Šodien ir Otrās Lieldienas gan faktiski, gan Pētera Emīla mūžā.
Tā kā Pirmajās laiks bija vienkārši neciešams un tādā laikā pat saimnieks savu suni nedzen ārā, mēs pārsvarā slaistījāmies pa iekšu. Nu ne jau istabā. Baznīca mums izpalika, jo Pēteris tieši tad gulēja diendusu un būtu grēks viņu modināt. Toties labi pagulējis Pēteris ar savu māsīcu bija gatavs doties uz Porcelāna muzeju, kur bija šādas tādas aktivitātes. Bet tā kā aktivitātes nogurdina, vēlāk devāmies uz veco, labo Balzāma bāru ieturēties.
Kā izrādījies jau iepriekš, Pēteris ļoti lieliski uzvedas bāros/restorānos, ja neskaita pēc viņa piesārņoto grīdu. Jo pēc Pētera apmeklējuma uz grīdas atrodas viss! - saplēstas salvetes, reklāmlapeles, dzeramie salmiņi, kaudze ar maizes drupačām un dažkārt arī citu ēdienu atliekas, teiksim, šajā reizē Pēteris nedaudz parevidēja uz mana šķīvja atstātos sīpolus un, protams, puse no tiem pēc laika gulēja zemē.
Ieturoties paguvu novērot kādu sev jaunu īpašību. Man ļoti patīk ēst lēnām, baudot; ja tā varētu teikt, mani var pieskaitīt pie dzīves baudītājiem, jo tieši tā tiek vērtēti cilvēki, kas mīl ēst lēnām. Tā ēdu tajās retajās reizēs, kad esmu bez Pētera blakām. Bet apstākļi spiež mainīties, tāpēc kopā ar Pēteri ēdu ātri. Nu es neteiktu, ka ļoti ātri, bet, kā izrādās, ja Pēteris sēž man klēpī, gana manu šķīvi un ķeksē visu kas pagadās pa rokai, es ar vienu ēdam rīku brīvajā rokā jebko apēdu ātrāk, nekā cilvēki bez Pētera klēpī, un nejūtos, ka būtu īpaši steigusies.
Otrā diena pienāca ar sauli.
Vienmēr sev esmu uzdevusi jautājumu: kas ir tie cilvēki, kas dodas uz priekšpilsētu kultūras namu organizētajiem pasākumiem un kam tie vispār ir domāti? Šodien man ir atbilde, jo šodien bija pirmā reize manā mūžā, kad devāmies uz vienu šādu Lieldienu pasākumu, devāmies uz “Iļģuciemu”.
Kultūras nama iekšpagalmā, būvēta pēc labākajiem vēlīnā padomju laika blokmāju arhitektūras standartiem, pulcējās Latviešu biedrības nama folkloristi un ar apdullinošu skaļumu piedāvāja atrakcijas. Bet iespējams, ka skaņu režisors vienkārši bija mazliet pakurls. Jutāmies kā rokkoncertā ar to starpību, ka rokkoncertā mūzika skan daudzmaz vienmērīgā skaņu vilnī un bungādiņas ir vienlīdz nospriegotas visu koncerta laiku, bet šeit bungādiņas dabūja palēkāt īstu danci, jo ik pa laikam pasākuma vadītājs kaut ko izsaucās vai sajūsminājās, vai nomainījās ar cita balss spalguma vadītāju. Attiecīgi, mēs ar Pēteri lielāko pasākuma daļu pavadījām vismaz trīsdesmit metru attālumā no skaļuma epicentra, neticēsiet, bet viss bija lieliski dzirdams!
Brīžos, kad mēs ar Pētera māsīcu devāmies aktīvi darboties un iejukt pūlī, es guvu atbildes uz saviem jautājumiem. Publika, kā jau mikrorajonā pieklājas, bija samērā kolorīta, teiksim, bija bērna tētis, kas acīmredzami trīs iepriekšējās dienas ir skatījies uz pasauli caur litra prizmu, tante, kas uzvilkusi trīs plašķus un pārvietojas ar gliemeža ātrumu, mamma, kas ir ieģērbusies Rīgai pierastos D&G kruzuļos, un jo tālāk, jo aizraujošāk. Pārsvarā bija ieradušies vecāki ar maziem bērniem un veci cilvēki. Diemžēl, nevienam citam kā vecākiem ar 4-10 gadus veciem bērniem šis pasākums nebija domāts. Pat vecie cilvēki varēja visā tikai noskatīties un tad jāšaubās, vai tas viņus pārāk aizrāva, jo viss pasākums bija domāts bērniem. Protams, tas ir apsveicami, ka pašvaldība rūpējas, kā izklaidēt mazos žiperus, un mērķa auditorija (Pētera māsīcas personā) par pasākumu ļoti priecājās.
Bet, bet, bet. Vai tad sabiedrība, kas vēlas svinēt Lieldienas tautiskā garā, sastāv tikai no maziem bērniem? Acīmredzot, šāds stereotips ir iesakņojies Kultūras namā “Iļģuciems”, jo šis esot jau kurais gads, kad izklaides programma ir identiska. Tomēr, ar reizi nāks tas brīdis, kad liela sabiedrības daļa sapratīs, ka bez ģimenēm ar maziem bērniem pastāv ne tikai likumsakarīgā veco cilvēku grupa, bet arī citas sabiedrības grupas, kas arī vēlas izklaidēties atbilstoši, un vai tad mums nepietiek izdomas, lai izklaidētu visus?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru