Ir pilnīgi skaidrs, ka lielais virtuves galds Pēterim Emīlam ir par augstu. Lai sasniegtu visu, kas uz tā atrodas. Par laimi. Jo šodien no dzīves tik tikko nešķīrās ilggadējs cukurtrauks, ko Pēteris jau gandrīz bija nosviedis zemē. Par laimi cukurtrauku pašu un kādu pusi no tā satura apstādināja krēsls un es. Pārējo pusi satura Pēteris laimīgs slaucīja pa krēslu un grīdu - apmierināts, ka vismaz pusi no cukurtrauka satura viņam izdevās nočiept savām izklaidēm.
Bet, kad cukurs bija pievārēts un apnicis, Pēteris nikni staipījās uz pirkstgaliem pie galda malas, rājās, mēģināja noķeksēt uz galda palikušās lietas, dauzīja pa galdu un visbeidzot sāka bļaut, ļoti apvainoti, ar tekstu - kāpēc viss, kas atrodas uz galda netiek nolikts zemāk viņa inspicēšanai! Nācās Pēteri izolēt no virtuves, lai nomierinās un netur ļaunu prātu uz galdu, citādi vēl mazliet, un Pēteris laikam būtu gatavs nozāģēt galda kājas.
No zāģa mūs izglāba spēles ar rabarberu. Jau dažas dienas mums mājās ir no laukiem atvestie rabarberi - dikti veselīgi, bet bezdievīgi skābi! Gribējās kaut kā Pēterim iemānīt kādu drusciņu. Iedevu viņam palielu kātu, lai cīnās. Pēteris - gudrs, pagaršo, un ēdiet paši tādu skābuli! Bet tad es nokodu gabalu no viņa rabarbera un Pēterim likās ļoti amizanti, ka mamma iekož rabarberam un tas paliek mazāks - pat likās ļoti smieklīgi. Tomēr tas arī norādīja uz faktu, ka rabarbers varbūt nemaz tik peļams nav, un arī pats Pēteris to pa brīžam pagrauza. Neko jau daudz nenoēda, bet kāda kripatiņa vitamīnu vēderā tika!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru