Svarīgākais krikums ir tas, ka Pēteris Emīls ir stabili nostājies uz savām kājām. Grūti nodefinēt, kad tieši tas notika, jo Pēteris jau kādu laiku palaida rokas vaļā un tad skatījās, kas nu būs - būs buc! vai nebūs, bet tagad tā patstāvīgā stāvēšana ir palikusi arvien ilgāka un noteiktāka, tāpēc es rēķinu, ka Pēteris ir stabili sācis stāvēt no gada vecuma. Pēteris pat var sākt rāties un intensīvi žestikulēt ar abām rokām, un pārsvarā gadījumos viņš, mazliet līgodamies, tomēr paliek kājās stāvot. Vispār jau ļoti amizanti izskatās, kad tāds maziņš cilvēciņš stāv.
Vēl Pēterim ļoti patīk staigāt apkārt galdiem. Ar istabas galdu ir labāk, tas ir zems un Pēteris visam tiek klāt, tāpēc staigāšana nes augļus. Bet virtuves galds gan Pēterim ne sevišķi patīk, jo to var aizsniegt tikai rokas izstiepjot uz augšu. Tas nekas, puika arī tā pārvietojas - izstiepj rokas gaisā, mēģina noķeksēt kaut ko no galda, ja vajag, pastiepjas uz pirkstgaliem, ja nekas nesanāk ar noķeksēšanu, tad vienkārši staigā ap galdu. Skats ir tāds, it kā viņš karātos galda malā un tādā veidā pārvietotos apkārt galdam.
Bet staigāšana ap galdu notiek mierīgos laikos, kad nav nekā cita interesantāka. Šodien krāsojām olas un, protams, ka Pēterim nepatika, ka visas darbības notiek uz galda. Lielie cilvēki cītīgi saliekušies, pieliekušies un kaut ko čubinās pa galda virsmu, bet Pēteris neko neredz! Tas arī tika signalizēts, un mēs ielikām Pēteri barošanas krēslā, kas viņam pavēra ainu uz visu galdu. Nu arī Pēteris, pacietīgi sēdēdams krēslā, klaigāja un piedalījās, kā vismaz viņam pašam likās, olu krāsošanā. Tāpēc jāsaka, ka Pētera krāsotās olas sanāca klasiski skaistas un priecīgas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru