Esam atklājuši lauku sezonu. Vēsajos gadalaikos mūsu laukos ir samērā nemīlīgs un vējš zēģelē no visām malām, bet vēlā pavasarī un vasarā tur šo to var sadarīt.
Pirmais svarīgais punkts laukos bija jauno salātu ēšana. Ar salātiem jāsaprot ikkatra ēdama zālīte, kas izspraukusies no zemes. Pēdējā salātu reizē mamma teicās esam salasījusi četrpadsmit dažādas zālītes, bet vispopulārākās ir nātres, virza un gārsa. Šādi salāti ir tik veselīgi, ka iesākumā pietiek pat ar dažām tējkarotēm. Man gan salāti dikti garšo, tāpēc es tos varu ēst lielos kvantumos. Diemžēl Pēterim Emīlam ir grūti saēst tādas zālēs, lai arī sīki sagrieztas, tad nu viņš tikai mazliet panašķojas, jo konceptuāli izskatās, ka salāti viņam garšo. Kad priekšā nāk kāda garāka nesagriezta zāle, tad gan Pēteris to zvejo no mutes laukā un visa ēšana beidzas, jo ir taču jāizpēta, kas tie par gariem zaļumiem, ko viņam stūrē mutē.
Starp citām pavasara veltēm Pēteris ļoti novērtē arī sarkanās tulpes. Ar tausti. Dzeltenām tulpēm un pienenēm viņš iet garām visai garlaikoti, toties ļoti mērķtiecīgi tiecas uz sarkanajām tulpēm. Pat sāka kāpt pret kalnu, lai tikai dabūtu rokā sarkanu tulpi!
Vēl Pēterim cieņā ir skudras, un vēlams lielās, jo tās var tā konkrētāk paņemt rokā. Tāpēc lauku skudrām tagad vajadzētu būt sapratušām, ka pa Pētera perimetru viņām dzīves nebūs, ja vien viņas nevēlas tikt aptaustītas ar risku tapt saberztām miltos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru