem bija jādzied neliels divbalsīgs duets. Man nav absolūtā dzirde un vispār laba muzikālā dzirde izveidojās tikai ar laiku, un tikai tāpēc, ka vecāki no piecu gadu vecuma veda uz kori. Solo gabalā manai balsij bija ļoti grūti paņemt toni un es vēl kā šodien atceros, ka dziedam dziesmu konkursā uz skatuves un es līdz pēdējai sekundei ceru un lūdzu Dievu, lai es paņemtu pareizu toni, jo, ja tas nenotiks, tiks iegāzts viss koris. Bet viss izdevās izcili un mēs saņēmām grand prix. Lūk, tādas Tonikai bija latiņas manā laikā.
Protams, mūsdienās tikai retais koris dzied izcili, jo vai nu nav cilvēku, vai nav vēlmes pēc kvalitātes. Ir vēlme izklaidēties. Un to nevar noniecināt; ir darbs vai skola, un ir izklaide, un kāpēc lai izklaidējoties būtu jāstrādā tikpat cītīgi kā pa dienu. Tāpēc mūsdienu Tonika ir citādāka. Daudz citādāka.
Prasīgs ir arī vidējs skatītājs, kas atnāk uz koncertu. Skatītājs vairs negrib vienkārši klausīties kormūziku. Kā izrādās, vidējs skatītājs vēlas dzirdēt vēl kaudzi ar mūzikas instrumentiem, plaukstiņpolkas, kustības un dejas. Jā, mūsdienās Tonika arī dejo. Nepārspīlējot. Vienkārši dejo! Un tas gan mani pārsteidza, ka koris dejo. Bet tas lika arī izvērtēt tradicionālās vērtības - vai visam ir jāizskatās un jābūt tādam, kā mēs to esam iedomājušies savā prātā vai uzskatām par savu kvalitātes etalonu?
Mēs esam izteikta patērētāju sabiedrība. Pa televizoru rāda neskaitāmus šovus, un ne jau tāpēc, ka tie būtu labi, bet tāpēc, ka skatītājs tos pieprasa. Acīmredzot, augstas prasības kormūzikai ir aizvēsturiska vērtība vai vērtība tikai mūziķu aprindās, tāpēc drīz mūs sagaida dejojoši kori. Ja tikai tā dziedāšanas kvalitāte būtu tikpat augsta, tad es pat neko neteiktu, jo nevar jau teikt, ka dejojošs koris izskatās garlaicīgi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru