Katru reizi, kad Latviju apmeklē kāds mans ārvalstu draugs vai drauga draugs, iznāk pievērsties nacionālajai garšai. Jo tad tiek darīts viss tas, ko latvieši ikdienā nedara vai dara reti. Tiek atsvaidzinātas vēstures un arhitektūras zināšanas, atceramies teikas par Rīgu, un ēdam Lido, kas vienmēr rada pārsteigumu ārzemniekos, jo bistro nosaukums nekādi nesaskan ar ārvalstnieka pieredzi par vārdu Lido. Bet ārvalstniekam garšo Lido, tāpēc viņš parasti apmierinās ar netradicionālo nosaukuma un ēstuves tipa apvienojumu, pieņemot, ka tā ir viena no vidējā latvieša dīvainībām.
Kādi tad mēs esam ārvalstnieku acīs? Hmm,.. šo netveramo tēlu esmu centusies ietērpt krāsās un saturā jebkuram ārzemniekam jau kopš trīspadsmit gadu vecuma, kad pirmo reizi devos uz Rietumiem un kad pirmo reizi sastapos ar vāciešiem, kas pilnīgi noteikti nekad mūžā nebija redzējuši nevienu latvieti. Laikam ejot latvieši braukuši ciemoties uz Rietumiem arvien biežāk un desmit gadus vēlāk, divdesmit trijos gados, kad mēs ar vienu kāju jau stāvējām Briselē, man bieži nācās dzirdēt - you are not a typical Latvian. Bet tas nekas, es tomēr cītīgi cenšos katram ārvalstniekam iebarot Lido ēdienus un Albertielas fasādes.
Tāpēc pirms dažām dienām mēs ar Pēteri Emīlu atkal devāmies reidā pa Vecrīgu ar manu senu beļģu draugu. Un daudz kas no Rīgas labumiem beļģim patika. Bet, ak vai! Iznāca arī izgāšanās, kuru, cerams, es daudzmaz notušēju. Kad sākām runāt par to, kad pēdējo reizi esam tikušies, man bija ar kaunu jāatzīst (vismaz pie sevis klusībā), ka esmu pilnīgi un galīgi aizmirsusi faktu, ka pēdējo reizi mēs tikāmies Rīgā un šī nav viņa pirmā vizīte! Sākumā man likās, ka viņš mani nes cauri, jo beļģim piemīt labs humors un tas būtu pilnībā iespējams. Tomēr, lai slēptu savu izgāšanos, es mazliet spēlēju līdz, ka kaut ko atceros. Bet jo tālāk, jo trakāk - viņš diezgan precīzi spēja aprakstīt, ar kādu mašīnu es un mana mamma toreiz brauca, un tamlīdzīgus sīkumus, ko nevar izdomāt. Un tad arī es sāku atcerēties, ka jā, laikam viņi ar draudzeni tomēr bija Rīgā vairākus gadus atpakaļ..
Nu bet kurš to visu var atcerēties?? Un jā, es tiešām tiekos ar ļoti daudziem ārvalstu draugiem, un bieži vien kāds mans ārvalstu draugs piesaka sava drauga vizīti Rīgā ar lūgumu kādā brīvā brīdī viņu satikt, un es uzskatu par savu pilsoņa pienākumu katru ārvalstnieku satikt un izglītot Latvijas jautājumos, pat, ja man atkal jādzird, ka es neesmu tipiska latviete. Un tas nekas, ka paies vēl desmit gadi un es atkal aizmirsīšu, ka kāds ir jau bijis Rīgā. Rīga jau nekad nebūs gatava, tāpēc vienmēr būs ko pastāstīt un parādīt no jauna!
Ak jā, ko vēl es uzzināju, - izrādās Krasta Lido tagad nedzied tikai latviešu šlāgerus, skan arī kaut kādi neitrāli ārvalstnieki, un pie tādas mūzikas Pēteris lieliski aizmieg un saldi guļ.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru