Profesionāls pavārs droši viens ir tāds, kas katru reizi, kad nepieciešams, spēj uztaisīt vienu un to pašu ēdienu tajā pašā kvalitātē un garšā kā iecerēts. Manas ieceres ar realitāti gatavošanas jomā parasti nesakrīt, jo man katru reizi sanāk kaut kas cits vai citādāks.
Viens iemesls tādam pavērsienam varētu būt fakts, ka es ienīstu receptes, jeb precīzāk, striktu pieturēšanos pie receptēm. Un lai gan es diezgan droši varu apgalvot, ka neko daudz nejēdzu no gatavošanas, tomēr vienmēr pamanos uztaisīt kādas atkāpes no receptēm. Jo vienkārši tā ir radošāk, nekā salikt vienus un tos pašus komponentus vienmēr vienā un tajā pašā kombinācijā, skaidri zinot, kas no tā iznāks. Labāk lai ir kāds pārsteiguma momentiņš.
Tāpēc man pat brūnīši nekad nesanāk vienādi. Un tāpēc es šodien krietni nomocījos ar Pētera Emīla dzimšanas dienas torti, kam līdz svētdienai ir krietni jāiestāvas, tāpēc tā tika taisīta šodien. Skaidri atceros, kuru recepti ņēmu par pamatu pirmajā reizē, kad ciettorte iznāca dievīga, bet tikpat skaidri atceros, ka atkāpos no receptes par kādiem vismaz simtu astoņdesmit grādiem. Ķibele tikai tā, ka neatceros, ko tieši darīju citādāk!
Ar slapju muguru plosījos ar dažādajām sastāvdaļām, kamēr Pēteris stāvēja pieķēries man pie kājas un bļāva nikns uz visu pasauli, bet, galvenokārt, jau uz mani par to, ka pievērsos plītij nepieklājīgi ilgi. Galu galā vismaz vizuālo ciettortes izskatu izcīnīju stipri līdzīgu pirmreizējam variantam.
Bet nekas. Rītdien toties būs saldais ēdiens - varēšu izrotāt torti un rotājumu pārpalikumus apēst. Un tad mēs visi cerēsim, ka svētdien Pēterim Emīlam būs garšīga pirmās dzimšanas dienas torte.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru